Goppers, Kārlis

Latviešu strēlnieku virsnieks
Latvijas Bruņoto spēku ģenerālis
Lāčplēša Kara Ordeņa kavalieris
Latvijas skautu Centrālās padomes Prezidents
Sabiedriskais darbinieks, rakstnieks
02.04.1876.-25.03.1941.

Dzīvesgājums

Jaunība un dienesta gaitu uzsākšana

Dzimis 1876. gada 2. aprīlī Plāņu pagasta "Maskatos". Audzis 8 bērnu ģimenē, tēvs Jānis (1840–?) – lauksaimnieks, māte Marija (dz. Mežule), laulājušies 1862. g. Mācījies 14 km attālajā Trikātas draudzes skolā pie skolotāja Jēkaba Mūrnieka. Klasē bijis labākais vingrotājs un viens no centīgākajiem skolniekiem.

1893.g. 17. februārī kā II pakāpes savvaļnieks (brīvprātīgais, kurš nokārtojis eksāmenu) iestājies cariskās Krievijas karadienestā Kauņas cietokšņa kājnieku bataljonā. 1894.g. 3. jūlijā pabeidz mācību komandu, iegūstot jaunākā unteroficiera pakāpi. 1894. gada 10. augustā iestājies Viļņas kājnieku junkurskolā, kuru pabeidzis 1896.g. 10. augustā.

1896. gadā K.Goppers kā I pakāpes podporučiks iestājies dienestā 97. Vidzemes kājnieku pulkā Daugavpilī, pēc tam pārcelts uz 189. Belgorajas kājnieku rezerves pulku. 1900. gadā paaugstināts par poručiku, 1904. gadā – par štāba kapteini, bet no 1905. gada dienējis 183. pulkā Pultuskā (Polijā) un Kostromā (Krievijā).

1908. gadā paaugstināts par kapteini. 1912. gadā iecelts par rotas komandieri.

Pirmais pasaules karš

No 1914.g. līdz 1916.g. vasarai cīnījies Krievijas Rietumu frontē (mūsdienu Ukrainas, Polijas un  Baltkrievijas teritorijā).

1914.g. iecelts par bataljona komandieri.

1915. gadā paaugstināts par apakšpulkvedi. 

1915. gada decembrī sakarā ar cara vizīti frontē Gopperam uzticēja prestižo pienākumu komandēt divīzijas apvienoto bataljonu tam par godu rīkotajā 4. armijas parādē. 

1916. gada martā paaugstināts par pulkvedi un 20. maijā iecelts par Latviešu strēlnieku rezerves bataljona komandieri, taču frontes stāvokļa dēļ pavēles izpildīšana aizkavējās. 20. jūnijā kaujā pie Baranovičiem Goppera bataljons durkļu uzbrukumā pārrāva četras ienaidnieka nocietinājumu līnijas, bet pats komandieris tika ievainots un evakuēts uz hospitāli Maskavā. Tāpēc jaunā amata pienākumu izpildi Goppers varēja uzņemties tikai pēc izveseļošanās — 1916. gada 8. augustā. Tā paša gada 25. novembrī iecelts par 7. Bauskas Latviešu strēlnieku pulka komandieri. 

Drīz pēc tam sekoja smagās Ziemassvētku kaujas, par kurām Goppers kā vienīgais latvietis šī apbalvojuma vēsturē saņēma Krievijas Sv. Jura ordeņa III šķiru. Izraksts no ordeņa domes protokola:

"Būdams 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulka komandieris, pašaizliedzīgi vadīja šī pulka darbību, pēc personiski, zem spēcīgas apšaudes veiktas izlūkošanas, 1916. gada 23. decembrī, bez artilērijas atbalsta nakts kaujā pārrāva trīs ienaidnieka mākslīgo šķēršļu joslas un ieņēma ienaidnieka pirmo nocietināto ierakumu līniju starp Mangaļu mežniecību un Ložmetējkalnu, pēc tam vissmagākajos apstākļos izveda pulku ienaidnieka aizmugurē un ieņēma otru vācu ierakumu līniju; būdams pēc tam nozīmēts par no 7. un 8. latviešu pulka izveidotas vienības komandieri, organizēja aizsardzību un, neraugoties uz salu un pretuzbrukumiem, divas diennaktis noturēja pozīciju ienaidnieka aizmugurē līdz rezervju pienākšanai; pēc viņu pienākšanas — naktī uz 25. decembri, vadot kreiso uzbrukuma kolonnu no 6. un 7. pulka daļām, veicināja nežēlīga uzbrukuma sekmes stipri nocietinātām ienaidnieka pozīcijām Lielupes labajā krastā zem nosaukuma "Mēle", turklāt par mūsu karaspēka trofejām kļuva: apmēram 1000 gūstekņu, vairāk par 30 lielgabaliem, noliktavas ar lādiņiem un citi kara ieguvumi."

Pavisam I Pasaules kara laikā (1914–1918) Sv. Jura ordeņa III šķiras apbalvojumus Krievijas armijā kopā saņēma tikai 72 virsnieki. Turklāt tikai 10 no tiem, tāpat kā K. Goppers, bija pulkveža pakāpē.

Latvijā K. Goppers par savu devumu Ziemassvētku kaujās saņēma III šķ. Lāčplēša kara ordeni.

Par Gopperu kā sirdsapziņas un goda cilvēku liecina tālākie notikumi bezjēdzīgajās, latviešiem smagajās kaujās. Tos atspoguļo toreizējais 5. Zemgales pulka komandieris Jukums Vācietis:

29. decembrī Goppers saņēma uzdevumu ar savu pulku atkal doties uzbrukumā. "Bet Gopers pēc personīgas rekognoscēšanas [izlūkošanas] pārliecinājās, ka tas ir neiespējams un nevar būt vairāk nekas kā ļaužu nobendēšana. Pēc asas un kategoriskas sarunas ar [brigādes komandieri] Auzānu par to lietu palkavniekam Goperam bija jāatstāj pulks. [..] Ložmetējkalnā mēs sastapāmies un Gopers, man to izstāstījis, piezīmēja: "Sirdsapziņa neatvēl izpildīt tādas pavēles."

No 1917. gada 16. februāra  – 1. Latviešu strēlnieku brigādes komandieris. Laikā pēc Februāra revolūcijas aktīvi iestājies pret strēlnieku morāli un kaujasspējas graujošo lielinieku propagandu armijā.

1917.g. 5. augustā (p.v.s.) pēc K.Goppera un F.Brieža iniciatīvas, lai pretdarbotos lielinieciskajam Iskolastrelam, tiek nodibināta nacionāli noskaņoto latviešu virsnieku organizācija Latvju Kareivju Nacionālā savienība (LKNS). Vēlāk, 1918.g. ziemā, šīs organizācijas biedri izveidos vienu no pirmajām Latvijas Pagaidu valdības bruņoto spēku latviešu vienībām, Instruktoru rezervi.

Par nopelniem Rīgas aizstāvēšanas kaujās pie Juglas 1917. gada 19.–21. augustā septembrī ieteikts paaugstināšanai par ģenerālmajoru, bet, sakarā ar lielinieku apvērsumu, pavēle par paaugstināšanu netika izsludināta. Pēc Oktobra apvērsuma un tam sekojošā pilnīgā Krievijas armijas sabrukuma un Latviešu strēlnieku pulku pārņemšanas lielinieku varā, dienestu atstājis.

Pavisam I pasaules kara laikā, posmā no 1914. līdz 1916. gadam K.Goppers ievainots trīs reizes.

Pretlielinieciskajā pagrīdē un Pilsoņu karā

Pēc Oktobra apvērsuma Kārlis Goppers no 1917. gada decembra Petrogradā, pēc tam — Maskavā darbojās pretlielinieciskajā pagrīdē. Kopā ar Fridrihu Briedi un citiem latviešu virsniekiem viņš iesaistījās Borisa Savinkova vadītajā "Dzimtenes un Brīvības glābšanas savienībā", kļūstot par tās štāba mobilizācijas nodaļas vadītāju.

Līdz 1918.g. 9.maijam atradās lielininieku pārvaldītajā Sizraņā. Stājās militārajā uzskaitē kā imperatoriskās armijas bijušais pulkvedis. Tika izsaukts pārrunām uz Jaroslavļu. 7. jūnijā ar pavēli nr. 64. iecelts par Sarkanās armijas jaunformējamās Jaroslavļas divīzijas priekšnieku. Saņēma kandidatūras apstiprinājumu no Sarkanās armijas Augstākās kara padomes. Priekšnieka pienākumus pildīja līdz 19. jūnijam, kad viņu atpazina Jaroslavļas apgabala kara komisārs Nahimsons, kurš Gopperu pazina jau no Rīgas frontes laikiem. No aresta izvairījās aizbēgot.

1918. gada jūlijā Goppers piedalījās pretlielinieciskās "Dzimtenes un Brīvības glābšanas savienības" sacelšanās organizēšanā Jaroslavļā, bet pēc tās sakāves ieradās Samārā un iestājās pretlielinieciskajā Tautas armijā. Kādu laiku viņš bija virspavēlnieka un valdības mītnes komandants, brigādes štāba priekšnieks, vēlāk — Kolčaka armijas Jaickas strēlnieku divīzijas komandieris Urālu frontē.

1919.g. oktobrī pēc Sibīrijas armijas sabrukuma Goppers atgiezās Omskā, kur kā pulkvedis tika ieskaitīts Imantas pulkā. Krievijas pilsoņu kara laikā piedzīvoto Goppers plaši aprakstījis grāmatā "Četri sabrukumi". 

Darbojies Sibīrijas un Urālu latviešu nacionālajā padomē.

Atgriešanās Latvijā

1920.g. gada jūnijā kopā ar pulku K.Goppers atgriezies Latvijā un stājies armijas virspavēlnieka rīcībā. 1920. gada 5. jūnijā tika iecelts par Apsardzības (vēlākās Kara) ministrijas Padomes (augstākās bruņoto spēku pārvaldes institūcijas un padomdevējas militāros jautājumos) priekšsēdētāju (1924. gadā nolicis pilnvaras). 1920. gada augustā tika paaugstināts par ģenerāli (skaitot no 1917. gada 13. augusta). Oktobrī apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni (III šķiras).

1921. (arī 1925.) gada pavasarī iecelts par Augstākās Kara tiesas locekli. Gada beigās – par Karavīru Zemes lietu komisijas locekli.

Kopš 1924. gada komandēja 2. Vidzemes kājnieku divīziju un reizē izpildīja Rīgas garnizona priekšnieka pienākumus. 1927. gada 25. februārī apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni (II šķiras). 1930. gadā pabeidza Kara akadēmiskos kursus 8 mēnešu kursus. 1934. gada aprīlī tika atvaļināts no dienesta, jo bija sasniedzis maksimālo dienesta vecumu.

Sabiedriskā darbība

Pēc atgriešanās Latvijā ģenerālis aktīvi iesaistījās sabiedriskajā dzīvē. No 1921. gada vadīja Latvijas Skautu centrālo organizāciju. Līdzās šiem pienākumiem ilgāku laiku bija Latvijas Aizsardzības biedrības priekšsēdētājs, Veco latviešu strēlnieku biedrības priekšnieks, no 1924. gada — arī Pulkveža Brieža fonda loceklis, Latvijas Sarkanā Krusta un Jaunekļu kristīgās savienības valdes loceklis. 1924.–1925. gadā un 1934.–1940. gadā — žurnāla «Latviešu Strēlnieki» redaktors. Sarakstīja vairākas grāmatas par latviešu strēlnieku vēsturi, militāro audzināšanu un skautismu.

Ģimene

Ar sievu, polieti Veru Gopperi (dzimusi Pajevska) Kārlim Gopperam bija 3 bērni — Varšavā 1908.g. dzimušais Miķelis, 1913.g. dzimusī meita Tatjana un 1915.g. dzimušais dēls Segejs. Gan Vera, gan bērni tāpat kā Kārlis, dzīvojot neatkarīgajā Latvijā, bija sabiedriski aktīvi. Goppera kundze darbojās žurnālistikā, bija vīra vadītās Latvijas Skautu centrālās organizācijas dāmu komitejas priekšniece, aktīvi piedalījās Latvijas sieviešu palīdzības korpusa un citu sabiedrisko organizāciju darbā. Miķelis izveidoja izdevniecību «Zelta Ābele», kura iegājusi Latvijas un trimdas literatūras vēsturē ar savu grāmatu izcili oriģinālo un augstvērtīgo noformējumu. Kopā ar brāli Sergeju abi darbojās studentu korporācijā «Selonija». Sergejs 30. gadu beigās iestājās karaskolā, izlēmis kļūt par virsnieku.

Apsūdzība un nogalināšana

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada vasarā skautu vadītāji aicināja Gopperu mēģināt bēgt vai slēpties, taču ģenerālis atbildējis: "Es zinu, kas mani sagaida. Arvien esmu bijis komunistu destruktīvās varas apkarotājs un komunisti pārāk labi zina manus uzskatus. Slēpties es nedomāju — tas varētu atsaukties uz maniem piederīgiem, bez tam kā karavīrs to arī negribu darīt."  

1940. gada 30. septembrī K.Goppers tika arestēts. Apsūdzība sākotnēji izvirzīta pēc KPFSR Kriminālkodeksa 58-13 panta, arests pamatots ar KK 146. pantu. Cietumā apsūdzētais ievietots 1. oktobrī. Goppera Kārļa Jāņa dēla krimināllieta atrodas VVA fondā Nr1986 (LPSR VDK par sevišķi bīstamiem pretvalstiskiem noziegumiem apsūdzēto personu krimināllietas), lietas Nr7516, kopā 83 lapas. Izmeklētāja (leitn. Gruševojs) 17. septembra ziņojumā/lēmumā par aresta nepieciešamību (20. septembrī to apstiprinājis LPSR Iekšlietu tautas komisārs) minēti divi Goppera pretvalstisko darbību apliecinoši fakti:

  • Antons Zandovskis Roberta dēls 16. augustā liecina, ka atvaļinātais ģenerālis esot izveidojis un vadījis skautu organizāciju (izmeklētājs pasvītrojis organizācijas nosaukuma tulkojumu: "razvedčiki");
  • Pāvels Ņedumovs Nikolaja dēls 10. septembrī liecinājis, ka Kārlis Goppers Krievijas pilsoņu kara laikā vadījis pretlielinieciso sacelšanos Jaroslavļā.

Goppera paraksts, ka ar lēmumu iepazinies, liecina, ka viņš arestēts jau 15. septembrī, savukārt aresta orderis (bez prokurora sankcijas) izsniegts 20. septembrī.

Cietumā, kā 20.gs. 90. gadu sākumā atcerējās kopā ar viņu ieslodzītais Nikolajs Abramovs, Goppers izturējies ar lielu mieru un pašcieņu, bijis pārliecināts, ka viņam piespriedīs nāves sodu. Kad Goppers pēc tiesas 1940.g. decembrī atnācis atpakaļ uz kameru, Abramovs izbrīnā iesaucies: "Jūs attaisnoja?" Ģenerālis teicis, ka viņam piedāvāts iesniegt apžēlošanas lūgumu, bet viņš esot pietiekami vecs cilvēks, turklāt karavīrs un vēl ģenerālis, lai lūgtu apžēlot. To viņam neļaujot pašcieņa, viņš neiešot lūgties un mierīgi sagaidīšot savu nāves stundu. Arī citi liecinieki uzsver ģenerāļa vīrišķīgo izturēšanos. Kādam virsniekam, dienu pirms nošaušanas atvadoties, viņš teicis: "Neviens upuris lai nav par lielu, ko spēji nest savas tēvzemes Latvijas labā!" 

1941. gada 25. martā, 64 gadu vecumā, ģenerālis Kārlis Goppers ar diviem šāvieniem pakausī tika nošauts Ulbrokas mežā. Tur, kopā ar citiem nošaušanā bojā gājušajiem, aprakts masu kapā. 1944. gada maijā Goppera mirstīgas atliekas tika pārapbedītas Rīgas Brāļu kapos, bet sirds apglabāta dzimtajā Trikātā (Trikātas kapos).

1992. gada 11. februārī Kārlis Goppers reabilitēts saskaņā ar 1990. gada 3. augusta Latvijas Republikas likumu „Par nelikumīgi represēto reabilitāciju”.

Apbalvojumi un goda zīmes

Krievijas Sv. Staņislava ordeņa III šķira
Krievijas Sv. Annas ordeņa III šķira
Krievijas Sv. Jura zobens
Krievijas Sv. Staņislava ordeņa II šķira
Krievijas Sv. Annas ordeņa II šķira
Krievijas Sv. Jura ordeņa IV šķira
Krievijas Sv. Vladimira ordeņa IV šķira
Krievijas Sv. Vladimira ordeņa III šķira
Krievijas Sv. Jura ordeņa III šķira
Serbijas Kadžordževiču zvaigznes III šķira
Lāčplēša Kara ordeņa III šķira
Francijas Goda Leģiona komandiera krusts
Čehoslovākijas kara krusts
Latvijas atbrīvošanas kara piemiņas zīme
Somijas Baltās Rozes I šķiras komandiera ordenis
Lāčplēša Kara ordeņa II šķira
Triju Zvaigžņu ordeņa III šķira
Zviedrijas Šķēpa ordeņa I šķiras komandiera krusts
Lietuvas neatkarības 10 gadu jubilejas piemiņas medaļa
Triju Zvaigžņu ordeņa II šķira
Latvijas Republikas atbrīvošanas cīņu 10 gadu jubilejas piemiņas medaļa
Lietuvas Ģedimina ordeņa II šķira
Latvijas Aizsardzības biedrības bronzas medaļa
Latvijas skautu Pelēkā Vilka ordenis
Latvijas Skautu Baltās lilijas ordenis
Latvijas skautu pateicības zīme „Svastika”

Publikācijas

Grāmatas

Četri sabrukumi, 1920.

Militārās audzināšanas pamati, 1922.

Krusttēvs Oskars : drauga pulkveža Kolpaka piemiņai, 1923.

Esi modrs, 1924.

Latviešu strēlnieku pulku Ziemassvētki 1916. g., 1924.

Strēlnieku laiki: atmiņas, 1931.

Avoti un literatūra

Biogrāfija lv.wikipedia.org

Biogrāfija ru.wikipedia.org

Jēkabsons, Ēriks. "100 Latvijas personības" — Konservatīvais ģenerālis apollo.tvnet.lv

Biogrāfija latvjustrelnieki.lv

Biogrāfija lkok.com

Biogrāfija facebook.com

Biogrāfija trikatasvesture.beverina.lv

Kārlis Goppers Latvijas armijas formas tērpā. Ap 1930.g. Avots: lv.wikipedia.org