Zobenbrāļu ordenis

 vāciski: Schwertbrüder

- oficiālais nosaukums: Kristus bruņinieku brālība

- latīniski: fratres milicie Christi

- vācu bruņinieku-mūku ordenis Livonijā 13. gadsimta pirmajā pusē.

Mūku - bruņinieku ordenis, kura oficiālais nosaukums bija Kristus bruņinieku brālība (fratres milicie Christi). Tradicionālais nosaukums zobenbrāļi (Schwertbrüder) radās vēlāk, pateicoties tam, ka uz ordeņbrāļu baltajiem apmetņiem kā atšķirības zīme bija attēlots sarkans krusts un zobens.

Zobenbrāļu ordenis dibināts 1202.gadā, kļūstot par pirmo mūku - bruņinieku ordeni, kas izveidots ārpus Vidusjūras reģiona. Vēstures avotos atrodamas pretrunīgas ziņas par ordeņa dibinātāju. Par to tiek saukts gan bīskaps Alberts, bez kura akcepta, protams, ordeni izveidot nevarētu, gan cisterciešu mūku ordeņa abats Teoderihs, kuram acīmredzot arī bija lielāki nopelni ordeņa izveidošanā, jo ordeņa dibināšanas laikā Teoderihs vairākkārt bija devies uz Romu. Ordenis tika izveidots, jo bija nepieciešams regulārs militārais spēks, kas Livonijā uzturētos nepārtraukti, nodrošinot tai aizsardzību, kā arī jaunu zemju iekarošanu. Līdz 1202.gadam militārās aktivitātes saistījās ar krusta karotājiem, kas Livonijā ieradās neregulāri un uz īsu laika posmu, parasti ne ilgāk par vienu gadu.

Zobenbrāļu ordenis tika izveidots pēc Templiešu ordeņa parauga, kas bija vecākais mūku - bruņinieku ordenis (dibināts ap 1118. vai 1119. gadu). Ordeņa kodolu veidoja ordeņbrāļi, kas bija ordeņa lemtspējīgie locekļi. Ordeņbrāļi dalījās brāļos bruņiniekos un brāļos priesteros, un tika izvietoti pa ordeņa zemēs esošajām pilīm. Ierindas ordeņbrāļi, ietilpstot kādā no pils konventiem, atradās novadu mestru jeb komturu un fogtu pakļautībā, kas savukārt pakļāvās ordeņa mestram (līdz 1209.g.-Venno; no 1209.-1236.g.-Folkvins). Bez tam ordenī ietilpa arī pusbrāļi un dažāda veida kalpotāji, kas ordeņa struktūru stipri sarežģija. Lai kļūtu par ordeņbrāli vajadzēja dot šķīstības, paklausības un nabadzības zvērestu, kas nozīmēja, ka ordeņbrālim vajadzēja atteikties no privātīpašuma un iespējas precēties un no viņa prasīja bezierunu paklausību. Līdzīgi kā Templiešu ordenī arī zobenbrāļiem vajadzēja dot ceturto zvērestu - visu dzīvi veltīt cīņai ar neticīgajiem. Tādejādi ordeņa uzbūve paradzēja disciplīnu un paklausību, kas reāli ne vienmēr tika ievērotas, tomēr salīdzinot ar krustnešu karaspēku ordeņa militārie spēki bija disciplinētāki un uzticamāki.

Atšķirībā no Templiešu ordeņa, kas pakļāvās tieši pāvestam Zobenbrāļu ordenis bija episkopālais ordenis, t.i. atradās Rīgas bīskapa pakļautībā, tomēr apzinoties, ka ir vienīgais reālais spēks Livonijā Zobenbrāļu ordenis centās kļūt patstāvīgāks. 1207.gadā ordenis panāca, ka tā valdījumā tiek nodota 1/3 no iekarotajām teritorijām, kas deva regulārus un arvien pieaugošus ienākumus. Sākotnēji ordenis ieguva lībiešu un latgaļu teritorijas Gaujas kreisajā krastā, pēc tam Igaunijā Sakalu. Lai izkļūtu jau no tā vairāk juridiskās nekā reālās pakļautības Rīgas bīskapam Zobenbrāļu ordenis panāca, ka imperators Otons IV ņem to Svētās Romas impērijas aizsardzībā. Šādi ordeņa centieni radīja ne tikai konfliktus ar bīskapiem, bet arī Dānijas karali Valdemāru II, kura neapmierinātību izsauca ordeņa centieni izplesties Dānijas interešu sfērā Igaunijā. Šie konflikti noveda līdz pat militārām sadursmēm starp varas nesējiem Livonijā. 1227.- 1237. gadā ordenis bija okupējis Dānijai piederošo Ziemeļigauniju (Jervu, Hariju, Rēveli, Maritimu, Viriju), kuru dāņi atguva tikai  pēc tā apvienošanās ar Vācu ordeni.

Lai iegūtu ievērojamu militāro atbalstu un autonomas pārvaldes iespējas Zobenbrāļu ordenis jau 1229.gadā uzsāka sarunas par pievienošanos Vācu ordenim. Tomēr apvienošanās notika tikai pēc Zobenbrāļu ordeņa neveiksmes Saules kaujā 1236.gadā, kas pāvestam lika paātrināt šo procesu. 1237.gada maijā pāvests Gregors IX paziņoja par Zobenbrāļu ordeņa pievienošanu Vācu ordenim. Livonijā Zobenbrāļu ordeņa vietā tika izveidota Vācu ordeņa filiāle - Livonijas ordenis.

Galvenās ordeņa pilis bija Rīgā, Siguldā, Aizkrauklē, Cēsīs un Vilandē. 

Avoti:

Indriķa hronika. Tulk.: Feldhūns, Ā.; Priekšv. Un koment. Mugurēvičs, Ē. Rīga: Zinātne, 1993.

Atskaņu hronika. No vidusaugšvācu valodas atdzejojis V.Bisenieks; Ē. Mugurēviča priekšvārds un komentāri. Rīga: Zinātne, 1998.

Latvijas vēstures avoti. 2. sēj.: Senās Latvijas vēstures avoti. Red. Švābe, A. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 1937. 1. burtn.

Literatūra:

Benninghoven, F. Der Orden der Schwertbruder. Köln, 1965.

Бунге, Ф.Г. Орден меченосцев. Сборник материалов и статей по истории Прибалтйского края. Том 2.Рига, 1879. с.16.- 44.

Zeļenkovs, A. Kas bija zobenbrāļi? Lauku Avīze, pielikums Mājas Viesis. 2001., 24. februāris, 12.lpp.

Rīga © 2001. Dagnis Dedumietis, Mag. hist. 

Ievietots: 09.08.2001., materiāls sagatavots ar Latviešu fonda atbalstu