Inese Dreimane: "Es nāvi redzēšu un iznīcību"

30.06.2017Valters Grīviņš

1941. gada 26. jūnijs. Latvijas PSR valsts drošības tautas komisāra Simona Šustina priekšā nogūla saraksts uz 11 lappusēm. Steigā, vismaz ar divām rakstāmmašīnām un, iespējams, vairāku cilvēku rakstīts. Kļūdu pilns. "Lietu saraksts par personām, kuras LPSR NKGB arestējusi par kontrrevolucionāru darbību, pamatojoties uz PSRS Augstākās Padomes prezidija pavēli par karastāvokļa ieviešanu". Tālāk sekoja 73 cilvēku vārdi, taču pēdējais kārtas numurs ir 78, jo vairākas personas ierakstītas atkārtoti. Katram vārdam pretīm - "apsūdzības" iemesls. Kara sākuma "spiegu un diversantu" mānijas murgi, denunciācijas un jau agrāk sameklēti "kontrrevolucionārās darbības" pierādījumi... Sarakstā atrodami latviešu, krievu, poļu, vācu un ebreju vārdi. 67 vīrieši un 6 sievietes. Lielākā daļa 30-45 gadus veci, spēku pilnbriedā. Vecākajam - Pēterim Frišenfeldam bija 72 gadi, bet jaunākajam, Aloizam Daukstam - 21 gads.

Tautas komisārs parakstījās. To pašu izdarīja arī LPSR NKVD karaspēka kara tribunāla priekšsēdētājs Mihails Soldatenkovs un Baltijas īpašā kara apgabala (PribOVO) izmeklēšanas lietu kara prokurora palīgs Solncevs. Un saraksts kļuva par oficiālu spriedumu. NĀVES SPRIEDUMU. Lai nevienam neienāktu prātā to apšaubīt, Šustins apakšā uzrakstīja vēl arī pavēli: "Sociālās bīstamības dēļ visus nošaut". Un parakstījās atkārtoti.

Naktī uz 27. jūniju sākās ieslodzīto nošaušana, kas turpinājās līdz 29. jūnijam. Pa to laiku vācu karaspēks faktiski daļu Rīgas bija ieņēmis. Sarkanie un viņu līdzzinātāji bēga jau kuro dienu. Visticamāk, arī pats Šustins aizbrauca īsi pēc tam, jo jau 30. jūnijā uzradās Valmierā, taču lāgā nezināja, vai viņa "pavēle" izpildīta. Viņš neuzzināja arī to, ka paša parakstītajā sarakstā iekļautajam Robertam Lelepam izdevās aizbēgt brīdī, kad apcietinātos no NKGB Dzelzceļa-transporta daļas gatavojās konvojēt - miliči nobijās, izdzirdot pilsētā šāvienus, un muka projām paši.

Tomēr traģēdija ar to nebeidzās... Aresti turpinājās, un 28. jūnijā citu sarakstu ar vieglu roku parakstīja LPSR NKGB Izmeklēšanas daļas priekšnieks Jānis Vēvers, LPSR prokurora palīgs Butiļins un jau iepriekš minētais Solncevs. Šī saraksta esamība atklājās tikai 2015. gadā, un līdz šim tas nekur īpaši nav pieminēts. Iespējams tādēļ, ka nebija informatīvs: tikai 34 personu vārdi, bez paskaidrojumiem vai norādēm uz apsūdzībām. Nebija arī prātā paliekošu rezolūciju. Divos gadījumos upuru vidū bija vairāki vienas ģimenes locekļi: brāļi Erhards-Valfrīds un Oļģerts Bruki, kā arī Mārtiņš-Reinholds Graudiņš un viņa dēls Alfonss-Reinhards. Tautības arī dažādas, ieskaitot norvēģu uzņēmēju Stēnu-Frīsu Gībelhauzenu. Viņš arī vecākais, jo aresta brīdī bija 62 gadus vecs. Telegrāfistam Paulam Kazakam bija tikai 19 gadi... Arī šoreiz neiztika bez kļūdām: dzelzceļu virsvaldes inženieris Artūrs Blankenburgs, kā arī Guno (Hugo?) Grīnšteins iekļauti arī t.s. "Šustina sarakstā", un, iespējams, jau bija nogalināti...

Visi apcietinātie bija ieslodzīti Rīgas Centrālcietumā. Nošaušana notika 4. korpusa pagalmā, kas atradās attālākajā cietuma daļā. Lielākā daļa tika nogalināti ar šāvienu pakausī, taču vairākos gadījumos bija šauts arī pierē, deniņos, ķermenī. Porcelāna fabrikas strādnieku Pjotru Dolgovu nosita, sadragājot galvaskausu. Šāviena pēdas netika atrastas. Cietuma slimnīcā atradās leitnants Voldemārs-Žanis Braše, kuru 17. jūnijā, ievainotu sagūstīja Iecavas pagastā. Pēc izdzīvojušo liecībām, viņu nošāva turpat, slimnīcas korpusa koridorā.

Nāvei nolemtie negribēja padoties: desmit cilvēkiem pēc ekshumēšanas tika konstatēti ievainojumi, kas nodarīti, lai salauztu pretošanos. Indriķim Stallītim čekisti cauršāva labās kājas potīti, un pēc tam gulošam iešāva labajos deniņos. Pulkvedis Miervaldis Lūkins tika notriekts uz ceļiem, sitot pa galvu - par to liecina sitienu pēdas uz rokām un galvas, bet ieroci slepkavam nācās piespiest cieši pie upura pakauša... Rihardam Kraujam sašķaidīja apakšžokli, izsitot lielāko daļu zobu. Sisti tika arī citi: Eduards Krūze, Arnolds-Nikolajs Čuibe, Artūrs-Ādolfs Rozenbergs, Juris Bucis, Ādams Šteinbergs un vēl divi neidentificēti vīrieši.

Cietumā klusums iestājās naktī uz 30. jūniju, kad čekisti, izdarījuši lielāko daļu sava melnā darba, kopā ar cietuma apsardzi, aizbēga. Kamerās palika vairāk kā 60 ieslodzītie, kuri laimīgas sagadīšanās dēļ nebija iekļauti nevienā slepkavību sarakstā. Viņi saviem spēkiem lauza aizslēgtās durvis, lai izkļūtu brīvībā. Bijušais matrozis Pēteris Līnis izlīda pa kameras atvāžamo lodziņu un sameklēja vairāku kameru atslēgas. Tie, kuri viņu redzēja, atcerējās, ka jaunā cilvēka mugura un sāni pēc tam bija nobrāzti līdz asinīm. Dzīvas palika arī "Šustina sarakstā" minētās sievietes - viņu kamera atradās gaiteņa tālākajā galā, un čekistiem pietrūka laika, lai līdz tai nonāktu.

1941. gada 4. jūlijā zeme atvērās - Centrālcietuma 4. korpusa pagalmā ekshumēja 98 nogalinātos, bet 7. jūlijā atraka vēl vienu čekas nozieguma upuri. Lielākā daļa 6. jūlijā tika ar godu apbedīti Meža kapos - vietā, kuru vēlāk nodēvēja par "Baltajiem krustiem". Tuvinieki ģimenes kapos guldīja Nikolaju Reinicu, Johanu Herlingu, Kazimiru Burneiko, Sergeju Aleksejevu, Heinrihu Vistiņu un Matveju Kuzņecovu.

Mēs varam tikai iztēloties, ko pārdzīvoja Riharda Kraujas 15 gadus vecais dēls Valdis, kurš tika apcietināts reizē ar tēvu, redzēja viņu aizejam no kameras uz neatgriešanos, un ieraugot sakropļoto ķermeni. Tāpat - jautāt, vai ebrejiete Dina-Malka Trubeka drīkstēja piedalīties sava nošautā vīra Nisona atpazīšanā, un kas ar šo, brīnumainā kārtā no čekistu lodes izglābto sievieti notika nacistu okupācijas gados? Erharda Bruka dēls Erhards-Valdis, kurš piedzima 1941. gada decembrī, nekad neieraudzīja savu tēvu. Ēvalds Lēvens tikai gadu bija precējies. Viņa atraitnei citas ģimenes pēc tam neesot bijis...

Pēc tam sekoja klusēšana. Par noziegumiem nerunāja, bet "Balto krustu" kapulauku nolīdzināja, atļaujot šajā vietā apglabāt citus mirušos. Nozieguma patiesā aina un apstākļi ir apauguši ar mītiem un "iemarinēti" banālā antisemītisma mērcē. Tas viss joprojām rada augsni nevajadzīgām spekulācijām un revizionisma stila teorijām. Bezgala grūti ir kaut ko noskaidrot un precizēt, bet TAS JĀIZDARA. Citas iespējas nav - ir jāatdod pēdējais gods, nosaucot vārdā visus tos, kurus čekas neliešu banda savulaik bez tiesas noslepkavoja - pēc sarakstiem.

Avots:

Ineses Dreimanes facebook.com lapa

S. Šustina parakstītā pavēle par "kontrrevolucionāru" nošaušanu.