Autora ievads IV daļai

Livonijas kronikas ceturtā daļa.

 

[Autora ievads IV daļai]

 
Godājamie, augsti mācītie un gudrie birģermeistari un rātskungi, godājamie, slavenie un tāļredzīgie oldermaņi un vecākie, ķēnišķīgas pilsētas Rēveles visu triju ģildu pilsoņi, man labvēlīgie kungi un labie draugi.
 
1578.gadā es izdevu vienkāršu un vientiesīgu Livonijas kroniku. Tas notika tādēļ, ka es nevarēju nevienu atrast, kā tikai pats sevi, kam varētu uzvelt šos pūliņus un darbu. Livonijas iedzīvotājiem būtu mūžīgs kauns, ja viņu zemes notikumi, kā viņi norisinājušies zemes iekārtas pārmaiņu laikā, nebūtu kā pienākas aprakstīti, bet atstāti aizmirstībai. Tādēļ arī daži labi draugi mani pierunāja un uzspieda man šo darbu. Bet es necerēju, ka tie paši ļaudis, kuŗi man ieteica šo darbu, varētu tik ļoti uz mani dusmoties, kā es to esmu jau manījis. Šai nelabvēlībai tikai tas var būt par iemeslu, ka es par Livonijas bezgala sliktām lietām neesmu sarakstījis kaut kādu pasaku grāmatu, kuŗa lai jebkuŗam patiktu, un kuŗu varētu pie vīna un alus palasīties laika kavēklim. Daži pat teica, ka mācītājiem nav jānodarbojas ar laicīgiem notikumiem. Ar to šie ļaudis ir izrādījuši savu lielo mācītāja amata neizprašanu, amata, kuŗš prasa, lai ne tikai mutiski sludinātu brīnumu darbus, Dieva sodību un žēlastību, bet arī rakstiski izplatītu visu to tautas vidū. To ir darījuši daudzi biskapi, superintendenti un mācītāji visos laikos. Viņu piemēram es arī esmu sekojis, ne pašlabuma meklēdams, ne aiz mīlestības pret kādu atsevišķu personu, ne gribēdams sāpināt kādu, bet esmu to darījis Dievam par godu un visām Livonijas audzēm par pamācību. Dievs ir mans liecinieks, ka ne apsmiekla priekā, bet lielās skumjās, nopūtās un asarās esmu ķēries pie šī darba. Ka daudzi ar mani nemierā un neievēro iecietību, par to es neesmu dusmīgs, jo nav tāda cilvēka, kas vārdos un darbos varētu visiem izpatikt. Tas zīmējas kā uz mani, tā uz mums visiem. Mēs visi parasti topam dusmīgi, ja kāds mums pasaka rūgtu patiesību. Paļaudamies uz savu tīro sirdsapziņu, kā arī atcerēdamies Zalamana sakamvārdu: “Kas taisnību runā, tas atradīs žēlastību ātrāk nekā lišķis”, es esmu bijis spiests ne tikai Livonijas notikumus attēlot, bet arī atgādināt agrāk notikušās, Dieva ievadītas, un aizmirstas lietas un kā pienākas izplatīt tautā, kā mani uz to skubina sv. pravieša Dāvida 9. dziesma: “Teici to Kungu, kam Cianā mītne, un skandini tautai Tā varenos darbus”.
 
Tā kā daudzu gadu rindā Dieva varenie un brīnišķīgie darbi redzami pie Rēveles pilsētas, tādi darbi, kuŗiem līdzīgi nav atrodami citur, un kuŗi izsauc izbrīnēšanos, tad nav lieki, ka viņus atgādina un īsumā uzraksta. Ir arī tiesa, ka ļauns un labs, t.i. sodība un žēlastība, nāk vienīgi no Dieva, kā to svētie raksti un daudzu zemju pilsētu likteņi var apliecināt. Tā arī Rēvele var derēt ne par mazu piemēru, kā Dievs dažādu grēku un pārkāpumu dēļ viņu ir smagi sodījis un šo sodu uzlicis ne bez iepriekšējiem brīdinājumiem, jo daudzus gadus atpakaļ uzticīgi mācītāji, un arī pirms beidzamās nelaimes mierā aizgājušais mācītājs Pēters Halle, šis Dieva vietnieks, Sv.Olava baznīcā daudzkārt rēveliešiem ir sludinājuši atklāti par gaidāmo sodību un pamudinājuši viņus nožēlot grēkus un atgriezties. Pēteris Halle bija arī teicis, ka ja rēvelieši neatmetīšot ļaunos paradumus un neatgriezīšoties, tad nākšot tāda Dieva sodība pār viņiem, kādu neviens cilvēks nevarot iedomāties. Īsā laikā notikšot tas, ka visa tirdzniecība izputēšot un kuģi braukšot Rēvelei gaŗām, tikai zēģeles māšot pilsētai un rēvelieši stāvēšot nevis savā Rožu, bet gan Skumju dārzā. Ja rēvelieši nostātos pat Sv.Olava baznīcas torņa galā, tad tomēr viņi nespēšot pārredzēt to lielo nelaimi, kuŗa viņiem sagatavota. Viss tas ir noticis ar Rēveli pēc mierā aizgājušā Pēteŗa Halles vārdiem, kuŗš šo brīdinājumu dēļ mantoja tikai izsmieklu un pazaudēja savu mācītāja vietu. Sveši un tāļi ļaudis to nevar ticēt, bet kaimiņu pilsētas un zemes zina, kādās briesmās ilggadīgo kaŗu dēļ atradās Rēvele, ka gaidāma bija bojā iešana, bet Dievs viņu neatstāja šinī krusta un bēdu ceļā un paglāba viņu ar teicamā Zviedrijas ķēniņa palīdzību. Cilvēka prātam nav aptveŗams, kā pilsēta, kuŗai bija tik mazs kaŗaspēks, un kuŗa atradās tālu no citām kristīgām zemēm un pilsētām, tā ka viņai vairāk kā 150 jūdžu tāļu pār jūŗu bija jāved kaŗavīri uz savu zemi, varēja izturēt 26 kaŗa gadus ar Poliju, Dāniju un Krieviju. Pie tam viņai bija jācīnās ne tikai ar krievu daudzām intrīgām, ātriem uzbrukumiem un ilgām aplenkšanām, bet viņa bija pamesta arī ilgu laiku no citām Livonijas pilsētām un vajāta no pašu ļaudīm, no Kurzemes un biskapijas muižniekiem, kuŗi savā neprātā ienīda viņu. Liela nelaime bija arī tas, ka tuvākais kaimiņš - krievi katru dienu uzglūnēja Rēveles vārtiem. Tā kā Dievs brīnišķīgā kārtā ir paglābis pilsētu pretēji visai cilvēku izprašanai, un ka Viņš uztur viņu vēl tagad žēlīgi, no tā var spriest, ka Viņam ir kāds īpašs nolūks. Ja kāds gribētu aprakstīt, augsti godājamie kungi, jūsu darbus, savienotus ar lielām gŗūtībām, briesmām, jūsu uzcītību, laimīgās un nelaimīgās stundas un zaudējumus, visu ko jūs esiet nesuši 26 gadu laikā uz jūŗas un uz sauszemes uz saviem pleciem, tad būtu jāraksta atsevišķa kronika, jo īsumā visu to nevar aprakstīt. Tāpat nevar arī īsumā aprakstīt, cik daudzreiz šinīs gados Rēvele piemeklēta no dažādiem ienaidniekiem, sevišķi no senā ienaidnieka - krieviem, kuŗi pilsētu gribējuši nomākt ar slepkavībām, laupīšanu un dedzināšanu, tirdzniecības iznīcināšanu un kavēšanu, ar apkārtējo zemju un cietokšņu iekaŗošanu, arī ar ilgu pilsētas aplenkšanu un ātriem uzbrukumiem ar lieliem spēkiem. Visu to nav ņēmuši vērā gudrākie ļaudis; viņi pat turējuši jūs, augsti godājamie kungi, par akliem un apstulbotiem ļaudīm, tādēļ ka jūs, tāpat kā viņi, neesat ticējuši krievu intrigām. Jūs, augsti godājamie kungi, esat ar lielu uzticību cēluši augstus torņus, jaunus vaļņus un sienas, likuši rakt gŗāvjus un taisīt šaušanai noderīgas galerijas[1] pret krievu uzbrukumiem. Un cik liela skāde jums nodarīta ar daudzu baznīcu, slimnīcu, dzirnavu, dārzu, vasarnīcu, māju, šķūņu un malkas noliktavu izpostīšanu ārpus pilsētas, to nemaz nevar ticēt. Kādas lielas nepatikšanas un kādi lieli izdevumi cēlās jums no bruņnieku un landsknechtu uzturēšanas. Visas krievu intrīgas jūs esat mācējuši laikā izprast. Jūs esiet arī domājuši par sūtņu sūtīšanu, lai iegūtu draugus. Jūs esiet tapuši pazīstami visās zemēs ar savu drošsirdību, jo kopā ar pils valdniekiem, visiem Rēveles kareivjiem, gadājamo Melngalvju sabiedrību un pilsoņiem, jūs esiet katrā laikā stājušies ienaidniekam pretīm un neesiet griezuši vērības uz bumbu un granātu lielo skaitu. Nav arī dzirdēts, ka kāda pilsēta, kuŗa tik ilgi kā Rēvele taptu apšaudīta ar bumbām un granātām, būtu palikusi tomēr neuzvarēta. Ne mazumu sirdsēstu sagādāja arī tas apstāklis, ka visu tautu kuģi brauca Rēvelei gaŗām, un slavenā un bagātā tirdzniecības pilsēta tapa nabaga un tukša. Kad agrāko gadu krājumi bija izsīkuši, tad daudziem, kuŗi stingri vēl turējās, saplaka drosme un daudzi nomira šinī bēdu laikā, tā ka Rēvelē bija daudz vairāk sieviešu nekā vīriešu. Visā kristīgā pasaulē nebija nevienas pilsētas, kuŗa varētu nostāties blakus Rēvelei. Tomēr neviens no jums nav atstājis pilsētu, kauču citur bija labāka iztikšana. Gŗūto laiku apstākļi, sašaurinātā tirgošanās un pārtikas trūkums ir ļoti veicinājuši uzcītību un uzmanību, ko ir mācījušies arī jūsu bērni, palīgi un kalpi, tā ka viņi kara lietās un politikā tapa daudz gudrāki nekā daži labi vecās audzes ievērojami vīri. Cik bezbēdīgas bija tapušas gaŗo miera laiku vecās Livonijas kārtas, ka viņas kaŗa sākumā bijās pat no vārda “krievs”, tikpat drošsirdīgi bija tagad Rēveles pilsoņi, ka viņi labāk redzēja krievu ierašanos nekā viņu izpalikšanu. Jo godīgāk jūs uzvedāties, jo vairāk jūs tapāt ienīsti no nelabvēļiem, kuŗi nekavējās apmelot pilsētu un radīt aizdomas pie Zviedrijas augstās valdības un valsts kārtām. Rēveles nelaime ļoti līdzinās Prūsijas un Milānes pilsētu savienības nelaimei, kuŗas arī senatnē ilgus gadus atradās kaŗastāvoklī, bet turējās droši un upurēja savu labklājību. Tomēr viņu nelaime nevilkās tik ilgi un viņām bija tas labums, ka bija darīšanas ar kristīgiem un vienas un tās pašas reliģijas ķēniņiem, kurpretīm Rēveles ienaidnieki bija krievi, tatāri un pagāni. Šinīs gŗūtos piemeklējumos jums bija vēl tas labums, ka jūsu pilsēta, līdzīgi Holandes pilsētām, netapa piemeklēta no iekšējiem reliģiskiem kaŗiem, no kā Dievs jūs ir paglābis, un lai Viņš paglābj jūs arī turpmāk. Kas zīmējas uz ilggadīgo krievu kaŗu, tad, ņemot vērā krievu lielkņaza mežonības un gūstekņu likteni Maskavā un tatāru zemēs, jūs kopā ar pils pārvaldniekiem, zviedru un vācu kareivjiem esat zvērējuši labāk mirt uz Rēveles vaļņiem, nekā izlaist pilsētu no kristīga valdnieka rokam un atdot krieviem. Tādēļ arī krievu intrīgas pie jums neatrada dzirdīgu ausu. Jūsu izturība, uzmanība un kaŗa lietu izpratne iedvesa lielkņazam šaubas kaut ko panākt, un viņš ar izbrīnēšanos pats teicis, ko gan iedomājoties Rēveles ļaudis, ka negribot padoties un lūgt mieru, jo lieli valdnieki tak esot no viņa lūguši mieru. Ir Kazaņu, ir Astrachaņu viņš esot iekaŗojis, un neviens neesot izrādījis tādu pretošanos kā Rēvele. Ja jūs nebūtu tik drošsirdīgi turējušies pret krieviem, tad viņi jau sen būtu visas Livonijas un Baltijas jūŗas kungi. Rēvele ir bijusi arī par iemeslu visam tam kaunam un skādei, ko krieviem ir nodarījuši teicamie Polijas un Zviedrijas ķēniņi. Ja Rēvele nebūtu ar Dieva palīdzību tik ilgi turējusies, kamēr Polijas un Zviedrijas ķēniņš nesāka krievus spaidīt, tad Livonijai jau sen būtu bijušas beigas. Bet te redzama atkal tikai Dieva griba. Tādēļ arī tāda, jums no paša Dieva iedvesta izturība un drošsirdība ir jāatzīst un jāslavē arī jūsu nelabvēļiem, kuŗi agrāk aiz liela neprāta bija jūsu ienaidnieku pusē. Nebūtu nemaz lieki, ja visu zviedru pārvaldnieku, rātskungu un pilsoņu vārdus, kuŗi šinī briesmīgā kaŗā nesuši tādas gŗūtas nastas un cīnījušies par labu visai kristīgai pasaulei, iespiestu par zināšanu atklātībai. Bet viņi visi ir jau gan atrodami pilsētas un ģildu grāmatās un amatu sarakstos. Ne tikai jums un jūsu pēcnākamiem, bet arī visām kaimiņu zemēm un pilsētām un visai kristīgai pasaulei ir ļoti no svara, ka šī slavenā pilsēta Rēvele, kuŗa ir visu valstu, zemju un pilsētu siena un priekšpils visā Baltijas jūŗas piekrastē, nekad netaptu izrauta no kristīgu ļaužu rokām, jo viņa ir lieliski celta pilsēta, neuzvarams ķēnišķīgs cietoksnis, patvēruma un miera vieta, pēc Dieva, visiem apspiestiem un trūkuma cietējiem Livonijā. Viņa ir arī liela tirdzniecības pilsēta, kuŗa dažam labam nabaga vīram ir devusi turību un var vēl tagad dot. No Rēveles, kopā ar Rīgu, Livonija sākumā ir iekaŗota, un arī tagad var tapt iekaŗota. Kamēr pastāvēs šīs abas pilsētas, krievi nekad nebūs iekaŗoto Livonijas zemju, pilsētu un cietokšņu kungi, bet tikai viesi. Ja šīs pilsētas, no kam lai pasargā Dievs, pazaudētu, tad Livonija ietu bojā, kas radītu briesmas un raizes ne tikai apkārtējām zemēm un pilsētām, bet izsauktu visā Livonijā tādus siarežģijumus un pārmaiņas, ka uz mūžīgiem laikiem būtu ko nožēlot.
 
Var rasties kāds, kuŗš teiks vai domās, ka es kā rēvelietis un pilsētas tuvinieks glaimoju, lai iegūtu jūsu labvēlību, un tādēļ rakstu ne patiesības, bet izpatikšanas dēļ. Tādam es atbildu īsi un vienkārši: darbs slavē darītāju; atklāto darbu tiešamība ir zināma visām kaimiņu zemēm un pilsētām; šos darbus nevar noliegt arī visi nelabvēļi. Tādēļ nav arī nevietā, ka es ar labu apziņu, bez kādas nepatiesības un glaimošanas pieminu savas tēvu pilsētas slavenos tikumus, kā es to pats esmu redzējis un piedzīvojis. Lai gan mana māksla un spējas nav tik lielas, lai es kā nākas spētu slavēt viņu, tomēr ir zināms, ka Rēvele ar Dieva žēlastību un Zviedrijas ķēniņa apsardzību ir guvusi teicamu vārdu visā pasaulē savas bruņnieciskās izturības un tikumības dēļ un var noderēt visām pilsētām par tikumības un godīguma piemēru. Par to jāpateicas Dievam un jānovēl Rēveles nākamām audzēm un visām kristīgām pilsētām, kuŗas ienaidnieki gribētu nomākt, lai viņas tāpat uzvestos. Šie apstākļi mani pamudināja izdot kronikas ceturto daļu, kuŗu lūdzu uzņemt visā laipnībā. Par to es jutīšos saistīts visā pazemībā lūgt Dievu par jūsu laicīgo un mūžīgo labklājību. Jūsu padevīgais kalps:
 
Baltasars Rusovs.
 
[1] strykwere.