III daļa. 7.[no]daļa.

VII. [no]daļa.

 
Klauss Akezens, kuŗš ar nelielu kaŗaspēku uzstājās pret krieviem, pierādīja cik niecīgas ir krievu spējas. Šinī kaujā krita arī daži zviedru virsnieki. Klauss Akezens, kuŗa pulku priekšgalā nesa daudzus krievu kaŗogus un veda lielgabalus, ar lielu triumfu iegāja Rēvelē.
 
1573.gadā, 3.svētdienā pēc Lieldienām, hercogs Magnuss Novgorodā svinēja ar kādu lielkņaza radnieci kāzas, kuŗās ņēma dalību arī lielkņazs un viņa abi dēli.
 
1573.gadā Livonijā bija ļoti stingra ziema. Ceturtdienā pirms Vasaras svētkiem ļaudis nāca pa ledu no Zviedrijas uz Rēveli. Vasaras svētkos Rēveles reids bija tiktāļu apklāts ar ledu, ka no torņiem un vaļņiem nevarēja saskatīt viļņus. Vācu kuģi, kuŗi bija ceļā uz Rēveli, netika ostā, bet piestājās pie Rogas[1] salām. Kuģnieki pa svētku laiku pārnāca pilsētā, bet kuģi varēja ienākt ostā tikai pēc svētkiem, kad vairs nebija ledus.
 
1573.gada augustā no Zviedrijas ieradās apmēram 5000 skotu, jātnieku, kājnieku un apkalpotāju. Kamēr viņiem bija Zviedrijā saņemtā nauda, viss gāja gludi. Kad nauda bija iztērēta, viņi dabūja atļauju ņemt pārtiku no zemniekiem, bet viņi ņēma ne tikai no zemniekiem, bet arī no pilsoņiem un muižniekiem. Viņi ņēma no zemniekiem, muižniekiem un pilsoņiem ne tikai vajadzīgos pārtikas līdzekļus, bet arī citu kustamu īpašumu un labību. Tā kā skotus nenovietoja pilī, bet ārpus pilsētas, tad pilsoņiem ārpus vārtiem nebija ieteicams rādīties, jo varēja pazaudēt ne tikai maku, bet arī svārkus no muguras. Ja gribēja kāds noiet līdz ostai, tad bija jāņem vesala rota kareivju līdz. Ar vārdu sakot, nebija nemaz labāk, kā pa ienaidnieka aplenkšanas laiku. Beidzot skoti sāka apieties ar pils iemītniekiem tāpat, kā ar pilsoņiem. Skotu paraugam sekoja vāci, un izšķirības starp ienaidniekiem un pašu ļaudīm nebija nekādas. Nevar nemaz izteikt, kas toreiz bija par kliegšanu, vaidēšanu un saukšanu pēc atriebības[2] pie valdniekiem, kuŗi tādas nebūšanas pieļāva.
 
8.oktobrī virspavēlnieks Klauss Akezens kopā ar Zviedrijas komisāriem, kuŗi nesen bija ieradušies no Zviedrijas, veda sarunas ar bruņniekiem, lai viņi vēlreiz dotos cīņā pret krieviem. Tā kā viņi nebija saņēmuši pilnu algu, tad tapa tik nepacietīgi, ka ar mokām varēja viņus apmierināt. Beidzot viņi apmierinājās ar to, ka tūlīt saņēma ķēniņa dārglietas 26.000 dāldeŗu vērtībā, kuŗas viņi nolēma izlietot apbruņošanas vajadzībām. Par iztrūkstošo sumu, līdz šim neizmaksāto, kā arī nākamā laika algu, viņi prasīja, Hapsalas, Lodes un Leales pilis ar visām šīm pilīm piederošām zemēm, kā ķīlu līdz nākošā gada Jāņu dienai. Ja līdz šai dienai visa alga nebūtu izmaksāta, tad viņiem bij tiesība atdot šīs pilis jebkuŗam kristīgam valdniekam, izņemot Maskavas caru un hercogu Magnusu. Komisāri to apsolīja, un rakstisku līgumu abas puses apstiprināja ar zīmogiem un parakstiem.
 
1573.gadā skoti, kuŗi atradās Rēvelē un kuŗiem bija līdzi savi mācītāji, sāka noturēt dievkalpojumus pēc Kalvīna mācības priekšrakstiem. Dižciltīgie ieņēma saviem dievkalpojumiem Zirgu tirgoņu ielā kāda pilsoņa neapdzīvotu māju, kur arī izdalīja sv. vakarēdienu pēc Kalvīna mācības. Tā bija sevišķa Dieva žēlastība, ka skoti, nemācēdami vācu valodu, nespēja piegriezt pie savas mācības ļaudis. Bez tam viņu prāts nesās vairāk uz daudzām ļaunām lietām, nekā uz savas mācības sludināšanu.
 
1574.gada 1.janvārī zviedru kaŗaspēks atkal devās pret krieviem.
 
Virspavēlnieki Klauss Akezens, Bistas bruņnieks, un Pontus Delagardijs, Eichholmas brīvkungs un bruņnieks, ar saviem pulkiem un dažiem lielgabaliem aizgāja kā pirmie. Skotu kareivji sākumā negribēja piedalīties kaŗa gājienā, bet apsargāti Rēveli. Daudzi no viņiem nebija nemaz salīgti kareivji, bet sīktirgoņi, marketani kaŗa nometnēs[3] un apkārtstaiguļi, kuŗi paši uz savu galvu bija atnākuši līdz. Kamēr varēja laupīt zemniekus, viņi bija lieli varoņi; kad vajadzēja iet ienaidniekiem pretīm, tikai trešā daļa no viņiem izrādījās par salīgtiem kareivjiem. Daudzi pazuda no zemes, daudzi teica, ka viņi esot tikai marketani.
 
Tādēļ ka skoti negribēja pievienoties citiem kaŗa pulkiem, zviedru kareivji atnāca atpakaļ un paņēma viņus līdzi.
 
3.janvarī skoti un zviedri ar Rēveles karogu, 21 nodaļu kareivju, 11 eskadroniem bruņnieku no vāciem, zviedriem un skotiem, uzsāka kaŗa gaitu. Skotu virspavēlnieks bija Ruvinas[4] grāfa dēls Archibalds, kuŗš ar saviem kapitāniem un citiem virsniekiem, kuŗu bija gandrīz vairāk nekā vienkāršo kareivju, bēdīgu sirdi atstāja Rēveli. Viss šis kaŗaspēks nonāca pie Vezenbergas, aplenca viņu, uzmeta skanstes un tikai pēc 14 dienām sāka apšaudīt uzbrukumam.
 
15.janvārī muižnieki un pilsoņi nosūtīja uz Vezenbergu l6 smagos un 2 granātu lielgabalus. Rēveles pilsēta arī deva 12 smagos un vienu granātu lielgabalu ar visiem piederumiem. Šos lielgabalus uzstādīja jau pirms divām nedēļām uzmestās skanstēs. Tikai tagad iesākās apšaudīšana, kad krieviem bija dots diezgan laika nostiprināties. Pašā sākumā ienaidnieks ar vienu šāvienu nošāva abus artilērijas vadītājus un uzmetumu inženieri. Lielgabaliem tapa norauti rati, un viss sākumā noritēja tā, kā nenākas.
 
Janvāŗa mēnesī divas reizes sarīkoja uzbrukumu, bet abas reizes bez kādiem panākumiem.
 
2.martā uzmeta skanstes citā vietā. Ar apšaudīšanu sagŗāva vienu torni. Trešās reizes uzbrukumā krita vairāk kā l000 zviedru, skotu un vācu. Krievu līgsmībai nebija gala. Vācu bruņnieki bija loti nikni un gribēja sākt vēl vienu uzbrukumu, bet virspavēlnieks to neļāva. Ja tas būtu darīts, tad Vezenbergas lieta būtu pavisam citāda.
 
Zviedri mēģināja parakt pils mūŗus un uzspridzināt pili, bet arī tas neizdevās, jo viņi darīja to atklāti, un krieviem bija iespēja lietot aizsarga līdzekļus. Zviedri lietoja degošas vielas, bet arī te nebija nekādu panākumu, jo degošo vielu meistari bij par agru aizbēguši no saviem skolotājiem.
 
Vezenbergas aplencēji, redzēdami, ka pili ieņemt nevarēs, sāka nodarboties ar laupīšanu un nopostīja Tērbatas biskapiju, Viriju, Jervi un daudz citas vietas vēl vairāk nekā krievi un tatāri. Še nu bija redzams tas, ko vēstīja 56.gada sarkanā, slotai līdzīgā kometa Livonijā.
 
15.martā zviedri mēģināja bez apšaudīšanas ieņemt Tolsburgas pili, kuŗa atradās pie jūŗas, 3 jūdzes no Vezenbergas, bet arī šeit viņi sadedzināja pirkstus; viņi pazaudēja dažus kaŗavīrus un aizgāja ar lielu kaunu.
 
Šinī aplenkšanas laikā, 14 dienas pirms promiešanas, parādījās spoks vilka veidā. Dažus vakarus no vietas viņš ieradās pie nometnes, nebaidīdamies ne no daudziem ļaudīm, ne no lielā trokšņa. Viņš tā gaudoja, ka ļaudīm mati slējās stāvu.
 
17.martā 1574.gadā skoti un vāci nometnē saķildojās, pie kam tapa nogalināti 1500 skoti, bet ne vairāk, un 30 vāciešu. Notikās tas tādēļ, ka vāci bija daudzkārt aizkāruši skotus. Skotu virspavēlnieks Archibalds ar saviem virsniekiem un vienkāršiem kareivjiem pilnā kaujas gatavībā, pat ar lielgabaliem, ieradās pie vācu nometnes un sāka viņus apšaudīt. Vāci bija neziņā, kas tagad notiek, jo skoti sauca palīgā arī zviedrus, kuŗi atteicās ņemt dalību kā vienā, tā otrā pusē. Kad vāci redzēja, ka lieta paliek nopietna, arī viņi sāka lietot savas gaŗās šautenes un izjauca skotu rindas. Vāciem palīgā nāca arī zemnieki, kuŗi skotus neieredzēja. Tā iznāca, ka stundas laikā tapa nogalināti 1500 skoti, ievainots tapa arī Archibalds, bet viņš palika dzīvs. Krita gandrīz visi skotu virsnieki, ievērojami un stalti ļaudis, kuŗi uzbrukumos pilij bija palikuši dzīvi. Šī ķilda bija izcēlusies vienīgi starp vācu bruņniekiem un skotu landsknechtiem. Skotu jātnieki un bruņnieki nebija dalības ņēmuši. Viņi arī vēlāk, redzēdami ka skotu landsknechtiem iet slikti, atvainojās un izskaidroja, ka viņiem nekā kopīga ar landsknechtiem šinī lietā neesot bijis. Vāci viņus lika arī pilnīgi mierā. Skotu landsknechti, redzēdami, ka viņu lieta pazaudēta, pārbēga pie krieviem, kur viņus ar lielu prieku saņēma.
 
Skoti un vāci, viena un tā paša virspavēlnieka ļaudis, sarīkoja kauju savā starpā, un uzvaru guva krievi. Ja skoti būtu uzbrukuši vāciem stundu vēlāk, tad skoti viņus būtu pārvarējuši, jo vāci tad būtu jau bijuši piedzēruši, tāpēc ka dzeršana bija sarīkota tāda, kādas pa visu aplenkšanas laiku vēl nebija bijis. Skotus krievi sākumā uzņēma labi, bet pēc zviedru aiziešanas noveda viņus kā gūstekņus uz Maskavu, lai parādītu savu varonību pie Vezenbergas un iepriecinātu maskaviešus. Šos nabaga ļaudis, 70 skaitā, Maskavā nogalināja nežēlīgā kārtā. Tāds bija skotu liktenis Livonijā.
 
25.martā Klauss Akezens aizgāja no Vezenbergas, par lieliem sirdsēstiem savējiem un par prieku krieviem. Ceļā uz mājām bruņnieki briesmīgi izpostīja Hariju, kuŗa no seniem laikiem ir vienmēr piederējusi Rēveles pilij, bet šie dauzoņas uzskatīja Hariju par lielkņaza zemi, kuŗā var brīvi laupīt, ar ko viņi pamudināja lielkņazu gādāt par šī apgabala apsardzību, lai glābtu to, kas palicis pāri.
 
Ka krievi apcietinātās vietās ir lieli varoņi, tas nāk no tā, ka viņi ir strādīga tauta un gŗūtos apstākļos viņi ir pieraduši pie smaga un briesmu pilna darba. Viņi ir arī dievbijīga tauta un domā par to, lai svētīgi varētu mirt. Tāpat viņi no jaunības gavēdami ir pieraduši pie maz barības, tā ka ar ūdeni, miltiem, sāli un degvīnu viņi var pārtikt ilgu laiku. Bet vāci to nevar. Pat mazāko cietoksni krievi nedrīkst atdot, jo tad viņi nevar aiz kauna atgriezties mājās, bet svešumā palikt viņi negrib. Tādēļ viņi arī turas līdz beidzamam vīram un labāk mirst, nekā laižas aizvesties svešās zemēs. Vāciem tas ir vienalga, kur viņi uzturas, kad tikai ir diezgan ko ēst un dzert. Atdot cietoksni pie krieviem skaitās ne tikai par lielu kaunu, bet arī par nāves grēku. Bet tomēr mēs esam piedzīvojuši, ka arī krievi ir atdevuši cietokšņus, tāpat kā citas tautas to dara, aiz cilvēciska vājuma un nedrosmes, kad darīšana ar spēcīgu pretnieku. Bēgt, no ienaidnieka atklātā kaujā krievi netur par kaunu. Atklātā kaujā krievi pat pret maziem spēkiem noder ļoti maz.
 
1576.gadā, Debesbraukšanas dienā no rīta, 10.000 krievu un tatāru iebruka Harijā un nonāca līdz pat Rēvelei. Ciemus ap Rēveli viņi nodedzināja, savāca lielu laupījumu, aizdzina lopus un aizveda gūstā daudz cilvēku. Tajā dienā krievi sagūstīja arī goda vīru Bartolomeju Dūvi no Zāgas, kuŗu viņi aizveda uz Maskavu un pie mieta piesietu sadedzināja.
 
Tajā vasarā krievi un tatāri dienu un nakti bez pārtraukuma laupīja Harijā un pat pie Rēveles un iedzīvotājus ārpus vārtiem nogalināja dzīvokļos, dārzos un šķūņos. Viņi aizdzina lopus un atņēma važoņiem zirgus, kuŗi ganījās ārpus pilsētas. Visu Hariju līdz pat Rēvelei krievi bija paņēmuši savā rīcībā, tā ka neviens muižnieks Harijā nebija vairs savā muižā kungs. Zemnieki, kuŗi dzīvoja divas jūdzes no pilsētas, maksāja nodevas Vitenšteinas krieviem, kā to senāk viņi darīja saviem vācu
 
kungiem.
 
Tajā laikā Rēvelē dienu un nakti skanēja zvans, kuŗš vēstīja par tuvām briesmām. Rēvelieši bija tik bailīgi, ka torņos bija pastāvīgi sargi, kuŗi tad ar zvanīšanu vēstīja krievu tuvošanos. Daudz reiz sargi noturēja zemniekus par krieviem, un tā sacēla veltu troksni. Visā zemē prieks bija pazudis, un Livonijas lielās dūdas tagad klusēja. Rēveles un Harijas stāvoklis bija tik nožēlojams, ka īsumā to nemaz nevar aprakstīt. Pilsoņi vēlējās, lai reiz beigtos ādas zvanu, t.i. bungu, troksnis, un lai atkal atskanētu zemnieku dūdas, lai pazustu gaŗbiksaiņie viesi[5] un ierastos citi gaŗbiksaiņi - matroži, kā tas bija vecos laikos. Bet visām bēdām un nopūtām nebija ne gala, ne mēra. Nozuda arī visi bagātīgi izoderētie vīriešu tērpi, nozuda sieviešu dārgās galvas rotas un rokas somiņas, zelta ķēdes un citas dārglietiņas. Tāpat arī lielās mēteļu šķīvveidīgās sprādzes un apzeltītās un pērlēm izgreznotās jaunavu matu saites. Viss tas bija nozudis gaŗbiksaiņu vēderā.
 
1574.gada vasarā Lībekas tirgoņi atkal brauca Rēvelei gaŗām uz Narvu. Kad rēvelieši to redzēja no sava Rožudārza, tad tas viņiem ļoti ķērās pie sirds. Velti viņi sevi mierināja, ka tie ir kaŗakuģi ceļā uz Narvu, lai atņemtu viņu krieviem. Tā kā bieži top minēts Rožudārzs, tad nebūs lieki viņu tuvāk aprakstīt. Šis dārzs atradās pie Lieliem jūŗas vārtiem, gluži tūvu pie Lielā pilsētas torņa[6]. Tas bija augsts uzmetums no zemēm ar skaistu skatu uz jūŗu un apkārtni. Cēluši viņu bija tirgoņi labos laikos. Visapkārt bija mūŗa siena, lai cūkas un citi lopi netiktu augšā. Pašā uzmetuma vidū auga augsts un skaisti zaļojošs koks ar tāļu sniedzošiem zariem, zem kuŗiem bija ierīkoti vairāki soli. Šeit rēvelieši katru dienu ar prieku noraudzījās, kā ienāca un izgāja no ostas visu tautu kuģi, kuŗus vienmēr saņēma un pavadīja ar salūta šāvieniem. Kad tirgoņi savos kuģos devās uz svešām zemēm, tad pilsoņi, arī sievas un jaunavas, salasījās šeit uz atvadīšanos. Tad dzēra ceļa malku zem zaļojošā koka, dziedāja un dejoja.
 
Beidzot, otrās krievu aplenkšanas laikā, šis skaistais prieka dārzs pārvērtās par bēdu dārzu. Viņu nojauca un tā vietā pie Lielā torņa izraka gŗāvi un uzmeta valni.
 
18.julijā bruņnieki izgāja no pils un izlaupīja Vilandes un Oberpāles apkārtni, nodedzināja dažus ciemus un nogalināja daudz zemnieku.
 
Tajā pašā laikā viņi uzbruka arī Oberpāles miestam un aizdedzināja viņu. Didriķi Farensbeku no Heimeras, hercoga galma padomnieku, un dažus galma ļaudis viņi sagūstīja un paņēma līdz. Viņi atgriezās nometnē ar lielu, laupījumu.
 
Tajā laikā Zviedrijas ķēniņa kaŗakuģi sagūstīja 16 Lībekas preču kuģus, kuŗi nāca no Narvas ar dažādām precēm un dārgām zvērādām. Kuģu admiralis mēģināja pretoties un nošāva dažus zviedrus, kas pārējos ļoti saniknoja, tādēļ arī viņi nogalināja daudzus Lībekas tirgoņus. Kad pārējie lībeķieši to redzēja, viņi devās atpakaļ uz Narvu, bet daži laivās nonāca Rēvelē.
 
1574.gada 29.jūlijā, kad bruņnieki savā nometnē veda bramanīgu dzīvi pēc Vilandes un Oberpāles izlaupīšanas, gluži nemanot ieradās daži tūkstoši krievu un tatāru, kuŗi nogalināja daudzus un daudzus saņēma gūstā, un atņēma visu laupījumu, zirgus un ieročus. Krievi ieņēma arī Marimas baznīcu, kur bija sabēguši zemnieki ar sievām un bērniem. Kad durvis bija uzlauztas, zemnieki paglābās uz baznīcas velvēm, bet visu viņu nabadzību, kuŗu viņi bija sanesuši baznīcā, krievi aizveda projām.
 
Krievi un tatāri no Vīkas bija aizgājuši, bet bruņnieki savā nometnē nejutās droši. Viņi gribēja noslēgt pamieru, bet nezināja, kā lai to panāk. Tādēļ viņi nolēma doties pie krieviem un piespiest viņus noslēgt pamieru. Tā kā Rēveles rātei un zemniekiem sakarā ar vasaras un rudens darbiem arī bija vajadzīgs pamiers, tad rāte pievienojās bruņniekiem cerībā, ka pamiers arī viņai nebūs par ļaunu. Bruņnieki uzsāka kaŗa gājienu un apmetās pie Kuimecas. Ieradās arī divi rātskungi, Heinrichs Klots un Hermans Lūrs, un visi vienprātīgi nosūtīja rakstu Vitenšteinas vaivadam un lūdza viņu noslēgt mieru. Uz šo rakstu vaivads atbildēja ar izsmieklu. Tā izzuda pamiera cerības.
 
Livonija tagad mācījās pazīt Dāvīda izteicienu: “Nepaļaujaties uz valdniekiem, tie tāpat cilvēki un nevar palīdzēt.” Kaŗa sākumā Livonijas iedzīvotāji, paļaudamies uz dažiem valdniekiem un firstiem, vīlās savās cerībās. Daudzi cerēja uz Romas ķeizaru un Romas valsti, tādēļ ka Livonija no veciem laikiem piederēja pie Romas valsts. Citi atkal lika cerības uz Dānijas ķēniņu, jo viņam piederēja dažas Livonijas zemes, un viņa sūtņi katru gadu ieradās Maskavā. Daži cerēja uz Polijas ķēniņu, jo arī viņš bija pieņēmis apsardzībā dažus Livonijas apgabalus. Daži redzēja glābiņu vācu ordeņa mestrī, jo vācu ordenim tak piederēja kādreiz Livonija. Un uz daudz citiem valdniekiem un firstiem bija cerības liktas. Kad hercogam Magnusam Maskavas cars solīja Livonijas ķēniņa godu, tad viņš bija gandrīz visas Livonijas atbalsts un patvērums, pie kuŗa Livonijas dižciltīgie bariem skrēja. Un Zviedrijas ķēniņš ar saviem piekritējiem, dižciltīgiem un vienkāršiem, Magnusa ļaudīm izlikās par pašu niecīgāko vīru. Hercoga Magnusa piekritēji domāja, ka viņi ir pirmie valstī, un zviedru, poļu un dāņu piekritējus viņi uzskatīja par nelaimīgiem nabaga ļaudīm. Kad viņi sāka šaubīties par hercoga Magnusa varenību, tad meklēja glābiņu pie Maskavas cara, pēc viņu domām, stiprākā un varenākā valdnieka. Daži pievienojās atkal Zviedrijas ķēniņam un apmierinājās ar Zviedrijas valdību Rēvelē. Beidzot, kad Zviedrijas ķēniņš ar Dieva palīdzību uzvārēja Maskavas caru, visi atkal pieslējās Zviedrijas ķēniņam un atrada, ka šis beidzamais valdnieks ir viņu labākais kungs.
 
Kad bruņnieki Kuimecas nometnē saņēma Vitenšteinas vaivada atbildi, viņi nodevās atkal laupīšanai. Izlaupījuši Kuimecas apkārtni, viņi pārgāja uz Jauno muižu, kur uzvedās daudz ļaunāk nekā krievi un tatāri, kuŗi nebija zemniekus, kā viņi paši teica, padarījuši tik nabagus, kā to bija paspējuši vācu bruņnieki dažās dienās. Izņemot laupīšanas, viņi vairāk nekā nebija izdarījuši, kā atdevuši krieviem Rēveles apgabalus. Zemnieku saukšana pēc atriebības un lielais nemiers ne mazumu iedvesa bruiņniekiem bailes. Savās Hapsalas, Lodes un Leales nometnēs viņi katru dienu plēsās kā suņi, cits citu nogalinādami. Daudzus nogalināja arī krievi un daudzus aizveda gūstā. Un daudz citas nelaimes un sodības piemeklēja viņus.
 
1574.gada rudenī Zviedrijas ķēniņa kaŗakuģi nonāca līdz Narvai, lai uzbruktu krieviem. Šis uzbrukums beidzās tik pat slikti, kā citi šī laika kaŗa gājieni un pasākumi. Narvas reidā sacēlās liela vētra un aizdzina kuģus kur katru. Admiraļa kuģi uzmeta uz krasta, un gandrīz visi ļaudis gāja bojā. Starp viņiem arī kāds dižciltīgais no Misas, Antonijs Plochs vārdā, dzīvs krita krievu rokās, kuŗi viņu, pēc ilgas turēšanas Narvas cietumā, pakāra.
 
Šinī pašā laikā Sāmu salas valdnieki no Arensburgas atsūtīja dažus pilnvarniekus uz Pādisu, lai pārrunātu zemes vajadzības ar Zviedrijas valdniekiem Rēvelē. Divi Zviedrijas valdnieki, Kārlis Hindriksons no Kankas un Ansis Bērentsens no Foras, un divi rātes biedri, Pēters Melers un Hermanis Lūrs, arī nogāja uz Pādisu, lai uzklausītu Arensburgas pilnvarnieku domas. Jānis Ikšķils no Mences starp citu paziņoja Rēveles kungiem, ka Dānijā viņš sastapis arī kādu Zviedrijas ķēniņa sūtni, kuŗš uz Dānijas ķēniņa jautājumu, kā noritot kaŗš Livonijā, esot atbildējis, ka zviedri zaudējot vienu pili pēc otras. Kad Dānijas ķēniņš teicis, ja Zviedrijas ķēniņam ar to būtu līdzēts, tad viņš esot ar mieru uz sava rēķina sarīkot sūtņus uz Maskavu un panākt mieru. Zviedrijas sūtnis it nekā neesot atbildējis, neesot pat pateicies, kādēļ ķēniņš esot ļoti izbrīnējies un bijis ļoti nemierā par tādu sūtņa izturēšanos. Viņš dodot padomu rakstīt Dānijas ķēniņam, lai pēdējais izgādātu mieru vai pamieru ar krieviem. Dānijas ķēniņam esot mūžīgs miers ar krieviem un miera līgumā esot teikts, ka tās zemes, kuŗas ķēniņš ieņem Livonijā, paliek viņam, un tās, kuŗas viņš nākotnē ieņemtu, arī piederētu viņam.
 
25.oktobrī Heinrichs Klausens ieradās Rēvelē ar lielām bagātībām, kuŗas vasarā bija atņemtas Lībekas tirgoņiem, lai varētu samaksāt bruņniekiem, un Vīkas apgabala pilis, kuŗas viņiem bija ieķīlātas, neietu Zviedrijas ķēniņam pazušanā. Bruņnieki negribēja nomaksu pieņemt, tādēļ ka viņiem nevarēja samaksāt visu uz reizi. Viņi bija ar mieru pieņemt daļu tikai tad, ja Klausens apsolās izgādāt pamieru ar krieviem. Klausens viņiem to solīt nevarēja, kādēļ viņi arī atalgojumu pa daļām nepieņēma un sāka aptaujāties pie cita kunga, kuŗam varētu atdot Vīkas pilis.
 
Viņa priekšnieki un daži bruņnieki pieņēma nomaksu arī pa daļām, kādēļ viņu starpā izcēlās liela nesaticība, Seši priekšnieki negribēja sekot atkritēju padomam un kopā ar bruņnieku mazāko daļu palika uzticīgi Zviedrijas ķēniņam. Beidzot viens no priekšniekiem, vārdā Ansis Vachtmeisters, pacēla savu karogu un uzaicināja pievienoties viņam visus tos bruņniekus, dižciltīgos un vienkāršos iekšzemniekus un ārzemniekus, kuŗi ar mieru palikt uzticīgi savam kungam. Hartvigu Ledebūru iecēla par leitnantu un Moricu Vrangeli no Iterferes par apakšleitnantu. Šie bruņnieki visā kaŗa laikā turējās ļoti teicami un kopā ar zviedru bruņniekiem izdarīja Livonijai lielus pakalpojumus.
 
1575.gadā Rīgas biskapijas kastelāni bija atsūtījuši uz Rēveli savu sekretāru, kuŗš teica, ka viņa priekšniekiem esot zināms, ka Rēvele atrodoties lielās bailēs no krieviem, un tā ka visi esot Rēveli atstājuši, tad esot ieteicams padoties Polijas ķēniņa apsardzībai. Ja rēvelieši ar mieru to darīt, tad viņi piedabūšot krievus, lai piecgadīgais pamiers attiektos arī uz Rēveli, tāpat kā uz Poliju un Lietavu. Kamēr rāte vēl domāja, ko nu darīt, pienāca ļaunas ziņas par krievu tuvošanos.
 
1575.gada 12.janvārī ieradās Hapsalā daži pilnvarotie ar Arensburgas štathalteri Klausu Ungernu priekšgalā un veda sarunas Dānijas ķēniņa vārdā par Hapsalas, Lodes un Leales pils atdošanu kopā ar visiem bruņniekiem. Šīs pilis, kā jau teikts, gribēja bruņnieki atņemt Zviedrijas ķēniņam; daudzi no viņiem bija šīs pilis apsolījuši atdot pat hercogam Magnusam. Tādēļ arī Klauss Ungerns bija atlavījies turpu.
 
22.janvārī, kāds zemnieks, kuŗam pilnīgi varēja ticēt, atnesa Rēvelei briesmu ziņas par krievu ierašanos. Pienāca arī ziņas, ka visi Vitenšteinas krievi aizgājuši uz Vezenbergu un pievienojušies lielajam kaŗaspēkam. Divas nedēļas šis kaŗaspēks palika uz vietas, tā ka nevarēja zināt, uz kurieni viņš dosies. Kad krievi tā vilcinājās, Rēvelē jau domāja, ka viņi gatavojās uzbrukt Somijai. Tādēļ arī zemnieki, domādami, ka nekādu briesmu nav, pa daļai arī aiz nevērības, kā arī aiz barības trūkuma, ar sievām un bērniem un saviem lopiem atgriezās lielos baros atpakaļ savos ciemos.
 
25.janvāri Hapsalas, Lodes un Leales pilis pēc gaŗām sarunām atņēma zviedriem un nodeva Klausam Ungernam, kuŗš pilis pārņēma Dānijas ķēniņa Fridricha II. vārdā un apsolījās neizmaksāto atalgojumu bruņniekiem nomaksāt līdz tā gada Jāņu dienai, kā arī pa to laiku noslēgt mieru ar krieviem.
 
30.janvāŗa svētdienas priekšpusdienā pa dievkalpojumu laiku, pie Rēveles parādījās krievi ar visu savu kaŗaspēku. Mazāku nodaļu sadursmes ar rēveliešiem turpinājās visu dienu. Viss pārējais kaŗaspēks kā bišu spiets pagāja pilsētai gaŗām, augšpus Akmeņkalnam, un devās uz Jervekuli, pāri ezeram, un apmetās Freidenbušā, labu jūdzi no pilsētas. Tajā pašā dienā krievi izdedzināja visu apkārtni un netaupīja arī sv.Brigitas klosteri. Mūķenes krievi sagūstīja un aizveda projām, kas agrāk nekad nebija noticis. Krieviem par upuri krita arī tie zemnieki, kuŗi neilgi atpakaļ bija atstājuši pilsētu. Rēvelieši bez vajadzības nodarīja sev lielu skādi, jo bīdamies no aplenkšanas, viņi nopostīja savus dārzus, šķūņus un mājas ārpus pilsētas, kā arī zvejnieku mājas; ko nepaspēja noplēst, tās tika nodedzinātais.
 
31.janvārī agri no rīta kāds 1000 krievu jātnieku ieradās pie Rēveles un sarīkoja mazākas kaujas. Par to laiku visa nometne posās uz aiziešanu kopā ar vezumniekiem, lai rēvelieši nevarētu viņiem uzbrukt un izlaupīt. Kad krievi bija aizgājuši, zemnieki steidzās uz nometni, kur atrada daudz vēršu galvu, kuŗas pārnesa pilsētā pārtikai. Atrada arī vēršu ādas un sevišķi daudz zirgu ādu, kuŗus tatāri bija nokāvuši gaļai
 
un kuŗu bija pusjēlu apēduši. Sākumā krievi un tatāri devās uz Hapsalu. Pa ceļam viņi galīgi izpostīja Pādisas apkārtni, kā arī Pādisas un Ķēģeles jūŗmalu, nogalināja ļaudis un daudzus aizveda gūstā. Jau agrāk krievi bieži vien pārstaigāja šīs vietas, bet nekad viņi nebija tik briesmīgi rīkojušies. Šinī ziemā Dievs zemei uzvēla vēl jaunu sodību: visu ziemu bija ļoti maz sniega, tā ka krievi un tatāri varēja jāt kur tik vien gribēja, bez kāda ceļa. Viņi jādelēja netik no ciema uz ciemu, bet izvandīja visus biezokņus, krūmus un purvus. Iztraucētie vilki un lāči, iznākuši klajumos, apdraudēja cilvēkus un lopus. Un Dieva daba, vējš un citi elementi palīdzēja krieviem šinī kaŗa gājienā. Ļaudis neatcerējās, kad būtu tik maz sniega bijis, kā toreiz. Krievi devās tālāk uz Hapsalu. Pēc mazākām sadursmēm ar bruņniekiem, kuŗi tagad skaitījās pie Dānijas, viņi gāja tāļāk. Otrā dienā lielākā kaŗaspēka daļa atgriezās atpakaļ un naktī nodedzināja miestā dažas mājas. Bruņnieki no rīta izgāja no pils un uzbruka krieviem, kuŗi dažus no viņiem nogalināja un vairāk kā 30 vīru no viņiem saņēma gūstā un Maskavā noslepkavoja briesmīgā kārtā. Kad bruņnieki atgriezās pilī, pie pils vārtiem bija tāda sadrūzmēšanās, ka daudzi spēcīgi vīri tapa saspiesti līdz nāvei.
 
Pie šīs pašas reizes krievi un tatāri izpostīja Hapsalas, Lodes, Leales, Pādisas un Fiķeles apkārtni, kā arī Sāmsalu, Dago, Mones, Vormsas un Nukas salu, izņemot Arensburgas apgabalu. Viņi aizveda tikai zirgus un cilvēkus. Vēršus un govis viņi neņēma, jo gŗūti bija viņus aizvest. Kad šinīs apgabalos krievi bija beiguši savus briesmu darbus, viņi devās uz Pērnavu un klaiņāja pa Pērnavas apkārtni. Veco Pērnavu ar visām baznīcām viņi galīgi nodedzināja. Jaunās Pērnavas iedzīvotāji, bīdamies no aplenkšanas, paši nodedzināja ārpilsētas mājas. Krievi apmetās netāļu no Pērnavas tikai uz vienu nakti un sadedzināja dažus vācu kuģus, kuŗi atradās pie Pērnavas. Nākošā dienā viņi devās Pērnavai gaŗām uz Salaci un citām vietām. Daudz ļaudis viņi nogalināja, daudz saņēma gūstā un aizveda cietumā. Še nu redzams piecgadīgais Rīgas kastelānu pamiers, ar kuŗu viņi vilināja rēveliešus pie sevis. Nelaime, kuŗa pēc viņu domām uzbruka rēveliešiem, sāka apstāt vēl vairāk viņus pašus.
 
2.martā pienāca Rēvelē hercoga Magnusa raksts no Oberpāles. Šinī rakstā hercogs ar kristīgu līdzcietību prasīja, lai rēvelieši no sava vidus atsūtītu uz Oberpāli dažus vīrus, kuŗiem viņš gribot paziņot, kā izbēgt gaidāmo nelaimi un briesmas, kuŗu sākums esot tikai nupat iesāktais kaŗa gājiens. Bet rēvelieši atsacījās no jebkāda viņa padoma. Tādu pat rakstu hercogs rakstīja Pērnavai un veda sarunas arī ar ķīlnieku starpniecību, bet neviens uz viņu neklausījās.
 
1575.gada martā hercoga Magnusa bruņnieki un daži krievi ieņēma Salaci un nostiprinājās tur. Ceļš starp Rīgu, Pērnavu un Rēveli tagad bija viņu rokās. Vēlāk Rīgas biskaps atņēma viņiem Salaci, bet beigu beigās krievi tomēr tur ieligzdojās un paturēja Salaci.
 
1575.gada Vasaras svētkos Zviedrijas pilnvarotie uz Viborgas robežām veda ar krieviem sarunas par pamieru. Rēvelieši ļoti cerēja, ka šoreiz pamiera sarunām būs panākumi. Bet krievi noslēdza pamieru tikai attiecībā uz Somiju, kas sakrita ar krievu interesēm, bet uz Rēveli šis pamiers neattiecās, un rēveliešu cerības nepiepildījās. Šo pamieru viltīgais ienaidnieks noslēdza tādēļ, lai pa Pērnavas aplenkšanas laiku viņš nebūtu apdraudēts no Somijas puses. Bet šo pamieru krievi turēja tik ilgi, cik tas sakrita ar viņu interesēm. Divos pamiera gados krievi iebruka arī Somijā, dedzināja, laupīja un aizveda gūstā daudz laužu.
 
7.jūnijā Maskavas sūtņi ieradās Arensburgā un no turienes nobrauca kuģos uz Dāniju.
 
Sūtņu ierašanās dienā, 7.jūnijā, Arensburgā bija tāda iluminācija, ka svešie viesi vai beidzās no smiekliem, jo puse miesta un labākās mājas nodega šinī dienā. Bet tiem, kuŗu mājas nodega, nenāca nebūt smiekli. Šo ugunsgrēku daudzi turēja par nākamo nelaimju pareģojumu.
 
Ap Jāņa dienu Klauss Ungerns pasūtīja visus Hapsalas, Lodes un Leales bruņniekus uz Arensburgu saņemt savu algu. Viņi gribēja algu labāk saņemt savā nometnē, bet beidzot nogāja visi tomēr uz Arensburgu. Klauss Ungerns paziņoja arī Rēveles pilsoņiem, ja viņiem kas pienāktos no bruņniekiem, lai viņi arī ierastos Arensburgā, kas arī notika. Bruņnieki visi ieradās Arensburgā cerībā saņemt daudz naudas, bet pretēji viņu cerībām atrēķināja visu to, ko viņi bija jau saņēmuši savā nometnē no zemniekiem, zirgu barību un pašu pārtiku, kā arī to, ko bija nolaupījuši un parādā palikuši Rēveles pilsoņiem. Kas zīmējās uz zirgu barību un pārtiku, tad to viņi vienmēr bija saņēmuši no Zviedrijas ķēniņa zemniekiem par brīvu. Bet te dažam labam, kuŗš domāja saņemt dažus simtus dāldeŗus, lika priekšā tādus rēķinus, ka tikko varēja viņus segt ar visu algu. Daudzi, kuŗi bija iestājušies Zviedrijas ķēniņa dienestā ar dažiem zirgiem, beidzot dabūja skriet kājām. Viņi labāk būtu palikuši pie Zviedrijas ķēniņa, nekā saņēmuši visādus labumus no Heinricha Klausena uz rēķina, bet tagad bija par vēlu par to domāt. Tā viņiem atmaksājās ne tikai Kuimecas un Harijas laupīšanas, bet viņi mantoja vēl sliktu slavu kā bruņnieki, kuri, palikdami pie Zviedrijas ķēniņa un saņēmuši daudzas mantas uz algas rēķina, bija atstājuši savas nometnes un par ķīlu uzticētās pilis: Hapsalu, Lodi un Lealu, kā arī atņēmuši Vīku Zviedrijas ķēniņam, tādēļ ka noteiktā termiņā nebija saņēmuši algu.
 
Tajā pašā laikā krievi sapulcējās ap Vezenbergu, bet veselu mēnesi neuzsāka kaŗa darbus. Rēveles pilsoņi atkal baidījās no aplenkšanas. Beidzot viss kaŗaspēks devās un Pērnavu, kuŗu aplenca un sāka apšaudīt uzbrukumam. Krievi savos dažos uzbrukumos pazaudēja ap 7000 cilvēku. Bet Pērnava, galīgi nogurusi un nevarēdama sagaidīt palīdzību, padevās krieviem 9.jūlijā 1575.gadā.
 
Pērnavas pazaudēšana zemei un abām galvenām pilsētām, Rīgai un Rēvelei, atnesa ne mazāku ļaunumu, kā Tērbatas pazaudēšana. Pērnava gan turējās ienaidniekam nopietnāk pretīm nekā Tērbata, bet kas zīmējās uz pilsētas aizsargāšanas izbūvi, tad viņa bija tik pat niecīga kā Tērbatā, jo viņa tāpat kā Tērbata labos laikos nebija iedomājusies, ka pēc saules stariem var nākt lietus gāze. Viņa bija ievērojusi vairāk pašlabumu, augstprātību, bagātību un izpriecas. Pilsētu pērnavieši ne tikai miera laikā, bet arī kaŗa virpulī nebija apcietinājuši. Kad ienaidnieks bija jau pie durvīm, tad tikai viņi vēl rakstīja uz Rēveli un lūdza pēc sapieru inženiera un citiem palīga līdzekļiem. Visi apcietinājumi savā laikā bija zviedru celti. Artilērija arī bija zviedru, kuŗa bija tur palikusi vēl no tā laikā, kad nodevīgie bruņnieki ieņēma Pērnavu.
 
Pērnavieši pirms aplenkšanas bija griezušies pie Dānijas virspavēlnieka Arensburgā pēc palīdzības un uzņemšanas Dānijas ķēniņa apsardzībā pret krieviem. Klauss Ungerns viņus bija uzņēmis Dānijas ķēniņa vārdā, bet bez viņa pavēles, un apsolījis apsardzību. Pērnava īsu laiku bija zem Dānijas, bet tas viņai nekā nelīdzēja, jo krievi bija jau ceļā uz Pērnavu. Lai gan Klausa Ungerna domas bija par labu Pērnavai, un viņš gribēja visādi palīdzēt pilsētai, bet strīdus starp Saksijas hercogu Magnusu un Klausu Ungernu Monsalas dēļ, izjauca šo nodomu. Minētais hercogs Magnuss Pērnavas aplenkšanas laikā bija ieradies no Zviedrijas Sāmsalā un ieņēmis Zonenburgas pili, kuŗu viņam atdeva Zviedrijas ķēniņš par lēni. Hercogs Magnuss nekavējās doties arī uz Monsalu, jo šī sala no veciem laikiem bija piederējusi pie Zonenburgas pils. Klausu Ungernu, kuŗš gribēja Monsalu paturēt pie Arensburgas, hercogs atrada tur jau priekšā, sagūstīja viņu un ielika cietumā. Vēlāk gan hercogs viņu no cietuma izlaida, bet pa to laiku Pērnavas lieta bija aizmirsta. Kad Pērnava bija jau aplenkta, Holšteinas hercogam Magnusam aiz bailēm vien padevās Helmetes, Ērģemes un Rūjienas pilis. Viens no Rīgas biskapijas kastelāniem bez kādas vajadzības atdeva savu Puiķeles pili krieviem. Piecgadīgam pamieram, kuŗu tā ieteica kastelāni Rēvelei, nebija nekādas nozīmes arī pašiem ieteicējiem. Te nu varēja teikt: “Ārst! dziedini pats sevi!”
 
Kad Pērnava bija ieņemta, augstākie kaŗa vadoņi, kņazs Ņikita Romanovičs un kņazs, Jurijs Totmakovs, pret pērnaviešiem uzvedās ļoti laipni. Visiem pērnaviešiem bija dota brīva izvēle, vai nu palikt pilsētā, vai aiziet projām; ko nevarēja izvest uz vienu reizi, tam varēja braukt pakaļ pa otram lāgam, un nevienu neaizturēja. Bet tas viss bija tikai viltība, lai citās vietās aizvestās mantas varētu atkal atņemt. Kad daži ievērojamākie pilsoņi ar labākām mantām nonāca Kino salā, Saksijas hercogs Magnuss atņēma viņiem, it kā par sodu, daudz sudraba un zelta lietu, un aizveda vēl pašus cietumā uz Zviedriju. Šādai rīcībai par iemeslu uzdeva to, ka pērnavieši pie tādas zelta un sudraba bagātības nav gribējuši labāk apgādāt pilsētu ar kaŗavīriem. Ja būtu bijuši daži simti kaŗavīru, tad pilsētu neviens nebūtu varējis ieņemt. Tādēļ arī hercogs Magnuss viņiem uzlicis tādu sodu, ka viņi pašlabumu stādījuši augstāk nekā vispārības lietu, un nebija ne tikai nostiprinājuši pilsētu, bet pat parūpējušies par kareivjiem.
 
1575.gadā ap Labrenča dienu, kad hercogs Magnuss bija no Sāmsalas prom, Klauss Ungerns ar dažiem kaŗavadoņiem aplenca Zonenburgas pili un pēc dažām dienām, vairāk ar ātrumu un laimi nekā ar spēku, ieņēma pili. Kad ieradās dāņi, pilī izcēlās liels ugunsgrēks, kuŗu nevarēja nodzēst. Kaŗavīri un pils garnizons bija spiesti glābties no uguns caur logiem. Dāņi, savukārt, līda pa logiem pilī un tā ieņēma pili.
 
1.septembrī dāņu pilnvarnieki Klauss Ungerns, Aksels Tonisons, Reinholds Scoja, Jānis Ikšķils no Mences un Otons Ikšķils no Koškules ieradās no Arensburgas Pādisā un prasīja, lai Rēveles gubernators un rāte arī ierastos tur uz sarunām. Tādēļ arī ieradās gubernators Pontuss Delagardijs un rātes biedri Hermanis Lūrs un Pēteris Melers, lai uzklausītos, ko dāņi šoreiz labu teiks.
 
Kad Rēveles sūtņi pret vakaru nonāca Pādisas pilī, tad reizē ar viņiem ieradās arī liels bars neredzētu jūŗas putnu, kuŗi lieluma un formas ziņā nevisai atšķīrās no zosīm. Šie platkājainie putni nosēdās uz jumta un čukuriem. Šie neparastie, savādie putni bija briesmīga parādība. Tādi putni nebija nekad redzēti un arī vēlāk netapa manīti. Viņus aizdzina, bet viņi tomēr ieradās pa otram lāgam un palika līdz naktij. Viņi nebaidījās pat no tā, ka dažus no viņiem nošāva. Otrā dienā viņi bija aizlaidušies. Rēveles sūtņi bija uzaicināti ierasties Pādisā tādēļ, ka Klauss Ungerns un Dānijas komisāri prasīja, lai atdodot Pādisas pili, kuŗu paņemšot krievi, ja viņa palikšot Rēveles ziņā. Bet rēvelieši viņa prasību atraidīja.
 
Šinī gadījumā Klauss Ungerns sevišķi uzsvēra Dānijas labvēlību pret Rēveli. Rēvelieši, kā slimnieki savā ilgā un gŗūtā slimībā, esot griezušies pie dažādiem ārstiem, lai atrastu palīdzību, padomu un ceļus, kā reiz tikt ārā no gŗūti spiedošā kaŗa un panākt mieru; viņi esot griezušies ar rakstiem gan pie Dānijas ķēniņa, gan pie Romas valsts ķeizara un citiem valdniekiem. Bet šī sarakstīšanās pēc palīdzības esot atnesusi viņiem tikai Zviedrijas ķēniņa nelabvēlību.
 
1575.gada rudenī Rīgas biskapa un Kurzemes hercoga ļaudis gribēja atņemt krieviem un Holšteinas hercogam Magnusam Helmetes, Ērģemes, Rūjienas un Puiķeles pili. Ieņemt izdevās tikai Rūjienas pili.
 
1576.gada janvāri 6000 krievu un tatāru ieradās Livonijā un 27.janvārī iebruka Vīkā, kur ieņēma tūlīt Lodes, Fiķeles un Leales pili, kuŗas viņiem atdeva bez kādas vajadzības nodevīgā kārtā. Pēc tam krievi ar nedaudz lielgabaliem devās uz Hapsalu, kur nonāca 9.februārī. Krievi skanstes neuzmeta un pili neapšaudīja. Pils iemītnieki, muižnieki no Vīkas, pilsoņi, bruņnieki un kareivji tūliņ stājās ar krieviem sakaros un 12.februārī bez vajadzības un pretošanās atdeva pili, lai gan provianta un visa vajadzīgā, kā arī kaŗavīru, pilī nebija trūkums. Tā krievi ieņēma Vīku un Vīkas pilis. Kad vēlāk kauns un sirdsapziņa sāka viņus mocīt, tad neviens negribēja uzņemties vainu uz sevi. Kareivji un pilsoņi mēģināja uzvelt vainu muižniekiem, kuŗi bija paglābušies pilīs; bet muižnieki šinī lietā vainoja atkal pilsoņus un kaŗavīrus.
 
Kad krievi ieradās pilī, viņi atrada dažus Hapsalas muižniekus omulīgi pavadot laiku. Vienu muižnieku viņi atrada tērzējot ar divām jaunavām uz klēpja. Krievi nevarēja vien nobrīnīties par šo lielo bezbēdību. Heinricham Bausmanim, hercoga Magnusa galma kungam, kuŗš pats šo bija redzējis, krievi teikuši, kas gan tie vāci esot par savādiem ļaudīm. Ja krievi būtu tik vieglprātīgi atdevuši kādu pili, tad godīgu ļaužu priekšā nedrīkstētu ne acu pacelt un lielkņazs nezinātu kādu nāvi piespriest, bet Hapsalas vāci ne tikai droši skatoties katram acīs, bet vēl flirtējot ar jaunavām, itkā viss būtu norisinājies, kā pienākas. Heinrichs Bausmanis nekā nav varējis atbildēt,
 
jo pats savām acīm to bija redzējis.
 
Kņazs Jurijs Totmakovs, Maskavas augstākais kaŗa vadonis, pilī nemaz nedabūja ieiet. Viņš nomira pērdamies Hapsalas miesta pirtī. Krievi un tatāri parādījās arī Sāmsalā un pārstaigāja visu zemi līdz pat Svorbes pussalai. Viņi sagūstīja daudz ļaužu un aizveda uz Maskavu un uz tatāru zemēm.
 
Pēc Hapsalas, Lodes, Leales un Fiķeles pils un visas Vīkas iekaŗošanas daži no vietējiem muižniekiem palika pie krieviem, bet daži aizgāja uz Maskavu pie lielkņaza un palīdzēja viņam ar padomiem un darbiem. Pēc vieglprātīgās piļu atdošanas viņiem nebija vietas ne Sāmsalā, ne Rēvelē.
 
Kad krievi bija ieņēmuši visu Vīku, viņi iebruka arī tajā Livonijas daļā, kuŗa piederēja Zviedrijas ķēniņam, un 10.februārī aplenca Pādisu. Pēc vienas dienas apšaudīšanas ar dažiem lielgabaliem virsnieks Ansis Oldenburgs atdeva pili krieviem. Tā krievi minētās pilis un apkārtējās zemes ieņēma ne ar spēku un nopietnu gribu, bet ar iebaidīšanu un draudiem.
 
[1] Liel- un Mazrogas salas iepretīm vēlākai Baltišportai.
 
[2] weeklagendt, süchtent, karment unde Wrakebiddent.
 
[3] Marketender.
 
[4] Dunrobin, pils Dienvidus Skotijā.
 
[5] landsknechti.
 
[6] saukts “Resnā Mārgrieta”.