III daļa.

Livonijas kronikas trešā daļa.

 
Livonija atradās joprojām gŗūtā stāvoklī. Krievi, iekaŗojuši daudz pilsētas un zemes, tagad, galvenām kārtām, briesmoja Harijā un pie Rēveles. Galvenākie ordeņa priekšnieki, ordeņkungi un zemes valdnieki pa lielākai daļai bija aizvesti uz Maskavu cietumā un noslepkavoti. Mestrim un citiem pāri palikušiem zemes priekšniekiem bija ņemtas visas iespējas savest kārtībā izpostīto zemi. Lielas bailes iedvesa visām pilsētām un zemēm tas apstāklis, ka bijušam mestrim Vilhelmam Firstenbergam viņa pēcnācējs nebija nācis palīgā viņu paglābt Vilandes pilī, lai krievi viņu nesagūstītu un neaizvestu uz Maskavu, kas nekad nebija gadījies ne ar vienu mestri ordeņa pastāvēšanas laikā Livonijā. Kādēļ arī apakšnieki vēl mazāk varēja cerēt uz pabalstu šinīs gŗūtajos laikos. Pats mestris arī aiz bailēm no krieviem bija padevies Polijas ķēniņam un tapis par laicīgu valdnieku un Vācu ordeņa mestŗa vara, kuŗai vienai uz zvērasta pamata bija padotas visas ordeņa pilsētas un kārtas, Livonijā bija izbeigusies. Rēveles pilsēta, visu to redzēdama un atrazdamās lielās bailēs, tāpat kā citas zemes un pilsētas, negribēja palaist gaŗām savu labumu, bet meklēja aizsardzību no krieviem cita valdnieka personā. Polijas ķēniņš bija tāļu. No Polijas un Lietavas produktus, kuŗus varēja gan piegādāt Rīgai, Rēvele saņemt nevarēja un nebija nekad saņēmusi. Apsverot minētos apstākļus, Rēveles pilsēta bija spiesta padoties Zviedrijai, tādēļ ka Zviedrija bija tuvāk, un Rēvelei tas bija materieli izdevīgāk.
 
Pēc ilgas spriešanas un pārdomas, Rēveles rāte un iedzīvotāji vienojās neatteikties no Zviedrijas ķēniņa apsolītās apsardzības un palīdzības. Rēveles rāte noturēja arī apspriedi par šo lietu ar Virijas un Harijas muižniekiem, cik viņu tajā brīdī atradās Rēvelē. Muižniekiem ķēniņa priekšlikums bija ļoti pa prātam. Viņi negribēja būt atdalīti no pilsētas, bet būt kopā ar pilsētu, kamēr viņa pastāvēs. Pēc tāda vienprātīga lēmuma viņi bija ar mieru padoties Zviedrijai. Tūlīt nosūtīja sūtņus, Reinholdu Lodi no muižnieku un Jāni Vinteri, rātes vecāko, no pilsoņu puses, pie bijušā Livonijas mestŗa uz Jelgavu Kurzemē, lai atteiktos no mestŗam dotā zvērasta. Sūtņus uzņēma ne visai laipni. Tā kā lūgums atsvabināt viņus no zvērasta nenāca aiz vieglprātības, bet ļoti gŗūtā stāvokļa dēļ, tad sūtņus ar labu atlaida uz mājām. Mestris arī nosūtīja savus pilnvarotos, Donu, kancleri Jāni Fišeru un bijušo Rēveles sindiķi Jāni Klotu, savas padomes locekļus, uz Rēveli, lai pierunātu rēveliešus, ja viņi vēl nebūtu zvērējuši uzticību Zviedrijas ķēniņam, pāriet Polijas ķēniņa apsardzībā, kas mestrim labāk patiktu.
 
Holšteinas hercogs Magnuss arī rakstīja rēveliešiem gandrīz tādā pat garā, jo arī viņam bija nācis zināms, ka Rēvele grib padoties Zviedrijas ķēniņam. Viņš deva rēveliešiem padomu ņemt vērā to apstākli, ka pilsētas sākums un vecās privilēģijas nākušas no Dānijas, uz kuŗas pusi tad arī viņš ieteica svērties. Ja tas nenotiktu, lai apdomājot kādas tam varētu būt sekas. Bet rēvelieši no sava nodoma neatsacījās, bet virzīja viņu uz priekšu. Kad mestŗa sūtņi ieradās Rēvelē un izzināja, ka pilsēta pāriet zem Zviedrijas, tad tas viņiem ļoti nepatika. Rēvelieši uzaicināja ierasties rātsnamā tikai Donu, kuŗš gan savus īstos nodomus neatklāja, bet lika manīt, ka nav ar mieru, ka Rēvele top zviedriska, bet ne poliska. Mestŗa sūtņi, izrādījuši Rēvelei savu nepatikšanu, drīz vien devās projām.
 
Tajā laikā Rēvelē atradās arī Zviedrijas ķēniņa pilnvarotie sūtņi, Klauss Kristjernsens, Ansis Larsens un sekretārs Hermanis Brisners, ar ķēniņa instrukcijām, vest sarunas un apsolīt ķēniņa vārdā sargāt pilsētu no visādām klizmām, kā arī pieņemt zvērastu no pilsētas un muižniekiem. Pēc vairākkārtīgas apspriešanas, paturot vecās privilēģijas un tiesības, Rēvele deva zvērastu un sarīkoja ķēniņa sumināšanas svētkus.
 
Tādā kārtā Rēveles pilsēta bija padota Zviedrijai, bet Rēveles pilī vēl atradās Kaspars Oldenboks, kuŗš jauno valdību neatzina, bet turējās pie vecās. Tādēļ Klauss Kristjernsens gribēja ieņemt pili ar varu, bet pēc sešu nedēļu apšaudīšanas vēl nekā nebija panācis. Beidzot, tā kā neviens nenāca palīgā, pils padevās aiz provianta trūkuma Jāņu dienā, 1561.gadā. Kad beidzot pilsēta un pils bija nākušas Zviedrijas rokās, Rēveles sūtņi, birģermeistars Jānis Peperzaks un rātes biedri, Jānis Šmedemans un Joakims Belholds, devās uz Zviedriju, lai ķēniņš apstiprinātu visas šīs privilēģijas, kuŗas jau no ķēniņa sūtņiem apsolītas. Sūtņi ieradās Stokholmā ķēniņa kronēšanas laikā. Ķēniņš apstiprināja visu apsolīto un atlaida sūtņus ar labām cerībām. Ķēniņš Eriks piešķīra Rēvelei lielu sumu naudas un samaksāja arī tos 30.000 dāldeŗu, kuŗus Rēvele bija aizdevusi mestrim pret Ķēģeles muižu, kuŗu sumu viņa nekad nebija cerējusi dabūt atpakaļ. Bez tam ķēniņš lika pievest Rēvelei no visam valsts malām visādus pārtikas līdzekļus, tā ka Rēvelē visa bija diezgan un pie tam lēti. Netrūka arī visāda kaŗa materiāla, kā lielgabalu, pulveŗa un bumbu, ko ķēniņš piegādāja Rēveles pilij, kas, saprotams, nāca par labu arī pilsētai. Rēvelē valdīja līgsmība par jauno valdnieku un lieliem mantu krājumiem. Pilsēta bija izkļuvusi ārā no sava gŗūtā stāvokļa tik laimīgi, ka labāk nevarēja ne iedomāties. Katra pārmaiņa ir savienota ar nepatikšanām, un tā tas bija arī šoreiz. Ķēniņš Eriks Rēveles dēļ sanāca naidā netik ar krieviem vien, bet arī ar citiem kristīgiem valdniekiem, tā ka Zviedrijai ne vienreiz vien bija jānes upuŗi Livonijas labā.
 
Pēc pirmiem lieliem priekiem muižnieki un vienkāršie ļaudis lielos baros devās pie ķēniņa un žēlojās par postu, kuŗu krievi bija nodarījuši. Ķēniņš, savā ķēnišķīgā žēlastībā, lūdzējus bagātīgi apdāvināja ar muižām un lielām naudas sumām. Ķēniņš ne mazāk rūpējās arī par miera uzturēšanu. Viņš nosūtīja, neraudzīdamies uz lieliem izdevumiem, savus pilnvarniekus uz Maskavu, lai viņi noslēgtu mieru. Ķēniņš bija tajās domās, ka ilggadīgais miers, kuŗu bija noslēdzis viņa tēvs Gustavs, uzturams arī uz priekšu un attiecināms arī uz Rēveli un visām zemēm, kuŗas nākušas zem viņa apsardzības. Maskavā no tā negribēja ne dzirdēt, un dusmas uz ķēniņu bija jo lielas, jo viņš uzstādīja jaunus noteikumus, kuŗi viņa tēva līguma, nebija paredzēti, kā arī bija ieņēmis dažas Livonijas zemes, kuŗas krievi bija guvuši uzvaru, un tā iemaisījies krievu lietās. Beidzot tomēr ar lieliem gŗūtumiem noslēdza mieru uz diviem gadiem. Kā vēlāk izrādījās, tad šis miers Zviedrijai un Livonijai bija par sliktu, bet krieviem atnesa lielus labumus. Šinī laikā krievi visas ieņemtās pilis un pilsētas varēja netraucēti nostiprināt, tādēļ ka krieviem bija vairāk bailes no varena ķēniņa tuvuma, nekā no Livonijas mestŗa.
 
Pēc divgadīgā miera notecēšanas bija jāpieņem, ka ķēniņam Erikam būs tomēr jākaŗo ar krieviem. Ķēniņa dzimtszemes Somijā arī bija apdraudētas Livonijas dēļ. Zviedrijas ķēniņam tajā laikā Livonijā piederēja tikai Rēvele, bet viņš gribēja izmantot miera stāvokli un tīkoja vēl pēc pilīm, pilsētām un zemēm, kuŗas piederēja bijušam mestŗam un Polijas ķēniņam. Tādēļ izcēlās kaŗš starp Zviedriju no vienas puses un Poliju un bijušo mestri no otras puses. Šis kaŗš Livonijai atnesa daudz posta. Kamēr Zviedrija un Polija kaŗoja, krievi uzvedās klusu un atļāva abām valstīm rauties uz nebēdu Livonijas piļu un zemju dēļ, jo krieviem bija vienalga, kas paņems pilis. Krievi domāja savu labumu gūt tad, kad abas valstis būs diezgan izkaŗojušās un nogurušas. Kuŗa no valstīm atradīsies maisā, tad to krievi gan, paspētu izpurināt laukā, kas beidzot arī notika. Divu gadu miers to visu sagatavoja un palīdzēja krieviem izvest viņu nodomus.
 
Starp ķēniņu Eriku un Lībeku arī izcēlās ļoti kaitīgs kaŗš. Ķēniņš, gribēdams piespiest Lībekas tirgoņus braukt uz Rēveli, bija licis nolaupīt veselu floti ar bagātīgu kŗavu, kuŗa bija ceļā no Narvas, lai tā kavētu Lībekas tirgoņu satiksmi tieši ar Narvu. Ķēniņa Erika prasība no Dānijas ķēniņa Fridriķa II., lai viņa brālis hercogs Magnuss atdotu savas biskapijas un zemes zem Zviedrijas apsardzības, arī izsauca kaŗu. Kaŗš vilkās ilgi. Livonijai šis kaŗš atnesa ne mazumu ļaunuma un pavājināja arī Zviedriju.
 
1561.gadā Lietavas firsts Nikolājs Radzivils, vienkāršās tautas saukts Radavils, ieradās Rīgā ar dažiem tūkstošiem jātnieku un apmetās uz pagrabnieku laukuma[1]. Še viņš palika dažas nedēļas, neuzsākdams nekā naidīga, šīs ierašanas iemeslis bija tas, ka Polijas ķēniņš gribēja caur Radzivilu saņemt pārvaldīšanā mestŗa atdotās zemes un pilis. To pašu viņš gribēja panākt arī Rīgā ar miermīlīgu pierunāšanu, lai Rīga, ja viņa gribētu padoties zem ķēniņa apsardzības, padotos bez kādiem noteikumiem un ierobežojumiem un apstiprinātu to ar zvērastu.
 
Rīdzinieki gribēja padoties un zvērēt Polijas ķēniņam tikai tajā gadījumā, ja svētās Romas valsts ķeizars, kuŗam viņi no sākuma bija piederējuši, viņus galīgi atsvabinātu no sevis, ko viņš vēl līdz šim nebija gribējis darīt.
 
Šo rīdzinieku noteikumu un ierobežojumu atcelšanu, lai viņi galīgi atteiktos no Romas valsts un padotos vienīgi Polijai, šinī brīdī Nikolājs Radzivils un vēlāk Chodkevičs un Lietavas un Polijas kārtas ne vienreiz draudzīgi un ar draudiem gribēja panākt, bet no tā nekas vēl nevarēja iznākt. Kad firsts Nikolājs Radzivils atradās nometnē, viņš augusta mēnesī apciemoja arī Rīgu. Greznais jātnieku pulks, sastāvošs no dažādām svešām tautām, kā armēņiem, turkiem, tatāriem, podoliešiem, krieviem, valachiem, daudziem poļiem un leišiem, katra tauta savā nacionālā tērpā, ar saviem ieročiem un muziku, parādījās uz Rīgas ielām. Šis pūlis izsauca izbrīnēšanos, ka kristīgas pilsētas Rīgas ielas tapa mīdītas no svešām barbaru tautām. Katrs iedomājās tās briesmas, kādas varētu celties, ja šādas tautas kādreiz pār viņiem valdītu vai arī aplenktu viņu kristīgo pilsētu. 1561.gada augusta mēnesī Rēvelē ar kādu sevišķu slimību nomira kādi 2000 zviedru kareivju; šī slimība neķēra citus iedzīvotājus, ne jaunus, ne vecus. Paglabāja mirušos zviedrus Zvejnieku ciemā. Tas bija slikts pareģojums, ka zviedriem Livonijā nebūs daudz laimes. Nomira arī pirmais Zviedrijas gubernators Livonijā, brīvkungs Laurencs Flemings. Tā sākās Zviedrijas nelaimes, kuŗas viņa piedzīvoja Livonijas dēļ.
 
1561.gada rudenī zviedri aplenca mūku klosteri Pādisu, kuŗš bija labi nocietināts pret uzbrukumiem. Tiklīdz zviedri parādījās un vēl nepaguva nemaz daudz šaut, mestŗa virsnieks Engelbrechts Lipe visā ātrumā atdeva klosteri, kuŗš Pērnavas landtāgā bija nodots Holšteinas hercoga Magnusa rīcībā. Zviedri ieņēma klosteri un kādu laiku turējās pret mestri un hercogu.
 
1562.gadā ap Vasaras svētkiem Zviedrijas ķēniņš pavēlēja saviem kuģiem un galērām nolaupīt veselu Lībekas floti, kuŗa nāca no Narvas ar dažādām precēm. Dažus kuģus aizveda uz Rēveli, dažus uz Zviedriju. Šos kuģus Lībeka pieprasīja atpakaļ, bet ķēniņš Lībekas sūtņiem atbildēja, ka Rēvele atrodas tagad viņa apsardzībā un viņš apsolījis gādāt par visu veco privilēģiju uzturēšanu. Rēveles osta un noliktavas arī piederot pie vecām privilēģijām un preču noliktavām jābūt tikai Rēvelē, bet ne Narvā. Lībekas sūtņi pārnāca mājās nekā nepanākuši, bet ar sāpēm sirdī sajuta, ka tāda rīcība būs par pamatu lieliem strīdiem.
 
1562.gadā ap Vasaras svētkiem Klauss Kristjernsens, Zviedrijas augstākais kaŗapriekšnieks, ar lielu kaŗaspēku, no jātniekiem un kājniekiem, smagiem un viegliem lielgabaliem, aplenca Pērnavu un ieņēma viņu, atstādams viņai visas vecās privilēģijas un brīvības. Ķēniņš dāvāja pilsētai visādu kaŗa materialu, lielgabalus, pulveri, bumbas, un 10.000 Rīgas marku.
 
1562.gada rudenī Klauss Kristjernsens pēc dažu nedēļu aplenkšanas un apšaudīšanas ieņēma arī Vitenšteinas pili. Jānis Grots, pils komendants, nevarēdams sagaidīt palīdzību ne no Polijas ķēniņa, ne no Kurzemes hercoga, no bada spiests, atdeva pili zviedriem.
 
1562.gada novembrī Somijas hercogs Jānis, Zviedru ķēniņa brālis, ceļodams caur Livoniju, ieradās Rēvelē ar savu sievu Katrīnu, kuŗu kāzas bija tikko nosvinētas Lietavas Viļņā. Pēc dažu dienu atpūtas viņi aizbrauca ar kuģi uz Abo. Tajā pašā rudenī hercogs no Polijas ķēniņa saņēma kā pūra naudu Helmetes, Karksas un Ērģemes pili, kuŗām par pārvaldnieku. hercogs iecēla kādu neīstu grafu Arcu.
 
1562.gada Ziemassvētku vakarā Meklenburgas hercogs Kristofors incognito ieradās no Stokholmas Rēvelē un apmetās kopā ar saviem sulaiņiem vienkāršā viesnīcā. Viņa, incognito tapa drīz atklāts, un hercogu noveda firstam pienācīgā viesnīcā.
 
1563.gada februarī krievi ar lielām gŗūtībām atņēma Polijas ķēniņam ievērojamu tirdzniecības pilsētu Polocku. Atņemšana notika tajā laikā, kad ķēniņš Petrikavā apspriedās ar Polijas un Lietavas kārtām. Arī Polijas ķēniņam nācās pazaudēt savas pilsētas un zemes Livonijas dēļ. No tā laika, kad viņš ņēma Livoniju savā apsardzībā, viņam bija arī jāņem dalība tajos sodības gŗūtumos, kuŗi bija nolemti Livonijai.
 
1563.gada vasarā sākās ilggadīgais kaŗš starp Dānijas ķēniņu Fridriķi II. un Lībeku no vienas puses, un Eriku XIV. no otras. Kaŗš ar Poliju arī vēl nebija izbeidzies, un pēc tam iesāka kaŗu Krievija pret Zviedriju un Livoniju. Gandrīz astoņus gadus bez pārtraukuma kaŗoja šie valdnieki ar Zviedriju.
 
Kaŗa sākumā, 1563.gadā, Eriks XIV. lika sagūstīt savu brāli hercogu Jāni un viņa sievu un no Abo pilsētas atvest Stokholmā un ielikt cietumā. Lai gan nozieguma nekāda nebija, tomēr daži ļaudis aiz neprāta visādi zobojās par viņu. Jirģens Persens, ķēniņa vieglprātīgais padomnieks, iecēlis tiesu no saviem ļaudīm, apsūdzēja dievbijīgo hercogu izdomātās un nepamatotās lietās. Lai gan nekā pierādīt nevarēja, tomēr ar ķēniņa atļauju hercogu turēja cietumā, un ķēniņam tapa dots padoms nonāvēt hercogu. Hercogs ar savu sievu pilnīgi nevainīgi sēdēja cietumā. Hercoga kareivjus zviedrus arī notiesāja uz nāvi, bet vāci, kas kalpoja hercogam, dižciltīgi un vienkāršie ļaudis, tapa šausti briesmīgā kārtā. Starp viņiem bija arī Tautenburgas brīvkungs Kristofors.
 
Iemesls, kādēļ ar hercogu Jāni un viņa ļaudīm tā apgājās, bija tas, ka hercogs tajā pašā laikā, kad iesākās kaŗš ar Poliju, apprecēja Polijas ķēniņa māsu. Tādēļ arī hercogu apvainoja slepenos sakaros ar Polijas ķēniņu un sazvērastībā pret Zviedriju. Šīs aizdomas pavairoja vēl tas apstāklis, ka hercogam Jānim, kā Zviedrijas ķēniņa radniekam un firstam, bija atļauts netraucēti aiziet no ienaidnieka zemes. Bet dievbijīgais hercogs Jānis bija nevainīgs un viņu apvainoja bez kāda pamata.
 
1563.gadā ap Jēkaba dienu Meklenburgas hercogs Kristofors, kuŗš bija pievienojies ķēniņam Erikam ar dažām nodaļām vācu bruņnieku, kuŗus bija apsūtījis ķēniņš, iebruka Rīgas biskapijā, kuŗā hercogs bija kādreiz par biskapa palīgu. Bet šis uzbrukums beidzās viņam par sliktu. Kurzemes hercogs sagūstīja viņu un no Doles pils aizveda uz Poliju, kur hercogs pavadīja gūstā vairāk kā 5 gadus. Tajā pašā laikā ķēniņš Eriks XIV. ieņēma arī Karksas pili, vienu no tām pilīm, kuŗas hercogs Jānis bija dabūjis kā sievas pūra daļu, un kuŗu aizdotās naudas dēļ Polijas ķēniņš bija atstājis kā ķīlu. Ne Polijas ķēniņam, ne hercogam Jānim viņš nekā par to nebija ziņojis, bet paturējis pili sev un Zviedrijai.
 
1563.gadā, 28.jūlijā, zviedri aplenca Hapsalas pili, kuŗa piederēja hercogam Magnusam, Dānijas ķēniņa brālim. Pēc 10 dienu apšaudīšanas, nesagaidījuši nekādu palīdzību, kapituls, rāte, bruņnieki un pilsoņi, atdeva pili 7.augustā, izkaulēdami sev dažādas privilēģijas. Baznīcu un pili zviedri galīgi izlaupīja un laupījumu aizveda uz Rēveli. Noņemtos zvanus Rēvelē pārlēja smagos lielgabalos. Domkungus uz viņu lūgumu atlaida brīvā un viņu mājās ievietoja kaŗavīrus. Tādā kārtā šo Hapsalas nešķīstības vietu izpostīja un Baala priesteŗus izdzina no turienes. Tajā pašā laikā vācu un zviedru kareivji izpostīja Hapsalas apkārtni un visu Vīku tā, ka nabaga zemniekiem pašiem bija jāvelk arkls un sievām jāaŗ, jo visi zirgi un vērši bija nolaupīti. Rēveles rāte, visi vecākie un sabiedrība nopietni aizrādīja gubernatoram grāfam Svantem, ka nevajadzētu šo apgabalu postīt, jo viņš deva Rēvelei vajadzīgos pārtikas krājumus, un kuŗam no abiem, Zviedrijas vai Dānijas ķēniņam apgabals piekritīšot, tas kā uzvarētājs viņu saņemšot labā stāvoklī. Bet šie aizrādījumi netapa klausīti. Tajā pašā laikā Polijas ķēniņš bruņoja pret Zviedriju lielu kaŗaspēku no vācu un poļu kareivjiem, kuŗu starpā bija arī ievērojami kungi un muižnieki. Šo kaŗaspēku apskatīja Kauņā Prūsijas hercogs, markgrāfs Alberts. Zviedri bija daudzmaz dabūjuši zināt par šo bruņošanos un steidzās ar artilēriju no Hapsalas uz Rēveli atpakaļ. Tā kā poļu kaŗaspēks kavējās ar uzbrukumiem, zviedriem radās drosme un viņi ar 6 smagiem un dažiem viegliem lielgabaliem devās aplenkt Lodes pili. Kad viņi bija nogājuši 3 jūdzes no pilsētas, viņiem uznāca tādas bailes, ka atgriezās ar visiem lielgabaliem atpakaļ Rēvelē. Lielgabalus uzstādīja uz Tenisa kalna pils priekšā, līdz tam laikam, kamēr izzinātu tāļākus ienaidnieka nolūkus.
 
Tā kā nebija noskārstams, ko poļi grib darīt, bet viņiem bez šaubām bija par visu laba izziņa, zviedri atkal devās ar saviem lielgabaliem uz Lodes pili. Poļi izturējās klusi, jo viņu mērķis bija atņemt lielgabalus. Beidzot zviedri bez bailēm nonāca pie Lodes pils, aplenca viņu un 8 dienas apšaudīja. Te sākās poļu uzbrukums, kas zviedriem sāka iedvest bailes. Zviedri saspridzināja dažus lielgabalus un bez kādas vajadzības metās bēgt. Ieradās poļi un paņēma atstātos lielgabalus, dažus veselus, dažus bojātus, pavisam 4 “mūķus”, 1 “suni”, 1 “dziedātāju”, un aizveda viņus uz Rīgu. Lodes pils tapa atsvabināta, bet zviedri pazaudēja savus lielgabalus bez kādas vajadzības, jo briesmu nekādu nebija, tādēļ ka zviedru virspavēlnieka Ako Bengtsona kaŗaspēks bija tikpat liels, kā Kurzemes hercoga poļu pulki. Bez tam zviedriem bija lielgabali, bet poļiem neviena. Tas notika 1563.gada septembrī.
 
Kad poļi un zviedri rāvās ap Lodi, caur Vīku, ceļā no Arensburgas, nāca lepna krievu sūtniecība, kuŗa pagājušā gadā bija sūtīta uz Dāniju un tagad devās uz mājam. Sūtņus neaizturēja ne viena, ne otra puse, tā ka viņi netraucēti turpināja savu ceļu. Divi kristīgi valdnieki, kuŗi bija uzņēmušies Livoniju sargāt pret krieviem, rāvās savā starpā, bet vecu vecais ienaidnieks gāja mierīgi caur zemi un pasmējās.
 
Šinī pašā laikā, kad poļi bija zemē un zviedri atradās vēl pie Lodes, Kurzemes hercogs Gothards Ketlers nosūtīja dažus no saviem bruņniekiem uz Lodes pili, kuŗa piederēja zviedriem, lai viņu ieņēmtu. Zviedri uzbrucējus bija noturējuši par saviem ļaudīm un ielaiduši pilī. Kad viņi attapās, bija jau par vēlu. Kurzemes hercogs tā tad bija kungs par Lodes pili. Tā kā pils bija tāļu no viņa zemēm, nebija pietiekoši nostiprināta un viņa kareivjiem arī ziemas sākšanās dēļ bija jādodas prom, tad hercogs uzaicināja no Vīkas padzītos muižniekus atgriezties no Sāmsalas atpakaļ un pārņemt sava pavēlnieka, hercoga Magnusa, pili, ko muižnieki arī darīja. Bet drīz pēc tam ieradās zviedri, atņēma pili, sagūstīja visus muižniekus un aizveda uz Zviedriju, kur viņi redzēja, kas ir nelaime, no kā agrāk viņiem bija maz jēgas bijis.
 
Kurzemes hercogam ceļā gar Pērnavu uzbruka daži zviedru kareivji, kuŗi bija paslēpušies krūmos un biezokņos. Pilsgrāfs Heinrichs Dons, jādams priekšgalā un nedomādams par briesmām, tapa nošauts. Viņu pārveda uz Rīgu un tur paglabāja. Hercogs labāk būtu pazaudējis visu laupījumu, ko bija guvis pie Lodes, nekā Heinrichu Donu.
 
1563.gada septembrī Lībekas kuģi lielā skaitā devās uz Narvu labās cerībās, kuŗas ceļā uz mājām iznīka, jo zviedri, dabūjuši zināt par braucienu uz Narvu, sarīkoja 12 kuģus, lai sagūstītu Lībekas kuģus, kas viņiem pa daļai arī izdevās pie Gotlandes salas; lielākā daļa kuģu izbēga un devās atpakaļ uz Narvu.
 
1563.gada rudenī neīstais grāfs Jānis Arcs, Somijas hercoga ieceltais pilnvarnieks par ķīlu muižām Livonijā, gribēja atdot krieviem Helmetes, Karksas, Ērģemes un vēl citas pilis ar to noteikumu, ka krievi atdos viņam par dzimtu vienu no šīm pilīm un ņems savā apsardzībā. Šis neīstais grāfs starp saviem apakšniekiem bija izpaudis nepatiesas ziņas, it kā viņu hercogs Jānis Zviedrijā cietumā nogalināts. Ar šo viņš gribēja savus apakšniekus padarīt par savas nodevības līdzdalībniekiem. Bet kad nāca zināms viņa ļaunais nodoms un pamanīta krievu tuvošanās, neīsto grāfu sagūstīja un noveda uz Rīgu, kur trešdienā pirms Ziemassvētkiem to saraustīja ar karstām stangām un 4 reizes lika uz rata. Viņš bija apdāvināts cilvēks un daudzi viņu ļoti cienīja kā kaŗa mākslas pratēju; viss tas pazemīgajam cilvēkam būtu nācis tikai par labu, bet tas, kas pats sevi uzdod par to, kas nav, krīt kaunā.
 
1564.gada ziemā jaunievēlētais Zviedrijas kaŗaspēka virspavēlnieks Livonijā Heinrichs Klausens, Kankas bruņnieks, aplenca Lodi un bez kādiem lielgabaliem, tikai ar ilgu aplenkšanu, ieņēma viņu.
 
Šinī laikā kāds Livonijas bezdievīgs zemnieks un vergs uzdeva sevi par Dieva pravieti. Viņš uzturējās no krieviem ieņemtā apgabalā, pie nopostītās Kusalas baznīcas, un ņēmās pierunāt arī citus zemniekus nesvētīt vairs svētdienu, bet ceturtdienu. Par tādas svētīšanas iemeslu viņš uzdeva to, ka Dievs reiz bijis ļoti gŗūtā stāvoklī un saucis visas nedēļas dienas palīgā, bet neviena, izņemot ceturtdienu, nav ieradusies; tādēļ arī ceturtdiena jāturot augstāk nekā citas dienas. Vientiesīgie zemnieki, ne tikai tajā apgabalā, bet arī visā Igaunijā līdz šai dienai piekrīt šādam uzskatam. Te nu redzams, kā agrākie Livonijas kungi, valdnieki un mācītāji ir savus nabaga zemniekus mācījuši Dievu atzīt, viņa vārdu turēt un prast piecus galvenos kristīgas ticības katķisma gabalus. Tādēļ ne bez iemesla nama kungs no nama turētājiem tagad prasa atbildēšanu.
 
1564.gada decembrī Bādenes markgrāfs Kristofors ar savu sievu Ceciliju, Zviedrijas ķēniņa māsu, no Stokholmas ieradās Rēvelē. Tā kā bija jau vēla nakts, tad viņi izkāpa malā Zvejnieku ciemā, kur pie kāda zvejnieka palika par nakti. Nākošā dienā viņus ar lielu godu noveda Rēvelē, kur viņi, laiku pa laikam uzturēdamies arī Pādisā, palika līdz vastlāvim un tad caur Livoniju atgriezās savā zemē, 1565. gadā.
 
1565.gadā, 1.pēcliedienu svētdienas naktī uz pirmdienu, daži bruņnieki ieņēma Pērnavu. Viņi bija agrāk bijuši Zviedrijas ķēniņa dienestā, tad atlaisti, bet nebija dabūjuši visu algu. Šie bruņnieki nodevīgā kārtā bija pārsteiguši kādus 100 zviedru kareivjus un viņus zvēriski nogalinājuši, - dažus pat gultās pie sievām un bērniem. Andrēju Persenu, ķēniņa pilnvarnieku, viņi noveda gūstā uz Poliju. Šis nodevības darbs norisinājās tā: Atlaisto kaŗavīru viena daļa atgriezās Rīgā, bet otra palika Pērnavā, lai varētu negaidot pilsētiņu atņemt zviedriem. Tādēļ Pērnavā palikušiem vajadzēja izzināt, pie kā glabājās to vārtu atslēgas, kuŗi vistuvāk pie pils. Kad atslēgas būtu jau rokā, tad zināmā naktī ierastos arī Rīgas biedri. Pērnavā palikušie uzzināja, ka atslēgas glabājas pie Klausa Cintes un kaŗājas katru nakti pie viņa gultas. Viņi izdomāja sarīkot pie Klausa Cintes atvadīšanās mielastu 1.pēclieldienu svētdienā un ielūgt ievērojamākos pērnaviešus un zviedru priekšniecību. Mielasts bija lielisks, un ielūgtie samaksāja par viņu ar savu galvu. Kad mājas tēvs un viesi labi bija sadzērusies, katrs devās mājās un likās gultā, nenojauzdams nekā ļauna. Bet Jūdasa puiši nedomāja par miegu. Viņi sameklēja visā steigā atslēgas, kuŗas karājās pie saimnieka gultas, lai ielaistu savus biedrus, kuŗi bija pasūtīti uz šo nakti. Vārtus atvēra un ielaida, viņu draugus, kuŗi bija nojājuši no Salacas līdz Pērnavai kādas 12 jūdzes. Pērnavā sacēlās liels tracis. Ļaudis, pamodušies no miega, nezināja kas notiek. Vāciem teica, lai viņi uzturoties mierīgi, viņiem nekas ļauns nenotikšot, tikai zviedri netikšot saudzēti. Kad zviedri to nomanīja, viņi sāka no pils ar lielgabaliem šaut pūlī un starp citiem nogalināja arī jātnieku virsnieku Konrādu Endi. No šāvieniem aizdegās daudzas mājas pilsētā. Pils turējās 6 nedēļas. Tā kā palīdzības Zviedrijas ķēniņš nevarēja sniegt, jo bija kaŗš ar Dāniju, tad pils padevās Vasaras svētku vakarā ar visiem lielgabaliem, kuŗi bija atvesti no Zviedrijas. Tie paši Pērnavas kareivji ieradās arī pie Rēveles un apmetās 3 jūdzes no pilsētas pie Tedves tilta. Apkārtnei viņi nodarīja lielu postu un parādījās arī pie pašas pilsētas. Sadursmes vilkās tik ilgi, kamēr nebija no Zviedrijas ieradies jātnieku virsnieks Anderss Nilsons ar 600 jātniekiem un vienu kājnieku nodaļu. Tad Pērnavas kareivji aizgāja savākt sev palīgus.
 
1565.gada 11.augusta priekšpusdienā tie paši Pērnavas kareivji atkal ieradās pie Rēveles ar 4 nodaļām kareivju un 27 landsknechtiem. Viņi apmetās pie augšējām dzirnavām ozolu birzī, ar nodomu izmērdēt Rēveli. Bija ieradušies vēl divas jaunāku kaŗavīru nodaļas[2], kuŗu priekšnieks bija Kaspars Oldenboks. Starp šīm 4 nodaļām viena bija arī Kurzemes muižnieku nodaļa, kuŗu bija apbruņojis Holšteinas hercogs Magnuss. Visās 6 nodalās kopā bija 1000 jātnieku un 27 landsknechti. Šāds kaŗaspēks gribēja izdzīt zviedrus no Livonijas un stājās pie Rēveles apšaudīšanas, kur atradās 800 vācu un zviedru bruņnieku un trīs nodaļas vienkāršu kareivju, neskaitot iedzīvotājus. Ienaidnieks, nonācis pie Rēveles, uzcēla ozolu birzī pie augšējām dzirnavām dēļu teltis, kuŗās ierīkoja ērtas gultas. Pakāruši šautenes pie sienas tie tūlīt stājās pie lopu kaušanas, it kā būtu jārīko pazīstamās Livonijas kāzas vai kristības. Un viņi gribēja ieņemt labi nocietināto pilsētu, kuŗu bez gŗūtībām neieņemtu pat varens valdnieks ar daudz tūkstošiem kaŗaspēka. Šie kareivji ieradās sestdienā, nolikās mīkstās gultās uz guļu, bet pirmdienas rītā viņus pavisam nelaikā uzmodināja gubernators Heinrichs Klausens, pie kam arī zviedru pusē nebija bez zaudējumiem. Kad Pērnavas un Kurzemes kareivji bija padzīti, zviedri droši sāka izlaupīt nometni. Zviedru rokās nāca daudz šauteņu, ar sudrabu izgreznotu dunču un apkaltu ieroču, un visādu bruņu, daudz zirgu un ļoti daudz kurzemnieku un latviešu vāģu, piekŗautu ar dažādām pārtikas lietām. Pa to laiku vienas jātnieku nodaļas priekšnieks, Heinrichs Dikers, atgriezās ar saviem ļaudīm nometnē, uzbruka zviedriem, nogalināja ap simtu cilvēku un atsvabināja tos 27 landsknechtus, kuŗi bija ielenkti nometnē pie augšējām dzirnavām. Kad Pērnavas un Kurzemes ļaudis bija prom, tad zviedri tikai īsti ķērās pie laupīšanas un guva lielu laupījumu. Vienkāršiem strādniekiem bija daudz pūļu, lai savāktu nokautos vēršus, aitas un cūkas, visu, kas bija sagatavots jautram mielastam, kuŗu izjauca Heinrichs Klausens. Daudz pūļu bija arī rātskungu zirgiem, lai novāktu kritušos Pērnavas un Kurzemes kareivjus bedrēs. Kaspars Oldenboks pie šī slaktiņa nebija klāt, viņam bija jāierodas tikai nākošā otrdienā ar 60 jātniekiem. Tūlīt pēc šīs uzvaras Heinrichs Klausens, dzīdamies ienaidniekam pakaļ, apmetās pie Sipas ciema. Tur bija labas pozicijas, un pērnavieši neuzdrošinājās uzbrukt. Zviedri no savas puses apšaudīja ienaidniekus ar vienu lielgabalu un ar pirmo šāvienu ķēra jātnieku virsnieku Kasparu Oldenboku. Tā kā Kaspars Oldenboks bija pagalam, viņa ļaudis galīgi izklīda. Tā beidzās šis bruņnieciskais kaŗš. Šī kaŗa cēlonis bija tas, ka zviedri bija atņēmuši valdības grožus veciem valdniekiem, kuŗi nebija pratuši pienācīgi valdīt. Starp tādiem no amata atstādinātiem bija arī Kaspars Oldenboks, kuŗš nu gribēja atriebties par nodarīto pārestību un pats sevi atkal iecelt amatā. Viņš bija savācis jaunos Livonijas muižniekus, dažus Rēveles un citurienes pilsoņu dēlus, kā arī ārzemniekus. Viņš bija tos uzaicinājis aizstāvēt veco Livonijas brīvību, būtu gan jāsaka, patvaļību, kuŗu viņi lietoja bez kādas ierobežošanas vecās valdības laikā, un izdzīt no zemes zviedrus, kuŗi nopietni bija stājušies pie zemes pārvaldīšanas, atņemt Rēveli, izdalīt savā starpā muižas un valdīt tā, kā to bija jau darījuši Pērnavas bruņnieki, bez bailēm no atbildības augstākai valdībai. Bet nav ieteicams muļķiem dot olas izperināt, jo viņi tās sasitīs, kā tas jau bija noticis ar Pērnavas bruņniekiem. Viņi bija jau pierādījuši savas valdīšanas spējas Polijas ķēniņa vārdā ar savu bramanīgo dzīvi un muižu dalīšanu savā starpā, ar jaunu muižnieku un pilsoņu pierunāšanu pievienoties viņiem un uzbrukt Rēvelei, tādēļ ka viņa prata cienīt zviedru valdību. Viņu rīcība Vīkā un Harijā, kuŗas tak bija viņu dzimtene, un arī citur, bija tikai laupīšana un postīšana. Un tas tikai tādēļ, ka šīs zemes pievienojās Zviedrijai. Viņi netaupīja ne draugus, ne radiniekus, izlaupīja viņu muižas un pašus aizveda uz Pērnavu, lai atsvabinātu tikai pret labu izpirkšanas naudu. Un tas viņiem bija jācieš tādēļ, ka bija Zviedrijas piekritēji.
 
[1] ager cellarii - viņu pārvaldīja biskapa vīna pagraba pārzinis.
 
[2] des sint dar noch twe jungen gewesen - ļoti neskaidra vieta, kuŗa gŗūti tulkojama.