Jautājumi par latviešiem

26.05.2016Historia.lv

Mārtiņš Mintaurs, vēsturnieks, Jānis Veckrācis, tulkotājs

Tāds daudzums rakstu, turklāt īsā laika sprīdī, kuru centrā ir šodienas latvietis, šķiet, līdz nesenam laikam kultūras medijos nebija parādījušies. Pirmais impulss bija pieaugošā intensitātē aktualizētais jautājums par attieksmi pret homoseksuāļiem, nākamais – sadursme ar ‘citādo’ Eiropas bēgļu krīzes ietekmē. Šos rakstus un viedokļus vieno centieni kliedēt mītus un aizspriedumus, izgaismot mūsdienu latvietības ‘klupšanas akmeņus’ un trūkumus, kas liedz latviešu tautai pilnvērtīgi eksistēt un attīstīties. 

Vienojoša šo viedokļu pazīme ir arī apmulsums, kāds pārņem pēc to izlasīšanas. Netop īsti skaidrs, kas tajos dominē: skaidrojums katra viedokļa centrā izvirzītajai problēmai vai jauni jautājumi, uz kuriem atbilde tā arī netiek sniegta. Latvijas mazattīstītajā diskusiju telpā jebkura polemika uzskatāma par atbalstāmu. Tiesa, šiem viedokļiem būtu vajadzīgs papildu izvērsums, lai kliedētu priekšstatu, ka autori, kas runā objektivitātes vārdā, paši vietumis ir ‘paslīdējuši’ visnotaļ subjektīvu spriedumu virzienā.

Ainavas melnbaltās toņkārtas

Vēlēšanos uzdot jautājumus par latviešiem izraisīja Ilmāra Šlāpina raksts „Kā izdzīvot bēgļu straumē?” (satori.lv, 16.02.2016.). Iespējams, ka vaina ir lasītājā, tomēr neskaidrību ir daudz. 
Autors iesākumā definē, ka ksenofobi latviešus biedē ar bēgļiem kā latviešu kultūras dzīvotspējas apdraudējumu. Problēma formulēta skaidri, un varētu sagaidīt, ka raksta turpinājumā tiks sniegti pretargumenti. Seko virkne apgalvojumu, kas laikam tiek uzskatīti par aksiomu, kam nav nepieciešams plašāks skaidrojums. 

Respektējama ir autora tēze, ka bēgļu jautājums novelk robežšķirtni starp atvērtību un brīvību vienā pusē un norobežošanos un ieslodzījumu – otrā. Taču apgalvojums, ka bēgļu krīzes ietekmē „valstu robežas no tehniskas detaļas kļūst par ideoloģiskām kategorijām”, nav pārliecinošs. Robežas jēdziens nav definējams ārpus noteiktas ideoloģijas, jo robeža iezīmē atšķirību starp ‘šeit’ un ‘tur’, arī starp ‘mēs’ un ‘viņi’. Tātad ikviena robeža ir ideoloģijas izpausme, un šobrīd bēgļu krīzes ietekmē tai pievērsta lielāka uzmanība nekā agrāk. Robeža – plašākā izpratnē - ir viens no cilvēka eksistences pamatnosacījumiem, kas pats par sevi nav ne labs, ne slikts, tāpat kā cilvēka piederība kādai tautībai, kultūrai vai citai identitātes grupai. 

Eiropas Savienības mērogā ārējā robeža vienmēr ir bijusi būtisks politisks jautājums, tātad nenovēršami saistīts ar konkrētu ideoloģiju. Un Eiropas Savienības politiku īsteno gan ES kopumā, gan katra atsevišķā dalībvalsts. Līdztekus joprojām tiek atzītas katras valsts tiesības, ievērojot starptautiskās saistības, īstenot savu ideoloģiju, piemēram, nacionālajos jautājumos. Par nosacīti ‘tehnisku detaļu’ robeža ir kļuvusi tikai robežas ‘tehnisko’ funkciju līmenī, piemēram, vienkāršojot cilvēku brīvu pārvietošanos. Tāpēc būtu interesanti ko vairāk uzzināt par valstīm, kurās robeža nemainīgi bijusi tikai tehniska detaļa – vai arī runa ir par negatīvu attieksmi pret valstu robežām vispār? Šajā izpratnē autoram ar sajūsmu pievienoties liedz vien daži citi neatbildēti jautājumi. Vai ir iespējama pasaule, kurā tiešām nebūtu robežu ne tehniskā, ne ideoloģiju līmenī? Vai tā nav utopiska ainiņa, kas var būt aizraujošs prāta eksperiments vai mākslinieciska izpausme, bet kas iegūtu pavisam citus apveidus reālajā cilvēku pasaulē?

Šlāpina rakstā atrodama vēl viena visiem viedokļiem kopīga iezīme: sarežģītu parādību vienkāršošana. Pretstati kļūst vienkārši kā savulaik politinformatoru priekšnesumos: agresija – mierīgums; ksenofobija – draudzīgums; atvērtība – noslēgtība; balts – melns. Tā kā būtu tendenciozi pārmest citiem tendenciozitāti, paskaidrosim, kāpēc šāds iespaids rodas.

Lasot par `tautas jēdziena vērtību, nekļūst skaidrs, vai Šlāpina izpratnē atvērtība, nenorobežošanās, ‘svešais’ atšķirībā no tautas/nācijas ir pats par sevi vērtīgs un noderīgs. Labs un punkts? Autora pieminētais globālisms un antiglobālisms, Zaļo kustība un daudzas citas kustības ir vērtīgas tieši to mijiedarbes radītajā ietekmē. Tās vedina domāt, šaubīties, atkal domāt un meklēt, vēlreiz – domāt. Vai viena no sākotnējām lielajām komunikācijas kļūdām ‘bēgļu jautājumā’ nebija tieši nekritiskais „labs un punkts” princips? Bez analīzes, bez pamatojumiem, nākotnes situāciju modeļiem un drošticamiem risinājumiem. Cilvēkiem ir tiesības jautāt un šaubīties. Tas viņus nepadara par atpalikušiem neliešiem. Bet atteikšanās sniegt argumentētas atbildes raisīja nākamo reakcijas vilni, kurā tiešām mazinājās racionālās domas īpatsvars.

Tāpēc – ja antiglobālistu bariņš dauza vitrīnas, tāda rīcība neved pie risinājuma. Un tas, ka šādi minēto kustību ir ieraudzījis Boriss Grebenščikovs, neliecina, ka citātā iezīmētā ainava ir objektīva. Antiglobālistu devums ir auglīgās šaubas, kas pavada globalizācijas vilni, lai tas neveltos pār pasauli, kuras urā! saucieni pašlaik neļauj secināt, ka globālisms pasaulei dod vairāk nekā antiglobālisms. Grebenščikovs, postulēdams kultūru mūžseno daudzveidību, nedz pietiekami pamato daudzveidības nemainību, nedz piedāvā refleksiju par šīs daudzveidības priekšnosacījumiem visā to sarežģītībā.

Nācija vai cits divritenis

Mūsdienu pasaulē pārspriedumi par kultūru daudzveidību un mainību ir kļuvuši ierasti un klišejiski. Tie bieži vien ir balstīti vienkāršos pretstatos. Kultūra nereti salīdzināta ar organisma dzīves ciklu, kas noslēdzas ar nāvi. Šāda uztveres shēma sniedza ērtu attaisnojumu 20.gadsimta totalitāro režīmu ideologiem. No priekšstata par kultūru kā bioloģisku vienību, kas uzplaukst un novīst, ir tikai daži soļi līdz “kultūru selekcijai”, eigēnikai un rasu teorijai, kas pasniegta pseidointelektuālā ietvarā. Kultūras norišu pielīdzināšana dabas procesiem ir bīstama, jo liek aizmirst to, ka kultūra un identitāte tiek apgūtas, nevis iegūtas bioloģiskas pēctecības ceļā. Kultūras nerodas un neiet bojā pašas no sevis, saskaņā ar likteņa lēmumu, dabas likumiem vai dievu gribu – izņemot stihisku nelaimju gadījumus, kultūru “dzīvei un nāvei” ir gluži cilvēciski, antropogēni cēloņi.

Šlāpins secina, ka tautas, kultūras un valodas laika gaitā ir „izbeigušās”. Tomēr vēsturē ir zināmi piemēri par tautu, kultūru un valodu „izbeigšanu”, turklāt “izbeigšanās” var iestāties arī ārēju draudu rezultātā. Kāda ir tauta, kas aizstāv sevi šādos apstākļos? Atpalikusi, jo bērnišķīgi baidās no svešā? Kā vērtēt tos cilvēkus, kas padomju okupācijas gados veltīja savu dzīvi latviešu kultūras aizstāvībai un, to darot, riskēja? Un kas ir tie objektīvie iemesli, kas pašlaik latviešu nācijas pozīcijas padara drošas un nemainīgas? Kas centienus saglabāt kultūru tos liek dēvēt par novecojušiem, muļķīgiem vai nelietīgiem? Kāpēc viss svešais, citādais, ārišķīgais (vajadzīgo pasvītrot!) jebkurā izpausmē un saskarsmē ar mūsu kultūru nešaubīgi jāvērtē kā labs, noderīgs un nekaitīgs? Līdztekus atziņai, ka kultūras nenovēršami mirst, nevajadzētu piemirst, ka joprojām pastāv arī ļoti senas kultūras. Mirstības un izdzīvošanas faktori, ļoti iespējams, ir sarežģītāki par visu cilvēces slimību un ārstniecības kopvēsturi.

Jēdzienu „nāve” un „izmiršana” lietojums saistībā ar kultūru var liecināt ne tikai par nevēlamu emocionālu nokrāsu. Vēl ir dzīvi nedaudzi no tiem latviešiem, kas pieredzēja visas pagājušā gadsimta šausmas. Viņiem latviešu valoda un kultūra nebūt nav abstrakcija, no gara un dvēseles atdalāms vienums. To apliecina viņu upurēšanās un intonācija, izsakot vārdus „Latvija” un „latvietis”. Iespējams, šiem ļaudīm latvietības izzušana un personīgā nāve ir pavisam dzīvās un sinonīmiskās attieksmēs. Vai mēs savā attieksmē neesam nolaidušies vai neesam izauguši līdz šai intonācijai? Vai atbilde „pasaule ir mainījusies” ir izskaidrojums vai attaisnošanās? Ja mums šķiet, ka mēs zinām, vai mēs patiešām zinām?

Ar patriotismu spekulēt nudien ir viegli. Bet par spekulāciju var kļūt arī patriotisma vienkāršošana un profanācija. Diez vai tas bija Šlāpina raksta „Man arī bēgļi nepatīk” (satori.lv, 21.09.2015.) mērķis, tomēr patriotisma negatīvā interpretācija rada neizpratni. Apkarojot mītus un aizspriedumus, vienmēr ir jādomā arī par nākamo soli. Un par to pasauli, kāda būs, kad šis solis tiks sperts. Kas nāks vietā un kāpēc jaunais iekārtojums būs vērtīgāks un cilvēcīgāks nekā tas, ko noraidām vai apkarojam? 

Inga Žolude rakstā „Trauslie konservi” (diena.lv, 14.08.2015.) apgalvo, ka „nācijas jēdziens arvien vairāk zaudē savu nozīmību”. Acīmredzot, kārtējā aksioma, kuru tomēr būtu nepieciešams paskaidrot. Aina nebūt nešķiet tik viennozīmīga. Nacionālu politiku atbalstoši spēki ir guvuši ievērību ne tikai Latvijā. Protams, ka vienlaikus raksturīga mūsdienu iezīme ir uzskatu radikalizācija. Arī šo parādību nedrīkstētu vienkāršot. Nacionālas valsts eksistēšana nav interpretējama tikai kā neveiksmīga un kaitīga nejaušība, no kuras pasaule beidzot sāk atsvabināties.

Uzmanību piesaista arī Denisa Hanova raksts „Kas šamanim vēderā” („Rīgas Laiks, 2015.gada septembris), kurā viņš postulē nāciju kā intelektuāļu grupas radītu varas projektu, varas piedāvātu versiju par realitāti. Būtu interesanti iepazīties ar tiem sabiedriski politiskajiem veidojumiem, kas nav tikai realitātes versijas un kas ir pilnīgi atbrīvotas no varas klātbūtnes. Kāpēc varas klātbūtne nāciju padara par mazvērtīgu, nevēlamu un/vai pārveidojamu fenomenu? Vai nāciju neesamība nozīmētu sabiedrības atbrīvošanu no kādas grupas īstenotas (uzspiestas) varas? Varbūt tas ir sabiedrības attīstības dabisks rezultāts, kurā demokrātijas nosacījumos varai ir rasts iespējami produktīvāks ietvars? Atkal viens no galvenajiem jautājumiem – kādas ir alternatīvas un vai kādam ir izdevies izgudrot labākas konstrukcijas divriteni?

Latvietība kā mīts un kā piederība

Cita aktuāla tēma, ko interesanti risina Deniss Hanovs, ir [nacionālie] mīti. Tomēr, piemēram, Hanova intervijas „Nedzīvot mītā” (IR, 25.02.2016.) nosaukums rada neizpratni. Vai fantāzija par sabiedrību, kurā nav mītu, nav kārtējā mīta radīšana? Vai mīts nav atmiņsaistīts un tāpēc neizbēgams? Turklāt Latvijas publisko diskusiju problēma ir mēģinājumi dekonstruēt mītus, kas vispirms nav skaidri apjausti un izprasti. Sabiedrības šķelšanas nolūkā šo situāciju izmanto Krievijas manipulatīvie ‘organismi’ un vietējie radikāli nacionālie spēki.

Visu cieņu Hanovam, kurš runā par savu kā krievu izcelsmes latvieša atbildību par padomju okupācijas laiku. Šaubas raisa atgādinājums beigt dzīvot pagātnē. Un tomēr – kādas ir īstās un vēlamās attieksmes starp nācijas atmiņu un kur atrodas robeža, aiz kuras atmiņa kļūst traucējoša? Retorika „beidziet dzīvot pagātnē!” saskan ar Krievijas ‘maigās varas’ nostādnēm. Sociālās atmiņas nonivelēšana un noklusināšana ir priekšnoteikums, lai Latvijā zustu priekšstats par tagadnes situācijas cēloņsakarībām. Taču Krievijas tuvā elpa nav vienīgais iemesls atmiņas svarīgumam. Tā tikpat svarīga ir arī tad, kad skatāmies Rietumu virzienā. 

Kultūras saistās ar universālo spoguļattēla metaforu. Tā dod iespēju saskatīt pašiem sevi un saprast, kā mūs redz un uztver citi. Tādēļ būtu interesanti iepazīties ar mūsdienu latvieša portretējumu. Piemēram, minētajā Ingas Žoludes rakstā latvieša ‘vaibsti’ ir neskaidri. Latvietis esot kaklā uzkāris milzīgu slogu, un, Lielvārdes jostā iejūgts, velkot gadsimtus. Redzams, ka „viņš mīcās uz vietas, grimdams arvien dziļāk savu tukšgaitā izmīto soļu dubļos, tradīciju vezumam nekustot ne no vietas”. 

Vai tiešām šis sakāpinājums atbilst patiesībai? Turklāt „latvieši nekad nav mācējuši un vēl joprojām nav iemācījušies sadzīvot ar Latvijā jau dzīvojošajiem cittautiešiem”. Zinot Latvijas mazākumtautībām nodrošinātās iespējas un pazīstot kopumā draudzīgās Latvijas cilvēku attiecības, šim izteikumam trūkst pamatojuma.

Vēl viens viedokļu saskares punkts: nācija, tauta pati par sevi nav nekāda vērtība; ir grūti noteikt nacionālas kultūras noderīgumu vispārējā līmenī. No tā izriet, ka latviešiem sava kultūra un valoda nez kāpēc šķiet vērtīgāka par citām, vienlaikus ļaujoties nemitīgām bailēm no ‘svešā’. Lai gan rakstā „Latvieši kā cilvēki un cilvēki kā latvieši” („Rīgas Laiks”, 2016.gada februāris) Ivars Neiders norāda, ka latvieši ir darījuši ne mazums cūcību, tāpēc – par ko gan lepoties un kāpēc kaut ko īpaši aizstāvēt?

Uzdosim pretjautājumus, kas nebūt nav tikai retoriski. Mēs neesam nedz labāki, nedz pārāki par citiem. Vai tas nozīmē, ka mums nav, ko novērtēt un saglabāt? Vai atzīt savu latvisko identitāti kā vērtību un vēlēties to saglabāt nozīmē nostādīt sevi augstāk par citiem? 

Kāda jēga ir Neidera izteikumam „Piederība pie kādas tautas pati par sevi ir apmēram tikpat liela vērtība kā dzīvošana Straupē vai Londonā”? Vai tad eksistē tādas cilvēka izjūtas, kam pašām par sevi piemīt vērtība? Kāpēc nacionālā identitāte nevar būt patiesa un pilntiesīga cilvēka identitātes daļa? Kāpēc citas cilvēka identitātes pašas par sevi būtu vērtīgākas?

Žoludes ieskatā nacionālā identitāte nav nedz iespējama, nedz nepieciešama, tās vēlamā alternatīva ir „cilvēka identitāte un solidaritāte cilvēku starpā”. Tomēr būtisks nacionālās identitātes elements ir piederība. Piederības izjūta ir viena no svarīgākajām cilvēka vajadzībām, nosaka viņa sociālo komfortu. Piederība nozīmē arī atbildību. Par ko atbild cilvēks ar universālu identitāti: par katru cilvēku un visu cilvēci? Vai tā nav iedoma, kam maz sakara ar cilvēka psiholoģiju un socializācijas procesiem?

Varbūt nācija un arī valsts ir viena no cilvēka radītajām konstrukcijām, kas ļauj konkretizēt un aptvert pasauli. Ierobežoti, bet tomēr – aptvert, iegūstot vismaz daļēju atbildi uz vienu no būtiskākajiem jautājumiem: „kas es esmu?” Vai pasaules cilvēks aptvers vairāk, nevienam un nekam nepiederēdams un ne par vienu neatbildēdams?

Nacionālās piederības jautājums ir saistīts arī ar brīvības jautājumu. Aktrise Agnese Cīrule Nacionālā teātra žurnālā saka, ka viņai brīvība nozīmē izvēli dzīvot tur, kur vēlas. Vācijā dzīvojošā vijolniece Baiba Skride intervijā Latvijas Radio saka: Latvija ir īpaša ar to, ka cilvēki lepojas ar savu piederību Latvijai. Saikne ar valsti un tautu var būt tikpat dažāda, cik dažāda ir izpratne par brīvību. Un tas vienu brīvību nepadara lielāku par otru, nepadara pasaules pilsoņa identitāti labāku par latvisko identitāti vai otrādi.

Saprašanās un noklusējums

Minētajos rakstos runāts par vēl vienu svarīgu aspektu: vai Latvija kā telpa varētu piederēt tikai nosacītai par latviešiem uzskatāmai grupai? 

Pirmkārt, daļu no atbildes sniedz valsts un starptautisko tiesību normas. Lai apgalvotu, ka latviešiem Latvijā nav tiesību kaut ko noteikt, vispirms būtu nepieciešams mainīt minētos tiesību principus. Starptautisko tiesību eksperts Egils Levits žurnālā „Jurista Vārds” (24.09.2013.) norāda, ka valsts nacionāli kulturālā identitāte pieder pie valsts konstitucionālās identitātes. Eiropas Savienības pamatlīgumā ir noteikts, ka Eiropas Savienībai ir jārespektē dalībvalsts nacionālā identitāte. Turklāt Levits atzīmē būtisku niansi mūsdienu latvieša politiskajā portretā: „Latviešu nācijas nacionālā pašapziņa un atbildība par savu valsti padomju mankurtizācijas un koloniālisma politikas seku rezultātā salīdzinājumā ar citām Eiropas nacionālām valstīm joprojām ir visai zema.” (Latvijas Avīze, 28.12.2012.). 

Otrkārt, priekšstats par pasauli kā telpu, kurā visiem ir vienādas tiesības jebkurā situācijā, šķiet, ir ilūzija, kam nav visai lielas saiknes ar realitāti. Kamēr šis sapnis nav īstenots, dažādu tautu pašnoteikšanās ir objektīva parādība.

Reizēm pārsteidz arī rakstu autoru argumentu nekonsekvence. No vienas puses tiek pārmestas nepamatotās aizdomas, ka mūs, Latvijā, bēgļi kā „svešie” varētu apdraudēt. Tiek izteikts konceptuāls apgalvojums, ka bēgļi mūs neapdraud, turklāt pieņemt bēgļus ir vienīgā cilvēka cienīgā rīcība. Līdztekus izskan arguments, ka smieklīgi saskatīt draudus 250 cilvēkos. Tas diskusiju pavērš citā gultnē, netieši pieļaujot, ka cits bēgļu skaits varētu mūs apdraudēt. Šeit veidojas pretruna ar konceptuālo apgalvojumu. Diskusijās izskan neizpratne par to, kāpēc latvieši savu kultūru uzskata par trauslu un aizsargājamu, līdztekus izsakot mājienus par neizbēgami „aizejošām tautām”. Šādas pretrunas, pretendējot uz muļķību atmaskošanu, raisa šaubas, cik objektīvi ir paši atmaskotāji.

Diskusijā par attieksmi pret imigrantiem, tāpat kā jebkurā pilnvērtīgā sarunā, uzmanības centrā ir saprašana un saprašanās. Sākumpunkts – savstarpēja cieņa, sarunā iesaistoties ar argumentētu viedokli. Nereti rakstu intonācija liecina: autori ir pārliecināti, ka to zina, tomēr rakstu saturs par to nepārliecina.

Viedokļu konfrontācijā par bēgļiem Latvijas sabiedrībā problemātiska ir tieši saprašanās. Un tā raisa bažas par nākotni: vai mēs jaunajā situācijā tiešām spēsim saprasties? Medijos nereti tiek radīts iespaids, ka bēgļi satrauc vienīgi latviešus, tomēr daudzus Latvijas iedzīvotājus urda tas pats jautājums – kas būs tie kopīgie pamati, uz kuriem sapratne veidosies?

Šeit aplūkoto rakstu autori, acīmredzot, ir pārliecināti, ka viss būs lieliski, tomēr pārliecības avoti paliek neskaidri. Imigranti pārstāv fundamentāli atšķirīgu kultūru; valstis, no kurām viņi bēg, nav svešas varas okupētas. Daudzi no viņiem nav kara bēgļi, bet labākas dzīves meklētāji (kas pats par sevi nav nosodāms, ja vien ierašanos nepavada kategoriskas prasības un agresīvs noskaņojums). Tās ir tikai dažas no pazīmēm, kas pašreizējo migrāciju būtiski atšķir no daudziem citiem pārceļošanas piemēriem, kurus bieži izmanto salīdzinājumam. Ar kādu attieksmi viņi šeit ieradīsies? Kā mēs sapratīsimies? Ja sapratīsimies, vai sapratne neveidosies tikai virspusējos līmeņos, dziļākajā būtībā mums tomēr paliekot svešiniekiem ar atšķirīgu sociālo pieredzi, vērtībām, pasaules ainu? Un ja tā, vai sabiedrībā neveidosies noklusēts, neizrunāts diskomforts, kas var uzkrāties un izraisīt neprognozējamas sekas?

Vēl savādi, ka izskanējušajos kritiskajos viedokļos ir apspriesti tikai latvieši un latviešu nostāja. Vai tas nozīmētu, ka problēmas tiek saskatītas tikai latviešos? Tas atgādina citas diskusijas par mūsu sabiedrības vienotību. Piemēram, jau minētajā Hanova rakstā var piekrist daudziem Nacionālajai apvienībai izteiktiem pārmetumiem, tomēr iespaidu par objektivitātes trūkumu rada izvairīšanās pieminēt arī citu politisko spēku, kura ieguldījums Latvijas sabiedrības saliedēšanā vērtējams ar mīnuss zīmi. Īsas, negatīvas Hanova replikas par „Saskaņas Centru” gan lasāmas IR intervijā. Neviļus rodas iespaids par vēlmi kultivēt tendenciozu priekšstatu, ka pie Latvijas sabiedrības problēmām vainīgi ir tikai latvieši.

Vainas apziņas kultivēšana ir vēl viena kopīga iezīme aplūkotajos rakstos. Piemēram, mēs esot bailīgi un nedroši par savu kultūru paši savas vainas dēļ. Pēdējie 100 gadi latviešiem ir iemācījuši ne tikai Raiņa citātu „Gūt var ņemot, gūt var dodot, dodot gūtais – neatņemams.”, kuru savā rakstā piemin Šlāpins. Tie ir devuši arī pieredzi, ka par runāšanu latviešu valodā cilvēkam tiek smags sods vai nezināmas rokas mests akmens. Iespējams, daudzus latviešus, kuri pauž bažas par imigrantiem, vada nevis naids vai aprobežotība, bet pieredzes noteikta vēlme vispirms saņemt atbildes, kas bažas kliedētu. Tie, kas vēlas mest nosodījuma akmeni, lai vispirms paši nodzīvo latviešu iepriekšējo simtgadi.

Auglīgāk būtu ar cilvēkiem runāt. Cienīt, uzklausīt, skaidrot. Domāt, sarunāties, argumentēt. Ja nepieciešams, sākt sarunu no gala. Saglabāt pozitīvas šaubas arī par savu viedokli. Izprast, ko noraidām un apkarojam un – kā vārdā? Izpratne par latvietību bieži ir vienkāršota un virspusēja. Tā grozās kaut kur starp vēsturiskās atmiņas patētiku un Brīvdabas muzejā izdejotiem tradicionāliem dančiem. Bet latvietības saturu veido tikai mūsu tagadnes dzīve un dzīvesveids. Savukārt, ja jūtamies nedroši, jāturpina saruna, nekļūstot agresīviem un neliedzot palīdzību.

Jautājums par latviskumu nav jautājums par izsmeļošu latvietības definīciju. Arī mīlestību, ziniet, neviens vēl nav precīzi definējis. Tas ir jautājums par to, kas un kāpēc mums ir svarīgs. 

Kamēr paļaujamies uz nostāju „kāda starpība, kādā valstī dzīvot un kādā valodā runāt”, mums visapkārt joprojām ir daudz tautu, nāciju, cilvēku, kuriem nav vienalga. Uz kāda ceļa stāv viņi, uz kāda – mēs? Un kāds būs rezultāts mūsu saskarsmes situācijās?

Tikmēr karogs Rīgas pils mastā mierīgi plīvo. Katru dienu. To var pat nepamanīt. Un var pat šķist – tāpat vien.

J.Rieksta 1918.g. izdotā pastkarte ar Latvijas karogu pēc A.Cīruļa meta.