Radziņš, P. Latvijas militārais stāvoklis. Latvijas Kareivis (1920.)

(Lekcija, novadīta kareivju informācijas kursos)

I

Kad laucinieks var droši darboties uz laukiem un pilsētnieks strādājot pilsēta, nebaidoties, ka viņiem uzbruks citi ļaudis un atņems viņu sūri grūti iestrādātās mantas? Man rādās tikai tad, kad katrs nelikumīgu darbu darītājs tiks noķerts un sodīts. Kas ir likumīgs un kas pretlikumīgs, to nav grūti nosacīt sēžot kabinetā; nav grūti arī izsludināt un darīt visiem zināmu, ka tādi un tādi pretlikumīgi darbi sodāmi ar tādiem un tādiem sodiem. Bet ir ļoti grūti noķert katru noziedznieku un to nosodīt, ir ļoti grūti visus cilvēkus piespiest izpildīt likumus. Priekš tam, lai visus piespiestu izpildīt likumus, lai nodrošinātu valsts iedzīvotājus no laupīšanām un zādzībās, ir vajadzīga ļoti plaša organizācija un stiprs bruņots spēks. Ka šī organizācija ir nepieciešami vajadzīga, to mēs redzam no citu tautu dzīves; nav nevienas kulturālas valsts, kurā nebūtu priekš iekšējā miera uzturēšanas plašas organizācijas, ar bruņoto spēku; to sauc par policiju, miliciju vai arī kā citādi. Tā kā šīs iestādes visur ir ļoti lielas, tad tas pierāda, ka visās tautās un valstīs ir ļoti daudz noziedzīga elementa, kuru var tikai ar bruņotu spēku palīdzību piespiest izpildīt likumus. Tā tad katrai tautai ir jāuztur ļoti daudz ļaužu un dārgi maksājošu  iestāžu priekš tam, lai katrs cilvēks būtu drošs no laupīšanām un zādzībām. Ja kāda valsts negribētu uzturēt dārgi izmaksājušo policiju, tad tādā valstī katram cilvēkam būtu patstāvīgi pašam jāsargā savs īpašums un sava dzīvība, pie kam šāda apsardzība sava mērķa nesasniegtu: kur par sargu būtu viens, tur uzbruktu divi laupītāji un tiem būtu sekmes. Līdz šim nav pasaulē nevienas valsts, kura varētu iztikt bez policijas; tas pierāda, ka nav nevienas tautas, kurā visi cilvēki būtu sasnieguši tik augstu morālisku stāvokli, ka viņi visi, bez izņēmuma, labprātīgi padotos visiem rīkojumiem un noteikumiem. Man liekas, ka neviens arī nevar šaubīties par to, ka priekš iekšējā miera un kārtības uzturēšanas katrai valstij nepieciešama policija un kaut arī pēdējā izmaksātu ļoti dārgi. Bet ļoti daudz vēl šaubas par to, vai apbruņots spēks – armija – tautas apsardzībai pretī varbūtējiem uzbrukumiem no ārienes. 

Pēc Versaļas miera noslēgšanas tika visai pasaulei apsolīts mūžīgs, patstāvīgs miers. Beigas visiem kariem un uz visiem laikiem! Liekas, daži no šā uzsaukuma autoriem arī nopietni ticēja, ka tam būs panākumi. Tomēr es esmu pārliecināts, ka šādu ticētāju bija ļoti maz arī miera slēdzēju starpā. Pie šīs pārliecības es nāku aiz šādiem iemesliem.

„Mūžīgā miera” lozungs pie Versaļas miera slēgšanas nāca no Amerikas. Tikko mūžīgā miera idejas galvenais aizstāvis, Ziemeļamerikas Savienoto Valstu prezidents Vilsons, atgriezās no Versaļas uz Ameriku, tad Amerika ļoti steidzīgi ķērās pie lieliskas jauno kara kuģu būvniecības. Tātad pat Amerikas Savienotās Valstis domā, ka mieru varēs baudīt tikai tad, ja viņām būs ļoti stipra kara flote. Kā zināms, kara flotes uzbūvēšana un uzturēšana izmaksā daudz vairāk nekā sauszemes karaspēka uzturēšana.

Anglijas valdība ir nodomājusi nākamībā atstāt „tikai” 200 000 lielu patstāvīgu armiju. Bet šajos 200 000 nav ieskaitīti koloniju karapulki, kuru skaits priekš kara bija ļoti liels un pa kara laiku tas būs krietni pieaudzis. Bez tam, ja ņem vērā, ka Anglija ieviesta vispārēja karaklausība, kuras priekš kara nebija, tad ir skaidrs, kāpēc Anglijas armijas demobilizācijas šie 200 000 būs tikai kadrs priekš kara gadījuma; vajadzības gadījumā Anglija no šī kadra varēs daudz ātrāk izaudzināt lielu armiju, nekā viņa to varēja 1914.gadā. Bez tam nav zināms, kad vēl Anglijas samazinās savu armiju līdz 200 000. Tad vēl jāņem vērā, ka Anglija atrodas uz salām, kuras apsargā visstiprākā kara flote pasaulē.

Par cik pēc Versaļas miera Francija domā samazināt savu armiju, nav zināms. Bet ir redzams, ka Francijas nebūt nesteidzas demobilizēt savu armiju un uztura to ļoti lielu, kas nu nepavisam nesaskan ar mūžīgā miera ideju. Francijas armijas apmēri patlaban tālu pārsniedz tos, kādi Francijai bija, kad tā gatavojās karam ar Vāciju.

Vācija ir spiesta samazināt savu oficiālo karaspēku, demobilizējot to pa noteiktām daļām: kā tas noteikts Versaļas miera līgumā. Bet patiesi Vācija ir saorganizējusi lielu neoficiālu karaspēku (Sinvonever, Ortsvehr u.t.t.) kurš šimbrīžam pārsniedza divus miljonus.

Padomju Krievija arī oficiāli ziņo, ka tā grib mieru un samazina savu karaspēku un ka dažas armijas jau pārvērstas par darba armijām. Neoficiāli ir zināms, ka Padomju Krievija taisni tagad stipri organizē jaunu karaspēku. Jo ko citu nozīmē veco ģenerāļu iecelšana augstās un atbildīgās vietās un komisāru tiesību un uzdevumu ierobežošana armijā? Kas attiecās uz karaspēka pārvēršanu par darba armijām, tad tas notiek tādēļ, ka Krievijā ir mobilizēti visi darbaspējīgie vīrieši un tādēļ priekš valsts darbiem ne no kurienes nav iespējams dabūt strādniekus, kā tikai no armijas. Tālāk, pēc pārbaudītām ziņām, izrādās, ka karaspēka daļu pārvēršana par darba armijām nebūt nenozīmē karaspēka samazināšanu, bet tikai zināmu karaspēka daļu pielikšanu pie darba, pie kam darba armija katrā brīdī var tik viegli pārvērsta par tautas armiju, jo ieroči un amunīcija no darba armijām netiek nodoti noliktavās, bet uzglabājas daļā.

Ja nemaz nedzirdam uztraucošo politisko ziņu, ir tad, domāju, pietiktu ar augšā aprakstīto militāro stāvokli, lai varētu droši teikt, ka uz mūžīgu mieru neviens nedomā, bet politisko ziņu par to, ka neviens mūžīgam mieram netic, arī netrūkst. Augšā minētais militārais stāvoklis rāda mums ne tikai to, ka netic pasaules mieram: ja augšā minētās valstis rēķinātos ar kara varbūtību tikai tikpat lielu, kā pirms 1914.gada, tad tās arī turētu tikai tikpat lielu karaspēku, kāds viņām bija pirms kara. Bet kā mēs redzam, tad visas valstis uztur daudz lielākas armijas, nekā pirms 1914.gada. Vai tas ir skaidri ir skaidri nerāda to, ka tagadējais politiskais stāvoklis ir ļoti nedrošs, ka karš var katru acumirkli uzliesmot no jauna un ka tādēļ vienīgais līdzeklis aizsargāties no briesmām – turēt stipru armiju pilnīgā kara gatavībā. Armija izmaksā ļoti daudz, bet tomēr daudz mazāk par to, kas būs jāupurē, ja ienaidnieks pārnāks pār robežu – izpostīs zemi, paņems kontribūciju naudā un mantās.

II

Rodas jautājums, no kam ceļas šis nedrošais stāvoklis, kurš prasa no visām valstīm pastāvīgu kara gatavību? Katrai tautai ir savas tās sauktās dzīvības intereses; tas ir tik svarīgas intereses priekš visas tautas, ka no tām atkarājas visas tautas labklājība un dažreiz par tālākās attīstības iespējamība. Tā piem., ja Anglijai vai Francijai atņemtu visas viņu kolonijas, tad šīs valstis netikai nevarētu spēlēt lielvalstu lomu, bet tām būtu pat jāpamazina iedzīvotāju skaits savās zemēs, jo iedzīvotājiem nebūtu visiem ko ēst. Vēl vairāk nav vajadzīgs pieņemt, ka Anglijai un Francijai jāzaudē kolonijas; pietiek ja pieņemam, ka šo lielvalstu tirgošanās tiktu apspiesta un pat ne spaidu ceļā, bet vienīgi ar svabadu,  bet spēcīgu konkurenci. Ar to Anglijas un Francijas dzīvības intereses būtu aizskartas vissāpīgākā vietā. Pēc Versaļas miera līguma ļoti daudzu tautu dzīvības interešu jautājumi palikuši neizšķirti jeb arī izšķirti tā, ka tautas mierā nevar palikt: viena tauta pazaudējusi ogles, bez kurām tā nevar dzīvot un kuru zaudējums izjauc visu viņas līdzšinējo saimniecību; otra tauta pazaudējusi petrolejas avotus, trešā sadalīta starp diviem kaimiņiem u.t.t. tālāk es domāju, ka pietiks, kad pievedīšu kāda Versaļa miera konferences dalībnieka vārdus: „Kamēr nebūs izšķirts Krievijas jautājums, tikmēr pasaulē miera nebūs”. Krievijas jautājums līdz šim nav vēl izšķirts un tā izšķiršana nav arī drīzumā paredzama. Šimbrīžam lielākā daļa no bijušā krievu valsts ir zem komunistu valdības, kura valda ar terora palīdzību un ved karus par internacionāliem lozungiem. Bet tā tas ilgi nepaliks. Tagad komunistu valdība ir nākusi pie slēdziena, ka internacionālisma idejas nav iespējams izplatīt to tautu starpā, kurām ir stipra nacionālā pašapziņa; tādēļ komunisti grib sākt miera sarunas ar citām tautām. No šī, starp citu, redzams, ka arī Krievijā nacionālās idejas sāk ņemt virsroku pār internacionālajām. Bez šaubām ir jāsagaida, ka tuvā nākotnē visas Krievijas tautas šķiras aizmirst savstarpējo ienaidu un savienojas zem „vienotas, nedalītas Krievijas” lozunga. Jo faktiski komunisti jau arī līdz šim, tāpat kā Denikins, centās apvienot sašķēlušos agrāko Krieviju. Būtu ļoti naivi domāt, ka ja Krievijā izbeigsies šķiru ienaids un nodibināsies viena valdība, ka tad Krievija labprāt atsacīsies un aizmirsīs visu to, kā iegūšanas dēļ tā vairākus gadu simteņus karojusi. Vai Krievija aizmirsīs to, ka tā no 13. Līdz 18.gadusimtenim vedusi karus, lai iegūtu Baltijas jūras piekrasti? Vai Krievijai Baltijas jūra tagad mazāk vajadzīga, nekā tas bija sākot no 13.gadsimteņa? tāpat arī Krievija neaizmirsīs visas citas bijušās nomales, kuras tā bija ieguvusi caur grūtiem kariem.

Tā tad Krievijas jautājums, visādā ziņā liks izšķirties ar karu, un vienīgais faktors, kurš pie šā jautājuma izšķiršanas būs noteicošais, būs – stipra armija. Taisni tādēļ visas valstis un tautas cenšas uzturēt stipras armijas. Arī mēs esam spiesti būt par šā jautājuma izšķiršanas dalībniekiem, un mēs gribam, lai Krievijas jautājums tiktu priekš mums pietiekoši labi izšķirts, tad mums no vislielākā svara ir saformēt un uzturēt stipru armiju. Armija ir iekarojusi mūsu brīvību un – tikai armija ir spējīga aizsargāt šo brīvību.

Ja mēs pat pavirši parskatīsim, ka 1918. Un 1919.gada sāka dibināties jaunās valstis, ka tās dabūja tiesības un tika no citām valstīm atzītas, tad visur redzēsim vienu un to pašu: kas parādīja spēku, tam laimējās, tam tika tiesības. Ļoti bieži diplomāti sprieda vienu, bet kamēr tie kabinetos sēdēja un sprieda, tikmēr karaspēks izdarīja pavisam citu – un diplomātiem bija jāpiekrīt tam, kas izdarīts. Diplomāti varēja runāt cik patīk, bet Bermonts sēdēja Jelgavā un jutās pilnīgi mierīgs. Viņš atstāja Jelgavu tikai tad, kad viņu uz to piespieda  - karaspēks. Diplomāti varētu runāt un rakstīt cik patīk, bet komunisti dzīvoja Lotgalē mierīgi līdz šim, takā tagad igauņi sēd latviešu zemē ap Valku, ja mēs viņus (komunistus) nebūtu izdzinuši ar karaspēku. Versaļas miera slēdzēji atzina Galīciju un Butovinu, bet poļi un rumāņi izdalīja tās savā-starpā, jo Galīcijai bija maz karaspēka; kad tas bija izdarīts, tad arī diplomātiem cits nekas neatlika, kā piekrist.

Karaspēku uzturēt ir grūti  - tur visi ir vienis prātis, to zina katrs. Bet ja šimbrīžam visas valstis un tautas uztura stipras armijas, tad viņas laikam gan būs aprēķinājušas, ka tomēr lētāk iznāk uzturēt savu karaspēku, nekā svešu, kas būs ienācis un okupējis vai nu visu valsti vai daļu no tās; to vajaga arī mums aprēķināt, un es domāju, ka šis aprēķins ir ļoti vienkāršs: vajaga tikai salīdzināt, cik grūta bija pagājušā gadā lielinieku uzturēšanās Rīgā un Bermonta uzturēšanās Jelgavā un cik tagad grūta ir mūsu pašu karapulku uzturēšana.    

III

Armiju demobilizēt un iznīcināt ir viegli, bet to no jauna saorganizēt ir ārkārtīgi grūti un paiet ilgs laiks, kamēr to izdara. Var armiju pamazināt, bet nekādā gadījumā pašreizējos apstākļos nedrīkst mazināt armijas kaujas spējas. Šimbrīžam mūsu armijas pārāk liela daļa dzīvo aizmugurē. Šai nevēlamai parādībai ir divi iemesli. Mūsu valsts dibinājās reizē ar armiju. Visu pagājušo laiku strādāja galvenā kārtā kara iestādes, kamēr civiliestādes tikai tagad sāk uzņemt viņām piekrītošos uzdevumus no pirmajām. Tā kā visu šo laiku visa valsts aparāta darbība pārāk stutējās uz kara resora, kas pēdējam bija gribot negribot  jāiztur, jo pat līdz šim laikam nav civilo iestāžu, kas uzņemtos visu vispārīgās kārtības uzturēšanu un armijas apgādāšanu ar visu vajadzīgo. Šimbrīžam armija pati auž drēbes, ģērē ādas, šuj drēbes un zābakus, taisa desas un konservus, labo dzelzceļus  un telegrāfa līnijas un pat labo dažādas mašīnas – vārdu sakot, nav nevienas nozares valsts dzīvē, kur šimbrīžam nestrādātu armijas locekļi. Visi šie darbi aizņem daudz strādnieku, kas visi skaitās armijā un dzīvo no armijai atvēlētiem kredītiem. Viss tas izskaidrojas ar to, ka citi resori vēl nav pietiekoši saorganizējušies un iestrādājušies, un tāpēc nespēj uzņemties šos nepieciešamos darbus. Kad attiecīgie resori atsvabinās armiju no šiem liekiem, armijai nepiemērotiem darbiem, tad armijas skaitliskais sastāvs samazināsies. Šķiet, ka valstij no tam labuma nebūs, jo par kādu cilvēku skaitu armija pamazināsies, par tādu par pavairosies darbinieku skaits citos resoros, un viss var būt, ka viņu uzturēšana izmaksās dārgāki, nekā kad to uzdevumus izpilda armija. Otrs iemesls tam, ka armijā ir lielas bažas, ir tas , ka mūsu armija vēl atrodas organizēšanas un apmācības stadijā. Mēs iesākām organizēt armiju no nekā, tāpēc esam spiesti lasīt kopā dažnedažādos ieročus un lietas, tos labojam, sakārtojam, pagatavojam trūkstošās daļas u.t.t. tālāk mums trūkst speciālistu visos arodos un mums pašiem tie ir jāsagatavo. Visi šie darbinieki un skolnieki skaitās armijā, bet frontē tie nevar būt. Šis lietas dažas arī nevar tuvākā nākamībā izbeigt; to varēs tikai tad, kad armija būs dabūjusi galīgo iekārtu, kad vis ies ierasto gaitu, kā tas ir vecās armijās.

Tādejādi mūsu armiju samazināt var tikai uz aizmugures rēķina, proti ar to, ka ļoti daudzas no tagadējām kara resora iestādēm, piem. darbnīcas, fabrikas u.t.t. nodod attiecīgiem civilresoriem. Kaujas spēku samazināšana šinī brīdī, kad pasaules politika vēl nav noskaidrojusies, kad katru acumirkli var nākt jauni sarežģījumi, būtu ļoti vieglprātīga rīcība, ja nesaka vairāk. Ir ļoti daudz tautu un ļoti daudz partijas, kuras ir nemierā ar savu tagadējo stāvokli; šiem nemierā palikušie elementi neguļ, viņi strādā un strādā ļoti enerģiski un ļoti slepeni, un tādēļ mēs nedrīkstam domāt, ka zinātu visus viņa darbus un nodomus; tos mēs dabūsim zināt tikai tad, kad viņi uzstāsies atklāti. Tādēļ jau arī šinī laikmetā visas savas iegūtās tiesības un brīvību, tura stipras armijas, cik dārgi tas viņām arī neizmaksātu. Ka stāvoklis ir drošāks – Francijas, Anglijas, Amerikas vai mūsu? Ko šīs lielvalstis var zaudēt, ja viņām kāds uzbruktu? Sliktākā gadījumā kādu daļu no savām teritorijām. Bet mēs ko varam zaudēt? – Visu, visu to, ko mēs pēdējā gadā esam ieguvuši – savu brīvību un neatkarību, mēs atkal varam palikt par Krievijas guberņām. Un tad mēs atkal maksātu nodokļus priekš Krievijas armijas uzturēšanas un sūtītu labākos Latvijas dēlus kalpos krievu armijā un pie tam kādā skaitā, kādu atliks par vajadzīgu Pēterpils un Maskavas valdība. Tādēļ ņemsim priekšzīmi no lielajām Antantes valstīm: gribēdami miera, ilgodamies pēc tā, taisni tāpēc gatavojamies uz karu. Miers mums būs tad, kad piespiedīsim ienaidniekus – neaizskart mūs un neuzbrukt mums; miers būs tad, kad neviens neuzdrošināsies aizkārt mūsu brīvību, neatkarību un mūsu tiesības. Ja lielā un stiprā Antante nevar paļauties uz diplomātiem, uz runām un rakstiem, bet paļaujas tikai uz štikiem, kā tad mēs to lai varam? Vai mēs domātu, ka ar sarunām jau visu būtu sasnieguši un sasniegtam nākamībā? Mēs savu brīvību esam ieguvuši ar armiju un vienīgi armijas spēki šo brīvību nodrošinās. Drošs miers būs tika tad, kad tas stāvēs stipras un karaspējīgas arimijas apsardzībā.

P.Radziņš

Publicēts:

Radziņš, P. Latvijas militārais stāvoklis. Latvijas Kareivis, 1920., nr.22., 14.marts; nr.23., 16.marts; nr.24., 17.marts.