Radziņš, P. Diplomātija un karš. Latvijas Kareivis (15.07.1920.)

Diplomātija un karš.

Karš ir diplomātijas darba turpinājums. Ko valsts vai tauta nevar panākt ar diplomātijas sarunām un rakstiem, to viņa cenšas panākt ar spēku. Bet, kad iesākas šī spēka darbība, tad diplomāta darbs nav beidzies, tas turpinās, lai atvieglotu karaspēku morāliskā ziņā un skaita ziņā no iekšienes. Kad iesākās karš starp Prūsiju un Franciju 1870.gadā, tad Bismarks ar savu lielo diplomāta talantu nodrošināja Prūsijas aizmuguri pret Krieviju, un Vācijas piekrasti pret Angliju; tāpēc Prūsijas armijai bija iespējams griezt visus savus spēkus pret Franciju un to uzvarēt. Bez tam, Bismarks prata izskaidrot visai savai tautai kara nozīmi un, caur to tā iejūsmināja visu tautu, ka tā visa kā viens vīrs gāja – uzvarēt vai mirt. Un uzvara tiešām nāca, un deva vācu tautai spožas izredzes un iespējamības – līdz pēdējam pasaules karam.

Krievu – turku karā 1877/78.g. Krievijas diplomātija nespēja nodrošināt krievu armijas flangu no Austrijas puses, kādēļ bija jāpatur zināma daļa karaspēka dēļ šā flanga nodrošināšanas; Krievijai diplomātija neprata savai tautai noskaidrot kara nozīmi, kādēļ tautā arī nebija nekādas sevišķas sajūsmas.

Kad 1914.g. iesākās lielais pasaules karš, tad sevišķi labi savus uzdevumus veica Anglijas diplomātija. Lai varētu iesākt karu, tai vajadzēja visas tautas piekrišanas, to diplomātija izdabūja caur veiklu Beļģijas neitralitātes jautājuma iztirzāšanu angļu tautas priekšā. Arī centrālvalstis prata savām tautām labi izskaidrot kara nozīmi un tās ar lielu sajūsmu iesāka karu. Bet pašā kara laikā centrāvalstu diplomātijas darbs bija visai vājš, samērā ar Anglijas diplomātijas darbu: Anglija pa kara laiku piedabūja savā pusē Itāliju, Rumāniju, Grieķiju, Portugāli un Ameriku, nerēķinot vēl daudzas citas valstis, kuras pieteica karu Vācijai, bet tiešas kara darbības neiesāka. Turpretim centrālvalstis sev nedabūja neviena jauna sabiedrotā. Tādēļ arī, neraugoties uz ārkārtīgi spožo vācu armijas darbību, galu galā Vācija karu pazaudēja. Antante uzvarēja ne ar savu karaspēku, bet ar savu diplomātiju; Vācijas armijas ārkārtējā varonība nespēja segt Vācijas diplomātijas kļūdas.
Ja mēs pamatīgi aplūkosim Padomju Krievijas rīcību, tad še redzam visai saskaņotu armijas un diplomātijas kopdarbību.

1918.g. sākumā lielinieki bija pilnīgi izpostījuši visu Krievijas armiju, tāpēc tiem nebija it nekāda apbruņota spēka. Vācija bez mazākām grūtībām ieņēma visu, ko vēlējās un ko atrada par vajadzību ieņemt. Lieliniekiem bija jāved karš uz ārieni ar Vāciju un uz iekšieni ar monarhistiem, bet abus šos karus lielinieki izveda ļoti sekmīgi ar diplomātiju. Ar vāciešiem tie noslēdza mieru  kā ziemeļu, tā Ukrainas frontēs. Citu krievu partiju ļaudīm lielinieki veikli iestāstīja, ka tagad visiem krieviem jāsavienojas pret ārējo ienaidnieku – Vāciju, un jāpalīdz formēt armiju no jauna. Pat vispārliecinātākie monarhisti, tie paši, kuri vēlāk pārbēga pie Deņikina, Kolčaka vai Judeniča, noticēja lieliniekiem, un ļoti centīgi palīdzēja formēt un organizēt sarkano armiju. Kad grāfs Mirbahs nāca ar priekšlikumu Padomju Krievijā atrodošo monarhistu grupām – stāties sabiedrībā ar Vāciju, apsolīdams 24 stundu laikā atsvabināt Peterburgu un Maskavu (pēdējo ieņemt ar brigādi uz automobiļiem), tad krievu monarhisti atteicās, uzskatīdami šādu soli par nodevību pret Antanti (šis uzskats bija ieviests no lieliniekiem). Tā tad Vācijas iebrukumu Krievijā lielinieku diplomātija izlietoja sev par labu – lai piedabūtu vecos virsniekus pie sarkanās armijas formēšanas. Veikli izmantodami krievu monarhistus un nedalāmās Krievijas piekritējus Ukrainā, hetmaņa laikā, lielinieki ar šo monarhiju un Ukrainas sociālistu palīdzību gāza hetmaņa valdību un, pēc diviem mēnešiem ieņēma visu Ukrainu. Pie šās Ukrainas iekarošanas lielinieku aģitatori tā prata  „apiet” Ukrainas sociālistus, ka viens no Direktorijas locekļiem sasaistījās ar viņiem uz visiem laikiem, un arī tagad ir pie lieliniekiem (Vinnitšenko).

Ar monarhistu palīdzību saformējuši armiju, lielinieki iesāka karu uz visām frontēm. Bet laba, kaujas spējīga armija nav saorganizējama īsā laikā, tādēļ lieliniekiem karš neveicās. Diplomātija nāca palīgā. Boldirevu gāza Kolčaks, Deņikins sanāca strīdos ar Donas un vēlāk arī ar Kubaņas kazakiem. Starp Deņikinu un Petļuru tika saprovocēts karš. Petļura ilgāku laiku netika laists draudzībā ar Poliju un Rumāniju, Judeničs tika saķildotos ar Igauniju. Bez tam, visiem ienaidniekiem aizmugurēs lielinieki sarīkoja bruņotas sacelšanās. Lielinieki paši lielas, ka te nosūtījuši Deņikina aizmugurē 38 miljoni rubļu zeltā un, ka šie 38 milj. ar procentiem atmaksājušies. Tā lielinieku diplomātija palīdzēja savai armijai.

Līdz pagājušai ziemai lieliniekiem nācās lielāko tiesu karot ar savas tautības – krievu karaspēku; pagājušo ziemu gandrīz visi krievu karaspēki izbeidzās, bet totiesu uz lielinieku frontēm parādījās jauni spēku – dažādu jauno valstu nacionālās armijas. Pret šīm svešu nāciju (somu, igauņu, latviešu, leišu, poļu, ukrainiešu) armijām aģitācija izrādījās daudz nesekmīgāka, nekā pret krievu armijām. Vienīgais ceļš bija – aģitatoriem pieslieties nemanot pie svešo tautu opozīcijām, piem. šo ceļu tie izlietoja jo plašā mērā Ukrainā, piesliedamies sociālistiem. Totiesu vieglāk iznākt rīdīt šis jaunās valstis savstarpēji, vienu pret otru un tādā kārtā vājināt viņu spēkus. Nav divu tādu jaunu kaimiņu valstu, kurām saiet robežas ar padomju Krieviju un starp kurām būtu ļoti labas attiecības. Vai tas ir nejaušs gadījums, jeb arī no kādas slepenas rokas vadītas rīcības sekas? Kad poļu karaspēks ienāca Latgalē mums palīgā, tad ne retāki kā reizi nedēļā tika izplatītas baumas par sadursmēm starp mūsu un poļu armiju daļām. Pie tam šis ziņas bija tik labi sastādītas, ka sabiedrība viegli tām noticēja un grūti nācās viņas apgāzt. Bija pat gadījumi, kur Antantes priekšstāvji griezās pie štāba pēc paskaidrojumiem, teikdami, ka viņiem ir ļoti noteiktas ziņas un ka mūsu štābs tikai slēpjot faktus. Zināms, patiesībā nekādu sadursmju pa visu laiku nebija, bet šīs baumu ziņas arī nebija nejauši gadījumi, bet tika no zināmiem ļaudīm fabricētas, lai radītu ienaidu starp mums un Poliju. – Pēdējo poļu uzbrukumu – lai sasniegtu 1772.g. robežu un lai nodibinātu Ukrainas valsti – lielinieki arī ļoti veicīgi izmantoja: Krievijas iekšienē, spēlēdami uz nacionālām jūtām, tie dabūja uz savu pusi lielu daļu inteliģences, kura līdz tam izturējās neitrāli. Pēc Polijas uzbrukuma sarkanā armijā iestājās ļoti daudz veco cara laiku ģenerāļu un virsnieku, caur ko arī lielā mērā izskaidrojamas lielinieku sekmes.

Ko nespēj diplomātija izdarīt ar vārdiem un rakstiem – to dara armija ar spēku, un, kad armijai trūkst spēka, tad atkal diplomātija nāk tai palīgā.

P. Radziņš. 

Publicēts:
Radziņš, P. Diplomātija un karš. Latvijas Kareivis, 1920., nr.118., 15.jūlijs, 1.lpp.