Radziņš, P. Mūžīgā neitralitāte un armija. Latvijas Kareivis (21.07.1920.)

Ņemot vērā to, ka armijas uzturēšana valstij daudz izmaksā, pie mūsu grūtā ekonomiskā stāvokļa pats no sevis rodas jautājums, vai nevarēs kaut kā ierīkot valsts apsargāšanu un nodrošināšanu tā, lai varēti iztikt bez dārgi izmaksājošas armijas. Bieži dzird domas, ka esot iespējams valsti izsludināt  par neitrālu (te domāta ilgā, tā sauktā „mūžīgā neitralitāte”) un tad armija pavisam nebūšot vajadzīga. Tāds neitrāls stāvoklis, pie kura var iztikt bez armijas, kas mazajai Latvijai būtu ļoti izdevīgs. Par nelaimi tikai tas nav viegli  sasniedzams: pirmkārt, ne katra neitrāla valsts var iztikt bez armijas un, otrkārt, mūžīgās (ilgās) neitralitātes sasniegšana nav tik vienkārša un viegla lieta.

Visvecākā neitrālā valsts ir Šveice: tā par neitrālu atzīta 1815.gadā. Bet kā visiem zināms, Šveice uztur armiju, rūpējas un nes tās labā lielus izdevumus, lai šī armija būtu kaujas spējīga. Pateicoties savam ģeogrāfiskam stāvoklim, kā arī dažām sevišķām valsts un tautas īpašībām, Šveicei ir izdevīgāk turēt miliciju un ne pastāvīgu armiju. Otrā neitrālā (no 1839.g.) valstij, Belģijai, arī bija jāuztur armija un tā ka tās ģeogrāfiskais un politiskais stāvoklis bija citāds nekā Šveicei, tad tā turēja pastāvīgu armiju. – Kad kāda valsts tiek vispār atzīta par neitrālu, tad tai tiek arī uzlikts par pienākumu – aizsargāt savu neitralitāti: neitrāla valsts nedrīkst, karot, bet sava neitralitāte tai jāaizsargā ar visiem spēkiem; ja tas netiks izpildīts, neitralitāte netiks atzīta. 1870.gadā, kad franču armija pie Sedanas tika piespiesta pie Beļģijas robežas un tai vis ceļi priekš atkāpšanās bija atgriezti, tā ka armijai bija vai nu jāpadodas, vai jāpāriet pār Beļģijas robežām, Bismarks nosūtīja Beļģijas valdībai prasījumu, ka ja franču pārietu pār robežu, tad Beļģijai bez kavēšanās jāatbruņo visas pārgājušās karaspēka daļas; ja tas netiks izpildīts, Vācijas armija tūdaļ pār Beļģijas robežai. Franču armijas atbruņošanai bija vajadzīgs karaspēks, diezgan liels un tam vajadzēja jau būt uz robežas. – Tikko pabeigtajā pasaules karā Šveicei visu kara laiku bija jātur pietiekoši liels karaspēks Vācijas un Francijas robežu rajonos. Ko neitrālajām valstīm vienīgi mazā Luksemburgas hercogiste, jo šī valstiņa bija tik niecīga, ka tās karaspēks tā kā tā būtu bez nozīmes.

Priekš tam, lai maza valsts tiktu atzīta par neitrālu, ir vajadzīgs, pirmkārt, lai šās valsts tuvākie kaimiņi – lielvalstis – to par tādu atzītu un garantētu viņas neitralitāti. Lielvalstis to atzīs par neitrālu, ja viņām būs izdevīgi – jo sev par sliktu viņas nekad to nedarīs. Otrkārt, ir vajadzīgs, lai zināmā masā valsts ne tikai gribētu šo neitralitāti, bet lai visā valstī un tautā šī neitralitāte būtu tā sakot, ieaugusi – tautai un valstij jābūt pilnīgi neatkarīgām no viesiem bez izņēmuma ārējiem iespaidiem.

Jau vairākus gadu simteņus pirms Šveices neitralitātes atzīšanas (1815.g.) un garantēšanas Šveice jau patiesībā izturējās neitrāli pret saviem kaimiņiem: viņa neņēma dalības ne vienā, ne otrā pusē, visos gadījumos tā turējās pilnīgi vienādi pret visiem saviem kaimiņiem. Šveice atrodas kalnos, tādēļ cauri Šveicei nav izdevīgi karus vest un Šveice nevienam kaimiņam nestāv uz ceļa (tirdzniecības vai stratēģiskā). Šveicē nav nekādas sevišķas bagātības, tā dzīvo no savas čaklās darba. Tāpēc arī viņas lielie kaimiņi (Austrija, Francijas, Anglija, Krievija un Portugāle) 1815.g. nāca pie slēdziena, ka visiem būt labāki, ja šī grūti caurejamā kalnu zeme nepiederētu nekad nevienam no viņiem, bet lai tā paliktu par buferu starp lielvalstīm, un šo buferu tad visi apņemas uzturēt un apsargāt. Bet tikai tādēļ, ka Šveice pati centās būt neitrāla, lielvalstīm izdevās uzturēt viņas neitralitāti. Kā pirms 1815.g., tā līdz šim laikam Šveice neved politikas, kura būtu kādam vienam kaimiņam par labu un otram par sliktu. Šveice nekod nevienam no saviem kaimiņiem nekādu priekšrocību, tā neslēdz nekādu slepenu līgumu, jau nemaz nerunājot par kara konvencijām.

Turpretim ar Beļģiju tas bija gluži citādi un tādēļ arī sekas bija citādas. 1815.g. Beļģija tika savienota ar Holandi; 1839.g. Beļģija sacēlās pret Holandi un Londonas konferencē lielvalstis atzina Beļģijas neatkarību un pēc tam, 1839.g., arī tās neitralitāti; Šī neitralitāte nāca ne no Beļģijas dabiskām tieksmēm un apstākļiem, bet no lielvalstīm, kurām bija vajadzīgs bufers uz robežām. Londonas konferences protokolā teikts: Konference nodarbojas ar tādiem jauniem līgumiem, kuri vislabāk savienotu Beļģijas neatkarību ar citu valstu līgumiem, interesēm un drošību un Eiropas līdzsvara uzturēšanu. Tā tad Beļģijas neitralitāte bija vajadzīga tām valstīm, kuras atzina un garantēja šo neitralitāti – Anglijai, Francijai, Krievijai un Prūsijai. Kamēr garantējušo valstu starpā bija miers, tikmēr arī neitralitāte tika ieturēta, bet kad sākās karš, tad neitralitāte pati par sevi atkrita.

Beļģija neitralizēja, bet neitrāla tā nebija: tā uzsāka koloniju politiku, tā slēdza līgumus ar priekšrocībām vienai valstij pret otru; Beļģijas ģenerālštābs strādāja kopīgi ar to lielvalstu štābiem, zem kuru iespaida tā atradās. Tādēļ arī kā 1870., tā 1914.g., kad sākās sarunas par karu, tad arvienu uzpeldēja jautājums par Beļģijas likteni.

No augšējā saprotams, ka par no vecās Krievijas atdalījušās jauno valstu neitralitāti nevar būt runas, vismaz tuvākā nākotnē, jo šo valstu rašanās bija iespējama caur dažu valstu iespaidiem un tās radās pret Krievijas gribu; cik paredzams, tad šās jaunās valstis arī nākotnē stāvēs zem citu valstu iespaida. No paša pirmā savas pastāvēšanas brīža tās dod zināmas priekšrocības vienam vai otram no saviem kaimiņiem un slēdz ar tiem līgumus. Tā tad šīs valstis neizturas un nevar izturēties neitrāli pret saviem kaimiņiem un vispār Eiropas lielvalstīm. Ja tās tiktu atzītas par neitrālām, tad tā būtu vēl mākslotāka neitralitāte par to, kāda bija Beļģija. Šī neitralitāte būtu par labu tikai tām lielvalstīm, kuras šimbrīžam noteic pasaules politikas virzienu. Bet līdz ko notiktos spēku pārgrupēšanās pasaules politikā, tūdaļ atkristu jauno valstu neitralitāte kā nekam nevajadzīga.

Izejot no visa augšā teiktā, ir jānāk pie slēdziena, ka mūsu tēvija nevar tikt vaļā no dārgi izmaksājošas armijas uzturēšanas caur Latvijas izsludināšanu par neitrālu valsti. Pirmkārt, Latvijas neitralizēšanas iespējamība ir vairāk nekā apšaubām – Latvijas kā pastāvīgas valsts apstākļi neatļauj tai būt neitrālai un no savas pastāvēšanas sākuma tā neitrāla nav bijusi. Otrkārt, ja arī Latvija tiktu izsludināta par neitrālu un šo neitralitāti lielvalstis garantētu, tad tomēr Latvija nevarētu palikt bez bruņota spēka, jo neitralitātes garantēšana vispār neatsvabina valsti no karaspēka uzturēšanas, bet gan neitralitāte uzliek pienākumu aizsargāt savu neaizskaramību ar visiem spēkiem. Ikviena valsts, neizslēdzot arī par neitrālām atzītas, var apsargāt savu brīvību un neatkarību tikai ar apbruņotu spēku. Tā tas ir bijis līdz šim un nav paredzams, ka tuvākā nākotnē tas varētu grozīties. Nevajagas audzēt rožainas ilūzijas par to, kas varētu būt, bet gan visus slēdzienus dibināt, izejot no tā stāvokļa, kurā patlaban atrodamies. 

P.Radziņš 

Publicēts:

Radziņš, P. Mūžīgā neitralitāte un armija. Latvijas Kareivis, 1920., nr.123., 21.jūlijs, 1-2.lpp.