Latvija

- jēdziena ģenēze

Pēc dzimtbūšanas sairšanas Vidzemes un Kurzemes guberņās 19.gadsimta pirmajā pusē, latvisku runājošo zemnieku vidū izveidojās apziņa par latviešu tautas vienlaidus apdzīvotu teritoriju no Palangas līdz Alūksnei, un līdz ar to rodas nepieciešamība pēc vienota nosaukuma. Vārdu Latvija pirmie sāka lietot lietuvieši, apzīmējot latviešu apdzīvoto teritoriju savā pierobežā, bet latviešu literatūrā to pirmais ieviesa Auseklis.Nosaukums Latvija tiek atvasināts no tautas pašnosaukuma latvieši, kura etimoloģija valodniecībā netiek viennozīmīgi traktēta. Lai gan, rakstu avotos etnonīms latvieši fiksēts tikai 13.gadsimta sākumā Vidzemē, ir acīmredzams, ka tā izcelšanās jāmeklē senākos aizvēstures laikos. Par tā senumu liecina fakts, ka visas kaimiņtautas lieto praktiski vienu sakni lat- jeb let-, veidojot latviešu etnonīmu, taču ļoti atšķirīgās formās. Piemēram- krieviski латыши, lībiešu valodā letļi, igauniski lätlased (ä izrunā kā plato latviešu e), lietuviski latvjai, baltkrieviski лотыши, poliski lotva u.c.

Pirmo reizi Latvijas nosaukumam līdzīgs vārds Letija (Lettia, Letthia, Leththia) sastopams Indriķa hronikā (XIII:4), kad 1209.gadā tiek pulcēts karaspēks no vāciem pakļautajiem Rietumvidzemes latgaļu novadiem, Līvzemes un Kokneses teritorijā, pret Jersikas kņazu Vsevolodu (jeb Visvaldi). Sākumā ar to vācieši apzīmēja latgaļu apdzīvotās zemes starp līvu (lībiešu) novadiem, Gauju, Lubānas ezeru un Daugavu. Livonijai paplašinot savas teritorijas Austrumlatvijā, šis nosaukums tika automātiski attiecināts arī uz visiem pārējiem latgaļu novadiem. Tajā ietilpa Kokneses un Jersikas kņaziem piederošās zemes, tai skaitā rakstu avotos minētie latgaļu pilsnovadi - Autine, Alene, Satekla, Cesvaine, Mārciena, Nigeste, Asote, Gerdene un Lepene. 1211.gadā Jersikas zemes starp bīskapu un ordeni dalot, tās visas kopumā tiek sauktas Letthia. Pirmoreiz dokumentos tās vārds minēts pāvesta bullā 1210.gada 20.oktobrī, un turpmāk regulāri figurē Livonijas valstu dokumentācijā līdz 14.gadsimta beigām. Tā 1336. gadā Lyvonia et Lettia, 1359.gadā Lettia et Semigallia un 1387. gadā Livonia, Letthia, Semigallia, Estonia. Tikai ar 15.gadsimtu to pilnībā nomaina Livonijas viduslejasvācu valodas nosaukums- Lyflant, Ifland.

Pirms tam hronikā Ziemeļrietumvidzeme trīsreiz (X:15; XI:6; XII:6) tiek saukta arī par Letgali (Letthigallia, Leththigallia);  šis vārds pirmo reizi minēts 1206./07.gada ziemas notikumu saistībā. Redzam, ka tikai šī reģiona ziemeļrietumu perifēriju sauca par Latgali, respektīvi letu gals jeb maliena, un pēc Jersikas novadu pievienošanas Rīgai turpmāk tiek lietots tikai Letijas vārds. Par Latgali (Летьгола, Лотыгола) 11.-13.gadsimtā senkrievu hronikās sauca arī latviešu austrumu perifērijas novadus Krievijas pierobežā.

Līdz ar 13.gadsimtu vācieši latviešu novadus Austrumlatvijā sāka saukt par Lettland, kamēr pašus latviešus par Letten, bet Rietumlatviju par Kurland un iedzīvotājus par Kuren. Šāds iedalījums saglabājās līdz 16.-17.gadsimtam, kad vācu mācītāji, iepazīstot atsevišķo novadu latviešu valodu, Kurzemē, Zemgalē un Vidzemē kā dominējošo konstatēja  vienotu latviešu valodu, respektīvi tās vidusdialekta līdzīgās izloksnes. Līdz ar to izzuda Baltijas viduslaiku historiogrāfijā raksturīgā kuršu atdalīšana no latviešiem. Mūsdienu lībiešu valodā latviešus sauc letļist, bet Latviju par Letimā. Līdz ar to skaidrs, ka vāciskais latviešu nosaukums ar -e- saknē ir aizgūts no Piedaugavas līvu valodas, ar kuriem vāci 12./13.gadsimta mijā kontaktējās vispirms. Acīmredzot, ka vidusdialektā latvieši savu pašnosaukumu vienmēr ir lietojuši ar -a- saknē, bet augšzemnieki (latgalieši) ar īso -o- saknē, tātad lotvīši.

Pirmoreiz nosaukumu Lothavia visu latviešu zemju nozīmē lieto Dionīsijs Fabrīcijs (Fabricius), Vilandes katoļu prāvests, savā hronikā Livonicae historiae compediosa series, kas pabeigta ap 1611.gadu. Arī luterāņu mācītāji piemin jēdzienu latviešu zeme: tā  Mancelis min Latvisku zemi (Lettus, 1638), Lange Latviešu zemi (Lexicon, 1777), bet Vecais Stenders savā vārdnīcā (Lexicon, 1789) runā par Latvju zemi.

Juris Alunāns 1857.gadā laikrakstā Inland iesaka lietot nosaukumu Latva, kā arī dod savu īpatnēju skaidrojumu latviešu pašnosaukuma izcelsmei. Vācbaltu ietekmēti latvieši sākumā lietoja nosaukumu Baltija, kas atvasināts no jaunvārda Baltenland, lai aizstātu senāko Ostseeprovinzen nosaukumu un līdz ar to izceltu savu priviliģēto statusu. Arī Kārļa Baumaņa dziesmā Dievs, svētī Latviju, kas kļuvusi par Latvijas himnu, sākotnēji bija lietots jēdziens Baltija,  tāpat tas paralēli Latvijai figurē arī Andreja Pumpura Lāčplēsī. Nosaukumu  Latvija attiecībā uz Kurzemi vispirms lietoja lietuvieši, kuru viņi bija bija atvasinājuši lietuviešu valodā lietotā latviešu etnonīma latvjai. Arī pats piedēklis -ija, pēc J.Alunāna ieteikuma, latviešu valodā valstu un zemju nosaukumos ir pārņemts no lietuviešu valodas. Zīmīgi, ka J.Alunāns un J.Rainis abi ir pēc izcelsmes no Lietuvas pierobežas. Latvijas vārdu ieviesa un visaktīvāk popularizēja Auseklis (1850.-79.), kā arī citi jaunlatvieši - Kronvaldu Atis, Andrejs Pumpurs. 1905.gada revolūcijā šis nosaukums jau bija ieguvis politisku nozīmi, un to ārzemēs pacēla kā karogu rakstnieki trimdā (Jānis Rainis, Kārlis Skalbe u.c.). Tas galīgi nostiprinājās tikai 1.pasaules kara laikā, saistībā ar latviešu strēlnieku un neatkarības cīņām 1915.-1918.gadā.

Rīga © 2002. Gints Skutāns, mag.hist.

Ievietots: 09.10.2002.