Prof. Harija Tumana "Ir" intervijas autora versija

26.03.2016Historia.lv

Nupat ir iznākusi mana itervija žurnālā "Ir"... protams, tas ir dabiski, ka no1,5 stundas garas sarunas gala tekstā paliek tikai maza daļa. Taču bēdīgi ir tas, ka šoreiz "sausais atlikums" ir sanācis tik saraustīts un fragmentārs, ka brīžiem deformējas un pazūd doma un jēga... Tādēļ es nolēmu nopublicēt savu intervijas versiju - manā redakcijā. Jo šeit ir pateikts tas, ko es tiešām gribēju pateikt. Tikai fragments par spārdzieniem Briselē ir pielikts postfactum. Nu kaut kā tā...

HARIJA TUMANA INTERVIJA.
AUTORA VERSIJA:

- A.B.: Droši vien esat dzirdējis par rakstnieka Umberto Eko grandiozo mājas bibliotēku ar trīsdesmit tūkstošiem grāmatu. Lasot jūsu pētījumu, iedomājos: nez, cik grāmatu ir jūsu bibliotēkā, kuras lasījāt pētījuma tapšanas gaitā? 
- H.T.: Trīsdesmit tūkstoši grāmatu manā mājas bibliotēkā noteikti nav. Daži tūkstoši gan. Man ir arī antīko vāžu un skulptūru kopijas, pirktas dažādās pasaules malās. Piemēram, radošajam darbam iedvesmo Homēra biste, bet ir arī Apollons un Afrodīte. Vispār es rakstu dažādās vietās: Rīgas dzīvoklī un Saldus mājā, un abās vietās man ir bibliotēka. Ziemā Saldus mājā es baudu absolūtu mieru un klusumu, vasarā gan laiku pa laikam daži kaimiņi mēdz terorizēt ar skaļu mūziku… tas ir briesmīgi! Darbā man vienmēr „palīdz” kaķis, kuram patīk apgulties tieši uz klaviatūras. 

Grāmatas rakstīšana man bija radošs darbs: vispirms vajadzēja rast koncepciju, tad zinātniski to pārbaudīt un pamatot. Ideju rašana prasa domas lidojumu, bet to pārbaudīšana, pamatošana un rakstīšana – precīzu un smagu rutīnas darbu.

- A.B.: Kā jūs sengrieķu kultūras bezgalīgumā radāt tieši varonības aspektu, no kā atspērāties pētījumā?
- H.T.: Domāt par monogrāfiju sāku 2004. gada pavasarī. Rakstīt — tā paša gada rudenī. Profesors Andris Rubenis gribēja pierunāt, lai rakstu Grieķijas vēsturi - lai tāda būtu arī latviešu valodā, jo katrā sevi cienošā kultūrā tāda ir. Piekritu un teicu, ka rakstīšu labprāt, bet šobrīd gribu uzrakstīt konceptuālu darbu — skatu uz vēsturi caur varonības prizmu! Ar domas dzimšanu ir tāpat kā ar mūzikas vai mākslas dzimšanu — piespiedu kārtā neko nevari izspiest no sevis, doma dzimst tikai pati no sevis. Caurviju tēma — varonība — atnāca pati. Prāts aizķērās aiz Homēra eposa, kļuva skaidrs, ka varoņa motīvs iet cauri visai Grieķijas vēsturei. Un tad tapa koncepcija – saprast, kas bija varonības ideāls Senajā Grieķijā un kādu iespaidu tas atstāja uz šo kultūru kopumā. Darba gaitā atklāju, ka tas ir visas šīs kultūras mugurkauls. Sākot ar Homēra laiku un beidzot ar Aleksandru Lielo.

- A.B.: Jūs man teicāt pirms intervijas — pusgada laikā šo ideju dzemdēju. 
- H.T.: Tā ir sen zināma metafora, ka radoša teksta rakstīšana ir pielīdzināma grūtniecībai un dzemdēšanai – arī mokošs un grūts process, kas vainagojas ar lielu prieku, kad ir tapis rezultāts. Ir zināms, ka Žoržs Simenons tik burtiski to uztvēra, ka pat rakstīja savus detektīvus uz koka galda — gultas, ko bija ieguvis no dzemdību nama.

- A.B.: Kā ar varonību šodien, mūsu gadsimtā? Vaicāju, jo grieķu mantojums būtiski noteicis rietumu kultūras attīstību.
- H.T.: Varonība ir kultūras produkts. Ir kultūras, kurās nav varonības ideāla vai arī tas kā vērtība ir mazizteikts. Tas ir jautājums par pasaules uzskatu un vērtību sistēmu, bet vērtības rada motivāciju. Kas tad ir varonības pamatā? Gatavība nāvei. Varonība sākas tur, kur beidzas bailes mirt. Tādēļ ir jāsaprot, kas ir tas, kas ir stiprāks pār nāves bailēm. Un vienmēr tās ir kādas augstākas vērtības, kāds augstāks ideāls, kas ir svarīgāks par paša dzīvi. Tādēļ varonības patiesā būtība izpaužas uz dzīvības un nāves sliekšņa. Protams, laika gaitā mēs varonību esam dažādos veidos profanējuši. 

Esmu izpētījis, kā varonības ideāls attīstījās Senajā Gieķijā. Vēl Homēra laikos tā bija primitīva sabiedrība, kas daudz karoja. Tajos laikos varoņi bija tie, kuriem piemita drosme, kuri cīnījās priekšējās rindās. Tā bija fiziskā varēšana. Starp citu, vārds „varonis” ir cēlies no vārda «varēt» - viņš ir tas, kas „var”. Otra asociācija šim vārdam ir vara. Tā tas arī bija sākotnēji sengrieķu sabiedrībā: varonis bija tas, kurš varēja, proti, varēja cīnīties un uzvarēt, varēja pieņemt pareizus lēmumus, un sabiedrība deva viņam par to varu. Tātad vara bija jānopelna ar varoņdarbiem.

Ar laiku varonības nozīme mainījās. Fizisko varēšanu aizstāja ētiskā, garīgā varēšana: saglabāt uzticību saviem ideāliem un principiem, nepieciešamības gadījumā - ar godu mirt. Šo varonības ideālu Senajā Grieķijā iemiesoja Sokrāts. Vai arī - Antigone: viņa nestāv ar šķēpu kaujas laukā, bet kļūst par varoni savas [personiskās] izšķiršanās dēļ. Tātad, varonībai ir šie divi aspekti. Savā ziņā tie iet cauri visai Rietumu kultūrai.

- A.B.: Kā jūs uztvērāt teroraktus Parīzē — vai nav baisi, kā teroristi operē ar jēdzienu «varonība», proti, pašnogalinās ar ticību, ka masu slepkavības veic, lai glābtu rietumu sabiedrību no izvirtības?
- H.T.: Tīri tehniski jeb formāli, tas, protams, arī darbojas kā varonības modelis: cilvēks gatavs upurēt savu dzīvību kādu vērtību dēļ. Taču formāla pieeja nav derīga, lai saprastu lietas un mums uzreiz jāvaicā: Kas ar to ir paveikts? Kāds ir rezultāts? Ir ārkārtīgi liela atšķirība: vai cilvēks ar savu varonību glābj citu dzīves, savu valsti, vai iznīcina nevainīgus cilvēkus. Viss būtu pareizi, ja tie, kas vārdos uzstājas par savu ideju, drosmīgi cīnītos kaujas laukā ar līdzvērtīgiem pretiniekiem. Bet tie ir vienkārši slepkavas, jo viņi nogalināja nevainīgus cilvēkus. Tam nav nekā kopīga ar varonību, tā ir fanātisma izraisīta slepkavība. 

Un vispār, varonis nav robots, kas nogalina. Varonība balstās ētiskajā sistēmā un tā paredz arī cīņas noteikumu ievērošanu. Tieši dzīvības un nāves robeža atklāj, kas ir varonis un kas nav. Homērs lieto salīdzinājumus ar dzīvniekiem. Īstie varoņi ir lauvas. Pēc tam meža kuiļi — starp citu, spēka ziņā līdzvērtīgi lauvām, taču lauvas izceļas ar cēlumu un majestātiskumu, tie ir valdnieki. Kuiļu spēks vairāk reprezentē rupjo, brutālo. Tad seko vilki — ar tiem tiek salīdzināti kareivji, kuriem ne vienmēr izdodas būt krietniem. Un beigās suņi — tas vispār ir lamuvārds Homēram. Gadās, ka izšķirošās situācijā kāds, kurš likās esam lauva, parāda sevi kā vilku vai suni, vai pat cūku. Tādā veidā pie burves Kirkes Odiseja biedri tiek pārvērsti par rijošiem sivēniem — tādi viņi arī ir pēc savas uzvedības, jo cūka ir dzīvnieks, kas rūpējas tikai par savu labumu.

- A.B.: Šeit interesantā veidā parādās sievietes loma: Odiseja kareivjus par cūkām pārvērš sieviete.
- H.T.: Jā, sieviete eposā figurē gan kā varoņa balsts un stiprinājums, arī varone, gan kā varonības pārbaudījums. Pirmo sievietes tipu iemieso Odiseja sieva Penelope, bet otro – brīnumskaistā nimfa Kalipso, pie kuras Odisejs vairākus gadus nodzīvoja gūstā. Kalipso salā ir lieliski apstākļi, taču tur viņš ir nelaimīgs un visu laiku tiecas uz mājām. Viņam nekas nav jādara, nav jāstrādā un ne par ko nav jārūpējas, tikai jābauda dzīve un jāmīl šī nimfa, kurai skaistumā nespēj līdzināties neviena sieviete zemes virsū. Pie tam viņa nenoveco – ne grumbu, ne celulīta — es smejos tagad, piedodiet. Bet Odisejs grib uz mājām pie sievas, par kuru droši zina, ka divdesmit gadu laikā tā būs zaudējusi jaunības spožumu. Arnolda Beklina [1883.gada] gleznā puskaila Kalipso valdzina Odiseju, bet viņš stāv melns kā ēna un skatās jūrā — grib mājās pie Penelopes. Kad atnāk ziņa no dieviem, ka Odisejs var doties prom un viņš sāk būvēt plostu, Kalipso kārdina palikt un atgādina par savu pārākumu iepretī mirstīgai sievietei. Domāju, šodien daudzi padotos. Taču Odisejs ir nelokāms. Kalipso brīdina, ka Poseidons joprojām ir dusmīgs uz viņu [par dēla Ciklopa nogalināšanu] un tikai gaida iespēju atriebt, bet arī tas nevar atturēt Odiseju, kurš saka, ka ir gatavs pieņemt ikvienu likteni. Un te ir tas būtiskais varonībā: ētiskā izvēle par labu godam un morālajam pienākumam, ar gatavību maksāt par to visaugstāko cenu – paša dzīvi. Tas ir visu pasaules varoņu pamatprincips, kas tiek formulēts vārdos: dari, kas jādara un lai notiek, kam jānotiek! Tātad, es zinu, kas man jādara, un pieņemu visu, kas ar mani par to notiks. Ja man par to būs jāmirst, es miršu.

- A.B.: Man radies iespaids, ka pētīt seno laiku vēsturi arī ir zināma varonība Latvijā - kaut vai no tekstu pieejamības viedokļa. Vai tā ir?
- H.T.: Tas tiešām ir sarežģīti, jo ārējie apstākļi tam ir ārkārtīgi nelabvēlīgi. Tāpēc studentu vidū nav daudz to, kas izvēlas rakstīt par šo periodu. Lai nopietni pētītu, ir jāzina grieķu, latīņu valoda, jo citādi nevar strādāt ar tekstiem. Pats par sevi saprotams, arī angļu, vācu valoda, vēlams arī franču. Par laimi, visi avoti gadsimtu gaitā ir jau apzināti un nopublicēti. Mums, pētniekiem, tie ir pasniegti uz paplātes. Tikai labi jāpārzina avoti un avotu kritika. Starp citu, līdz 1940. gadam senās vēstures materiāli Latvijā bija pieejami — šeit bija ļoti laba kolekcija! Kaut kas no tā ir palicis, kaut kas gājis bojā. Šodien, protams, ar šiem materiāliem pētniekam vairs nepietiek, bet mūsdienu pētījumi pienāk ļoti ļoti fragmentāri. Paldies Dievam, ir digitālais laikmets, es varu sēdēt Saldū, mājas dārzā, un pētīt, jo milzīga bibliotēka man ir datorā, plus vēl internets. Piemēram, vienā diskā man ierakstīta visa antīkā literatūra orģinālvalodā — lasu, un, ja ir grūts teksts, skatos, kā tulkots angļu, vācu, krievu valodā utt. Bet protams, ar to arī nepietiek, un periodiski ir jāstrādā ārvalstu bibliotēkās, lai apgūtu jaunāko zinātnisko literatūru.

-A.B.: Kad vaicāju par jums kolēģiem vēsturniekiem, viņi teica, ka esat vienīgais senās vēstures pētnieks Latvijā. Tas ir joks, un tomēr — disputos Latvijā jums sanāk sarunāties vien pašam ar sevi?
- H.T.: Latvijā tiešām varu sarunāties tikai pats ar sevi, bet pasaule ir vaļā! Braucu uz konferencēm, tiekos ar citu valstu kolēģiem, sarakstos.

-A.B.: Kurš periods visvairāk interesē jaunos vēstures pētniekus Latvijā?
- H.T.: Protams, XX gs. Latvijas vēsture, lai gan intereses netrūkst arī par seno laiku vēsturi. Piemēram, šogad pie manis tiek rakstīti pieci bakalaura darbi. Bet ir skaidrs, ka studentiem vieglāk paņemt 20. gadsimta vēsturi, jo tās pētīšanai ir perspektīva Latvijā un nav vajadzīga speciāla kvalifikācija. Senās vēstures pētniecības perspektīva ir miglaina un ārējie apstākļi ārkārtīgi nelabvēlīgi. Vēstures un Filozofijas fakultātē šobrīd strādā astoņpadsmit vēsturnieki, no tiem septiņpadsmit — Latvijas vēstures speciālisti. Protams, ir absolūti skaidrs, ka Latvijas vēsturei Latvijā ir jābūt prioritārai – tā ir neapšaubāma patiesība. Taču traki ir tas, ka mums ir zudusi interese par pasaules vēsturi, ka praktiski vairs nav nekā cita ārpus Latvijas vēstures... Tas ir tādēļ, ka finansēta tiek praktiski gandrīz vienīgi Letonika… Bet mums taču ir jāprot paskatīties arī pāri savam žogam, lielajā pasaulē. Tas arī palīdzēs saprast pašiem sevi. Protams, mēs esam maza valsts, un mums nevajag sūtīt savas ekspedīcijas uz Grieķiju vai Ēģipti, bet mums ir vajadzīga pasaules vēsture, lai mums būtu plašāks redzesloks un pilnvērtīga izglītība. Galu galā vēsturei ir milzīga kultūras funkcija - tā veido sabiedrības identitāti un sabiedrisko domu, tā veido personību. Protams, var teikt, ka mēs varam mācīties visu angļu valodā ārzemēs vai mājās, bet ja mēs visu pasaules telpu atstājam svešvalodām un paši ieslēdzamies savā pagalmā, mēs slīkstam provinciālismā, sašaurinām savas valodas diapazonu un degradējam savu kultūrtelpu. Tas viss mani uztrauc, es cīnos visiem spēkiem, lai kaut kā administratīvi nostiprinātu un nosargātu savu seno laiku vēstures apakšnozari, bet atduros pret neizpratni un ciešu neveiksmi… Vienīgais, ko esmu paguvis izdarīt – ar savu grāmatu izlauzt mazu caurumu provinciālisma mūrī… Par laimi, šajā mūrī ir vēl citi atsevišķi caurumi, kurus izlauzuši kolēģi no Humanitārās fakultātes – piemēram, profesori Ivbulis, Katajs, Taivāns. Bet to caurumu vēl ir stipri par maz, mums ir vajadzīgi logi uz pasauli, nevis atsevišķi caurumi.

- A.B.: Pret kuru no sengrieķu varoņiem jums pašam ir vislielākais respekts?
- H.T.: Pret diviem-Sokrātu un Aleksandru Lielo. Viens Kultūrā ienesis ētiskās izvēles ideālu (lai gan viņš bija varonis arī kaujas laukā, ko bieži neakcentē!), bet otrs — harizmātisks līderis, ideālists, kurš mainīja civilizācijas gaitu [hellēņu kultūru ienesot austrumu pasaulē] un radīja jaunu pasauli. Sokrāts ir gara varonis, bet Aleksandrs – lielu ārējo varoņdarbu varonis. Šodien abus cenšas „demontēt” un demonizēt, īpaši Aleksandru, bet viņš nebumboja pilsētas, neiznīcināja valstis un tautas, nelika vardarbīgi tām mainīt savu dzīvesveidu. Viņa profesionālie karavīri cīnījās ar citiem profesionāļiem, bet vietējās tautas šī cīņa praktiski neskāra. Aleksandrs centās apvienot toreizējo pasauli, bet karošanu uztvēra kā sacensību krietnumā un cīņu par varu. Viņa rīcībā goda kodekss bija noteicošais. Viņa piemērs rāda, ka līderis, kuram ir ideāli un goda kodekss, var mainīt pasaules kārtību. Uzskatu, ka vēsturē nav neviena cita tik sekmīga valdnieka un karavadoņa kā viņš. Dažreiz saka arī – Napoleons, Jā liels un spēcīgs cilvēks, bet ko viņš pēc sevis atstāja, ko panāca? 

- A.B.: Bet, ja runājam par mūsdienām, es domāju, ka esam sevi izsmēluši. Kas ir mūsdienu varonis? 
- H.T.: Šodien varoņu tēlus rāda kino. Un kādi tie ir? Killers, prostitūta, kičīgs Supermenis... vai arī — varoņi kā karikatūras, par ko pasmieties vai paironizēt. Šodien nevajag varoņus, šodien vajadzīgi paklausīgi un nedomājoši mietpilsoņi ar vāju izglītību un šauru redzesloku. Pār tiem vieglāk valdīt un tiem vieglāk „iesmērēt” jaunas preces… Un arī karošana šodien ir vienkārši darbs uz līguma pamata...

-A.B.: Mūsdienas ir nelabvēlīgas varonībai?
- H.T.: Protams! Jau senajā Grieķijā mēs redzam, ka, izveidojoties valstij, varoņi bieži nonāca konfliktā ar to. Jo valsts vienmēr uzliek cilvēkiem rāmjus, valsts vienmēr ir ierobežojums. Jau tad valstij bija vajadzīgs viduvējs pilsonis, vislabāk — mietpilsonis bez ambīcijām, no kura tika prasīta māka sadzīvot ar citiem, spēja „nelekties” un būt savā vietā. Varonība ir gluži pretējais — tā ir tiekšanās pāri rāmjiem uz zvaigznēm, tā ir ikdienišķības pārvarēšana, lidojums uz bezgalību. Varoni nevar ielikt rāmī, iespundēt būrītī. Nevienai valstij tādi varoņi nav vajadzīgi, jo tie apdraud sociālo kārtību. No kareivīgiem Ahillejiem nevar izveidot stabilu valsti. Objektīvi tā tas ir. Bet mūsdienu valstij, kas tiecas uz totālu kontroli, varoņi ir vēl vairāk bīstami. Taču, par mūsdienām runājot, nekādu Ahilleju šodien nemaz nav un nevar būt. Mūsu ideāls ir personīgā labklājība - nauda un bauda. Cilvēks tiek audzināts patērēšanai. Dzīves jēga tiek formulēta šādi: strādā un pelni, lai baudītu! Šeit nāk prātā koncepcija par Oranusu — atcerieties Generation P? Tur mūsdienu cilvēce tiek parādīta kā tāda virtuāla būtne ar trīs impulsiem: orālo – kas ir tieksme naudu iegūt, „ierīt”, anālo – tieksme naudu „izvadīt ārā”, t.i., patērēt, un izspiedošo – kas nepieļauj, lai cilvēka motivāciju veidotu vēl kādi citi impulsi, atskaitot šos divus. Asprātīgi un precīzi! Uz to viss iet… 

- A.B.: Ko jūs kā cilvēks esat ieguvis ar grieķu un latīņu valodas zināšanām?
- H.T.: Mūsdienu kultūru ļoti noplicina tas, ka ir zudusi klasiskā izglītība. Kādēļ agrāk ģimnāzijās mācīja grieķu un latīņu valodu? Pirmkārt, caur šīm valodām paveras Eiropas kultūras saknes, tiek apgūta liela kultūras bagāža. Otrkārt, tam bija arī audzināšanas funkcija — agrākos laikos visi tika audzināti ar cēlajiem Plūtarha piemēriem, kas deva lieliskus ētikas pamatus. Treškārt, sen ir zināms, ka nekas tā neattīsta loģisko domāšanu kā latīņu valoda. Plus vēl atmiņu, uzmanību, precizitāti. 

Mēs runājam par kritiskās domāšanas stundām skolās, bet jāsāk būtu ar loģikas un uzmanības, precizitātes treniņu. Tas ir, ar latīņu valodu. Par laimi, mums LU ir Klasiskās filoloģijas katedra, bet ar to ir par maz, latīņu valodu vajadzētu mācīt arī skolās. 

Klasiskās izglītības uzdevums bija attīstīt personību. Latviešu valodā šis vārds brīnišķīgi skan: izglītība - no celma «glīts». Tātad izglītot nozīmē padarīt glītu. Bet ko? Cilvēku. Starp citu, vācu valodā vārds „Ausbildung” nozīmē principā to pašu, kā arī krievu vārds „Obrazovanie” ( no vārda „Obraz” ). Bet angļu vārds «education» ir cēlies no latīņu «educere» — vienkārši sakot, tas nozīmē paņemt skolēnu aiz rokas un vest uz mērķi.

- A.B.: Kāda bija jūsu motivācija rakstīt monogrāfiju?
- H.T.: Svarīgākā — kalpošana savai dzimtenei, tautai. Tas izklausās patētiski, bet tā tas ir. Šī apziņa man deva spēku rakstīt, labi apzinoties, ka būs grūti atrast finansējumu grāmatas izdošanai un varbūt vispār to neatradīšu. Rakstīju dzimtenei un galdam. Domāju, savu pienākumu vismaz būšu izpildījis, bet lai manuskripts stāv. Tā deviņus gadus. Desmitajā jau bija skaidrs, ka finansējums būs, strādājām ar redaktoru pie darba pārlasīšanas. Esmu otrais antīkais vēsturnieks Latvijā. Pirmais bija Latvijas Universitātes profesors Ernests Felsbergs. Tādēļ man gribējās izdarīt kaut ko paliekošu. Un bija labums arī no tā, ka nebija naudas – es biju brīvs un varēju rakstīt, ko gribu un kā gribu.

- A.B.: Vēstures pētnieku vidē jums esot atšķirīgs viedoklis par Osvalda Špenglera civilizāciju bojāejas teoriju, kuru mūsdienās uzskata par konservatīvu. Vai esat tādos ieskatos, ka Rietumu civilizācija ies bojā?
- H.T.: Manā uztverē Špengleram šeit ir pakārtota loma, jo es jau pie senajiem grieķiem un romiešiem biju sastapies ar ideju, ka kultūras attīstās cikliski un laika gaitā tās, līdzīgi kā dzīvie organismi, iziet cauri dažādām attīstības stadijām. Špenglers šīs idejas attīstīja tālāk un ilustrēja ar daudz lielāku kultūras vēstures materiālu. Viņam pieder ideja, ka kultūras ir jāsalīdzina pēc attiecīga vecuma, nevis „vispār”, jo dažādu vecumu pazīmes visām kultūrām ir tipoloģiski līdzīgas un pēc tām var saprast, kurā vecumā katra kultūra atrodas. Man liekas, ka tie ir vērtīgi novērojumi, kuru patiesīgumu pierāda visa cilvēces vēsture. Vienkārši Špenglers pirmais publiski konstatēja, ka Eiropas civilizācija ir sasniegusi savas vecumdienas. Un cilvēks, kas kaut ko zina un saprot no kultūru vēstures, nevar tam nepiekrist. 

-A.B.: Kultūras nevis mainās, bet rodas, piedzīvo uzplaukumu un beigās — norietu?
- H.T.: Kultūra mainās iekšēji, pārejot no viena vecuma nākamajā, un beigās mirst. Tad nāk jauna kultūra un sākas jauns cikls. Šodien mēs redzam Eiropu jau vēlīnā stadijā. Par to liecina daudzas pazīmes un to starpā - pārorientācija no augstām idejām un ideāliem uz naudu un baudu kā visu vērtību mēru. Sprādzieni Briselē arī liecina par to pašu: Roma ir veca un nespēj sevi pasargāt, un barbari jau uzbrūk tai… vēsture atkārtojas. Esmu jau par to runājis citās intervijās un šķiet, ka dzīve rāda, ka tā ir taisnība. Bēdīgi, bet tas ir fakts: Eiropa izrādās jau tik veca un nevarīga, ka nevīžo pienācīgi parūpēties par drošību Briseles ( ! ) lidostā: lidostas zālē ir brīva un nekontrolēta ieeja visiem no ielas, nav nekādi kontroles vārti - skeneri, lai gan šodien, kad ir paaugstināti terorisma draudi, tādiem kontroles vārtiem sen jau bija jābūt tādās vietās… Rietumu civilizācija savā būtībā vienmēr bija un ir Romas impērija – nu jau vairākos variantos.Un šodien mēs redzam kārtējas Romas kārtēja cikla norietu. Taču tas ir dabiski, pasaulē valda entropijas likums, tas attiecas arī uz cilvēku. Tas viss ir jāsaprot, ir jāsaprot pasaule, kurā mēs dzīvojam, lai pieņemtu adekvātus lēmumus savā dzīvē. Protams, civilizāciju likteņus mēs individuāli nevaram iespaidot, bet tas nav pamats pesimismam vai panikai. Jo Romas bojāeja prasīja vairākus gadsimtus, un mēs nezinām, cik garas būs tagadējas Eiropas vecumdienas. Un galu galā, tas pat nav tik svarīgi. Daudz svarīgāk ir tas, kā katram pašam nodzīvot savu dzīvi. Katrs ir atbildīgs par sevi un savējiem – tā ir galvenā viņa rūpe. Citiem vārdiem: dari, kas darāms, un lai notiek, kam jānotiek.

Avots:

Prof. Harija Tumana ģīmjgrāmatas lapa.

Prof. Dr. Hist. Harijs Tumans. Avots: antiquitas.lv.