Radziņš, P. Piezīmes par kājnieku kaujas vešanu. Latvijas Kareivis (1920.)

I

1914.g. visās kaujās galvenā un izšķirošā lomā piekrita kājniekiem. Kad iesākās sēdēšana nostiprinātās pozīcijās, t.i. pa to laiku, kamēr abās puses palikās uz vietas, aprobežošanās demonstratīviem vai tikai lokāliem uzbrukumiem, galvenā darbība piederēja artilērijai. Šajā laikā arī radās un izplatījās uzskati, ka vispār kara darbības smagums pāriet no kājniekiem uz artilēriju. Bet tikko kādā frontes daļā iesākās nopietnākas operācijas, tūdaļ atkal galvenā loma pārgāja atpakaļ uz kājniekiem. Un citādi tas arī nemaz būt, nav pat paredzams, ka tuvā nākotnē tas citādi varētu būt: kauju ved cilvēki, mašīnas viņiem tikai palīdz, un tādēļ arī galvenā loma arvien piekrīt tai ieroču grupai, kurā vairāk cilvēku. Protams, tagadējā artilērija, kā uguns, tā arī kustības ziņā ir nesalīdzināmi pārāka, nekā tā bija agrākos laikos; tādēļ tā atstāj arī daudz lielāku iespaidu uz kājnieku kauju vešanu, citiem vārdiem – kājnieku darbība stigri atkarīga no artilērijas darbības; šī atkarība pozīciju karā ir daudz lielāka nekā lauku kustības karā. Tā ka tagadējos karos pozīciju nostiprināšanā plaši tiek izlietota un kara darbības apgabals tiek jau iepriekš nostiprināts, tad ar nostiprinātām pozīcijām ir jārēķinās katrā gadījumā – kā kājniekiem, tā artilērijai ir jābūt lomā laikā gataviem vest kaujas kā uz lauka, tā arī nocietinātās pozīcijās.

Kad pozīciju karā periods sākās, tad, nolūkā nosargāt savus kājniekus no ienaidnieka artilērijas uguns, centās pozīcijās ierīkot jo dziļākus ierakumus ar biezākām blindāžām, kā arī ierīkot daudzu ierakumus. Lai labāki kavētu ienaidnieka kājnieku uzbrukumus, artilērijai bija jābūt sagatavotai uz tā saucamo aizžogojuma uguni, t.i. jātura artilērija tādā gatavībā, ka vajadzības gadījumā tā varētu pārklāt zināmu priekšpozīciju joslu ar nepārtrauktu uguni un pie tam tik stipru, ka ienaidnieks nevarētu tikt cauri šai ugunij, vismaz ne bez lieliem zaudējumiem. Šādas aizsargāšanās veids bija pasīvas dabas un aprēķināts vienīgi uz to, lai ienaidnieku uzbrukumu atsistu ar uguni.

Uzbrukuma sagatavošana sastāvēja iekš tam, ka uzbrucēji savilka nodomātā vietā milzīgu dažāda artilērijas daudzumu, kurš spētu iznīcināt un nopostīt ar savu uguni visas pretinieka aizsardzības būves, vismaz priekšējā apcietinājuma līnijā. Lai uzbrucēja kājnieki varētu vieglāk ieziet cauri ienaidnieka artilērijas aizžogojuma ugunij, uzbrucēji kur tik vien tas viņam bija iespējams, tuvināja savus ierakumus ienaidnieka pozīcijām. Tā ka liela artilērijas daudzuma savilkšanai un ierakumu pietuvināšanai vajadzēja daudz laika, tad uzbrukuma sagatavojums nepalika pretiniekam nezināms, un pēdējam bija diezgan laika sagatavot pretlīdzekļus. Aprakstītā uzbrukumu sagatavošana bija ņemta no agrākiem „cietokšņa kara” paņēmieniem un arī tika vesta pēc cietokšņa kara metodes un ar cietokšņa kara rezultātiem: šādi uzbrukumi beidzās ar ienaidnieka pozīciju neliela gabala ieņemšanu, pēc kam uzbrukumu parasti apturēja. Šinī periodā bija aizmirsts, ka ne pozīcijas ved karu, bet karaspēks, un ka nelielai dažas verstis platai un dažas desmits verstis garai  pozīciju joslai, kuras dēļ iet uzbrukumā – priekš tālākās kara vešanas visai neliela nozīme. Cietokšņa karā šāds uzbrukuma veids ir piemērots un tiek ar sekmēm īstenots.

Stipri apcietinātam pretinieka pozīciju pārraušanai un tālākam plašam uzbrukuma vācieši 1915.g. aprīlī pie Golcas iztenkoja citu metodi, dibinātu uz pretinieka pārsteigšanu. Rezultāti bija lieliski. Krievijas armija 1916.g. arī īstenoja šo metodi ar zūdošiem panākumiem. Šāda metode sastāv iekš tam, ka nodomātā uzbrukuma vietā savilka lielus spēkus un arī daudz artilērijas lielā slepenībā: viena daļu artilērijas uzstādīja, bet uguni neatklāja, kājniekus turēja rezervē tādā attālumā, ka dabūjuši pavēli, tie vienmēr un tūdaļ uzbrukt. Visa jaunnākusī artilērija atklāj uguni un sagatavo uzbrukumu dažās stundās, bet ne vairākas dienas kā to darīja pēc cietokšņa karu metodes. Šādi rīkojoties, gan neizdevās būtiski nopostīt izsargājamās būves, kā dēļ uzbrucēju kājnieki cieta lielākus zaudējumus. Bet par to ienaidniekam bija laupīta iespēja pievilkt viņa rezerves. Šā pēdējā apstākļa dēļ, pēc pirmās līnijas pāraušanas tālākam uzbrukumam bija laba veiksme.

1916.g. vācu/franču frontē radās cits uzskats par nocietinātām pozīcijām. Proti, ka nocietināta pozīcija nav vis siena, kuras priekšā uzbrucējs ir jāsasit un ka ja uzbrucējam būs izdevies šo sienu pārsist, tad pozīcija ir pārrauta – bet, ka nocietināta pozīcija ir tīkls, kurā ienaidnieks iekšā tikt var, bet cauri tikt nevar. Tāpēc pirmā nocietināju līnijā var stāvēt neliels cilvēku daudzums, bet lai būtu stipra viņu uguns, tiem jādod ļoti daudz ložmetēju. Lielo daļu karaspēka var turēt pakāpeniskā rezervē – aizpozīcijās. Aprēķins tāds: kad pretinieks koncentrēs stipru uguni pret pozīcijām, tā uguns nodarīs nelielus zaudējumus (priekšējā līnijā mazs cilvēku); ja ienaidnieks iebruks pozīcijā, tad tuvākās un tālākās rezerves spēs ar pretuzbrukumu viņus no tā izsist. Šādai aizsargāšanās metodei jau ir aktīvs raksturs no tā tuvinās lauka kustības karam. No uzbrucēju puses, lai tiktu cauri pozīcijas aizsargātajai aizžogojuma ugunij, tika izmantota pārsteigšana. Parasti uzbrucējs koncentrēja savus uzbrukuma pirmās līnijas spēkus rīta krēslā taisni ienaidnieka artilērijas uguns joslā, lai, kad sākas šī uguns, būtu jau josla cauri. Tāpēc artilērijas aizžogojuma uguns spēja izpildīt savu uzdevumu tikai dienā un gaišā laikā. Pēc šā artilērijai tika uzlikti citi, bet derīgāki uzdevumi, piem. apšaudīt uzbrucēju pirmās līnijas aizmugurē tā vietās, kur varēja būt rezerves, t.i. ciematus, gravas, birzes u.t.t. Tā tad artilērijas mērķu vietas tika pakāpeniski pārceltas no pirmās līnijas uz aizmuguri, un 1918.g. franču frontē artilērijas aizžogojuma uguni pavisam nelietoja, pat gadījumos novērsa artilērijas iznīcināšanas uguni pret uzbrucēju pirmo līniju, visu uguni vērsa pret uzbrucēju rezervēm. Uzbrucēja pirmās līnijas atsišanu pilnīgi uzlika par pienākumu kājnieku un ložmetēju ugunij. Arī uzbrucējs savu artilēriju vairāk vērst uz aizsargātāju aizmuguri – uz rezervēm (pirmā līnijā mazs cilvēku). Aizsargātāji varēja izlietot arī tādu viltību, ka turēt priekšējā līnijā vairāk cilvēku, padarot to stipru un pasargājot no uguns. Ne uzbrucēji, nedz aizsargātājs nevarēja paredzēt vai pretinieks apšāvis pirmo līniju vai nav to spējis. Tāpēc arī turpmākos kara gadījumos ieteicama augšminētā metode, kura dod vairākas iespējamības. Visizdevīgāk ir aizsargāties pirmā līnijā novietojot cilvēkus ar ložmetējiem, kuriem izlietojot krusta uguni iespējams diezgan cieši sargāt visu pozīciju.

II

Kājnieku kaujā izšķiram divas daļas: uguns kauju un auksto ieroču kauju; abas šīs daļas stāv vienā ar otru ciešos sakaros. Kad laukā kurā abas naidīgās puses virzas uz priekšu viena otra pretī, tad katra puse vispirms cenšas ar savu uguni apturēt pretinieka virzīšanos uz priekšu. Kad ir izdevies apturēt pretinieka došanos uz priekšu, tad ar to jau iegūts panākums. Ienaidnieku var apturēt tikai ar stipru uguni. Ja uguni pastiprina ar plinšu skaita pavairošanu, tad reizē ar to tiek pavairoti arī pašu zaudējumi, jo bieza ķēdē zaudē vairāk nekā rotu. Tamdēļ bija jāatrod līdzeklis pastiprināt kājnieku uguni, nebūt nepalielinot, bet pat pamazinot pirmās līnijas ķēdes biezumu. To varēja panākt ar ložmetējiem un mašīnu plintēm. Taču, lai ložmetēji un mašīnu plintes sekmīgi izpildītu šo lomu, vajadzēja grozīt līdzšinējos uzskatus par šiem ieročiem. Vispirms uz ložmetējiem un mašīnu plintēm jāraugās ne kā uz sevišķu ieroču grupu, bet kā uz īstiem kājniekiem, kuri nevis pabalsta uzbrukumu, bet paši izdara uzbrukumu; tāpēc tiem jāvirzās nevis iepakaļ kājniekiem, bet pa priekšu. Otrkārt, tie nevar būt atsevišķas vienības, piedalītas lielākām kājnieku vienībām – tiem jāietilpst vismazākās kājnieku vienībās. Jāpieņem, ka kājnieku uguns devēji, vispār uz kaujas lauka ir ložmetēji un mašīnu plintes; ar plintēm apbruņotie kājnieki ir aukstu ieroču kaujas izpildītāji un uguns devēji sevišķos gadījumos (mežā, starp ēkām, ierakumos u.t.t.) un viņi tikai palīdz ložmetējiem un mašīnu plintēm, bet ne otrādi.

Kājnieku sadalīšana šāvējos un auksto ieroču uzbrucējos nav nekas jauns. Jau veco grieķu un romiešu kājnieki bija sadalīti strēlniekos, kuri šāva ar bultām, un smagajos kājniekos. Viduslaikos arī bija strēlnieki un smagie kājnieki; pirmie bija apbruņoti ar šaujam rīkiem, bet vēlāk, kad izgudroja pulveri, ar plintēm; otrie bija apbruņoti ar šķēpiem vai kara cirvjiem (āvām). Kad pulvera plintes bija labāk izveidotas, tad tām pievienoja štikus; reizē ar to savienojās kājnieki ar auksto ieroču lietotājiem. Bet arī vēl pēc tam, kad visa armija bija apbruņota ar zināmu plinšu paraugu, un pēc tam tika ieviesta kāda labāk vai vieglāka plintes sistēma, - tad ar pēdējo apbruņoja ikvienā karaspēka daļā zināmu skaitu vai daļu tā saucamo strēlnieku. Visos vēstures periodos šie strēlnieki bija galvenie kājnieku uguns kaujas vedēji; viņi arvienu gāja pa priekšu un uzsāka kauju, tikai pēc tam galvenā kājnieku masa viņus pabalstīja un noveda kauju līdz izšķiršanai. Tikai agrākos laikos šie uguns vedēji lielāko tiesu bija apbruņoti (locinieki, karabinieri), izņemot pulvera plintes pirmos laikus, kad arkebuzieri bija smagāki par citiem kājniekiem. Iznāk, ka mūsu laikos kājnieku uguns vedēji ir daudz smagāk apbruņoti par citiem kājniekiem. Bet tas lietu nebūt negroza: pirmkārt, mašīnu plinšu jaunākās sistēmas paliek arvienu vieglākas un vieglākas, otrkārt, mašīnplintniekus var atvieglot, noņemot viņiem citus smagumus, un treškārt, ko nevar viens cilvēks, to var divi un trīs vai četri. Bet principam, kā to pierādīja pasaules kara pēdējā puse, ir jābūt tam, ka kājnieku uguns jādibina uz mašīnu plintēm un ložmetējiem, un ka ložmetējniekam un mašīnplintniekiem jāvirzās pa priekšu, bet ne iepakaļ citiem kājniekiem. Tikai tādā kārtā bija iespējams kājnieku uguni padarīt par stiprāku nesabiezinot ķēdes un caur to nenesot lielākus zaudējumus no pretinieku uguns. Pēc šādas kājnieku uguns taktikas pieņemšanas, artilērija ieņem pozīcijas apakš šo priekšējo ložmetējnieku aizsardzības, un viņas darbība ne ar ko neatšķiras, attiecībā uz kājniekiem, no tās darbības, kāda artilērijai bija kara pirmā pusē. Ja ienaidnieks arī ir pieņēmis tādu pat taktiku, tad artilērijai ir grūtāki vērst savu uguni pret ložmetējniekiem un mašīnplintniekiem; bez tam artilērijai jāpiegriež lielāka nekā agrāk vērība ienaidnieka rezervēm un jāapšauda vietas, kur var būt rezerves noslēpušās. 

IV

Bataljona kaujas kārtība sastāv no pirmās līnijas rotām un bataljona rezerves. Bataljona rezervē var būt divas, viena vai arī rezerves var nebūt nemaz. Normāli no triju rotu bataljona divas rotas pirmā līnijā un viena rezervē. Bez tam kaujas sākumā bataljona rezervē ir arī bataljona smagie ložmetēji. Kad vajadzīgs pastiprināt pirmās līnijas rotas, tad vispirms tās pastiprina ar smagajiem ložmetējiem un tikai pēc tam bataljona  komandieris atbalstīs vai nu daļu, vai arī visu savu rezerves rotu. Kaujas sākumā un arī kauja tālāk attīstoties vajadzīgs uguns un ne cilvēki tādēļ pastiprināšana izdarāma ar ložmetēju pievilkšanu.

Pulka kaujas kārtība sastāv no pirmās līnijas bataljoniem un pulka rezerves; normāli no triju bataljona pulka divi bataljoni stāv pirmā līnijā un viens paliek rezervē. Divīzijas kaujas kārtībā  - no pirmās līnijas pulkiem un divīzijas rezerves; normāli – pirmā līnijā divi pulki un rezervē viens pulks.

Artilērijas uzdevums – veicināt kājnieku virzīšanos uz priekšu; tādēļ artilērijai jāvērš uguns arvienu pret to, kas kuro reizi kavē kājnieku iešanu uz priekšu: ja ienaidnieku ložmetēju uguns kavē, artilērijas uguns jāvērš pret šiem kājniekiem/ ložmetējniekiem; ja ienaidnieka artilērijas tura zem stipras uguns uzbrucēja ložmetējus, artilērijai jālūko apklusināt ienaidnieka artilēriju. 

Kājnieku kaujas sektoru platums atkarājas no uzdevuma un no tam, cik intensīva kauja tiek veikta. Bet šis platums priekš zināmām daļām nevar būt mazāks par zinām normām: citādi būt mazāks par zināmām normām; citādi būs lieki zaudējumi, bez panākuma. Rotas sektora mazākais platums aprēķinās šādi: ņem par normu, ka divi vadi priekšējā līnijā; no šiem vadiem pirmā līnijā būs ložmetēji, bet uzbrukumā pāries arī ar plintēm apbruņoti ļaudis un uzbruks ķēdes iekārtā (pastāvīgi atrodas ķēdē un virzās uz priekšu ķēdē); tādēļ šis ķēdes garums ir arī mazākais rotas sektora platums. Lai ķēdē ļaudis neciestu lielus zaudējumus, tad tiem jābūt vienam no otra 1- -12 soļu atālu; tā tad, ja divos vados kopā būs 50 ar plintēm apbruņotu cilvēku, tad rotas kaujas sektors nevar būt šaurāks par 500 soļiem. No rotas sektora platuma aprēķināmi bataljonu, pulku un divīziju sektori – saskaitot cik rotu būs pirmā līnijā un pieskaitot nelielus (25-50 soļu) pārtraukumus (intervāls) starp rotām, bataljoniem un pulkiem. Intervāli starp karaspēka daļām uz kaujas lauka ir nepieciešami, lai būtu kustības svabadība un lai karaspēka viena daļa nejauktos otrā pie virzīšanās uz priekšu, virziena mainīšanas un citām kaujas darbībām.

Kad augšā aprakstītā uzbrukšanas metode (ar ložmetējiem priekšējā līnijā) kļuva zināma, tad ļoti bieži bija dzirdamas domas, ka šāda uz priekšu virzīšanās būšot ļoti lēna un ka vis uzbrukums atkarāsies no nedaudzajiem ložmetējiem; ja priekšējā līnijā atrodošies četri ložmetēji neies uz priekšu, tad nekustēsies uz priekšu arī visa rota. Man bija vairākas reizes izdevība redzēt šādu uzbrukumu no ienaidnieka puses, bez tam divas reizes man bija izdevība būt arī uzbrucēju pusē (1918.g. Ukrainā) – un es pārliecinājos, ka uzbrukuma ātrums nebūt nav mazāks nekā tad, kad uzbrukumu izdara strēlnieku ķēdes. Tieši otrādi – tas ir daudz veiklāks, vieglāki pārvaldāms un izdevīgāks priekš manevrēšanas. Kas zīmējas uz to it kā četri ložmetējnieki velkot visu rotas uzbrukumu, tad strēlnieku ķēdes var būt tas pats, ja nodaļu komandieriem  nebūs pietiekoši dūšas virzīt savas nodaļas uz priekšu. Vispār priekšējo kaujas līniju uz priekšu virzīšana atkarājas no līnijās atrodošamies priekšniekiem u morālisko autoritāti darīt iespaidu uz saviem kareivjiem un sajūsmināt tos varonības darbiem.

V

Krievijas ierindu reglamentā bija pieņemtas divējādas ierindu formas: atsevišķa kustībai zem ienaidnieka artilērijas uguns un atsevišķa kustībai plinšu uguns rajonā. Izejot no tam, pie kājnieku apmācības bija pieņemts, ka kājnieku, virzīdamies bija pieņemts, ka kājnieki, virzīdamies uz priekšu, pa priekšu iet caur ienaidnieka artilērijas uguns rajonam un pa šo laiku tie kustas vienā ierindas formā (pozvodna rjadami); pēc tam tie ienāk ienaidnieka plinšu un ložmetēju uguns rajonā un pāriet citādā ierindu formā – ķēdēs. Karā pierādījās, ka uz kaujas lauka šādas artilēlirijas un plinšu uguns rajonu dalīšanās gandrīz nekad nav, īpaši lauku kaujā; ļoti bieži kauja iesākas ar plinšu uguni un artilērijas uguns sākas pēc tam, vēlāki; ļoti bieži kā artilērijas, tā plinšu uguns sākas vienā un tanī pašā laikā, un tikai retos gadījumos – pa lielākai daļai pozīciju karā – varēja darīt kustības, droši zinot, ka še ir artilērijas uguns rajons un tikai tur sākas plinšu uguns rajons. Dibinoties uz to, ka lauka karā priekšējās līnijās atrodošās rotas nekad nevar zināt, kad viņas var tikt apšaudītas no artilērijas un kad no plinšu – ložmetēju uguns, šim rotām ir katrā laikā jābūt gatavām izturēt ienaidnieka artilērijas un plinšu – ložmetēju uguni, t.i. tām jāpieņem tāda ierindu forma, ka tās būtu spējīgas izturēt nejaušu ienaidnieka kājnieku uzbrukumu ar uguni un ar aukstiem ieročiem; šādā formā rotām ir jāvirzās uz priekšu jau vairākas verstis no ienaidnieka. Tādēļ pie kājnieku apmācīšanas ir nepareizi, ja tiem uzdevumā aizrāda – šī josla ir zem ienaidnieka artilērijas uguns, bet no šejienes sākas ienaidnieka kājnieku uguns.

Pirms lielā pasaules kara sākuma visu Eiropas valstu kara literatūra pilnīgi noteikti un galīgi atsacījās no lineārās taktikas, un ikviena armija apgalvoja, ka viņa darbojas un gatavojas vest karu pēc dziļās taktikas principiem. Taču pats karš pierādīja, ka visas armijas lielāko tiesu veda karu pēc lineārās taktikas principiem. Dziļā taktika bija vērojama vienīgi dažās 1914.g. kaujās un dažās 1917.g. beigu un 1918.g. kaujās.

Atļaušos še īsumā paskaidrot starpību starp lineāro un dziļo taktiku, jo daudziem no lasītājiem šie termini būs sveši. Lineārā taktika sastāv iekš tam, ka pirmā līnija atrodas un iesāk kauju lielākais karaspēka vairums un stiprums – pirmā līnija ir galvenais trieciens, kuram jāizšķir kauja; tālākās līnija atrodošo karaspēka daļu uzdevums ir pabalstīt pirmo līniju, papildinot pirmo līniju vai arī izdarot triecienu sekojot pirmai līnijai un šo triecienu uzlūkojot par pimās līnijas trieciena turpinājumu. Ja pirmai līnijai gadā neizdevība, tad citu līniju uzdevums ir izlabot stāvokli, aizsargājot pirmās līnijas atkāpšanos, bet ne kaujas izšķiršana, kura tika gaidīta no pirmās līnijas un pēdējās neizdevība jau ir to izšķīrusi. Vecos laikos un arī viduslaikos un jauno laiku iesākumā šis, tā sauktais līnijas patiesībā arī bija tieši viena no otras atšķiramas. Turpretim tagad, kur kaujas lauks ir stipri izplatījies plašumā un dziļumā, šīs līnijas ir jāņem pēc uzdevuma, ņemot lielāka karaspēka savienības – divīzijas vai korpusus un divīzijas vai korpusu rajonos kājnieku pulkus un artilēriju: ja pirmās līnijas pulki ir sakauti, tad divīzijas vai korpusa rezerve lūkoja tikai izglābšanos no galīgas iznīcināšanas, bet pavisam nedomāja izšķirt kauja sev par labu, tāpat tas bija, ja pirmās līnijas divīzijas vai korpusi tika sakauti – tad armijas rezerves lūkoja un centās tikai izglābt viņas no iznīcināšanas, bet ne vairāk.

Pavisam citādi tas ir, lietojot dziļās taktikas principus. Še pirmā līnija, jeb pareizāki – priekšā, atrodošās karaspēka daļas tikai ievada kauju, zināms, ja viņas to spēj, tad arī izšķir; bet vispār kaujas izšķiršana piekrīt rezervēm, pie tam pēdējie pavisam nedrīkst piekrist vērības tam, ka veicās pirmām līnijām. Pirmās līnijas var būt galīgi sakautas, bet rezerves galīgi sakauj ienaidnieku – tā vadīja kaujas un pastāvīgi uzvarēja Napoleons. Pie tam zem nosaukuma „rezerve” nedrīkst saprast un skaitīt tikai tās karaspēka daļas, kuras atrodas aizmugurē, bet arī tās, kuras tiek vēlāki kaujas vietās – pēc tam, kad pirmās līnijas jau atrodas sīvās kaujās un varbūt  jau sakautas vai pat iznīcinātas. Pirmās līnijas ir tikai, tā teikt – taustei, kamēr dūrieni nāk pēc tam. Lai šie taustekļi labi varētu pārliecināties par to, kas pret viņiem atrodas, viņi dažreiz var tikt arī nolauzti vai iznīcināti, bet vispārējai lietai tas neskādē, ja tikai tie ir izpildījuši savu uzdevumu. Vispār dziļās taktikas lietošanu uzskata par kara mākslas augstu pakāpi, bet lineārās taktikas lietošanu par – kara mākslas pagrimšanas sekām. Tas nav arī apstrīdams, jo lielajā karā šī patiesība apliecinājās vai katrā karā. Tādēļ kājnieku (t.i. galvenās ieroču grupas) darbībai jābūt dibinātai uz dziļās taktikas principiem. Tādēļ ka pie uzbrucēja, tā pie aizsargātāja nedrīkst būt ka šī ir mūsu vienīgā galvenā uzbrukuma līnija, ka tā ir ienaidnieka uzbrukšanas līnija, bet tā ir ienaidnieka aizsargu līnija – pozīcija. Šādus ieskatus pieņemot, uz kaujas lauka radīsies vienmēr nejaušas, nepārspējams grūtības. Ja uzbrūkot mums no lidotājiem būs ziņas, ka tur un tur atrodas ienaidnieka pozīcija un pieņemsim, ka mums visas grūtības būs pie šīs pozīcijas ieņemšanas, bet uzbrūkot mēs nejauši būsim satikti no ienaidnieka ložmetējiem, kuri atradīsies kādu vērsti priekš ienaidnieka pozīcijas – tad mēs būsim pārsteigti, pirmās līnijas būs satriektas un vairs uz priekšu neies. Ja mēs pie aizsargāšanās pieņemsim, ka uzbrūkošā rota ir ienaidnieka galvenā uzbrukšanas ķēde, tad mēs piegriezīsim tai mūsu galveno vērību, viņas apturēsim ar savu uguni, bet caur šo reto izlūku ķēdi ienaidnieks noteikti izzinās mūsu galveno aizsargu līniju, un tādēļ viņa uz priekšu virzošie vieglie ložmetēji ļoti aprēķināmi izmeklēs savus virziena ceļus un bez zaudējumiem nāks uz priekšu un tad tik stipri saistīs mūs ar savu uguni, ka viņu tālākais uzbrukums būs daudz vieglāks. Ir  vajadzīgs pieņemt, ka briesmas nedraud no plašuma līnijām, bet no dziļuma – kā mums tā ienaidniekam.

VI

Aplūkosim šādu gadījumu. Virzās uz priekšu mūsu pirmā līnija (vienalga, vai tā būs pēc veciem paņēmieniem strēlnieku ķēde, vai pēc jauniem paņēmieniem vieglo ložmetēju sadaļas), mums no svara šoreiz tikai tas, ka šis galvenais uzbrucējs tieši – bez priekšējām daļām – virzas uz priekšu. Uz vietas stāvošais ienaidnieks, kuram ir noteikti zināmi visi attālumi, pielaiž uzbrucēju uz zināma attāluma, un tad, uz reizi atklāj pret viņu no daudzajiem ložmetējiem viesuļa uguni. Labākā gadījumā uzbrucējs atradīsies visvairāk uzbrukšanai piemērotā ierindu formā un tādēļ būs spējīgs bez kavēšanās piemēroties vietējiem zemes apstākļiem un paslēpties no ienaidnieka uguns, uztaisot sev mazus ierakumus – un vairāk nekā. Viņš jau būs atklājis ienaidniekam savus uzbrukšanas spēkus, un ienaidnieks, kura smagie ložmetēji jau iepriekš būs uzstādīti un nozīmēti priekš dažādiem attālumiem, būs pilnīgi spējīgs neļaut kustēties mūsu uzbrukšanas līnijai, pārklājot to ar tik mērķētu uguni pie katra kustības mēģinājuma, ka tā varēs tikai sēdēt uz vietas. Lai uzbrucējam būtu iespējams neparādīt savus uzbrukšanas spēkus ienaidniekam, tad uzbrucēja priekšā ir jābūt taustekļiem – izlūkiem, kuru uzdevums ir piespiest ienaidnieku parādīt savus ložmetējus. Priekš šī mērķa sasniegšanas uzbrucēja ložmetēju nodaļām jāizsūta uz priekšu izlūku ķēdes – apmēram 500 -600 soļus uz priekšu; šīm ķēdēm nav jābūt stiprām, pilnīgi pietiks, ja būs izsūtīti uz priekšu no katra pirmās līnijas vieglā ložmetēja 2-3 cilvēki no ložmetēja ļaudīm, jo tad tie būs savu darbību pabeiguši, tiem jāatgriežas pie sava ložmetēja. Atgriezdamies tie dos saviem ložmetējiem ziņas ne tikai par to, kur tieši atrodas ienaidnieka ložmetējs, bet arī par to, kā pašu ložmetējam būs visizdevīgāk uz priekšu virzīties, lai katras ložmetēju grupas komandieris, tūlīt pēc izlūku atgriešanās, var lietderīgi un noteikti izlietot savu ložmetēju.

Šos ložmetēju izlūkus nekādā ziņā nedrīkst samainīt ar retām strēlnieku ķēdēm. Visretākās strēlnieku ķēdes tomēr paliek par pirmās līnijas kaujas vedējiem, kamēr ložmetēju izlūku ķēdes ir tikai izlūki, bet ne kaujas vedēji, kaujas vedēji ir iepakaļ palikušie ložmetēji. Ložmetēju izlūku ķēdes galvenais uzdevums ir, atklāt ienaidnieka spēkus – ložmetējus; priekš tam pietiek, ja uz katra vada sektora būs divi izlūki. Šie divi cilvēki vienmēr atradīs uz sava sektora vietas, kur viņi būs noslēpti no ienaidnieka uguns. Tāpēc tie cietīs ļoti maz zaudējumu, bez tam ienaidniekam nāksies ļoti grūti apšaudīt cilvēkus, kuri atrodas 200 -300 soļu cits aiz cita. Pašu ložmetēju uguns arī tos neķers, jo uz tik lielas platības viņi varēs novērsties uz sāniem no ložmetēju mērķiem; bez tam pašu ložmetēju uguns trajektorija tos neaizskars, ja arī tie atrastos šo ložmetēju uguns virzienā. Pašu ložmetējiem jālūko vest krusta un flanga uguns, kādā gadījumā uguns nekad neaizskars savus izlūkus. Ienaidnieks nebūs spējīgs aprobežot šās izlūku ķēdes kustības, jo nespēs tos turēt zem pastāvīgas uguns. Tāpēc, izlietojot ienaidnieka uguns pauzes, izlūki varēs pēc vajadzības – iet uz priekšu, uz sāniem, kā arī sūtīt ziņās iepakaļ atrodošiem ložmetēju komandieriem. Ja pat pieņemtu tādu gadījumu, ka šie izlūki būtu arvienu apakš tādas ienaidnieka uguns, ka tie nevarētu kustēties, tomēr tie atnestu savu labumu pat palikdami uz vietām – pie viņiem varētu pienākt attiecīgie ložmetēji un saņemtu no viņiem ziņas.

Lai šādu kaujas darbību izvestu dzīvē, vajadzīga ļoti pamatīga, visai komplicēta iepriekšējā apmācība, jo bez tās šāda uzbrukšanas metode nedos panākumu. Bet iepriekšējā, lai tā arī būtu viskomplicētākā apmācība tak ir daudz lētāka, nekā lielie cilvēku dzīvību zaudējumi pie tā saucamās rupjās cilvēku masu uzbrukšanas. Tikai pateicoties šādai komplicētai un pamatīgai apmācībai Vācija bija spējīga vest četrus gadus sekmīgu karu pret pārmērīgi lielo spēku pārsvaru pretējā pusē. Mūsu mazai Latvijai it īpaši jāpiegriež vērība uz to, lai ar kara mākslu pieaudzētu mūsu mazos spēkus tam varbūtējam gadījumam, kad nāktos mēroties ar lieliem ienaidnieka spēkiem. 

Augšā aprakstītā veidā virzoties uz priekšu, ložmetēji nekad nenokļūs zem ienaidnieka uguns; tāpēc ložmetēju uz priekšu virzīšanās būs apdomāta un plānveidīga, un caur to tie vienmēr būs spējīgi turēt ienaidnieka kājnieku galvenos aizsargu spēkus – ložmetējus – zem savas stiprās uguns, ar kuru tie sagādās pilnīgu iespēju savām ar plintēm apbruņotām nodaļām (t.i. auksto ieroču uzbrukumu vedējam) bez lieliem zaudējumiem virzīties uz priekšu. Šādu uzbrukuma veidu es novēroju 1916.g. decembrī Dobrudišā. Še 61. Kājnieku un 10.Sibīrijas strēlnieku divīzijas, atrazdamās priekšlaikus ierīkotos ierakumos, nebija spējīgas aizturēt ienaidnieka uz priekšu iešanu. No visām rotām nāca ziņas: „Mēs nevaram galvas izbāzt no ierakumiem, jo pār pašu brustvēra virsu patstāvīgi svilpo ienaidnieka ložmetēju lodes! Pie tam ienaidnieka kājnieki nebija nemaz redzami – šāva tikai ložmetēji”. Šādus uzbrukumus bija iespējams apturēt vienīgi tikai ar pārmērīgu artilērijas uguni un pārmērīgu lādiņu izšķiešanu, izdodot pavēles atklāt artilērijas uguni pat uz atsevišķiem ienaidnieka kareivjiem, t.i. ienaidnieka ložmetēju izlūkiem. 

Auksto ieroču kaujas vedēji ( ar plintēm apbruņotie un ložmetējniekiem iepakaļ atrodošies kājnieki)  virzas uz priekšu lēcieniem – no vienas aizsegtas vietas uz otru. Pie tam viņiem jālūko ieņemt flanga stāvokli  pret ienaidnieka daļām vai ložmetējiem. Vada sektorā flanga stāvokli būs reti iespējams iegūt, bet rotas un bataljona sektoros tas būs diezgan bieži iespējams. Pārskriešana no vienas aizsegtas vieta uz otru ir jāizdara ķēdes kārtībā, lai pastāvīgi viens kareivis būtu no otra attālumā no 5 -10 soļiem.

VII

Pēc Krievijas ierindu reglamenta strēlnieku ķēdē kareivji atradās cits no cita viena soļa attālumā – viens solis skaitijās par normālu attālumu, kas gan varēja tikt mainīts. Vācu armijā normālais attālums bija divi soļi. Pirmās kaujās, 1914.g., ķēdes patiesībā arī bija ļoti biežas un strēlnieki gāja cits no cita 1 -3 soļus attālu. Tāpēc arī šo pirmo kauju zaudējumi bija ļoti lieli. Aiz pēdējā iemesla ķēdes pakāpeniski tika rīkotas arvienu retākas, t. i. Attālums starp atsevišķiem ķēdes strēlniekiem tika palielināts. Bet tā kā labi apmācītu un kara piedzīvojumiem bagātu kareivju, apakšvirsnieku skaits pastāvīgi mazinājās un karaspēka daļas lielāko tiesu sastāvēja no rezervistiem, kuru morāliskās īpašības bija daudz zemākas nekā miera laika sagatavotu  karavīru, tad – jo retāka ķēde kļuva, jo vājāka tā palika, ļoti bieži reta ķēde uzbrukumā pat negāja un ja arī gāja, tad visai lēni. Aiz šā iemesla tad arī 1916.g. priekš straujiem uzbrukumiem tika lietotas diezgan biežas ķēdes. Bez tam reta ķēde ieņem ļoti lielu plašumu, caur ko, pie maz apmācītiem kareivjiem, apakšvirsniekiem u virsniekiem, ļoti grūti nākas vadīt ne tikai rotas ķēdi, bet arī vada un pat nodaļas ķēdi. Ja vadā 40 strēlnieku un tie izies ķēdē uz 10 soļiem cits no cita, tad vads ķēdē ieņems 400 soļus, tādēļ še būs vajadzīgi labi apmācīti strēlnieki, posmu un nodaļu vadītāji. Lielais karš pierādīja, ka biežas ķēdes cieš pārāk lielus zaudējumus un ka retas ķēdes no labi apmācītiem kareivjiem var izdarīt to pašu ko biežas. Tāpēc, ja negrib ciest lielus zaudējumus, ja negrib ziedot cilvēku dzīvības pret apmācīšanas grūtībām – jāved karš ar retām ķēdēm. Vācijā kara laikā tika ieviests kareivju attālums ķēdē – seši soļi (ja kareivja aizņemtās vietas platumu rēķina vienu soli, tad (6+1) iznāk – 7 soļi). Kauju piedzīvojumos šis attālums arī izrādījās drusku par mazu: kad ķēde vēl ir tālu no ienaidnieka, kad nav vēl katru brīdi paredzama auksto ieroču un rokas granātu darbība, tad strēlnieki ķēdē var būt cits no cita 10 – 12 soļu; kad ienaidnieks jau ir tuvu, kad tuvākā drīzumā paredzama uzbrukšana ar aukstiem ieročiem (t. i. Kad ķēde ir apmēram 400 metrus no ienaidnieka), tad starp ķēdes kareivjiem izdevīgākais attālums ir 6 soļi. Ja vada strēlnieki būs cits no cita uz 10 soļiem, vads no 40 strēlniekiem ieņems 400 soļu plašu sektoru, un tāpēc vada pārskatīšana būs ļoti grūta. Tāpēc vadu dala – nodaļas un posmi – iegūs ļoti lielu nozīmi, ja nodaļu un posmu vadītāji būs tādi priekšnieki, kas ar savu piemēru bīdīs un virzīs strēlniekus uz priekšu. Šim apstāklim ir jāpiegriež lielāka vērība šo priekšnieku apmācīšanai un kopdarbībai. Kad vads iziet ķēdē, vajadzīgs vada nodaļas atdalīt citu no citas ar nelielu starptelpu. Ja vadam dos 400 vai 600 soļus lielu kaujas sektoru, tad tas nenozīmē, ka vads izdalīs 400 vai 600 soļus uz vada, strēlnieku skaitu un iznākumu no šīs dalīšanas noteiks par attālumu lielumu starp strēlniekiem ķēde. Strēlnieki posmos atradīsies uz tāda attāluma cits no cita, kā tas būs vajadzīgs un izdevīgi (6-12 soļi), bet katrā nodaļā starp posmiem būs lielāki attālumi un viena nodaļa atradīsies no otras uz tik liela attāluma, ka lai viss vada sektors būtu ieņemts. Tādā veidā būs izdevīgāka pārvaldīšana un vadīšana un arī izdevīgāk varēs izlietot dažādus zemes apstākļus priekš strēlnieku noslēpšanas no ienaidnieka uguns un redzēšanas.

Visa vada ķēde var būt uz vienas līnijas, bet var arī būt tā, ka nodaļas sakārtojas pakāpeniski – pirmā un trešā priekšā un otrā un ceturtā nodaļas 100 – 200 soļus atpakaļ pret savām vietām pirmā līnijā. Pēdējā būs tā saucamā šahgalda kārtība. Uz līdzenas, atklātas vietas ir izdevīgāk turēt vadu vienā līnijā, jo būs mazāki zaudējumi: kad nodaļas atradīsies šahgalda kārtība, tad no tāluma (no ienaidnieka redzes stāvokļa) skatoties izliksies, ka visa ķēde ir vienā attālumā; tāpēc ienaidnieks to arī apšaudīs kā vienu ķēdi, bet pie tāluma aprēķināšanas kļūdām un pie ložu plašas izsēšanās, kas neķers vienu līniju, tas var ķert otru. Bet kad ir iespējams atrast paslēpšanās vietas, tad šahgalda kārtībā slēpšanās vietas var labāki izmantot, īpaši nelielos attālumos no ienaidnieka.

Pie strēlnieku ķēdes uz priekšu virzīšanās jāpiegriež sevišķa vērība tam momentam, kad ložmetēji ir jau nokļuvuši pie ienaidnieka tik tuvu, ka tiem ir jāpaliek uz vietas (piem. 200 metrus no ienaidnieka) un strēlnieku ķēdei ejot uzbrukumā, ir jāiet ložmetēju līnijai cauri. Kad vienāda biežuma ķēde, virzīdamās uz priekšu, nonāks līdz ložmetēju līnijai, tad ap ložmetējiem sanāks ienaidniekam sašaujamo ļaužu biežums, bez tam ložmetēju ļaudis sagulsies ar strēlnieku vadu. Tāpēc, strēlnieku vadus uz priekšu virzīt vajag jau priekšlaikus ierīkot ķēdē pietiekoši plašas starpas iepriekš ložmetējiem, lai nonākot uz ložmetēju līniju, šīs starpas būtu tur, kur stāv ložmetēji un nepalielinātu priekš ienaidnieka mērķus pie ložmetējiem un nesajauktu strēlniekus ar ložmetējiem. Strēlnieku ķēdei, uz priekšu virzoties būs neizdevīgi apstāties uz ložmetēju līnijas, jo ložmetēji jau stāv uz vietas, un ienaidnieks jau būs piemērķējies pie šīs līnijas. Bet ļoti bieži uz šīs līnijas tomēr nāksies taisīt pēdējo atpūtas vietu pirms uzbrukuma ar aukstiem ieročiem un rokas granātām, jo ložmetēji bez šaubām būs nostādījušies uz visizdevīgākās pozīcijas. Tādēļ vieta tuvu iepakaļ ložmetējiem nebūs izdevīga priekš apstāšanās, bez tam, apstājoties iekļaus, pārāk liels attālums priekš došanās uzbrukumā. Tuvu priekšā ložmetējiem apstāties uz līdzenas vietas nebūs izdevīgi, jo ar to aprobežos savu ložmetēju uguni.

Vispār retai strēlnieku ķēdei ir šāda slikta īpašība – viņā ļaudis ir pārāk plaši izkaisīti, lai to s varētu pārvaldīt un saturēt savās rotās, tāpēc sliktie un morāliskā ziņā vājie elementi šo apstākli izmanto un izvairās no dalības ņemšanas kaujā – ķēdē paliek arvienu mazāk un mazāk strēlnieku un nevar redzēt, ne zināt, kur trūkstošie palikuši. Tāpēc rotas rezerves vadu ir ieteicami virzīt uz priekšu nodaļu ierindās, nodaļas ieņem to frontes plašumu , kuru vads ieņemtu ķēdē, un katra nodaļas vienas rindas kolonā, ar nodaļas vadītāju priekšgalā un ar viņa vietnieku pakaļgalā, virzās uz priekšu pie tam visas nodaļas var būt vienā līnijā un var arī būt šagalda kārtībā. Vienas rindas kolonnas uz lielākiem attālumiem no ienaidnieka cieš mazus zaudējumus kā no lielgabalu, tā no kājnieku uguns. Vairāk tuvojoties pie ienaidnieka, kad tāda kārtība sāks ciest no kājnieku uguns lielākus zaudējumus nekā strēlnieku ķēde, tad tai ir ļoti viegli izrētoties ķēdes kārtībā. Šādas vienrindu kolonnas ir ļoti viegli iet uz priekšu un izlietot visās segtās vietās priekš noslēpšanas; bez tam uz lieliem attālumiem šādas kolonnas ir ļoti grūti ieraudzīt un tādēļ arī apšaudīt, un kareivji paliek pastāvīgi savu vadītāju uzraudzībā, apakšnieki ņem priekšzīmi no priekšniekiem.

Bet šādās kolonnās ir jāpiegriež liela vērība pareiza virziena uzturēšanai, tāpēc ka katra kolonna ejot meklē izdevīgāku ceļu, kā iešanas, tā noslēpšanās ziņa, caur to daža var nokļūt nepareizā virzienā. Virziena turētāji še būs nodaļu vadītāji un tādēļ būs arī iespējams tos instruēt, lai viņi uztura pareizo virzienu.

VIII

Izejot no visa augšā teiktā, redzams, ka visizdevigāki ir, ja kājnieku rota sastāv no 3 vadiem. Katrā vadā vajadzīgi ložmetējnieki un strēlnieki, visizdevīgākais – divi vieglo ložmetēju vai mašīnu plinšu nodaļas un divas strēlnieku nodaļas. Kas zīmēja uz smagajiem ložmetējiem, tad tos nav izdevīgi turēt par rotas sastāvdaļu, jo smagie ložmetēji apgrūtina  rotas kustības spējas un ne katrā rotas kaujas darbības gadījumā tie var tikt izdevīgi izlietoti. Tāpēc izdevīgāk smagos ložmetējus turēt kā bataljona sastāvdaļu.

Smago ložmetēju uguns ir daudz tiešāka; smagais ložmetējs atrodas uz ciešas lafetes, to var labi nomērķēt, nostādīt, un šaušana šo nostādīšanu maz nokustina; smagais ložmetējs iz spējīgs vest ilgu uguni, tāpēc vispār kā uguns vedējs tas ir daudz stiprāks par vieglajiem ložmetējiem un mazina plintēm. Bet viņa smagums dara to grūtāki izlietojamu. Viņu nevar ātri un viegli – nemanot  pārvietot, tādēļ ka viņa uzstādīšana uz pozīcijas tā viņa darbība tiks ātri no ienaidnieka ieraudzīta, un ienaidnieks ar savu artilēriju lūkos to iznīcināt. Aiz šā iemesla nav izdevīgi smago ložmetēju pie uzbrukšanas sūtīt uz priekšu, kā to dara ar viegliem ložmetējiem. Pie uzbrukšanas smagā ložmetēja darbība sastāv iekš tam, ka, izsūtīts priekš pirmās līnijas atrodošos rotu uguns pastiprināšanas, tas virzas uz priekšu, uzmeklē sev kādu augstāku paslēptu vietu un no turienes ved uguni pāri par priekšējiem viegliem – ložmetēju strēlnieku galvām. Ja tam neizdodas ieņemt kādu augstāku vietu, tad jālūko ieņemt citāda vieta, no kurienes tas, palikdams iepakaļ varētu vest uguni no flanga vai pār karavīru galvām. Priekš smagā ložmetēja nav no svara, vai būs kādus 200 -300 soļus tuvāku vai tālāku no ienaidnieka, bet priekš viņa ir sevišķi no svara, lai tas netiktu pamanīts no ienaidnieka artilērijas, kura lūkos to iznīcināt un no kuras tam, lieluma dēļ, ir grūti izvairīties – uz daudz maz klaja lauka smago ložmetēju ir viegli pamanīt, īpaši kad tas kustas – pārvietojas. Tāpēc smago ložmetēju darbs pie uzbrukšanas lielāko tiesu ir  - stipras uguns vešana no izdevīgas pozīcijas iepakaļ vieglo ložmetēju līnijai. Tāpēc arī nav izdevīgi smagos ložmetējus izdalīt vienlīdzīgi  pa visu fronti – tie jāsūta tur, no kurienes tiem ir izdevīgāki vest uguni. Bez tam, atrodoties drusku iepakaļ, smagie ložmetēji spēlē savā ziņā aizsargu lomu: ja uzbrukums neizdodas un ienaidnieks izlieto šo momentu pāriedams pretuzbrukumā, tad smago ložmetēju uguns dos mūsu priekšējām līnijām aizsardzību priekš sakārtošanās un jauna stāvokļa ieņemšanas.

Pie aizsargāšanās, kad ir iespējams taisīt ierakumus, tādēļ arī labi nostādīt, noslēpt vai nomaskēt smagos ložmetējus – tad, zinām, tiem jāatrodas uz pirmās līnijas. Bet arī te aizsargāšanās ir visai izdevīgi noslēpt ložmetēju aiz pozīcijas tādā vietā, no kuras tas varētu šaut pāri par pirmās līnijas cilvēku galvām – caur to būs sasniegts pozīcijas blīvums. Protams, šiem iepakaļ atrodamies ložmetējiem jābūt nostādītiem tā, ka lai uzbrucēja artilērija tos nepamanītu; pretējā gadījumā tie zaudēs katru nozīmi.

Tā tad bataljonā jābūt smago ložmetēju rotai uz tik daudz vadiem, cik bataljonā ir kājnieku rotu, lai vajadzības gadījumā varētu katru kājnieku rotu pastiprināt ar smago ložmetēju vadu (pozīciju karā tas bieži nāks priekšā, turpretim durkļu lauku karā šie ložmetēju vadi tiks sadalīti starp kājnieku rotām nevienlīdzīgi).

Pozīciju karā un lauka karā pie sīvām, izšķirošām kaujām ar lieliem spēkiem uz šauriem frontes sektoriem – smagie ložmetēji spēlē ļoti lielu lomu, pateicoties savai ciešās uzstādīšanas sistēmai. Pie pāriešanas uzbrukumā vieglie ložmetējnieki un strēlnieki taisa savu pirmo lēcienu uz priekšu – zem smago ložmetēju aizsardzības. Smagie ložmetēji, ieņemdami iepriekš uzmeklētas vietas, ar savu stipro uguns pabalsta un aizsargā katru pirmās līnijas kustību uz priekšu. Sīvā kaujā, kad no iepakaļ atrodamies pozīcijām nav iespējams vest uguni, smagie ložmetēji jāizvirza pirmā līnijā. Tādā gadījumā smago ložmetēju vadam jāpiešķir frontes sektors apmēram 200 soļu platumā un pa abām pusēm jānostāda pa kājnieku vadam. Tādā veidā uz priekšu virzoties smagie ložmetēji tuvojas ienaidniekam līdz apmēram 400 metriem (vieglie ložmetēji līdz 200m); no šās pēdējās pozīcijas tie sagatavo un pabalsta strēlnieku uzbrukumu. 

Liela loma smagajiem ložmetējiem pie nakts kaujas, ja tie ir dienā uzstādīti un nomaskēti; tad naktī tie var vest uguni kā pie aizsargāšanās, tā pie uzbrukuma. Pie nodamātā nakts uzbrukuma smagie ložmetēji tiek  pirms tumsas iestāšanās  nostādīti attiecīgās vietās, no kurām tie varētu pāri par pirmo līniju cilvēku galvām turēt zem uguns ienaidnieka pirmās līnijas. Tumsai iestājoties, kad uzbrucēja pirmās līnijas virzās uz priekšu, smagie ložmetēji ar savu uguni neļauj aizsargāties, aizsargātājs nespēj tos iznīcināt ar savu artilērijas uguni.

Šādu smago ložmetēju darbību es novēroju 1916.gada decembrī Dobrudšā. Naktī no 13. Uz 14.decembri 61.divīzijas atgāja uz jaunu pozīciju, kura sastāvēja no vienkāršiem ierakumiem un divu metru platiem drāšu aizogojumiem. 14.dec. pa dienu ienaidnieks pietuvojās pie šīs pozīcijas apmērām uz 1000 soļiem. Viss rajons priekšā pozīcijai bija atklāts un tādēļ ļoti apšaudāms no plintēm un ložmetējiem, kā arī no artilērijas, kura ieņēma ļoti labas pozīcijas ar izdevīgiem novērošanas punktiem, tā ka ienaidnieka artilērija neuzdrošinājās sacīksti pat iesākt un no ienaidnieka artilērijas nebija ko baidīties ne artilērijai nedz kājniekiem. Tumsai iestājoties ienaidnieka izlūki sāka virzīties uz priekšu, pret viņiem tika atklāta kājnieku uguns. Tad iesāka strādāt ienaidnieka ložmetēji, kuri dienas gaismā uguni neveda, lai netiktu novēroti no artilērijas; šie ložmetēji veda uguni pār ierakumu brustvēra virsu. No viena pulka (242) visām rotām nāca ziņojumi, ka nav iespējams izbāzt galvu no ierakumiem, jo pār brustvēra virsu svilpo ložu lietus, un ka ienaidnieka izlūki vai priekšējās līnijas posta drāšu aizžogojumus. Tikai ar ārkārtīgi stipru artilērijas uguni un pateicoties tam, ka ienaidnieka artilērija bija nespējīgāka, izdevās atsist šo uzbrukumu, kurš bija sagatavots, pabalstīts, aizsargāts vienīgi ar izdevīgu un lietderīgu smago ložmetēju izmantošanu lauka kustības karā. 

Radziņš

Publicēts:

Radziņš, P. Piezīmes par kājnieku kaujas vešanu. Latvijas Kareivis, 1920., nr.100., 22.jūnijs, 1.lpp.; nr.103., 26.jūnijs, 3.lpp.; nr.105., 30.jūnijs, 2.lpp.; nr.106., 1.jūlijs, 1.-2.lpp.; nr.107., 2.jūlijs, 1.lpp.; nr.108., 3.jūlijs, 1.-2.lpp.; nr.109., 4.jūlijs, 1.-2.lpp.