Meierovics, Zigfrīds Anna

Valstsvīrs
Pirmais Latvijas ārlietu ministrs
Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris
05.02.1887.-22.08.1925.

Dzīvesgājums

Zigfrīds Anna Meierovics dzimis 1887.gada 5.februārī (24.janvārī pēc vecā stila) Durbē ārsta ģimenē. Pēc Meierovica tēva ievietošanas psihiatriskajā slimnīcā (māte mira drīz pēc dzemdībām) viņu audzināšanā pieņēma Zigfrīda mātes brālis Sabiles tautskolotājs Roberts Filholds. Pēc Kabiles pagastskolas beigšanas 1900.gadā Meierovics uzsāka mācības Tukuma pilsētas skolā, bet no 1905. līdz 1907.gadam mācījās Mironova komercskolā Rīgā. No 1907.gada viņš studēja Rīgas Politehniskajā institūta Tirdzniecības nodaļā, ko beidza 1911.gadā ar diplomdarbu Naudas reforma Krievijā un Austrijā, iegūstot cand.rer.merc. grādu. Studiju laikā Meierovics iestājās korporācijā Tālavija. Studējot viņš piepelnījās, strādājot par skolotāju Viļa Olava komercskolā (1909.-1915.), kā arī par inspektoru apdrošināšanas biedrībā Якорь (1910.-1911.).

No 1911.gada Meierovics kā līdzdibinātājs un direktors rīkotājs darbojās Rīgas lauksaimniecības centrālbiedrības savstarpējā kredītbiedrībā, kā arī piedalījās Latvijas izglītības biedrības un Rīgas latviešu biedrības darbībā. 1915.gadā viņš, kā ierēdnis, uzsāka darbu Maskavas Tautas bankā, bet no 1916.gada maija līdz 1917.gada martam strādāja Viskrievijas pilsētu savienības Rēzeknes nodaļā kā Ziemeļrietumu frontes pārtikas nodaļas vadītājs. Vienlaikus Meierovics bija Maskavas Šiņavska Tautas universitātes lektors.

Uzturoties Maskavā, Meierovics darbojās Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejā, kur bija kultūras biroja vadītājs, Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejā u.c. sabiedriskajās organizācijās. Pēc 1917.gada Krievijas Februāra revolūcijas Meierovics pārcēlās uz Rīgu, kur nodevās gandrīz tikai politiskai un sabiedriskai darbībai. Martā viņš tika ievēlēts Vidzemes pagaidu zemes padomē. Viņam bija liela loma Vidzemes pagaidu zemes padomes apvienošanā ar Bezzemnieku padomi. Pēc apvienošanās viņš tika ievēlēts padomes jaunajā valdē un vadīja tās finansu nodaļu, kā Vidzemes pārstāvis, daudzkārt piedalīdamies apspriedēs ar Krievijas pagaidu valdību. Meierovics ieņēma arī Vidzemes guberņas Zemes komitejas priekšnieka amatu.

Meierovics bija viens no Latviešu Zemnieku savienības dibinātājiem. Zemnieku savienības dibināšanas kongresā, kas sākas 1917.gada 14.jūlijā, viņu ievēlēja kongresa prezidijā, bet vēlāk arī partijas padomē. Viņš bija viens no desmit latviešu delegātiem (kā Vidzemes zemes padomes un Zemnieku savienības pārstāvis) Krievijas Tautu kongresā, kas notika Kijevā 1917.gada 21.(8.) septembrī.

Kopš 1917.gada Meierovics bija arī Latviešu Pagaidu Nacionālās Padomes (turpmāk - LPNP) loceklis, un tās 1.sesijā, kas notika 29.novembrī Valkā, viņu ievēlēja par finansu nodaļas vadītāju. Viņš kopā ar Arvedu Bergu un Jāzepu Rancānu vadīja LPNP 2.sesijas darbu. 1918.gada 12.jūlijā LPNP tās ārlietu nodaļas priekšsēdētāja Jāņa Goldmaņa un sekretāra Jāņa Seska personā deleģēja Meierovicu uz ārzemēm. Sākotnēji viņš devās uz Stokholmu, kur izveidoja LPNP informācijas biroju, bet 12.augustā viņš ieradās Londonā, lai pildītu LPNP pilnvarotā sakaros ar Lielbritānijas valdību pienākumus. 1918.gada 23.oktobrī Meierovics no Lielbritānijas ārlietu ministra A.Belfūra (Balfour) ieguva mutisku (skatīt sarunas pierakstu), bet 11.novembrī (nedēļu pirms 18.novembra Latvijas valsts proklamēšanas akta) arī rakstisku Latvijas de facto atzīšanas apliecinājumu (skatīt dokumentu). Kopš 19.novembra Meierovics ieņēma Latvijas ārlietu ministra posteni.

1919.gada pirmo pusi Meierovics pavadīja Parīzē miera konferences Latvijas delegācijas sastāvā. 21.maijā līdzšinējais delegācijas vadītājs Jānis Čakste tās vadību nodeva Meierovicam. Pēc Versaļas miera līguma parakstīšanas 28.jūnijā Latvijas delegācija pārveidojās par pagaidu diplomātisko pārstāvniecību.

23.jūlijā Meierovics atgriezās Latvijā un tajā pašā dienā sāka pildīt ārlietu ministra pienākumus.

Bermontiādes laikā Meierovics Polijā risināja pārrunas par atbalsta iegūšanu cīņā ar Bermonta karaspēku. Pēc atgriešanās Latvijā viņš brīvprātīgi iestājas Studentu bataljonā kā kareivis un piedalījās tiešajā kaujas darbībā, par ko 1927.gadā tika apbalvots ar III šķiras Lāčplēša Kara Ordeni (Nr.2063).

No 1918.gada 19.novembra līdz 1924.gada 25.janvārim Meierovics nepārtraukti pildīja ārlietu ministra pienākumus. Tai pašā laikā, no 1921.gada 26.jūnija līdz 1923.gada 26.janvārim un no 1923.gada 27,jūnija līdz 1924.gada 25.janvārim viņš bija arī ministru prezidents.

Meierovics bija Tautas padomes loceklis, kā arī Satversmes sapulces un I Saeimas deputāts.

1920.gada janvārī Meierovics piedalījās pirmajā Baltijas valstu konferencē Helsinkos. Kā ārlietu ministrs viņš vadīja miera sarunas ar Krieviju un Vāciju, noslēdzot attiecīgi miera līgumus - ar Vāciju (līgums par sakaru atjaunošanu starp Latviju un Vāciju) 1920.gada 13.jūlijā un Krieviju 1920.gada 11.augustā. 1920.gada augustā viņš kopā ar ministru prezidentu Kārli Ulmani vadīja Baltijas valstu konferenci Bulduros.

1920.gada 6.novembrī Meierovics devās uz Romu, Parīzi un Londonu, lai panāktu Latvijas de iure atzīšanu. 1921.gada 26.janvārī Sabiedroto Augstākā padome beidzot atzina Latviju un Igauniju de iure, bet 22. septembra Tautu savienības pilnsapulcē par balsojot 38 valstīm, pret nevienai, Latvija tika uzņemta Tautu savienībā (Nāciju līgā).

1922.gadā Meierovics piedalījās Dženovas konferencē un Romā 30.maijā parakstīja konkordātu ar Vatikānu. Martā Varšavā Meierovics, kā arī Igaunijas, Somijas un Polijas ārlietu ministri parakstīja tā saukto Varšavas vienošanās līgumu (Accord de Varsovie), kas bija pirmais mēģinājums nodibināt Baltijas valstu savienību. 1923.gada 1.novembrī Meierovics parakstīja politiskās savienības līgumu ar Igauniju.

1922.gadā Meierovics lika pamatus Latvijas ārējās tirdzniecības politikai, parakstīdams divus pirmos vislielākās labvēlības tirdzniecības līgumus ar Lielbritāniju un Čehoslovākiju.

1923.gada septembrī Meierovics piedalījās Tautu savienības pilnsapulcē un viņu ievēlēja par politiskās komisijas viceprezidentu. Viņš bija arī Tautu savienības jauno valstu uzņemšanas komisijas priekšsēdētājs.

Pēc 1924.gada janvāra demisijas Meierovics uz laiku pārtrauca politisko darbību un devās atvaļinājumā uz ārzemēm. Taču jau 1924.gada decembrī Meierovics atkal ieņēma ārlietu ministra amatu Hugo Celmiņa sastādītajā kabinetā. 1925.gada 17.janvārī Meierovics Latvijas vārdā Helsinkos Baltijas valstu konferencē parakstīja četru Baltijas valstu šķīrējtiesas līgumu.

1925.gadā Meierovics apmeklēja Rietumeiropas valstu galvaspilsētas, lai panāktu Latvijai labvēlīgu lēmumu Tautu savienības padomē baltvāciešu muižniecības sūdzības lietā. Ceļojuma laikā viņš parakstīja tirdzniecības līgumus ar Japānu Beļģiju un Itāliju.

1925.gada 22.augustā Meierovics uz Tukuma-Birzules ceļa gāja bojā autokatastrofā. 28.maijā viņu apglabāja Rīgas I Meža kapos. 1929.gada 26.janvārī viņam I Meža kapos atklāja tēlnieka Ž.Smiltnieka veidotu pieminekli.

Meierovics ir apbalvots ar I šķiras Trīszvaigžņu ordeni, kā arī saņēmis Somijas Baltās Rozes ordeni, Svētā Krēsla Svētā Silvestra I.šķiras ordeni, Polonia Restituta ordeni, Ungārijas Sarkanā Krusta ordeni, Francijas Croix de Guerre ordeni un Francijas Kara krustu ar palmu.

Avoti un literatūra

Gore, I. Zigfrīds Anna Meierovics (1887.-1925.) un Latvijas ceļš uz neatkarību. Latvijas Vēsture. 1992., 2(5) 64.-70.lpp.; 4(7) 58.-60.lpp.; 1993., 2(9) 68.-74.lpp.; 3(10) 67.-71.lpp.

Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri: Biogrāfiska vārdnīca. Rīga: Jāņa sēta, 1995. 344.lpp.

Lerhis, A. Latvijas ārpolitiskā dienesta un Ārlietu ministrijas izveidošana (1917-1919). Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. 1997. Nr.4, 77.-107.lpp.

Lerhis, A. Zigfrīds Anna Meierovics (1887-1925). Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. 2000., Nr.3. 135.-148.lpp.

Križeviča, S. . Latvijas Ārlietu ministrijas izveidošana. 1918. gada novembris – 1919. gads. Latvijas arhīvi. 1999., 4. 58.-71.lpp.

Šilde Ā. Latvijas vēsture 1914-1940. Valsts tapšana un suverēnā valsts. Stokholma: Daugava, 1976. 47., 51., 81., 82., 120., 124., 125., 126., 128., 129., 130., 137., 155., 168., 210., 214., 215., 216., 220., 222., 227., 228., 244., 251., 255., 268., 269., 271., 282., 308., 310., 318., 321., 330., 331., 350., 351., 378., 381., 404., 406., 442., 497., 529., 580., 626., 654., 686., 705., 706., 709., 710.lpp.

Šilde Ā. Valstsvīri un demokrati. Biogrāfiskas studijas. Brooklyn: Grāmatu Draugs, 1985. 65.-130.lpp.
 

Rīga © 2001. Uģis Šulcs
Ievietots: 14.06.2001., materiāls sagatavots ar Latviešu fonda atbalstu.
Pēdējie labojumi un papildinājumi: 20.06.2001.