Marnics, Harijs. Mūsu baltā Daugava. Stāsts ar attēliem par Daugavu, laivām un laiveniekiem. Ņujorka: grāmatu Draugs, 1966. 79.-81.lpp.

[kvadrātiekavās norādīts citētās lappuses numurs]

Pirmajā vietā bija lasis, kas Daugavā varēja sasniegt ap 1 ½ metru garumu. Lasis ik gadus kāpj no jūras uz augšu uz nārsta vietām. Ja vasarā gadījās liels ūdens, tad rāmā laikā gar krastiem varēja šur un tur vērot uzstādītas ap [79] 2m augstas kāpnes, uz kuru augšējās platformas sēdēja vīrs, kas pastāvīgi vēroja ūdens virsu lejā. Tie bija lašu gaidītāji. Kādu gabalu no „lašu kanceles” malā stāvēja laiviņa ar saliktu tīklu un pie airiem bija palīgs. Lasis mēdz kāpt uz augšu, peldot zem pašas ūdens virsas, tā, ka mugurspura redzama virs ūdens līmeņa. Kad vērotājs pa gabalu ierauga tuvojamies laša mugurspuru, viņš tūdaļ steidzas uz laiviņu un izmet tīklu, kamēr palīgs, velkot airos, lielā puslokā dzen laiviņu uz upes vidu. Ielenktais lasis ieskrien un aizķeras tīklā. [80]

Kad ūdens nokrīt zemāks, zvejnieki visās izdevīgajās vietās izliek raksturīgos lašu tačus. Vispirms šķērsu straumei uzstāda rindu stipru āžu. Tie ir no slaidiem baļķiem taisīti trijkāji. Parasti viena kāja garāka par abām pārējām. Pēdējām apteš tievgalus un, krietni izplestas, tās cieši ielaiž garākās kājas resgalī izdobtā robā, tā, ka abu īso kāju trijstūris iznāk aptuveni statenisks. Pret vidu kājas savieno ar uznaglotām kārtīm. Āžus aizceļ uz ielikšanas vietu trijās laiviņās, katrā pa kājai, un ieliek ar garo kāju uz augšu pret straumi tā, lai īso kāju trijstūri būtu nostādīti taisnā šķērslīnijā. Tad uznaglo visgarām slaidas kārtis, un pie tām no vietas piestiprina uz dibena balstītas (ap 2m virs ūdens līmeņa) augstas, smalkas redeles ar apmēram 5m platām starpspraugām. Tikai dažās vietās šinī nepārtrauktajā redeļu sienā ierīkoti zivju kambari, ap 3m platumā, garumā un augstumā, no tādām pašām redelēm. Uz leju vērstā kambara pusē stateniskās redeles no abiem kambara lejas stūriem ierīkotas tā, lai redeļu sienas no abām pusēm 45 grādu leņķī vērstos uz kambara vidu, kur atstāta ap 25cm plata starpa ieejai. [80]

Viss tacis novietots tā, ka ūdens no seklām vietām, kur lasis nevar staigāt, līdz pašai ceļa vietai, kura pēc likuma noteikti jāatstāj vaļā, būtu galīgi aizsprostots. Lasis, kāpjot uz augšu, tuvojas aizsprostam un vispirms mēģina pārlēkt tam pāri. Ja tas neizdodas, zivs meklē gar redeļu koka restēm izeju un nonāk līdz piltuves veidīgai ieejai, ieiet kambarī un tālāk netiek. Lēkt vairs neizdodas, jo augšā arī ir redeles. Atpakaļ uz leju lasis neiet. [80] Zvejnieki ar laiviņu pieiet no augšpuses pie tača un ar ķeseli izņem lašus no kambara. [81]
Sevišķi daudz lašu taču ir Doles salas tuvumā. Doles Daugavā tādus liek Glumās krāces augšgalā, Vimbu kaulā, lejpus Vampu kaula, pašā Vampu kaulā un beidzot starp Dambi un Bērzmentes straumi Ceļa Daugavā lašu tačus ieliek Baltajā kaulā, Sausajā Daugavā, Stāvūžu kaulā un Mārtiņdaugavas augšgalā. Tālāk uz augšu lašu tači bija pie Ikšķiles Cūku sēkļa lejasgalā, pret Toles ragu, Mācītāja salas augšgalā abās pusēs, Bērģa Daugavā, aizsprostojot visu atteku, un Trakajā atvarā no salas augšgala līdz sēklim. [81]

Nēģu zveja arī notika ar tačiem. Nēģi sāk kāpt ap augusta vidu, tāpēc vasaras vidū nēģu tačus vēl nekur neredzēja, tos izlika tikai augusta sākumā. Gluži kā lašu tačiem, zvejnieki uzstādīja uz paša kaula rindu āžu, tikai vēl biežāk. Lejpus visgarām āžiem metrus 1-1 ½ virs ūdens līmeņa bija piestiprinātas šauras laipas un augstāk par cilvēka augumu visgarām aizvilkta kārts. Nēģu notveršanai lietoja no kārklu rīkstēm vītus murdus, daugavieši tos dēvēja par bučiem. Buču garums bija ap 120-140cm, platums 70-80cm un augstums 60-70cm Dibens bija piltuves veidīgi ierauts ar šauru ieeju 8-10cm caurmērā. Buča smailais gals bija slēgts ar stingri iedzītu koka aizbāzni, arī 8-10cm caurmērā. Viss bucis izskatījās kā milzīga vēderaina pudele. Pie dibena katra pusē bija piestiprinātas pa vienai tievai 3-3 ½ m garai kārtij, kurām gali bija salaisti kopā. Bučus ielika uz paša dibena, ar tievgaliem pret straumi, no vietas, vienu blakus otram, augšpusē no laipas. Tad raksturīgie slaidie kāršu trijstūri izslējās stateniski un balstījās pret augšējo šķērskārti, kur tos drošības pēc atsēja ar auklu. Bučus izņemot, bija jāatraisa vienīgi auklas, un tad tos aiz dibena kārtīm varēja izsliet no ūdens uz laipas, izraut aizbāzni, apgriezt buci un izkratīt tur salīdušos nēģus grozā. Doles salā nēģu tači atradās vienīgi Krācē un Glumajā krācē. [81]