Alberts

Garīdznieks, diplomāts, politiķis, trešais Livonijas bīskaps, vēlāk pirmais Rīgas bīskaps [1199.—1229.].
Galvenais vācu feodāļu un katoļu baznīcas ekspansijas vadītājs Baltijā 13. gs. sākumā.
~1165.—17.01.1229.

Literatūrā arī: Alberts fon Bukshēvdens; fon Apelderns.

Vāciski: Albert von Bickeshovede, Bikeshovde, Beckeshovede, de Bekeshovede, Buxhöveden, Buxöhvden, Bukshöwden; von Apelder, Appeldern, Appelderin.

Cēlies no zemākās kārtas dižciltīgajiem – Bukshēvdeniem (Bickeshovede, Bikeshovde, Beckeshovede, de Bekeshovede, Buxhöveden, Buxöhvden, Bukshöwden). Alberta māte bija otrreiz precējusies ar ministeriālu Hogero no Apeldernas. Līdz pat 18.gadsimtam visur kā Alberta dzimtas uzvārds figurē Bukshēvdens. Nesaskaņas radās tikai tad, kad J.D.Grūbers savā “Livonijas Hronikas” izdevumā (1740.gadā) piešķīra Albertam dzimtas uzvārdu Apelderns (de Apeldern). J.D.Grūbers pamatojās vietu Indriķa hronikā (XXVIII, 6), kur minēts kā Alberta brālis minēts Johanness no Apeldernas (Iohannes vero de Appelderin, frater episcopi...). Tas likās par pietiekamu iemeslu, lai lauztu līdzšinējo tradīciju un izvirzītu jaunu tēzi par Alberta dzimtas uzvārdu. Šo tēzi atzina un pieņēma arī vairāki vēlākie pētnieki (J.G.Arnts, A.Hanzens, E.Pābsts, S.Aņņinskis). Jāteic, ka Alberta dzimtas vārds ar pilnīgu ticamību nav pierādīts vēl tagad.

Dzīvesgājums

Alberts dzimis ap 1165.gadu, mācījies Brēmenes sv.Pētera baznīcas skolā, vēlāk kļuvis par šīs baznīcas skolas garīdznieku un Brēmenes domkungu [1186.-1194.].

29.03.1199.[1] (pēc Bertolda nāves 1198.gadā) pāvests Inocents III iesvētīja viņu par trešo Livonijas (Ikšķiles) bīskapu. Izvēli, acīmredzot, ir ietekmējusi tuvā radniecība ar Brēmenes arhibīskapu Hartvigu II (Alberta māte bija Hartviga II pusmāsa).1200. Alberts ieradās Livonijā, par savu rezidenci izvēloties Ikšķili. 1201. Alberts savu rezidenci pārcēla uz Rīgu, ko tad arī vēlāk oficiāli uzskata par Rīgas pilsētas dibināšanas gadu. 20.02.1214.[2] Inocents III atbrīvoja Rīgas bīskapiju no Brēmenes arhibīskapa uzraudzības. 01.12.1225. Svētās Romas impērijas ķeizara Frīdriha II dēls Vācijas karalis Heinrihs VII (literatūrā dažkārt Indriķis), pamatojoties uz Alberta lūgumu, piešķīra Albertam principātu pār Lībiju, Latviju un piejūras apgabalu ar tiesībām kalt naudu, dibināt pilsētas komūnu Rīgā (fundandi civitem in Riga) un arī citas tiesības, kādas ir zemes valdniekam. Tādējādi, Alberts kļuva par Vācijas valsts firstu. (Atsevišķi autori Indriķa hronikas X, 17. interpretē tādējādi, ka Alberts Livoniju saņēmis lēnī jau 1207.gadā no Vācijas karaļa Filipa.) Tomēr Albertam neizdevās iegūt Livonijas arhibīskapa titulu. Viņš nebija vienīgais Livonijas garīgais valdnieks un viņa apgabala robežās ietilpa tikai daļa no Igaunijas. Alberts (arī viņa pēcnācēji līdz pat 1255.) no Livonijas bīskapa paliek tikai par Rīgas un Rīgas apgabala bīskapu. Savas valdīšanas laikā Alberts 14 reizes pats personīgi devies vervēt krusta karotājus. 1202. Alberta palīgs Teoderihs ar viņa ziņu dibināja garīgu bruņinieku ordeni - Kristus bruņinieku brāļus, ko vēlāk pazīst ar Zobenbrāļu ordeņa nosaukumu.  Miris 17.01.1229. Apglabāts Rīgā, Doma baznīcā.

Piezīmes:

[1.] Saskaņā ar dažādām laika skaitīšanas tradīcijām viduslaiku Eiropā, jaunā gada sākuma noteikšana variējas, tāpēc citi avoti (piemēram, Indriķa hronika) kā Alberta iesvētīšanas gadu norāda 1198. Arī par iesvētīšanas datumu (29. marts) dažādu autoru domas dalās – tiek arī minēts marta sākums.

[2.] Skatīt iepriekšējo piezīmi – attiecīgi, citi avoti norāda 1213.

Avoti un literatūra

Avoti:

Indriķa hronika. Tulk.: Feldhūns, Ā.; Priekšv. Un koment. Mugurēvičs, Ē. Rīga: Zinātne, 1993.
Latvijas vēstures avoti. 2. sēj.: Senās Latvijas vēstures avoti. Red. Švābe, A. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 1937. 1. burtn., 20.-139. lpp.

Literatūra:

Pāvulāne, V.; Pāvulāns, V. Bīskaps Alberts un Baltija. Kultūras Fonda Avīze.1991. maijs, Nr. 9. 10.-11.lpp.
Rutenberg, O., von. Geschichte der Ostseeprovinzen Liv-, Esth-, und Kurland von der ältesten Zeit bis zum Untergange ihrer Selbständigkeit. Leipzig: Verlag von Wilhelm Engelmann, 1859. Erster Band, 61.-100.s.
Mugurēvičs, Ē. Komentāri. Grāmatā: Indriķa hronika. Rīga: Zinātne, 1993.,  333.-416. lpp.> 1.piezīme, 348.lpp.; 2.piezīme, 349.; 18.piezīme,  413.lpp.
Straubergs, J. Rīgas vēsture. Rīga: Grāmatu draugs, [1937]. 9.-120.lpp.
Strods, H. Latvijas katoļu baznīcas vēsture 1075.-1995. Rīga, 1996. 71.-76.lpp.
Šterns, I. Latvijas vēsture 1290-1500. Rīga:  Daugava, 1997. 341, 343, 344. lpp.
Tentelis, A. Latvju vēsture. Rīga: A. Gulbja grāmatu spiestuve, 1935. 5.-12.lpp.
Vaivods, J. Katoļu baznīcas vēsture Latvijā. 1. sēj.: Kristīgās baznīcas vēsture senajā Livonijā. Latvijas rekatolizācija. Rīga: Rīgas metropolijas kūrija, 1994. 38.-58.lpp.
Zeļenkovs, A. Kas to Rīgu dibināja. Lauku Avīze, pielikums Mājas Viesis. 2001., 3.februāris, 12.lpp.

Ievietots: 12.03.2001., materiāls sagatavots ar Latviešu fonda atbalstu

Pēdējie labojumi un papildinājumi: 15.10.2002