Celmiņš, Gustavs

politiķis, Ugunskrusta, vēlāk Pērkonkrusta priekšnieks
Lāčplēša Kara Ordeņa kavalieris
01.04.1899.-10.04.1968.

Dzīvesgājums

Dzimis 01.04.1899. Rīgā. Apmeklējis Rīgas biržas komercskolu, kuru beidzis Maskavā. 1917. gadā uzsācis studijas uz Maskavu evakuētajā Rīgas Politehniskajā institūtā. Pēc lielinieku apvērsuma atgriezās Latvijā. 10.12.1918. brīvprātīgi iestājās Latvijas armijā. Piedalījās Brīvības cīņās Kalpaka bataljona (sākotnēji Cēsu rota, vēlāk Atsevišķā (Studentu) rota) sastāvā. Sākotnēji kareivis, vēlāk paaugstināts par jaunāko apakšvirsnieku, bet 22.05.1919. paaugstināts par leitnantu. No armijas atvaļināts 1924.gada oktobrī. 1921.gadā saņēmis Lāčplēša Kara Ordeni. No 1925. līdz 1927.gadam strādāja Ārlietu ministrijā. Kā pēdējo ieņēma ārlietu ministra sekretāra vietu. Bija 5.Rīgas aizsargu pulka sakaru bataljona komandieris. 1929.gadā beidza Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes filozofijas nodaļu. Pēc tam bija Finansu ministrijas referents, bet no 1930.gada ieņēma Valsts saimniecības departamenta vicedirektora amatu.

1932.gada 24.janvārī Latviešu Tautas Apvienības Ugunskrusts dibināšanas sapulcē ievēlēts par Ugunskrusta priekšnieku. 1932.gadā sakarā ar savu politisko darbību no amata atbrīvots. Pēc Ugunskrusta slēgšanas 1933. gadā dibināja Latviešu Tautas Apvienību Pērkonkrustu, ievēlēts par Pērkonkrusta priekšnieku. Publicējies minēto organizāciju izdevumos Ugunskrusts un Pērkonkrusts. Pēc 1934.gada 15.maija apvērsuma turpināja Pērkonkrusta vadību pagrīdē.

1934.gada 13.jūnijā apcietināts. 1935.gada 27.februārī kara tiesa G.Celmiņu notiesāja uz 3 gadiem cietumā. Galvenā apsūdzības daļa bija balstīta uz sodu likuma 71.pantu – par sastāvēšanu nelegālā organizācijā, kuras mērķis musināt uz nepaklausību valsts varas likumīgiem rīkojumiem un, lietojot varas darbus, gāzt Latvijā pastāvošo nacionālo valdību un ministru kabinetu un sagrābt valsts varu savās rokās. Pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma viņu 1937.gada 13.novembrī izraidīja no Latvijas.

Pēc izraidīšanas G.Celmiņš uzturējās Itālijā un Šveicē. Cīrihē sakarā ar nevēlamiem priekšlasījumiem apcietināts un ar valdības (Bundesrat) lēmumu izraidīts no Šveices. Pēc tam kādu laiku uzturējās Rumānijā, no kurienes pārcēlās uz Somiju. 1938.gadā G.Celmiņa vadībā darbību uzsāka Latviešu cīņas organizācijas Pērkonkrusts ārzemju sakaru birojs. No 1940. gada janvāra līdz maijam virsleitinanta pakāpē atradās tā sauktā somu ārzemju leģiona sastāvā, piedalījās PSRS-Somijas Ziemas karā. Pēc Somijas sakāves vērsās Vācijas sūtniecībā Helsinkos ar lūgumu izceļot uz Vāciju. 1940. gada augustā ar vācu kuģi “Strassburg” izbrauca uz Vāciju.

1941. gada jūnijā vācu karaspēka sastāvā viņš atgriezās Latvijā. Strādājis Iekšlietu Ģenerāldirekcijā. No 1941.gada oktobra Latviešu karavīru aprūpes pārvaldes priekšnieks, no 1942.gada Latviešu brīvprātīgo organizācijas galvenās komitejas priekšnieks. 1943.gada rudenī atbrīvots no iepriekšējā amata un pildījis tulka pienākumus latviešu pašpārvaldē. Lai gan viņš strādāja vācu administrācijā, izmantodams savu dienesta stāvokli, saistībā ar kuru viņš bieži devās izbraukumos pa visu Latvijas teritoriju, Celmiņš vadīja Pērkonkrusta pagrīdes darbību un organizēja pagrīdes izdevumu Vēstījums [1943.] un Latvju raksti.Brīvā Latvija [1943.-1944.] izdošanu. Vairuma rakstu autors bija pats G.Celmiņš.

Apcietināts 1944. gada 14. martā. Vēlāk viņu nosūtīja uz Flosenbirgas koncentrācijas nometni. Pēc tam pārsūtīts uz Dahavas koncentrācijas nometni, bet vēlāk bijis Insbrukas, Nīderdorfas un Alt-Bbraksenzē priviliģēto politieslodzīto nometnēs. 1945.gada 5.maijā G.Celmiņu atbrīvoja amerikāņu V armijas karavīri.

Pēc atbrīvošanas Celmiņš dzīvoja Itālijā. Dzīvodams Romā, viņš rotatora tehnikā izdeva laikrakstu Brīvā latvija. 1949.gadā izceļoja uz ASV. No 1950. līdz 1952. gadam instruktors Ņujorkas štata Sirakūzu universitātes Bruņoto spēku skolā; no 1954.-1956. – rūpnieks Meksikā; 1956.-1958. -  Triniti koledžas bibliotekārs Teksasā. No 1959.gada Sanantonio Sv.Marijas universitātes Krievu studiju centra profesors; kopš 1951.gada arī Svešvalodu departamenta vadītājs ASV Kara Gaisa spēku bāzēs, lektors televīzijā – referēja par PSRS un komunismu. 1947. gadā izdeva atmiņu grāmatu Eiropas krustceļos, kurā aptverts laika posms no 1943.gada rudens līdz 1946.gada pavasarim. Miris 1968. gada 10. aprīlī Sanantonio, Teksasā. 

Publikācijas

Celmiņš, Gustavs. Eiropas krustceļos. Heidenheima: Dzintarzeme, 1947. 200 lpp. 

Avoti un literatūra

Biezais, H. Gustava Celmiņa Pērkonkrusts dokumentu gaismā. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis, 1992. 1, 39.-43. lpp.; 2, 40.-43. lpp.; 3, 44.-47.lpp.; 4, 43.-45.lpp. 

Dunsdorfs, E. Kārļa Ulmaņa dzīve. Ceļinieks, politiķis, diktators, moceklis. Rīga: Zinātne, 1992. 432.lpp. 

Krēsliņš, U. Aktīvais nacionālisms Latvijā (1922.-1934.): jēdziena skaidrojums un organizatoriskā struktūra. Latvijas Vēsture. Jaunie un Jaunākie Laiki. 1998. 4 (32), 41.-49.lpp. 

Lāčplēša Kara Ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Rīga: Jāņa Sēta, 1995. 112.lpp.

Latvijas izlūkdienesti 1919-1940. 664 likteņi. Rīga: Fonds Latvijas Vēsture, 2001. 295 lpp.>447.-248.lpp.

Neiburgs, U. Latviešu nacionālās pretošanās kustības preses izdevumi Latvijā vācu okupācijas laikā. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis. 2000. 54.sēj. 1/2, 43.-58.lpp.  

Paeglis, A. Pērkonkrusts pār Latviju. Rīga: Zvaigzne ABC, 1994. 198 lpp.   

 

Rīga © 2001. Uģis Šulcs

Ievietots: 06.04.2001., materiāls sagatavots ar Latviešu fonda atbalstu 

Pēdējie labojumi un papildinājumi: 18.02.2002.