IV daļa. 10. nodaļa

X.[no]daļa.

 
Šaušana tapa pārtraukta, un iesākās miera sarunas. Pēc īsām sarunām krieviem atļāva brīvi aiziet no Vezenbergas pils. Krievi aizgāja, un zviedri ieņēma pili 4.martā 1581.gadā. Vairāk kā tūkstots vīriešu, sieviešu un bērnu aizgāja no pils uz Krieviju. Gājiena priekšgalā viņi nesa elka dievu bildes, kuŗas bija gleznotas uz koka tāfelēm. Zviedri pilī atrada lielus dažādas labības kŗājumus, daudz lielgabalu, pulveŗa un ložu.
 
No Vezenbergas zviedri devās uz Tolsburgu, kuŗa atrodas jūŗmalā pie skaistas ostas, trīs jūdzes no Vezenbergas. Tolsburgas krievi, izdzirduši, ka viņu galvenā pils Vezenberga kritusi, tūlīt padevās 8.martā. Tā kā ziemas ceļš sāka piepeši jukt, un ar smagiem lielgabaliem gŗūti bija tikt uz priekšu, tad zviedri izmantoja gadījumu un pa ledu visā steigā devās uz Somiju.
 
Vezenbergas un Tolsburgas pilī tapa novietots kaŗaspēks, un tagad sākās laupīšanas no divām pusēm. Zviedri laupīja tos zemniekus, kuŗi pēc viņu domām bija krievu draugi, un Narvas, Tērbatas un Vitenšteinas krievi atkal tos, kuŗi turējās zviedru pusē. Nekas cits neatlika, kā turēties pa draugam kā vieniem, tā otriem. Tomēr krievi zemniekus turēja aizdomās, ka viņi vairāk turas zviedru pusē, kādēļ krievi bez atlaidas mocīja nabaga zemniekus.
 
Livonijas zemniekus visā Tērbatas biskapijā, Alūksnes, Vilandes un daudz citos apgabalos, kuŗus bija ieņēmuši krievi, viņi visādi spaidīja. Ne labāk uzvedās pret zemniekiem arī Rīgas biskapijas kungi, Kurzemes muižnieki, poļi un leiši. Zemnieku lielākie ienaidnieki bija paši zemnieki un apkārtstaiguļi, kuŗi bija nodevušies laupīšanai, un tapuši pavisam kareiviski. Viņi zināja tekas pa krūmiem un izcirtumiem labāk nekā īstie kareivji. Nevar nemaz aprakstīt, kādas laupīšanas izdarīja šie Harijas zemnieki ar zviedru atļauju un bez atļaujas, ziemā un vasarā, dažus gadus no vietas, visā Igaunijā līdz Peipusam un Alūksnei. Patiešām Livonija šinī laikā no pašu ļaudīm, vāciem un nevāciem un citam svešām tautām, neņemot vērā to, ko bija izdarījuši jau krievi pa kaŗa laiku, bija tā izslaucīta, ka daudz vietās nebija ne lopu, ne cilvēku palicis pāri.
 
Zemnieku izlaupīšanas lietu daudzkārt jo dzīvi pārrunāja Rēveles pilsoņi. Vieni teica, ka neesot pareizi, ka vienai zemnieku daļai un apkārtstaiguļiem dodot tādu vaļu laupīt zemnieku mantu un postīt zemi. Ja šie nabaga ļaudis tagad krievu apakšnieki, tad viņi spiesti uz to; viņi labāk gribētu būt zem vācu valdības. Ja būtu miers jeb nabaga zemniekiem nekā vairs nebūtu ko atņemt, tad apkārtstaiguļi un laupītāji-zemnieki droši vien laupītu un nogalinātu pilsoņus, tā ka neviens pilsonis nedrīkstētu uz laukiem rādīties veikala darīšanās. Otri apgalvoja, ka lieta neesot tik ļauna un zemnieku kaŗam esot arī savas labās puses, jo krievus atturot no uzbrukšanas Rēvelei, un tagad viņi vairs neuzdrošinoties rādīties pilsētas tuvumā, kā tas bijis agrāk, kad pastāvīgi skanējis briesmu signāls un pilsētas garnizons nekā viņiem nav varējis padarīt. Bez tam zemnieki galīgi esot iznīcinājuši krievu posteņus, kuŗi traucēja pārtikas līdzekļu piegādāšanu pilsētai. Nodarīti krieviem zaudējumi arī cilvēku ziņā, jo daudzi gūstekņi atvesti pilsētā, no kuŗiem varot dabūt vajadzīgās ziņas, kas senāk nav bijis iespējams pa visu kaŗa laiku. Zemnieki esot apgādājuši Rēveli ar lētiem lopiem. Ja viņi atņemti citiem zemniekiem, tad tomēr tas noticis krievu ieņemtā apgabalā. Daudzkārt zemnieki nolaupījuši lopus arī no krievu pilīm un atdzinuši uz Rēveli, tā ka krieviem nav palicis pat nevienas govs, un esot tak labāk, ka pilsoņi izmantojot krievu lopus, nekā krievi paši. Zemnieku nopelns esot tas, ka visa Igaunija līdz Peipusa ezeram maksājot nodevas Zviedrijas ķēniņam un krieviem padotie zemnieki esot spiesti ņemt no zviedru valdniekiem miera grāmatas. Beidzot šie zemnieki-kaŗotāji neprasot nekādas atlīdzības. Zemnieki kādu laiku atradās cieņā, bet beidzot šī cieņa zuda. Kad zemnieki, kuŗi atradās zem krieviem, bija izlaupīti un pārējiem bija zviedru valdības miera grāmatas, un krievi savās pilīs uzmanījās labāk kā agrāk, tad laupīšanas neienesa daudz. Bet zemnieki, pieraduši pie laupīšanām, vēl vienmēr lūdza valdību pēc laupīšanas atļaujām, kuŗas vairs negribēja dot. Kad laupīšanas galīgi bija noliegtas, zemnieki tomēr nemitējās salasīties baros un paslepus, dienu un nakti, uzbruka tiem, kuŗiem bija miera grāmatas gan mājās, gan uz ceļa, un atņēma visu viņu nabadzību. Zviedru valdība lika dažus pakārt, bet laupīšanas tomēr nemitējās. Pa laupīšanu laiku ļaudis bija pieraduši pie izšķērdības un slinkuma, tā ka tagad negribēja vairs godīga darba strādāt. Pilsoņiem un amatniekiem nebija viegli atrast strādniekus un mācekļus.
 
Igaunijas muižnieki un Rēveles pilsoņi, salīdzinot ar zemniekiem uz laukiem, atrazdamies pilsētā zem aizsardzības, bija daudz labākā stāvoklī, bet viņiem arī bija savas nelaimes. Muižniekiem krievi bija atņēmuši visas muižas; labākās mantas un skaidra nauda zeltā un sudrabā, - viss tas bija iztērēts pa gaŗiem gadiem. Pie tirgotājiem nebija vairs kredīta, un tagad nācās ciest lielu trūkumu. Arī pilsoņi bija nonākuši tik tāļu, ka sāka trūkt dienišķas maizes. Labākās mantas bija iztērētas un pirkšanas spēju no vācu kuģiem nebija nekādu. Atnākušiem kuģiem bija jādodas atpakaļ ar visu kŗavu, par lieliem sirdsēstiem Rēveles tirgotājiem. Tirgošanās un visādi veikali šinī bagātā tirdzniecības pilsētā bija apklusuši.
 
Pa gaŗiem kaŗa gadiem naudas vērtība bija noslīdējusi zemu. Beidzot par vienu marku, kuŗa labos laikos maksāja 9 Lībekas šiliņus, tagad deva tikai 2 šiliņus. Nepilngadīgu bērnu mantojumi zaudēja savu agrāko vērtību, palīdzība nabagiem samazinājās un mācītāju algas pazeminājās. Mācītāju, skolotāju un skolnieku skaits arī tapa mazs. Lepnas pilsoņu mājas, kuŗas labos laikos maksāja 2000 dāldeŗu un vairāk, tagad vēŗtēja augstākais uz 500 dāldeŗu. Nabadzība un rūpes muižnieku un pilsoņu starpā tā pavairojās, ka viņu bērni kopā ar zemniekiem nodevās laupīšanām. Liels pazeminājums viņiem bija arī tas, ka nevācu zemnieks, ar kuŗu labos laikos neviens nebija sagājies, tagad bija viņu virsnieks, zem kuŗa vadības viņi izdarīja laupīšanas gan jāšus, gan kājām. Arī dažas muižnieku un pilsoņu meitas no ievērojamākām dzimtām apprecēja ne tikai nabadzīgus bruņniekus un vienzirdzniekus, bet arī vēl citus zemākus ļaudis, kas labos laikos nebūtu nekad noticis. Un viss tas lielās nabadzības dēļ. Muižnieku un pilsoņu sievas bija spiestas darīt tādus smagus darbus, no kuŗiem labos laikos viņu kalpones būtu atteikušās.
 
Visu šo es rakstu ne izsmiekla un pazemināšanas dēļ, bet par laipnu brīdinājumu un kristīgu atgādinājumu visām nākamām audzēm, ka labklājībā nav jāaizmirst visā dievbijībā nodrošināties nākamām dienām, lai nenonāktu tādā stāvoklī, kādā šie labie ļaudis gluži negaidot bija nokļuvuši ilgo kaŗu laikā.
 
Jāmin arī Livonijas gūstekņu stāvoklis Krievijā, cik mums par viņu zināms. Lai būtu tas cik gŗūti, tomēr jāsaka arī, ka daudzi tūkstoši cilvēku, muižnieku, pilsoņu, kareivju, zemnieku, sievu, jaunavu, bērnu, kalpu, meitu un dažādu ļaužu ir dabūjuši galu šinī kaŗā. Sievas uz gŗūtām kājām un zīdaiņi tapa pamesti uz ceļa par barību plēsīgiem zvēriem. Daži tūkstoši tapa aizvesti uz Maskavas un tatāru zemēm, kur viņi smaka briesmīgos cietumos un izpildīja gŗūtus darbus līdz savam mūža galam. Daudzus no viņiem pārkristīja, daudzi, labprātīgi kristījās, cerēdami iegūt tirānu labvēlību un žēlastību. Nav zināms, cik daudz tūkstošu Livonijas gūstekņu noslīcināts, cik daudzi šauti un sadedzināti, cik nomiruši badā cietumos un kā suņi aizvesti aprakšanai. Daudzas sievas un jaunavas bija spiestas tapt par krievu konkubīnēm un dzīvot ar šiem mežoņiem kauna pilnu dzīvi.
 
Nevar atstāt neminētu to gūstekņu stāvokli, kuŗi 1579.gadā atradās Tērbatas cietumā. Šis cietums visos laikos uzskatīts par mazāko ļaunumu, jo šeit varēja būt tuvāk Livonijai un nebija jāmēro gaŗais ceļš uz Maskavu. Šinī cietumā bija ieslodzīti daži muižnieki un nabadzīgākie bruņnieki, skaitā 30. Telpas bija tik mazas, ka bija jābaidās, ka cits citu nenospiež. Bads bija tik liels, ka gūstekņi daudzkārt izlūdzās no krieviem kaulus, kuŗi gulēja uz ielas un mēslu čupās, grauza viņus kā suņi un tā apmierināja izsalkumu. Kad spainis, kuŗā gūstekņi izdarīja savas dabiskās vajadzības, bija pilns, tad viņi rāvās ap spaini, jo katrs viņu gribēja iznest ārā, lai dabūtu ieelpot svaigu gaisu un izlūgties no krieviem kādu dāvanu. Lielu žēlastību parādīja krievi, ja atļāva gūstekņiem, sakaltiem pa divi ķēdē, staigāt pa pilsētu un nabagot maizi sev un citiem. Daži gūstekņi mira tādās bada mokās, ka miršanas brīdī sauca pēc maizes, bet kad maizi pasniedza, tad nevarēja vairs ēst un nomira tāpat ar maizi rokā. Gūstekņi nebija vis vienkārši ļaudis, bet gan muižnieki un bruņnieki. Dažus no šiem gūstekņiem izpirka, daži nakts laikā izlauzās no cietuma, un pārkāpuši pār mūŗiem, nonāca Rīgā un Rēvelē. Kuŗus ceļā noķēra, noveda uz Tērbatu un briesmīgā kārtā nomocīja. Starp viņiem bija arī Heinrichs Vulfs no Ertenes.
 
1581.gadā, 3.martā, kāda nabaga sieva Stokholmā dzemdēja 5 dzīvus bērnus: 2 puisēnus un 3 meitenes, kuŗi visi bija pilnīgi veseli. Viņi tapa nokristīti, bet pēc kristībām māte un bērni cits pēc cita nomira.
 
Tajā pašā gadā, jūnija mēnesī, Zviedrijā ieradās otrreiz tatāru sūtņi, kuŗi ziņoja, ka viņu ķēniņš esot iebrucis Krievijā un nogalinājis un aizvedis gūstā vairāk kā 40.000 cilvēku. Šo ziņu apstiprināja arī daži krievu gūstekņi un papildināja vēl ar to, ka Rjazaņas kņaziste esot tā izpostīta, ka palikusi tikai melna zeme.
 
14.jūlijā notika Rēvelē 2 nelaimes: agrā rīta stundā nokrita no pils vaļņa liels gabals un ap pusdienu izdega puse doma un vairāk kā 30 māju nodega līdz pamatiem.
 
Pēc tam, kad Livonija bija galīgi izpostīta, un krievi glūnēja arī uz pārējām pilsētām un zemēm, un visu ķeizaru un ķēniņu iestāšanās par Livoniju nekā nelīdzēja, daudzi Livonijas dižciltīgie un vienkāršie ļaudis šaubījās, vai krievus jel kādreiz varēs izdzīt no zemes. Kad spaidi un briesmas bija vislielākās, tad Dievs rādīja ceļu un līdzekļus, kā izdzīt krievus no Livonijas, kuŗi viņu ieņemdami tik zemu bija to vērtējuši, ka tagad viņa bija jāatstāj ar jo lielu kaunu. Zviedrijas un Polijas ķēniņš uzbruka Krieviem pa sauszemi un jūŗu ar lielu nopietnību un tā pazemoja viņus, ka viņi to nevarēs aizmirst uz mūžīgiem laikiem.
 
1571.gada vasarā no Zviedrijas Rēvelē un Narvā ieradās liels kaŗaspēks. Pirms šī kaŗaspēka ierašanās Kārlis Heinrichsens no Kankas, zviedru kaŗaspēka feldmāršāls, ar dažām zviedru kareivju nodaļām un Anša Vachtmeistara bruņniekiem devās uz Vīku, lai ieņemtu Hapsalu, Lodes, Leales un Fīķeles pili un visu Vīku. Tajā pašā laikā dažas zviedru un viena Rēveles vācu kareivju nodaļa, un dažas bruņnieku nodaļas tapa nosūtītas uz Vitenšteinu, lai aplenktu pils apkārtni pirms rudzu pļaujas un tā atņemtu pilij svaigus rudzus. Šo minēto nodaļu virsnieki bija: Jānis Koškuls no Purilas un Merksas, Kaspars Tīzenhausens no Zalcas un Kidas. Rudenī nosūtīja uz Pērnavu dažas zviedru kareivju un vienu lauku muižnieku nodaļu zem Kadiles Reinholda Nirota vadības, lai aplenktu pili.
 
Tajā pašā vakarā no Lībekas Rīgā ieradās daži tūkstoši vācu kareivju ar virsnieku Nelfijas Jirģenu Farensbeku, kuŗi devās tālāk uz Poliju. Polijas ķēniņš ar lielu kaŗaspēku, sastāvošu no poļu, lietuvju, ungaru un vācu kaŗaļaudīm, aplenca Pliskavu Marijas ieņemšanas dienā.
 
Tajā pašā laikā daļa poļu un Rīgas kareivju aplenca Lielvārdi un īsā laikā ieņēma viņu. Tas pats kaŗaspēks devās uz Aizkraukli, un pēc dažu nedēļu aplenkšanas krievi bija spiesti bada dēļ atdot pili.
 
1581.gada 22.jūlijā Kārlis Heinrichsens ieņēma Lodes pili. Neviens nedomāja, ka varēs ieņemt šo diezgan stipro pili tik viegli, ar nedaudz lielgabaliem un mazu kaŗaspēku. Pils vaivads nedrīkstēja atgriezties uz Krieviju, bet palika ar sievu un bērniem pie zviedriem. Kad krievi Fiķeles pilī uzzināja, ka zviedri tik viegli ieņēmuši Lodes pili, viņi aizdedzināja pili, un aizbēga. Zviedri izmantoja savu kaŗa laimi un tūlīt steidzās uz Leales pili. Viņi apšaudīja pils vārtus ar kvēlošam lodēm un aizdedzināja tos. Uguns apņēma arī koka mājas pilī. Krieviem tapa atļauts aiziet mierīgi uz Krieviju, un zviedri ieņēma pili 27.jūlijā.
 
Pēc Leales Kārlis Heinrichsens devās ar daudz lielgabaliem uz Vīkas galveno pili Hapsalu. Sākumā krievi turējās ļoti varonīgi un nošāva dažus zviedru kareivjus un strēlniekus skanstēs. Beidzot redzēdami, ka noturēties pilī nevarēs, viņi izgāza savas dusmas uz nabaga zemnieku sievām un bērniem, kuŗi, skaitā 40, bija sabēguši no zviedriem pilī. Šos zemniekus krievi nogalināja briesmīgā kārtā un pārsvieda par mūŗiem. Kāda krievu sieviete viena pate bija nogalinājusi 7 bērnus. Kad krievi redzēja, ka pili nosargāt nevarēs, viņi, dabūjuši no zviedriem atļauju aiziet un paņemt līdzi to, ko var aizvest, aizgāja uz Krieviju. Zviedri ieņēma pili 9.augustā.
 
Kamēr Kārlis Heinrichsens pilnā gaitā rīkojās ap Hapsalu, arī Pontuss Delegardijs ar lielu kaŗaspēku lielā steigā devās turpu, lai palīdzētu atņemt pili. Kad viņš redzēja, ka pils jau kritusi, viņš devās atpakaļ uz Rēveli, izmaksāja kaŗavīriem algu un nosūtīja viņus tūlīt uz Narvu, uz kurieni bija pavēlēts doties arī ķēniņa karakuģiem un galērām ar artilēriju, ļaudīm un kaŗa materialu. Flotes admirālis bija Klauss Flemmings. Kaŗa troksnis sacēlās visās krievu ieņemtās zemēs. Rūpīgi un nopietni iesāktam darbam Dievs deva, savu svētību.
 
4.septembrī zviedri iesāka apšaudīt Narvu no trim pusēm ar 24 divkārša lieluma un puslieluma lielgabaliem, kuŗi bija tik lieli, ka dažādu tautu kaŗavīri atzinās, ka ne pie viena valdnieka viņi tādus lielgabalus neesot redzējuši. Pēc 2 dienu un nakšu pastāvīgas apšaudīšanas 3 asis platos mūŗus sagŗāva, un kaŗaspēks gatavojās uz uzbrukumu. Pilsētu uzaicināja padoties ar labu, bet Narvas kareivji atteicās to darīt. Pontuss Delagardijs atļāva ne tikai landsknechtiem, bet arī visiem citiem, bruņniekiem un matrožiem, ņemt dalību uzbrukumā un apsolīja, ka, ja pilsētu ar Dieva palīgu ieņems, 24 stundu laikā salaupītais paliks viņu rīcībā. Visi bija ar tādu noteikumu mierā un sāka gatavoties uz uzbrukumu ar tādu prieku, kā uz deju. Uzbrukumā piedalījās arī kapteiņi, kaŗa padomnieki un virsnieki. Uz uzbrukumu gatavojās arī bruņnieki, vāci un zviedri, un iecēla sev par virsnieku Švēderi-Lundenu un par viņa palīgu Asmusu Zoltvēdeli, kuŗi ar lielu drošsirdību veda savus ļaudis uzbrukumā. Sākumā uzbrukums bija gŗūts. Vācu kareivju priekšnieks Jirģens Felskovs, bruņnieku priekšnieka palīgs Asmus Zoltvēdels, daži kareivji un bruņnieki jau sākumā dabūja galu. Tomēr laime bija zviedru pusē, un ar pirmo uzbrukumu Narvu ieņēma. Kad kareivji nonāca pie blanku mājām, tad viņi redzēja, ka blanku mājas un trepes celtas tā, ka uzbrucējiem viņas nāca par labu. Narvā notika tāda laužu noslepkavošana, ka netika saudzēti ne jauni, ne veci.
 
Nogalināja 2000 strelču jeb krievu strēlnieku, 300 bajāru ar sulaiņiem, kopā 2000 cilvēku. Pavisam nogalinātu bija, kā krievi paši atzinās, pilsoņu sievu, bērnu un visādu kalpotāju apmēram 7000 cilvēku. Uzbrukumā ņēma dalību arī daži Vezenbergas un Pādisas krievi, kuŗi bija palikuši pie zviedriem. Viņi ar saviem tautas brāļiem, asins radniekiem, apgājās vēl ļaunāk nekā vāci un zviedri. Livonijas, sevišķi Rēveles, prieku un krievu bēdas Maskavā un visā Krievijā katrs viegli var iedomāties. No mūsējiem šinī uzbrukumā kritušu bija maz; abi minētie virsnieki bija ievērojamākie starp viņiem. Tā tad Zviedrija ieņēma Narvu 1581.gadā, 6.septembrī,
 
Narvas pazaudēšanu krievi ļoti sāpīgi sajuta, jo Narvu viņi stādīja augstāk par visu Livoniju. Šeit bija visu Maskavas un Krievijas tirgotāju noliktavas, šeit visas tautas saveda visu, ko tik varēja vēlēties, šeit varēja pirkt visādas preces un dzīvot no krievu žēlastības.
 
Pēc Livonijas Narvas ieņemšanas, zviedri 17.septembrī ieņēma arī Krievijas Narvu, sauktu par Ivangorodu, kuŗa skaitījās par stipru cietoksni. Šis cietoksnis padevās pēc neilgas apšaudīšanas.
 
Pēc Ivangorodas ieņemšanas Pontuss Delagardijs nekavēdamies devās uz Jamburgu un Koporji, kuŗas drīz vien ieņēma. Pēc šīs uzvaras Kārli Heinrichsenu no Konkas iecēla par Narvas štathalteri un jātnieku virsnieku Ansi Vachtmeisteri par feldmāršalu, Heinrichsena vietā.
 
Tajā pašā laikā Polijas ķēniņa kaŗaspēks, atrazdamies pie Pliskavas, galīgi bija nopostījis Pliskavas kņazisti un citas apkārtējās zemes. Liels laupījums tapa atrasts nometnē, un sadzītie lopi tapa pārdoti par lētu naudu. Laupīšanās, dedzināšanās un slepkavošanās ņēma dalību arī zviedri, kuŗi kopā ar poļiem stipri vien piemeklēja krievu zemes ar zobenu un uguni. Krievi nekur neizrādīja pretošanos, jo visi viņu galvenie spēki atradās pilīs un cietokšņos, un zeme bija atdota ienaidnieku rīcībā.
 
Kad ieņemtās pilis bija labi nodrošinātas, Jirģens Boijs no Ginas devās ar nelielu kaŗaspēku uz Vitenšteinas pili palīgā Jāņam Koškuļam un Kasparam Tīzenhauzenam. Tagad pili, kuŗu krievi labi vien bija apgādājuši, vēl stingrāk ielenca, un krieviem klājās tik slikti, ka daudzi bada dēļ pārgāja ienaidnieka pusē un lūdza žēlastību. Tā ka bija apēsti pat zirgi, tad arī pārējie krievi lūdza vest ar viņiem sarunas par padošanos. Kad ieradās virspavēlnieks Pontuss, tad sarunas bija jau beigušās, un krievi, gandrīz tūkstots skaitā, aizgāja uz Krieviju un tā atdeva zviedriem pili 24.novembrī 1581.gadā.
 
Pēc lieliskās pils un varenā cietokšņa ieņemšanas, Sv.Lūcijas dienā, zviedru kareivji, kopā ar zviedru muižniekiem un grafiem, kuŗi gāja zem sava karoga[1], ienāca Rēvelē. Sv.Nikolāja baznīcas mācītājs bija lūgts šinī dienā sacīt sprediķi un noturēt dievkalpojumu. Pontuss Delagardijs, grāfi, brīvkungi, bruņnieki, visi virsnieki un vienkāršie kareivji ieradās pie baznīcas, nokāpa no zirgiem un gāja baznīcā zābakos ar piešiem. Iegājuši baznīcā visi nometās ceļos un pateicās Dievam par visām uzvarām, kuŗas Dievs bija piešķīris šinī vasarā un rudenī. Mācītājs nolasīja 5.Mozus grāmatas 20.nodaļu un sacīja sprediķi, pēc kuŗa dziedāja: “Tev, Dievam, pateicība”. Pēc dievkalpojuma salutēja no vaļņiem un bastioniem, un daudzi raudāja prieka asaras.
 
18.decembra naktī sacēlās tāda vētra, ka daudzus kuģus Rēveles ostā sadragāja un nogremdēja. Kādi 50 zviedru bruņnieki, visi bruņnieciski vīri, dižciltīgi un vienkārši, kuŗi bija nodomājuši ziemai sākoties doties uz Zviedriju, vētras laikā noslīka.
 
Polijas ķēniņš ar lielu kaŗaspēku 1581.gada augustā aplenca Pliskavu un gandrīz visu ziemu palika pie Pliskavas, ļoti apgŗūtinādams pilsētu. Arī savus postīšanas darbus krievu zemēs poļi izdarīja lielos apmēros. Zviedrijas ķēniņš savukārt arī atradās Krievijas zemēs un bija atņēmis daudzas pilis un zemes Krievijā un Livonijā. Viss tas krieviem iedvesa bailes, jo varēja pazaudēt ne tikai Pliskavu, bet arī daudz citas pilsētas un pilis, un pat savas zemes. Tādēļ krievi bija spiesti pazemoties un lūgt mieru no Polijas ķēniņa. Ar pāvesta Gregora XIV. sūtņa piepalīdzību starp Poliju un Krieviju 1585.gada 15.janvārī noslēdza mieru Zapoļjā uz 10 gadiem, ar to noteikumu, ka krievi galīgi atsakās no Livonijas, un visas zemes un pilsētas, kuŗas viņi bija ieņēmuši pirms Zviedrijas ķēniņa un tagad vēl pārvalda, atdodamas Polijai. Polija apsolījās atdot arī Veļikijeluki un citus cietokšņus, kuŗi ieņemti šinī kaŗā, bet kuŗi no veciem laikiem piederējuši Krievijai, bet ne Lietavai. Par gūstekņiem šinī mierlīgumā maz bija domāts. Pāvesta sūtņi neieteica aizkart šo jautājumu un negriezt vērību uz luterāņiem, kuŗu Livonijā neesot trūkums. Tajā pašā ziemā uz miera līguma pamata krieviem atdeva zemes, pilis un cietokšņus. Zviedriem bija jāatdod Polijai Pērnava, pie kuŗas aplenkšanas zviedri bija pavadījuši veltīgi gandrīz pusgadu. Pilsēta būtu ieņemta, ja tikai nopietnāki būtu ķērušies pie lietas.
 
Polijas ķēniņš izdzina krievus no Livonijas un ar to izpelnījās visas kristīgās pasaules uzslavu. Pienākas arī, ka šeit es pieminu teicamo un tāļi pazīstamo Zviedrijas ķēniņu Jāni III., kuŗam, kā apspiestās Livonijas atsvabinātājam, paša Dieva sūtītam, nākas ne mazāka slava un gods. Tādēļ arī še īsumā minēšu tos ķēnišķīgos darbus par labu Livonijai, lai nākamās Livonijas paaudzes tos paturētu atmiņā.
 
Livonija un viena no viņas galvenām pilsētām, Rēvele, Krievijas kaŗa sākumā bija atstātas no visas pasaules un ne no kurienes nebija sagaidāma palīdzība. Daudz netrūka, ka krievi būtu Rēveli un visu Livoniju sagrābuši savās rokās. Zviedrijas ķēniņš, kristīgas mīlestības dzīts, apžēlojās par atstāto pilsētu un paņēma viņu savā apsardzībā pret briesmīgo Maskavas tirānu. Tas viņam maksāja daudz pūļu, daudz naudas, atnesa viņam lielu naidu, ilgus kaŗus, un lielas briesmas. Jānis III. nāca pie valdības pašā kaŗa laikā, gŗūtos un spaidīgos apstākļos. Vispirms viņš izbeidza kaŗu ar Dānijas ķēniņu un Lībeku, kuŗš bija sācies viņa brāļa Erika XIV. laikā. Viņš noslēdza mieru ar minētiem ienaidniekiem, kā arī ar savu sievas brāli, Polijas ķēniņu Sigismundu Augustu, un pacēla atkal Zviedriju viņas agrākā stāvoklī. Uz Maskavu viņš nosūtīja sūtņus, lai krieviem piedāvātu mieru un labas kaimiņu attiecības. Krievi priekšlikumu nepieņēma un ar sūtņiem apgājās ļoti slikti. Tādēļ arī Jānis III., rīkodamies pēc vecās parašas, uzturēja mieru tikai tik ilgi, cik ilgi to vēlējās viņa kaimiņš. Tā kā krievi uz Livoniju, sevišķi uz Rēveli, bija ļoti saniknoti, tad miermīlīgajam ķēniņam Livonijas un Rēveles dēļ bija jāuzsāk atkal ar krieviem gŗūts un ilgstošs kaŗš, kuŗa sākumā kaŗa laime reti kad viņam uzsmaidīja. Beidzot ar Dieva palīdzību ķēniņam sāka uzsmaidīt laime, un krieviem viņš nodarīja tādus lielus zaudējumus un pazemojumus, kādus viņiem nebija nodarījis neviens Zviedrijas ķēniņš no valsts pastāvēšanas laika.
 
Kad krievi 1570.gadā vienā laikā aplenca Rēveli un Vitenšteinas pili, Zviedrijas ķēniņš bija abas vietas apgādājis ar drošsirdīgiem kareivjiem, bruņnieciskiem virsniekiem, pulveri un bumbām. Klausu Akezenu, Bīstas bruņnieku, viņš bija iecēlis par Rēveles gubernatoru un virspavēlnieku un Hermani Flemingu no Vilijas par Vitenšteinas priekšnieku. Trīsdesmit nedēļu krievi aplenca abus cietokšņus, izlietodami savu varu, kaŗamākslu, intrigas un viltību, un beidzot tomēr viņiem bija jāaiziet ar kaunu, izsmieklu un zaudējumiem, jo Zviedrijas ķēniņš bija gādājis par abu vietu labu apsardzību. Krievu zaudējumi abās vietās sniedzās gandrīz līdz 9000 cilvēku.
 
Nākošā 1572.gada ziemā Zviedrijas ķēniņš caur Vīborgu nosūtīja uz Krieviju lielu zviedru un vācu kaŗaspēku, kuŗš krieviem nodarīja lielu apsmieklu un nepatikšanas. Tādēļ arī nākošā gadā lielkņazs personīgi ieradās Livonijā ar ļoti lielu kaŗaspēku, lai uzbruktu zviedriem. Kaŗaspēku sastapšanās notika pie Lodes 1573.gada 23.janvārī, kur zviedri uzvarēja, atņēma krieviem visu artilēriju un nogalināja līdz 7000 krievu.
 
1574.gadā minētais Zviedrijas ķēniņš atkal ar lielu kaŗaspēku, sastāvošu no krieviem, vāciem un skotiem, aplenca Vezenbergas pili un visu ziemu laupīja un dedzināja ienaidnieka zemi, gaidīdams krievu parādīšanos uz klaja, lauka. Tā kā krievi pagājušā ziemā bija sakauti no maza zviedru kaŗaspēka, tad viņi neuzdrošinājās tagad stāties lielam zviedru kaŗaspēkam pretīm, bet atdeva savas zemes zviedriem izlaupīšanai.
 
Turpmākos divos gados Zviedrijas ķēniņš ieņēma Narvu un sagūstīja visu tirdzniecības floti, gūdams tā lielas bagātības. Viņš sagūstīja arī daudzus citu tautu kuģus, kuŗas krieviem veda uz Narvu dažādas preces lielā vairumā, tā nostiprinādamas krievu varu. Ar krieviem un hercoga Magnusa piekritējiem Livonijā ķēniņš veda pastāvīgu kaŗu.
 
1577.gadā, kad krievi pa otrai reizei aplenca Rēveli ar jo lielu kaŗaspēku un gribēja viņu ieņemt, šis teicamais ķēniņš savā tēvišķā gādībā Rēveles pili un pilsētu, tāpat kā pie pirmās aplenkšanas, apgādāja ar lielu garnizonu, drošsirdīgiem priekšniekiem un visādu kaŗa materialu. Arī šoreiz krieviem bija jāaiziet nekā nepanākušiem. Pazaudēja viņi vairāk kā 3000 savu labāko kaŗavīru un strēlnieku. 2000 mucas pulveŗa, daudzi tūkstoši dzelzs ložu, akmeņu bumbu un granātu, - viss tas bija iztērēts par velti. Arī šoreiz krieviem bija nodarīta liela skāde. Tajā pašā vasarā zviedru kaŗakuģi ieradās pie Narvas un nodedzināja divas lielas blanku mājas un nogalināja un saņēma gūstā dažus krievus.
 
Ap to pašu laiku zviedri caur Vīborgu iebruka Krievijā, uzturējās tur visu rudeni un nodarbojās ar laupīšanu, dedzināšanu un slepkavošanu.
 
Tajā laikā zviedri ne mazu skādi nodarīja krieviem pie pilīm un pilsētām Livonijā, kur viņi nodedzināja priekšpilsētas un miestus, nogalināja un sadedzināja daudzus krievus, daudzus dižciltīgos un daudzus vienkāršos saņēma gūstā, tā ka Rēvele un Rēveles pils bija pārpildīta no krieviem. Daudzus aizsūtīja arī uz Stokholmu triumfam un ko ļaudīm parādīt.
 
1578.gada 21.oktobrī zviedri kopā ar nelielu poļu nodaļu nogalināja pie Cēsīm vairāk kā 6000 krievu ievērojamāko un labāko kaŗavīru, paņēma visu viņu artilēriju un iznīcināja lielus pulveŗa, ložu, akmeņa bumbu un granātu krājumus. Šinī kaujā nogalināja un sagūstīja daudzus krievu kņazus. Krieviem bija nodarīta liela skāde un izsmiekls, kā arī iedvestas lielas bailes.
 
1579.gadā, 18.jūlijā, Zviedrijas ķēniņš ar savu floti ieradās pie Narvas, nodedzināja priekšpilsētu, paņēma lielu laupījumu, dažu mucu zelta vērtībā, un nogalināja daudzus krievus. Ivangorodas miestu nodedzināja un galīgi izpostīja.
 
1580.gadā, 4.novembrī, Jānis III. atņēma krieviem Keksholmas pilsētu un pili un visu kņazisti, pie kam dabūja galu ap 2000 cilvēku.
 
1580.gadā, 28.decembrī, tapa ieņemta ar joni arī Pādisas pils un nogalināti daži simti krievu.
 
1581.gadā, 4.martā, krieviem atņēma Vezenbergas pili un auglīgo Viriju. Pa aplenkšanas laiku krita ap 100 krievu. Ieņemtā pilī zviedri atrada daudz kaŗa materiala. Dažus lielgabalus nosūtīja uz Stokholmu triumfam un apskatīšanai.
 
1581.gada, 6.septembrī, Jānis III. atņēma krieviem Narvu, viņu lielāko noliktavu un ostas pilsētu un viņu lepnumu Austrumu jūŗas krastā, pilsētu, kuŗa deva krieviem plašu rīcības brīvību. Vairāk kā 7000 krievu dabūja galu, un laupījums bija bezgala liels. Tā paša gada jūlijā un augustā zviedri atņēma krieviem Hapsalas, Lodes, Leales un Fiķeles pili un Vīku, ko krievi senāk bija atņēmuši Dānijas ķēniņam. Vīku un pili, kur atradās daudz kaŗa materiala, zviedri pārņēma savā rīcībā.
 
Tajā pašā laikā zviedri ieņēma arī varenās Ivangorodas, Jamburgas un Koporjes pilis. Zviedrijas robežas izvirzījās tāļu Livonijā un Krievijā, un Zviedrijas vara pavairojās Austrumu jūŗas krastos, kā tas senāk nekad nebija noticis neviena Zviedrijas ķēniņa valdīšanas laikā.
 
1581.gadā, 24.novembrī, ieņēma arī auglīgākos Jerves apgabalus un vareno Vitenšteinas pili, kur zviedri dabūja daudz artilērijas un kaŗa materiala.
 
Pēc Narvas un piļu ieņemšanas zviedri nonāca līdz pat Novgorodai. Pēc daudzām uzvarām zviedri bez kavēkļiem no krievu puses laupīja un dedzināja, un iedvesa krieviem tādas bailes, ka pēdējie lielos baros atkrita no lielkņaza un pievienojās zviedriem. Starp atkritējiem bija ne tikai bajāri, tirgoņi, rakstveži un kalpi, bet arī kņazi un vaivadi, piem. kņazs Jūrijs Andamskis. Šis ilggadīgais kaŗš un daudzkārtīgās Zviedrijas ķēniņa uzvaras nāca par labu Polijas ķēniņa cīņai pret krieviem, kā arī, savkārt, bija par iemeslu Maskavas lielkņaza lielai pazemošanai no Polijas ķēniņa. Zviedrijas ķēniņam šinīs gados gandrīz vienā laikā uzbruka daudzi un dažādi ienaidnieki, kā: dāņi, norvēģi, Lībekas pilsēta, Polija un Prūsija, krievi un arī daudzi no Livonijas, kuŗi savā neprātā strādāja savam, labumam pretīm. Visi šie ienaidnieki daudz gadus ar visiem spēkiem uzstājās pret Zviedriju. Tomēr Jānis III. Ar pienācīgiem līdzekļiem, vadīts no augstiem ķēnišķīgiem tikumiem, turējās viņiem pretīm tā, ka neviens nevarēja lielīties ar savu uzvaru.
 
Jānis III. sirsnīgā paļāvībā un cerībā uz Dievu vienmēr palika uzticīgs savai devīzei: “Deus protector noster” (Dievs mūsu aizstāvis), kuŗu viņš lika iekalt arī uz visiem savas naudas gabaliem.
 
Zviedrijas ķēniņa slavenie darbi, viņa cieņu iedvesošā persona un viņa autoritāte panāca to, ka visu kristīgo zemju valdnieki daudzkārt griezās pie viņa ar saviem sūtņiem. Liela nozīme tam apstāklim, ka daudzu ķēniņu, valdnieku un dažādu tautu sūtņi Jāņa III. valdīšanas laikā ieradās Zviedrijā, kas agrāk no Zviedru valsts pastāvēšanas laika tādos apmēros nekad nebija noticis. Tā ieradās Romas ķeizara Maksimiliana II. sūtņi, Francijas ķēniņa Kārļa IX., Polijas ķēniņa Sigismunda Augusta, Heinricha[2] un Stefana Batorija, Dānijas ķēniņa Fridricha II., Romas pāvesta Gregora XIV. un Skotijas sūtņi. Tatāru sūtņi ieradās divas reizes, kas agrāk nekad nebija dzirdēts. Ķēniņu apmeklēja arī Maltas ordeņa bruņnieki no tāļās Maltas salas, kuŗa atrodas aiz Italijas, bez tam daudzi tāļi un tuvi kungi, firsti, padomnieki un daudzu pilsētu priekšstāvji.
 
Pa ilgo kaŗa laiku Livonijas dēļ ar agrāk pieminētiem ienaidniekiem, galvenām kārtam ar krieviem, Zviedrijas ķēniņš patērēja ne mazumu naudas, provianta, lielgabalu, pulveŗa, ložu un visāda kaŗa materiala, kas viss kopā iztaisīja dažus miljonus zeltā. Katru gadu ar daudz kuģiem tapa atvests tik daudz pārtikas līdzekļu, kā to neviens valdnieks nebūtu paspējis darīt.
 
Kad aptrūka naudas, ķēniņš netaupīja pat savus galda traukus, bet nosūtīja uz Livoniju dažus tūkstošus pilnsvara marku, lai varētu samaksāt kaŗavīriem, kuŗi vienmēr bija gatavi doties pret krieviem. Pa visu kaŗa laiku no Livonijas ķēniņš nesaņēma neviena dāldeŗa. Muižas un ciemus, kuŗi bija viņa rokās, viņš atdeva uz lēņu pamatiem, pa lielākai daļai tiem muižniekiem un pilsoņiem, kuŗi atgriezās zemē par kaŗa laiku, kā arī tiem kaŗavīriem, kuŗi uzticīgi turējās pie ķēniņa, lai viņiem būtu ko pārtikt. Pilsoņus un zemniekus pa visu kaŗa laiku ķēniņš neaplika ar nodevām, kā to bija darījis mestris krievu kaŗa sākumā, kādēļ arī muižnieki un pilsoņi pa visu kaŗa laiku turējās pie ķēniņa. Ja Zviedrijas ķēniņš, ar Dieva gādību, nebūtu Rēveli un citas Livonijas zemes tik nopietni ņēmies apsargāt, tad Livoniju krievi patiešām jau sen būtu aprijuši, un visai kristīgai pasaulei līdz pasaules galam būtu viņa jāapraud.
 
Fiziskā un garīgā ziņā Dievs arī nebija šo ķēniņu aizmirsis. Viņš bija izveicīgs, gudrs, dievbijīgs un mācīts kungs, kuŗš pārvaldīja daudzas valodas, cienīja māksliniekus un visādu zinību vīrus, pret kuŗiem izturējās laipni ne tikai savā valstī, bet arī citās zemēs un pilsētās, kur viņam gadījās būt. Kad ķēniņš pirms savas ievēlēšanas ar lielu greznību apceļoja Angliju, Prūsiju, Poliju, Lietavu un Livoniju, lai iepazītos ar tautu tikumiem, parašām un dzīves iekārtu, viņš smēlās ne mazumu zināšanu. Londonā Anglijas ķēniņiene uzņēma viņu ar lielu cieņu un sarīkoja viņam par godu dažādas spēles. Lietavas Viļņā pats Polijas ķēniņš Sigismunds Augusts ar dažiem tūkstošiem jātnieku izgāja viņam pretīm un ar lielu godu pavadīja viņu līdz ierādītai apmešanās vietai. Prūsijas hercogs Kenigsbergā, Dancigas un citu pilsētu kungi uzņēma viņu ar tādu godu, kāds pienākas tikai valdniekiem.
 
Kad viņš pieņēma ķēniņa troni un stājās pie valdības, viņa galvenās rūpes bija, lai baznīcas dabūtu labus biskapus un mācītājus un skolas labus skolotājus, un lai slimnīcas būtu labi apgādātas. Savas valdības sākumā viņš iecēla par Livonijas biskapu mācītu vīru, kuŗš atjaunoja krievu izpostītās baznīcas un iecēla teicamus mācītājus, kuŗi lai mācītu uzcītīgi nabaga zemniekiem skaidru Dieva vārdu pēc Augsburgas ticības apliecināšanas pamatiem.
 
Viņš bija visādu netikumu ienaidnieks un soģis. Vienmēr viņš rādīja mērenības, tiesas un taisnības piemērus. Pret katru viņš izturējās ar nopietnību un žēlastību. Nebija pie viņa nomanāms lielos apmēros asinskārības un atriebības gars, bet gan vilcinādamās žēlastības gars bija redzams tur, kur bija vajadzīga ātra tiesa.
 
Savus pretniekus, kuŗi rupjā kārtā uzstājās pret viņu, viņš daudzkārt apžēloja un piedeva viņiem viņu vainu. Tādu tikumu dēļ viņa augstie un zemie pavalstnieki vairāk mīlēja viņu nekā bijās. Viņi bija katrā laikā gatavi ziedot viņam savu dzīvību un mantu.
 
Tādus pat augstus tikumus un cēlus darbus par labu Livonijai mēs esam redzējuši arī pie ķēniņa brāļa, Zudermanlandes un Nerikas hercoga Kārļa, kuŗš katru gadu sūtīja uz Livoniju pret krieviem bruņniekus un kaŗa vīrus, kas viņam maksāja ne mazumu naudas, bet viņš vienmēr bija nomodā par Livonijas labklājību un Livonijas glābšanu. Daudzi Livonijas ļaudis, krievu padzīti no savām muižām, atrada pie viņa galma patvērumu un uzturu.
 
Zviedru gubernatoru un valdības vīru rūpes, darbība un pūles arī nav mazas. Viņi rūpējās ne tikai par kaŗavīriem, bet dienu no dienas cēla un nostiprināja arī pilis un apcietinājumus. Nav nemaz iespējams īsumā aprakstīt, cik daudz pūļu un uzcītības pielikuši zviedru valdības vīri Livonijas piļu nostiprināšanai ar vaļņiem un bastioniem. Celtas ir arī blanku mājas, šaujamās galerijas, rakti ir gŗāvji un labotas sargu vietas. Visus šos darbus teicamie gubernatori veica daudz labāk nekā slinkie ordeņkungi un citi slaistoņas.
 
Tāpat teicamās zviedru tautas uzvešanās pret Rēveli un Livoniju patiešām pelna lielu cildināšanu. Nav tādu zviedru valdības vīru, bruņnieku un muižnieku visā Zviedrijā, kuŗi nebūtu pabijuši Livonijā un seglojuši savus zirgus pret krieviem. Arī vienkāršā zviedru tauta, no visām Zviedrijas malām, vairākiem tūkstošiem skaitā, ir pabijusi Rēvelē, aizņemdama pilsoņu mājas, ģildu un Melgalvju namus, apmezdamās pilī un pilsētā, kā arī ārpus pilsētas, pildīdama visus dzīvokļus un kaktus. Daudzkārt Rēveles iedzīvotājiem nebija vieglas dienas. Tomēr jāsaka, ka nekad viņi nedzirdēja nevienu sliktu vārdu, un pa visu kaŗa laiku, ne dienu, ne nakti, neviens pilsonis nav cietis no kaut kāda varas darba ne no augstiem, ne zemiem. Turpretīm visi uzvedās pieklājīgi, kā pienākas, tā ka nemaz nevarēja manīt, vai kaŗaļaudis ir pilsētā, vai ne. Kas notika uz tirgus laukuma pa spēļu un maskarādu laiku viņu pašu starpā, gar to pilsoņiem nav nekādas daļas.
 
Bet kad bija jādodas pret krieviem, tad ne slapjās vasaras, ne vētrainie rudeņi, ne aukstās ziemas, ne tāļie ar briesmām savienotie kaŗa gājieni tos neatbaidīja un neaizkavēja. Dievamžēl, daudzkārt drošsirdīgi vīri, bruņnieki, virsnieki un vienkārši kareivji dabūja galu jūŗā, braucot no Zviedrijas uz Livoniju, vai arī nosala nākot pa ledu. Daudz palika uz kaujas lauka, daudzus bieži vien saņēma gūstā un aizveda uz Maskavu un tatāru zemēm, kur viņus nomocīja briesmīgā kārtā. Tomēr tas viņus neiebaidīja nākt rudenī, ziemā un vasarā, pa jūŗu un sauszemi, cīnīties par Livoniju. Tas bij tā, itkā viņi būtu Visaugstākam devuši solījumu mirt par Rēveli un Livoniju, lai iegūtu mūžīgu svētlaimību. Tādēļ viņi bija pametuši mierīgu dzīvi, atraidījuši ilggadīgu mieru ar krieviem, atstājuši Zviedrijā savus vecākus, savas mājas, sievas un bērnus, un devušies uz Livoniju, lai kaŗotu pret krieviem. Lai gan krievi daudzkārt zviedriem piedāvāja mieru, ja viņi atsacītos no Livonijas, tomēr zviedri labāk gribēja cīnīties par Rēveli un Livoniju un izliet savas asinis, nekā slēgt mieru un atstāt Livoniju.
 
Tā kā zviedru tautai Livonijas sargāšanas dēļ draudēja briesmas viņas pašas valstij, un apdraudēta bija arī tautas eksistence, manta un labklājība, tad nevar citādi domāt, ka Visaugstākais bija zviedriem uzlicis šo pienākumu ne tikai Livonijai par labu, bet arī par labu visai kristīgai pasaulei.
 
Daudzkārt minētais krievu kaŗš, Jāņa III. valdīšanas laikā, ilga veselus 13 gadus, kamēr nenoslēdza mazu pamieru. Livonijas zemes jau no Vācu ordeņa laikiem bija pa lielākai daļai no krieviem izpostītas. Tad ilggadīgais krievu kaŗš ar Zviedriju ne mazumu palīdzēja vēl vairāk viņas postīt.
 
Tādēļ arī Zviedrijas ķēniņš, no kristīgas līdzcietības dzīts, tās muižas un ciemus, kuŗi bija vēl pāri palikuši, atdeva trūcīgiem muižniekiem, pilsoņiem un kaŗavīriem uz lēņu pamatiem, lai viņiem būtu ko iztikt.
 
Piļu un cietokšņu garnizonus Livonija pati apgādāt nevarēja ar pārtiku, kādēļ katru gadu pa kaŗa laiku no Zviedrijas ar daudz kuģiem atveda daudz pārtikas līdzekļu. Apgādāja ne tikai pilis un cietokšņus, bet arī visus Zviedrijas kareivjus. Pārtikas līdzekļu pienāca tik daudz, ka visi zemnieki, kuŗi atradās atkarībā no pilīm, un visi Rēveles važoņi, kā arī visi Rēveles pils vāģi un zirgi, bija nodarbināti ar provianta pārvešanu. Pārtikas līdzekļi nāca par labu arī pilsoņiem un zemniekiem, kuŗi no kareivjiem varēja pirkt tos par lētu naudu.
 
Pārtikas nodevas visā Zviedrijā deva ne tikai zemnieki vien, bet arī pilsoņi un mācītāji. Bez tam daudzreiz tapa ņemtas nodevas zeltā un sudrabā, bija jāuztur nometnes, kareivji un viņu zirgi. Daudz un dažādas nodevas un nastas bija zviedriem jānes Rēveles un Livonijas dēļ, tā ka viņi paši brīnījās, kā tas nācis, ka viņiem par Livoniju jārūpējas. Smago nodevu nastu dēļ viņi vēlējās, kaut Zviedrija nekad nebūtu sākusi rūpēties par Livoniju. Šos cēlos un daudzkārtīgos labdarījumus, jau no Erika XIV. un Jāņa III. laika, kuŗus darījuši bruņnieki, valdības vīri un muižnieki, vienkāršie kareivji, mācītāji, pilsoņi un visas kārtas par labu Rēvelei un Livonijai tikai no kristīgas mīlestības, īsumā nevar nemaz aprakstīt. Lai Dievs atlīdzina to Zviedrijai un pasargā viņu visžēlīgi uz mūžu mūžiem.
 
1582.gadā, gavēņa laikā, Polijas ķēniņš Stefans Batorijs ar lielu greznību ieradās Rīgā. Rīdziniekiem pēc padevības jūtu izteikšanas bija jānodod zvērasts. Viņiem bija jāatdod ķēniņam Sv.Jēkaba baznīca, no kuŗas viņš izdzina Lutera mācības sprediķotājus un baznīcu atdeva jezuitiem un pāvesta piekritējiem. Šī pretīgā relīģija rīdziniekiem toreiz, un arī vēl tagad, bija par lielu ļaunumu. Stefans Batorijs bija pirmais ķēniņš, kuŗš apmeklēja Rīgu visā viņas pastāvēšanas laikā.
 
Tajā pašā laikā Livonijas muižniekiem un pilsoņiem, kuŗi bija palikuši pie dzīvības, bet kuŗus krievi bija izdzinuši no Rīgas un Tērbatas biskapijas, tāpat arī no Vilandes, Valmieras, Cēsīm, Kokneses un Pērnavas, radās liela cerība, ka viņi dabūs atpakaļ savas muižas un zemes un savas mājas minētās pilsētas, kā arī vecās brīvības.
 
Tādēļ viņi šinī lietā griezās pie Polijas ķēniņa Rīgā ar lūgumu. Ķēniņš nolika nākošā vasarā Rīgā sapulci, kur katram bija savas tiesības uz muižām jāpierāda ar apliecību vai citu kādu pierādījumu, kas tad taptu apspriests no Rīgas biskapa kopā ar dažiem poļu un leišu kārtu priekšstāvjiem. Kad tuvojās sapulces diena, minēto vietu muižnieki un pilsoņi ieradās Rīgā, bet nekā sevišķa nepanāca. Viņi visi prasīja noteiktu atbildi, vai dabūs savas muižas atpakaļ, vai nē. Biskaps atbildēja, ka šoreiz viņš nevarot dot nekādas noteiktas atbildes, bet viņš runāšot pie ķēniņa viņiem par labu. Muižnieki aizgāja tikpat gudri, kā atnākuši. Dažiem pilsoņiem un pilsoņu bērniem Tērbatā un citās minētās pilsētās atdeva gan no žēlastības dažas mājas, tomēr vecās valdības brīvību, tiesu, kopā ar pilsētas vārtu atslēgām, viņi nedabūja. Viņi dzīvoja šinī laikā kā Polijas gūstekņi un cieta daudz nepatikšanu un apsmiekla no jezuitiem un pāvesta piekritējiem, kuŗi bija iespiedušies visās pilsētās un miestos un sludināja lielas aplamības un nepamatotas mācības vientiesīgiem ļautiņiem, pretēji skaidrai dievišķai patiesībai un savai sirdapziņai.
 
1582.gada vasarā Zviedrijas ķēniņš sastādīja no zviedriem, vāciem, frančiem, itāļiem un no lielkņaza atkrītošiem krieviem lielu kaŗaspēku, kuŗš kopā ar varenu floti, artilēriju un visādām aplenkšanas ierīcēm aplenca septembŗa mēnesī stipro pili Neteburgu alias Šliselburgu. Tā kā pils atradās starp divām straujām un platām upēm un bija apņemta no liela ūdens, tad uzmest skanstes uz sauszemes nebija iespējams. To varēja izdarīt tikai uz salas, no kuŗienes tad arī drīz vien sagŗāva pils mūŗus, un 8.oktobrī iesākās uzbrukums ar laivām. Šinī uzbrukumā daļa zviedru ieņēma dažus pils apcietinājumus uz veselu pusstundu. Tā kā citi straujā ūdens dēļ nevarēja tik ātri sekot un nākt palīgā, tad krievi viņus atkal padzina. Uzbrukums bija uzsākts velti. Šinī laikā notika ne viena vien smaga pārskatīšanās.
 
14.oktobrī ieradās palīgā daudz krievu kuģu ar pārtikas līdzekļiem un municiju, kas aplenktiem iedvesa atkal drosmi.
 
15.oktobrī ieradās virspavēlnieks Pontuss Delagardijs, un 18.oktobrī viņš izmēģināja savu kaŗa laimi un pavēlēja uzbrukt pilij otru reiz. Arī šoreiz nebija sekmju, tāpat kā pirmo reizi.
 
Cerība ieņemt Šliselburgu bija zudusi, un zviedri aizgāja ar lieliem zaudējumiem. Visi bruņnieki ap Mārtiņiem aizgāja pa Novgorodas ceļu, kuŗš bija slikts, jo visur bija peļķes. Lietus lija gāzēm dienu un nakti. Visi tilti Krievijā bija zem ūdens. Tādos gŗūtos apstākļos Krievijā nekas nebija panākams, un viņi, pazaudējuši vairākus zirgus un gandrīz visus kaŗavāģus, atgriezās savās nometnēs. Visu ziemu viņi palika Krievijā un dzīvoja bez bailēm un traucējumiem.
 
Tajā laikā krievi, kuŗi bija pārgājuši pie zviedriem, ģērbās vācu tērpos, kuŗos ģērbties līdz šim viņi bija turējuši par negodu. Par iemeslu viņi uzdeva to, ka viņi dzīvojot starp zviedriem un vāciem, kopā ejot kaujās un viņu apģērbs, salīdzinot ar vācu apģērbu, esot nedaiļš un bezformīgs. Viņi gribēja, lai vācieši un zviedri skatītos labāk uz viņiem. Tādēļ viņi vairāk cienīja vācu apģērbu nekā krievu. Pa Šliselburgas aplenkšanas laiku zviedriem pienāca ziņa, ka Kazaņas un Astrachaņas tatāri sacēlušies un atkrituši no lielkņaza. Tāpat arī nāca zināms, ka tatāri aplenkuši Kazaņu un nodarījuši lielkņazam lielus zaudējumus. Bez tam Krimas tatāri arī ielauzās krievu zemēs, tā ka lielkņazs nezināja, pret kuŗu no ienaidniekiem vērst savus spēkus. Beidzot, kad lielkņazs redzēja sevi no ienaidniekiem apsēstu no visām pusēm, viņš pilīs un cietokšņos, kuŗi atradās pie Zviedrijas robežas, atstāja stiprus garnizonus un galvenos spēkus veda pret tatāriem. Šliselburgas un Novgorodas zemes tā krievi atdeva zviedru rīcībā. Šoreiz zviedriem bija lielas priekšrocības, ja tikai laime būtu viņu pusē bijusi.
 
1583.gada februārī Piltenē, Kurzemē, nomira Holšteinas hercogs Magnuss, un viņa mirstīgas atliekas noveda tajā pašā gadā uz Dāniju. Piltenes biskapijas vēlēšanās padoties Dānijai sacēla kaŗu ar Poliju.
 
Ap šo laiku Rēvelē ieradās kāds krievu bajārs no Novgorodas vaivada ar vēstulēm pie Zviedrijas valdības vīriem. Šo vēstuļu saturs bija miermīlīgs un viņās bija runa par miera sarunām. Šis bajārs nebija tik bramanīgs un pārgalvīgs kā citi kādreizējie sūtņi. Zviedru valdības vīri atbildēja uz šīm vēstulēm un nosūtīja no savas puses vācu virsnieku Ansi Štrāsburgu pie Novgorodas vaivada. Vienojās par miera sarunu dienu, uz kuŗu, maija mēnesī, ieradās zviedru un krievu pilnvarotie pie Plusas upes un apmetās teltīs savas valsts robežās. Pagāja dažas dienas strīdos, - kuŗu no abiem valdniekiem skaitīt par augstāko, un pilnvarotie negribēja pazemoties un iet pirmie pie saviem ienaidniekiem. Tad zviedri nolika starp abām teltīm skaisti apklātu un izgreznotu galdu, pie kuŗa zviedri nosēdās pirmie un pēc tam tikai krievu pilnvarotie. Tad sākās miera sarunas. Tā kā krievu pilnvarotie prasīja ļoti daudz un zviedri nevarēja to dot, tad no šīm sarunām nekas neiznāca.
 
Beidzot tomēr noslēdza pamieru uz 2 mēnešiem, no 9.maija līdz 9.jūlijam. Pa to laiku abu valdnieku pilnvarotiem bija jadabū noteiktas direktivas un jāierodas atkal 9.jūlijā vest tāļākas miera sarunas.
 
Šinī laikā izcēlās kaŗš starp Poliju un Piltenes biskapiju Kurzemē aiz tā iemesla, ka agrākais biskaps Meninghauzens bija atdevis biskapiju Dānijas ķēniņam un hercogam Magnusam. Biskapija bija atdota kā lēnis nevis no Polijas, bet gan no Dānijas ķēniņa, kādēļ arī piltenieši gribēja atdot biskapiju Dānijai un būt labāk no Dānijas, nekā no Polijas atkarīgi. Poļi atkal teica, ka hercogs Magnuss pats esot atdevies Polijas apsardzībā, kuŗa tad arī hercogu un biskapiju visu laiku glābuši no krieviem. Poļi turpināja laupīšanas un slepkavošanas, ieņēma dažas biskapijas pilis un tīkoja pēc visas biskapijas.
 
Minētā biskapija bija vienīgā zeme Livonijā, kur pa visu krievu kaŗu laiku nemanīja ne kaŗa, ne citas kādas, nelaimes. Visu laiku še bija miers un kārtība. Beigu beigās arī šeit ļaudis pavisam negaidot pieredzēja, ko nozīmē kaŗš, nelaime, rūpes un sirdsēsti.
 
1583.gada jūlijā zviedru un krievu pilnvarotie sapulcējās pa otram lāgam uz miera sarunām. No Zviedrijas ķēniņa puses bija sekošie 7 pilnvarotie: Bistas bruņnieks un Somijas gubernators Klauss Akezens, Eickholmas brīvkungs un bruņnieks, Zviedrijas gubernators Pontuss Delagardijs, Torpas brīvkungs Kārlis Gustavsons, Stenboks Jirgens Boijs no Ginas, Kārlis Heinrichsens no Kankas, Ansis Vaehtmeisters no Laketas un Ansis Bērentsens no Foras.
 
No krievu puses bija šādi, arī 7 pilnvarotie: Gorodecas pārvaldnieks, kņazs Ivans Semjonovičs Lobanovs- Rostovskis, lielkņaza galma padomnieks Ignātijs Petrovičs Tatičevs, kanclers Družina Panteljejevs, galma kungs Ivans Andrejevičš Fefilatovs, galma kungs Michails Ivanovičs Burcovs, sekretārs Bogdans Ogarkovs un rakstvedis Osana Zafezina[3].
 
Kad minētie pilnvarotie 31.jūlijā ieradās agrāk minētā vietā un uzcēla savas teltis, tad pagāja atkal dažas dienas, tāpat kā pirmo reizi, strīdos, kuŗš no abiem valdniekiem stādāms augstāk. Šoreiz arī nolika galdu starp teltīm, pie kura zviedri piesēdās pirmie un tad tikai krievi. Pēc gaŗas spriedelēšanas un pārrunas no gaŗāka miera noslēgšanas nekas neiznāca. Vienojās tikai uz trīsgadīgu pamieru ar to noteikumu, ka Zviedrijas ķēniņš visas pilis un cietokšņus, kā: Koporji, Jamburgu, Ivangorodu, Narvu, ar vienu vārdu, visu to, ko viņš iekaŗojis, ar visiem, no seniem laikiem pie šīm vietām piederošiem zemes gabaliem, pārvalda šo triju pamiera gadu laikā. Visi gūstekņi, kuŗi vēl dzīvi, abām pusēm jāizpērk. Tirdzniecība, kā tas bija vecos laikos, brīva. Šis miera līgums tapa noslēgts 5.augustā, un Zviedrija panāca mazu pamiera stāvokli, pēc 22 gadu ilgā kaŗa ar daudziem ienaidniekiem. Šinī kaŗā, gan uz jūŗas, gan uz sauszemes, zviedri redzēja, ko var paspēt viņu valdnieki, ko viņi agrāk nebija zinājuši. Vairāku gadu kaŗš viņiem nebija apnicis. Viņi bija ar mieru ar pilniem spēkiem kaŗot pret Krieviju, ja viņa nebūtu pazemojusies. Ķēniņa flote ar varenu artileriju un kaŗa materialiem, daži kuģi ar pārtikas līdzekļiem un kaŗavīriem stāvēja pie Narvas, Somijā un Rēvelē gaidās, kādi būs miera sarunu iznākumi ar krieviem.
 
Lai gan šis pamiers nebija nekāds gaŗais, tomēr viņš jāuzskata kā Dieva sūtīts. Ir zināms, ka krievi no paša Livonijas kaŗa sākuma atteica visiem ķeizariem un ķēniņiem vest sarunas par Livoniju, un atklāti teica, ka viņi neatteikšoties pat no mazākām Livonijas pilīm, arī tajā gadījumā, ja būtu jākaŗo vienā reizā ar zviedriem, poļiem un dāņiem. Te nu nāk Visaugstākais Dievs un gāž pīšļos augstprātīgo un pārgalvīgo, kuŗš zaudē ne tikai savu varenību Livonijā, bet pazaudē arī daudzas dzimtās zemes, pilsētas un pilis, top spiests pazemoties Zviedrijas ķēniņa priekšā, kuŗu viņš bija ļoti zemu stādījis, un no kuŗa tagad bija jālūdz pamiers un jāpieļauj, ka viņš savas valsts robežas ievirza tāļu Krievijas zemēs.
 
Par šo visžēlīgo un brīnišķo uzvaru un laimi un mazo atpūtas brīdi mums Livonijas iedzīvotājiem no visas sirds jāpateicas Visaugstākam Dievam un jālūdz, lai viņš arī priekšdienās mums piešķiŗ mieru. Ar visu nopietnību mums jāraugās uz to, ka mēs atgrieztos no vecās sliktās dzīves un patiešām nožēlotu savus grēkus, lai mums neuzbruktu Dieva lāsts, ar kuŗu viņš draudē visiem bezdievīgiem un grēkā smakdamiem, kā tas lasāms Mozus 4.grāmatā, 26.nodaļā un 5.grāmatā, 28.nodaļā.
 
Šī lāsta un sodības biedinājošu piemēru jūs redzat arī pie Jeruzālemes, kuŗu, un visu jūdu valstību, Dievs vairākkārtīgi aplaimoja ar brīnišķīgām uzvarām un paglāba viņu no Senaheriba, Antiocha un citiem tirāniem. Beidzot, kad viņi Dieva labdarību bija aizmirsuši un sāka dzīvot nepateicības un grēka pilnu dzīvi, Dievs galīgi iznīcināja Jeruzālemi un Jūdu valsti un uzlika viņai mūžīgu kaunu un izsmieklu. Tādus pat piemērus mēs redzam arī ar Sodomu un Konstantinopoli un daudz citām zemēm un pilsētām. Dievs, Visžēlīgais tēvs ar savu mīļo dēlu Jēzu Kristu un Svēto garu, kuŗš ir vienīgais patiesais neiznīcīgi-mūžīgais Dievs, Viņš lai sniedz mums dievišķo žēlastību, ka mēs saprastu izmantot šo pamieru ar teicamiem atgriešanās darbiem un iegūt patiesu kristīgu ticību, ka visam jānotiek par slavu, godu un teikšanu dievišķam vārdam, ka jārodas mūžīgam mieram un saticībai valdnieku starpā par labu vispārīgai labklājībai un mūsu dvēseļu glābšanai un svētlaimībai. Amen.
 
[1] kronikā: Kennefahne - vārda nozīme nezināma.
 
[2] Heinrichs Valois.
 
[3] Osjāns Zapisnoi?