Daugavas muzejā atjaunotas zvejas aizsprostu rekonstrukcijas

Daugavas muzejs lepojas ar lielākajiem zvejas rīkiem, kādus izmantoja Daugavas lejtecē – aizsprostiem jeb tačiem lašu un nēģu zvejai. Aizsprosta zveja ir sena, Latvijas teritorijā to pazina kopš II g. t. pirms Kristus. Laika gaitā taču konstrukciju pilnveidoja. Daugavas no Ikšķiles līdz Doles salas lejasgalam bija vispiemērotākās vietas taču būvei - daudz krāču un klinšaina upes gultne. Krācēs izveidotie aizsprosti aizšķērsoja lašu un nēģu ceļu uz nārsta vietām. Meklēdami brīvu eju, laši ielīda ķeramās ierīcēs – „būros”. To grīda bija izceļama kopā ar noķerto lasi.

Lašu tacis pie Salaspils, 1969.g. Foto no Daugavas muzeja krājuma.

Radniecīgs lašu tacim bija nēģu tacis. Tas sastāvēja no divām daļām – dēļu sienas un spraugas, kurā ievietoja trijkājus (āžus) ar murdiem. Murdus tacī parasti lika straumes virzienā. Nēģi, iedami pret straumi, atdūrās pret aizsprosta dēļu sienu. Meklēdami brīvu ceļu, tie iekļuva murdos. 

Nēģu tacis pie Doles. Ap 1974.g. Foto no Daugavas muzeja krājuma.

Muzeja parkā apskatāmā lašu un nēģu tača rekonstrukcija izveidota 1983. gadā Doles zvejnieka Alberta Bērziņa vadībā. Tači ar Eiropas Savienības Zivsaimniecības fonda, Latvijas Zemkopības ministrijas Lauku atbalsta dienesta un Salaspils novada domes finansējumam atjaunoti 2015. gadā. Abu aizsprostu būvi veica SIA’’ Colts”.

Sagatavoja: Daina Rutka, Daugavas muzejs

Lasīt arī:

Daugavas zveja. Latviešu konversācijas vārdnīca. 3. sējums. 4772.-4777. sleja.
Marnics, Harijs. Mūsu baltā Daugava. Stāsts ar attēliem par Daugavu, laivām un laiveniekiem. Ņujorka: grāmatu Draugs, 1966. 79.-81.lpp.

Augšējais attēls: Atjaunoto taču atklāšana Daugavas muzejā Doles salā. Avots: facebook.com.