Nāk klajā divas Svētupei veltītas grāmatas

30. janvārī plkst. 17:00 Latvijas Kultūras akadēmijas teātra mājā Zirgu pasts notiks grāmatu "Svētupe krustām šķērsām" un "Svētupes Lībiešu Upurala" atklāšana.

Projekta "Vidzemes Svētupe reālajā un mītiskajā kultūrtelpā" ietvaros, izmantojot starpdisciplināru metodoloģisku pieeju un apvienojot dažādu nozaru dotumus, kopš 2013. gada tiek pētīta Svētupes kultūrainava. Par pētījuma mērķi tika izvirzīts jautājums – vai Svētupe veido upes piekrastes ļaužu atšķirīgu identitāti un, ja veido, tad kā. Mēģinot atbildēt uz šo jautājumu, pērnā gada mijā nāca klajā grāmata “Vidzemes Svētupe reālajā un mītiskajā kultūrtelpā” – zinātnisku rakstu un folkloras vākuma apkopojums. Svētupes pētītāji nav apstājušies, un 2016. un 2017. gada mijā iznākušas vēl divas Svētupei veltītas grāmatas.

Svētupes Lībiešu Upurala

Folklorists Sandis Laime un arheologs, kultūrvēsturnieks Juris Urtāns grāmatā  “Svētupes Lībiešu Upurala” ir mēģinājuši izprast to, kas alā kādreiz noticis. Lībiešu Upurala, kas atrodas Svētupes krastā un, domājams, devusi upei arī nosaukumu, ir daudzveidīgs, daudzslāņains un sarežģīts pētniecības objekts. Apvienojot dažādas pētniecības metodes un dažādu zinātņu nozaru pieejas, pētnieki izmantojuši arheoloģiskos, speleoloģiskos, vietvārdu, paleogrāfiskos, folkloras un rakstītos vēstures avotus. Svētupes Lībiešu Upurala zināmā mērā ir hrestomātisks seno svētvietu piemērs un lielisks izziņas avots pētījumiem par lībiešu un latviešu ticējumu un reliģisko praksi vēlajos viduslaikos un agrajos jaunajos laikos. Ala vairākus gadsimtus – no 14. līdz 19. gs. – ir izmantota kā vietējo iedzīvotāju svētvieta, savukārt jau kopš 17. gs. to devušies aplūkot tūristi no tuvām un tālākām vietām. Lībiešu Upuralas izpētes aizsākumi meklējami jau 19. gs. vidū, bet 20. gs. 70. gados tur izstrādāta Latvijas alu izpētes un uzmērīšanas metodika, veikti pirmie profesionālie arheoloģiskie izrakumi alās, atklāti gadsimtiem seni tūristu uzraksti un Latvijā pirmie klinšu raksti – maģiskas aizsardzības zīmes.

Svētupe krustām šķērsām

Monogrāfija veltīta Svētupei - 48 kilometrus garai upei Vidzemes kultūrvēsturiskajā novadā. Svētupe kopš 13. gs. vai nedaudz vēlāk (precīzs sākuma posms nav nosakāms) ir savienojusi vienu no Hanzas savienības pilsētām Limbažus ar Baltijas jūru. Pa Svētupi tikusi transportēta tirdzniecībai paredzēta krava (lini, koki, zivis u.c.). Taču tā ir jau pagājībā aizgājušu laiku vēsture, kaut arī vēsturē, lai cik tālus laikus tā aptvertu, nav nenozīmīgu izpētes tēmu. 

Mēs izvēlējāmies Svētupes apkaimi izpētei citu iemeslu dēļ:

  • Pirmkārt, tāpēc, ka Svētupes apkaimē dzīvojuši pēdējie Vidzemes lībieši, kas vēl 19. gs. vidū runājuši savā valodā. Mūsdienās lībiešu valodas relikti paglābušies Svētupes apkaimē esošo māju nosaukumos, kas rakstiski fiksēti kopš 17. gs. un vēlāk. Lībiešu valodas ietekme saglabājusies arī šajā apkaimē runātajā latviešu valodā – izloksnē. 
  • Otrkārt, tāpēc, ka Svētupe – kā rāda pats upes nosaukums: svētā upe – bijusi sakrālās toponīmijas nozīmīgs elements. Līdz pat mūsdienām saglabājušies mutvārdu nostāsti, kā arī rakstiskas liecības kopš 17. gs. par to, ka upes krastos esošās alas kalpojušas par slepenu kultu vietu, kur ticis upurēts zemes un auglības, ražības gariem.
  • Treškārt, tāpēc, ka upe bijusi spēcīgs pievilcības faktors vienām un tām pašām dzimtām uzturēties un dzīvot vienā vietā. Līdz ar to, balstoties Latvijas arhīvu (rakstiski fiksētās vēstures), arī folkloras (mutvārdu vēstures) liecībās, iespējams rekonstruēt gan dzimtu vēsturi, migrācijas ceļus 19. gs. Svētupes iedzīvotāji labākas dzīves meklējumos 19. gs. vidū un otrajā pusē devušies uz Baškīriju, kā arī uz Pleskavas, Pēterburgas apgabaliem, arī uz lielpilsētām Maskavu, Pēterburgu, Odesu, bet arī uz vietām ārpus Krievijas.

Pētījumā, balstoties gan uz arhīvu materiāliem (sākot no 17. gs.), dzimtu fotogrāfijām (sākot no 19. gs. beigām) gan uz grāmatas autoru četru gadu (2013 – 2016) lauka pētījumos iegūtajiem datiem, tiek detalizēti aplūkotas 45 bijušās vecsaimniecības Svētupes upes tiešā tuvumā: šo māju vēsture (māju nosaukumi, māju iepirkšana īpašumā 19. gs., mājvietu izplānojums telpā, mājlietu semiotika. Darbā tiek aplūkota arī iedzīvotāju uzvārdu semantika (lībiskie, latviskie, vāciskie uzvārdi), uzvārdu izvēles, kas šajā apkaimē notika 19. gs. sākumā, motivācija. Ap Svētupi vairāku paaudžu pēctecībā ir mitušas vairākas spēcīgas un sazarotas lībiešu dzimtas (Bisnieki, Gīzi, Ādmīdiņi, Jēkabsoni, Lielnori, Lielmeži, Girgensoni, Zvejnieki u.c.), kuru pārstāvji 18. – 19. gs. ir bijuši gan kalpi, rentnieki, gan vēlāk saimnieki, gan arī starp tiem, kas labākas dzīves meklējumos 19. gs. beigās devušies prom no dzimtajām vietām. Gandrīz katrā no Svētupes saimnieku mājām ilgāku vai neilgāku laiku dzīvojuši un darbojušies kādi no lībiešu dzimtu pārstāvjiem. Starp svētupiešiem no paaudzes paaudzē pārmantoti vairāki uzvārdi, kas bijuši raksturīgi tieši Vidzemes lībiešiem. 

Vietējie iedzīvotāji pie Ķulmaku mājas 1920. gadi ( no Pāles novadpētniecības muzeja krājuma).

Balstoties arhīvos iegūstamajās ziņās, pētījumā konstatēts, ka liels vairums 18. – 19. gs. Svētupes apkaimē dzīvojošo nodarbojās ar zemkopību, kaut nereti paralēli nodarbojās arī ar zvejniecību. 19. gs. beigās pastiprinājās tieksme iegūt izglītību, vairāki 19. gs. otrajā pusē kļuva  par buru kuģu kapteiņiem vai stūrmaņiem. 18. – 19. gs. dokumentos atrodam pieminētus arī amatniekus (kurpnieki, kalēji, skroderi, koka darbu meistari u.c.), kas darbojušies Svētupes apkaimē. Var secināt, ka svētupieši, paturot zemkopību un lopkopību kā galveno nodarbes veidu, pratuši piepelnīties ar dažādiem amatniecības darbiem.

Svētupes izteka. Jura Urtāna aerofoto 2013.g.

Neskatoties uz Svētupes apkaimē esošo pagastu robežu maiņām, mainoties varām un varas vīru priekšstatiem par īpašumu (zemes) robežām, ir bijis kaut kas visas Svētupes tuvumā esošās mājas un tajās dzīvojošās saimes daudzās paaudzēs vienojošais – tā bijusi upe. Svētupē ziedots (upuralās un pašā upē pie alām), Svētupē ķertas zivis, pa upi transportēti dažādi materiāli (koki, lini, zivis). Upes krastā celtas dzirnavas. Notikušas visdažādākā veida kopā sanākšanas (īpaši vasaras saulgriežu jeb Jāņu svinēšana). Upe ir bijusi galvenā ass, kas vienojusi tās tuvumā dzīvojošos cilvēkus un motivējusi viņu piederības un kopības apziņu.

Jaunkadagu vītolu aleja 2016.g. (J.Kursītes foto).

Kopš 1990. gadiem, t.i. Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas, notikušas jūtamas izmaiņas, kas skārušas gan iedzīvotāju sastāvu, gan māju ārējo un iekšējo veidolu, kā arī apkārtējo telpu. Viena daļa no iedzīvotājiem pēdējo divdesmit gadu laikā, kopš atjaunota valstiskā neatkarība, ir devušies prom ne tikai no Svētupes apkaimes, bet arī no Latvijas. Tāpat kā 19.gs. vidū, tā arī tagad galvenā motivācija dzīvesvietas kardinālai maiņai ir vēlme uzlabot dzīves materiālos apstākļus – tā ir ekonomiskā emigrācija. Atšķirība vērojama vietas izvēlē. – Ja 19. gs. vidū un otrajā pusē tie pārsvarā bija Krievijā ietilpstošie apgabali, tad mūsdienās tās ir Rietumeiropas valstis. Daļa no bijušajiem Svētupes iedzīvotājiem (īpaši gados jaunie) ir pārcēlušies tuvāk – tepat Latvijā, bet uz dzīvi pilsētās (Rīgā, Limbažos, Salacgrīvā un citur), gados vecie ir aizgājuši mūžībā. Pamestās, tukšās mājas, ja tās savai vasaras atpūtai neiegādājas turīgi ļaudis no Vidzemes pilsētām vai Rīgas, aiziet postā. Te redzams pretējs un vienlaicīgs process. Laucinieki dodas prom no Svētupes, vairs īsti neizjūtot piederību un tuvību ne upei, ne tās tuvākajai apkaimei. Viņu vietu ieņem (gan kā daļlaika iedzīvotāji) pilsētnieki, kuri noilgojušies pēc nomaļa dabas nostūra, kur pavadīt vasaras atvaļinājuma laiku. Ne vienmēr ienācēji rēķinās ar to, kas bijis (ēku iepriekšējais veidols, izvietojums, zemes izmantojuma veids). Tas laikam pilnībā arī nav iespējams, jo mūsdienās daudzām saimniecības ēkām (kūts, šķūnis, klēts) vairs nav tā praktiskā pielietojuma, kas tām ir bijis senāk. Tās pārtop garāžās vai noliktavās, vai pat mākslinieku darbnīcās.

Šķirstiņu dzirnavu meldermeitiņas - māsas Cīrules. 1930. gadi (no Limbažu muzeja krājuma).

1990. gados samērā daudzi mantinieki atguva senčiem kādreiz piederējušo zemi un mājas. Bijušās vecsaimniecības padomju varas gados tika to īpašniekiem atņemtas, liela daļa īpašnieku - deportēti. Visbiežāk šīs padomju kolhozu rīcībā nodotās saimnieku mājas tika novestas līdz graustu stāvoklim. Likumīgajiem mantiniekiem, kas tās pārņēma 1990. gadu sākumā, bija vai nu jāiegulda milzīgi līdzekļi, lai tās savestu kārtībā, vai arī jāceļ pilnīgi jaunas ēkas. Ne vienmēr jaunuzceltās vai izremontētās mājas atbilda latviešu koka arhitektūras tradīcijām. Vienlaikus atzīmējams, ka lauka pētījumos varējām vērot pozitīvu tendenci – palēnām, bet mērķtiecīgi padomju lauku “arhitektūrai” zīmīgie mākslīgā šīfera jumti tiek nomainīti pret videi draudzīgākiem materiāliem, mākslīgo – plastmasas logu rāmju vietā tiek atjaunoti koka rāmji. Tie, kas atguvuši senču īpašumu, daudz rūpējas, lai telpa ap māju, būtu ne tikai sakopta, bet arī acij tīkama. Svētupes apkaimes māju pagalmi vizuāli priecē ar skaistām, pārdomātām puķu dobēm vai puķu dārziņiem. 

Svētupes ieteka jūrā 2015.g. (Ievas Vītolas foto).

Intervējot Svētupes apkaimes ļaudis, vērojot saimniecisko un sabiedrisko dzīvi un aktivitātes, grāmatas autorēm radās pārliecība, ka šis ir kritisks pārejas laiks Svētupes tuvumā dzīvojošajiem ļaudīm. Lai kāda vieta saimnieciski vai citā ziņā plauktu, ir nepieciešama iedzīvotāju vietas apziņa, emocionāla piesaiste vietai. Padomju vara piecdesmit gados paspēja pārslēgt lielas daļas cilvēku apziņu no “šī ir mana, šī ir mūsu un tāpēc saudzējama, kopjama vieta” uz “ne mana cūka, ne mana druva”. Šis piederības meklējumu pārejas nedrošais brīdis jūtams arī vietējo cilvēku attieksmē pret Svētupes upuralu. Tā vietā, lai attīstītu un paplašinātu tūrisma iespējas, notiek šo iespēju sašaurināšana. Var teikt arī, ka Svētupe un tās ļaudis gan attieksmē pret konkrēto dzīvesvietu, gan attieksmē pret valsti, ir Latvija un Latvijas ļaudis miniatūrā. Kultūrorientācija noteikti vērsta Rietumu virzienā, bet tajā manāmi bieži robi un pārrāvumi, kas saistās ar joprojām nepārvarētām padomju varas valdīšanas gados iegūtām kolektīvām traumām un mazvērtības kompleksiem. TOMĒR ne mazvērtības kompleksi, ne nevērības precedenti attiecībā uz pašu Svētupi un tās apkaimi ir šajā vietā dominējošais. Dominējošais ir uz ārpusi ne vienmēr skaļi paustā, bet jūtamā svētupiešu apņēmība iekopt un kosmizēt savu dzīves vietu. 

J.Kursīte, R.Noriņa