Cēsīs, izbūvējot stāvlaukumu, atrod senus vendu apbedījumus un pagājušā gadsimta gatera koka pamatus

Smilšu laukumā atklātais vendu meitenes apbedījums. A.Vilkas/O.Ušpeļa publicitātes foto. Avots: facebook.com.

Cēsis ir pilsēta ar senu un bagātu vēsturi. Viens no senākajiem pagātnes lieciniekiem Cēsu teritorijā ir Cēsu stacijas vendu kapulauks - 12./13. gs. arheoloģijas piemineklis, kurā kopš 19.gs. beigām vairākkārt notikušajos izpētes darbos līdz šim bija atklāti 14 apbedījumi. Tagad, veicot tā sauktā Smilšu laukuma stāvlaukuma izbūvi Uzvaras bulvārī 22, tiem pievienojas trīs jaunas apbedījuma vietas. Kauli un kapa piedevas praktiski gan saglabājušās tikai vietā no tām - abās pārējās izdevās uziet tikai dažus skeleta un senlietu fragmentus.

Atsedzot mālainajā zemē ierakto apbedījumu, zinātnieki ieraudzīja bagātu kapa inventāru - aproces, gredzenus, kakla riņķi ar putna un krusta piekariņiem. No kauliem bija saglabājušies tikai daži zobi un pirkstu falangas. "Sākotnējā izpēte liecina, ka kapā guldīta 9 līdz 10 gadus veca meitene," stāsta arheoloģiskās uzraudzības darbu vadītājs Oskars Ušpelis. "Apbedījums Smilšu laukumā tika noņemts ar visu zemes slāni un novietots apstākļos, lai nesāk žūt. Tas ir svarīgi, jo atradumi ir mālos, kas žūstot var deformēt šīs rotas un citas iespējamās piedevas. Šis ir unikāls un bagātīgs atradums senāko cēsnieku vēstures turpmākajā izpētē. Apbedījuma datējums šobrīd neskaidrs, spriežot pēc rotām, tā varētu būt 12. -13. gadsimta mija. Vēl nepieciešams restauratoru darbs, lai novērstu atradumu turpmāko bojāšanos, kā arī apbedījuma sīkāka antropoloģiskā izpēte, kas ļautu precizēt dzimumu, vecumu un iespējamās pataloģijas. Pēc šiem darbiem jau būs iespējams veikt turpmākās analīzes laboratorijā precīzākai apbedīšanas laika noskaidrošanai. Papildu augu putekšņu un citu organisko vielu analīzes no zemju paraugiem sīkāk ļaus raksturot apbedīšanas rituālu un, iespējams, gada sezonu, kad apbedīšana veikta, ” preses relīzē skaidro arheologs. Pēc atradumu izpētes, senlietas un apbedījuma kaulu atliekas tiks nodotas glabāšanai Cēsu vēstures un mākslas muzejam.

Arheoloģiskās izpētes darbi Cēsu stacijas vendu kapulauka teritorijā Uzvaras bulvārī 22. A.Vilkas/O.Ušpeļa publicitātes foto. Avots: facebook.com.

Vendi, kuri, domājams, devuši Cēsu pilsētai tās senāko vārdu - Vendene (Wenden) - Vidzemē ienākuši 11.gs. sākumā. Sākotnēji, kā vēstī "Indriķa hronika", vendi dzīvojuši Ventas grīvas rajonā, no kurienes tos padzinuši kurši. Tad kādu laiku tie mituši Senajā kalnā (Monte Antiquo) pie Rīgas, no kurienes kurši tos atkal izspieduši. Visbeidzot tie atraduši patvērumu pie Autīnes letiem, kuri vendiem ļāvuši uzbūvēt pili Riekstu kalnā, tagadējo Cēsu vidū. Vēlāk, pēc Livonijas izveidošanās, vendi saplūduši ar vietējo latgaļu etnosu. Kā viens no pēdējiem vendiem, tiek minēts zemnieku izcelsmes celtniekmeistars, Līvu pagastā dzimušais Mārcis Sārums (1799-1859), kurš pats sevi dēvējis par pēdējo Cēsu lībieti. Vendu saistību ar Ziemeļkurzemes somugriem, izmantojot gan Riekstu kalnā, gan Ventas lejtecē iegūtus izrakumu materiālus, tos salīdzinot ar rakstīto avotu ziņām, pierādījis Ē.Mugurēvičs.

Otrs laukumā atrastais objekts attiecās uz daudz nesenāku vēsturi - tie ir gatera zāģa koka pamati, kas pēc sākotnējā novērtējuma būvēti 20.gs. 20.-30. gados. Šobrīd pamatu baļķi, kas ir piecu metru garumā un 40cm diametrā aizvesti uz Vienkoču parkā esošo Kokamatniecības muzeju, kura vadītājs Rihards Vidzickis, kā vēstī edruva.lv, par viņa pārziņā nodoto industriālā mantojuma pieminekli nebūt nav sajūsmā: “Tas ir ļoti liela izmēra, tagad man tas jāuzglabā, bet es nezinu, kad varēšu šo atradumu eksponēt. Un, ja nav paša gatera, taisīt speciālu vietu, kur to eksponēt, arī nav prāta darbs. Jāsaka, ka, no vienas puses, tā ir liela atbildība, no otras – liela domāšana, ko darīt ar šo vēstures liecību. Šobrīd vēl arī jāskatās, kā koks, kas daudzus gadu desmitus nogulējis zemē, uzvedīsies, izcelts no tās.”

Avoti:

facebook.com
edruva.lv
lv.wikipedia.org