Skutāns, Gints. Muižu izcelšanās Jaunpiebalgā. Historia.lv (08.02.2017.)

Skats no Oļu kalna uz Kāpurkalna ezeru, priekšplānā redzams Roberta Ruķa uzstādītais Māras baznīcas akmens. Ginta Skutāna foto 2016.gada novembrī.

Gadsimtu gaitā Jaunpiebalgas draudzē bija izveidojušās sešas muižas – Piebalgas Jaunāmuiža, Mācītājmuiža, Zosena, Kāpurkalna, Rankas un Saliņu muižas. Jaunā muiža (Neuhof) bija senākās Virdes vakas centrs, kas izveidojās par Jaunpiebalgas centru.Īpašnieki muižām bija dažādi – Zosena muiža piederēja valstij (t.s. Kroņa Zosens ‑ tolaik Krievijas impērijas īpašums), Rankas un Saliņas muižas vācu baroniem,bet lielākā daļa – Jaunāmuiža un Kāpurkalns grāfu Šeremetjevu dzimtai. Mācītājmuiža bija un ir ev. Luteriskās baznīcas īpašums.

No 13.–15.gadsimta par Jaunpiebalgu nav rakstu ziņu, kas varētu liecināt par vācu vai vietējo augstmaņu muižu pastāvēšanu. Tas pierāda, ka Virdes un Rankas vaku zemnieki Livonijas laikā maksāja nodevas tieši Rīgas arhibīskapam, kurš līdz ar to šeit vasaļiem lēņus neierādīja. Situācija mainās ar 16.gadsimtu, kad minēti Johana Blūma īpašumi Virdes vakā 1530.gadā, kurus viņš pārdod Jākobam Tīzenhauzenam. Redzams, ka ar 16.gadsimtu Piebalgā mēģina nostiprināties ietekmīgā arhibīskapa vasaļudzimta – Tīzenhauzeni no tuvējiem Ērgļu un Cesvaines pilsnovadiem. Līdz ar Livonijas karu nedaudzie vietējie vācu vasaļi zaudē savus īpašumus Piebalgā, un viņu vietu aizņem Polijas karalim uzticamie. Pēc tam atkal zviedri lielāko daļu muižu konfiscē par labu valstij. Ar 1710.gadu abas Piebalgas iegūst grāfi Šeremetjevi, bet 1820.gadā klāt piepērk arī vācu Veļķu muižu. 19.gadsimtā vidū vācu baroniem Piebalgas draudzēs bija palikušas tikai četras muižas – Vāckalns (jeb Cirsti), Grotūži, Ranka un Saliņas.

Par Ranku pirmās rakstītās ziņas ir tikai no 1528.gada 25.februāra, kad Rīgas arhibīskaps Šenings to izlēņo savam vasalim Kerstianam fon Rozenam. Rakstos ir kļūdainas norādes, ka šo datumu būtu jāsaista arī ar Rankas draudzes pastāvēšanu. Par patstāvīgas draudzes un baznīcas pastāvēšanu Rankā vēstures avotos trūkst drošu ziņu, bet 17.gadsimta otrā pusē tāda pastāv tikai Jaunpiebalgas un Velēnas draudzes. Saglabājies arī 1540.gada Rankas muižu meža robežu apraksts gar tās īpašumu ziemeļu malu. Šeit valda arī leģendārs un vēsturiski nepamatots ir uzskats, ka Rankas un Druvienas muižu izcelsme saistāma ar Tālivalža dēliem ‑ Rameķi un Druvvaldi (Rameke, Rameko) un Drivinalds (Drivinalde). Patiesībā šie pagasti bija piederīgi jau Adzelei, un no Tālavas tos šķīra lielie Smiltenes meži, bet nosaukumu līdzība ir tikai nejauša sakritība. Arī iespaidīgā Rankas Kaudžu pilskalna formas liecina, ka tas varētu būt ierīkots tikai vācu laikos – 13.gadsimtā vai vēlāk.

Senākās ziņas par Jaunpiebalgas muižu ir no 1601.gada arklu revīzijas, kur par muižu teikts: (..) Gauja plūst gar muižas ēku. 1638.gada arklu revīzija jau Vidzemes visā bijušajā Virdes vakā uzrāda tikai zemnieku saimniecības, bet nav minētas pastāvošas muižas saimniecības. Par pašu Piebalgas Jaunomuižu teikts tikai īss teikums – tā ir postažā pamesta pusmuiža (Viehof – lopu muiža). Redzam, ka pēc poļu-zviedru kariem muiža ilgu laiku nav varējusi atjaunoties.

19.gadsimtā Kāpurkalns (vāciski Kaperhof) bija tālu pazīstams ar savām Māras dienas gadatirga tradīcijām 15.augustā, par kurām mutvārdu tradīcijā pastāvēja dažnedažādi nostāsti. Tas piesaistīja vietējos senatnes mīļotājus, un 1923.gadā jaunizdomājumu plejādi aizsāk skolotājs Augusts Rudītis, Kāpurkalnā saskatot senākā Piebalgas novada centru. Pārspīlējumi ar katru nākamo pētnieku paaudzi ir tikai gājuši plašumā. Te savijušies patieso vēstures objektu – pusmuižas, viduslaiku kapsētiņas, gadatirgus un dziedinošā ezera tradīcijas ar izdomātajām senvietām, kā, piemēram, mūra pils, pilskalns, koka baznīca, mācītājmuiža, soda vietas, svētkalns u.c. Izpētot vēstures avotu ziņas, patiesā situācija izvēršas pavisam citāda – pārspīlējumi un jaunizdomājumi pēdējā gadsimta gaitā ir uzslāņojušies vienkāršajam un patiesajam stāstam par pieticīgo Kāpurkalna ezeriņu.

Daļu nepamatoto mītu palīdz izkliedēt nesen apgūtie arhīvu materiāli, kas labi atspoguļo pusmuižas izveidošanās apstākļus 17.gadsimta otrā pusē. Diemžēl, zviedru valsts ieviesa Baltijā jaunu muižu dibināšanas ieražu, izspiežot zemniekus no izsenis apdzīvotajām zemēm uz nomalēm. Viņu motivēja iespēja gūt lielākus ienākumus, kā arī ekonomēt laiku, kurā zemnieki no mājām ieradās uz darbiem muižā. Zviedru jaunais saimniekošanas plāns ir tiešais Kāpurkalna pusmuižas ierīkošanas iemesls, kas labi dokumentēts kartēs. 1681.gada revīzija un karte (LVVA, 7404.fonds, 1.apraksts, 924; 926.lietas) Kāpurkalna muižas teritorijā uzrāda četras zemnieku mājas: Kuslis (Kusles), Skrāģi (Shkraij, Skrey), Kapurs (Kapur) un Dzirkstiņi (Sirgsting, Sirckstingh).

Jaunās muižas zemnieku 1681.gada zviedru karte ar Skrāģa [1] un Kusļa [2] mājām, kapellas laukumiņu Lielā ezera ziemeļu pusē un Oļu [3] mājām (LVVA, 7404.fonds, 1.apraksts, 924.lieta).

Nākamo karti mēs atrodam no 1690.gada (LVVA, 7404.fonds, 1.apraksts, 1591.lieta), kur trīs pēdējās mājas jau ir pazudušas. Dzirkstiņi un Skrāģi pārcelti uz tagadējām vietām, bet krogs mūsdienu vietā vēl nav ierīkots. Kapurs arī pazudis no savas vietas, bet Kusļa mājvieta atzīmēta kā jaunā pusmuiža. Tā atradās uzkalniņā pie vecā lielceļa (t.s. Kazīnu ceļš : Pēterīši–Kāpurkalns–Jēci), ezera ziemeļaustrumu stūrī, kuru tautā vēl tagad pazīst kā Zelta kalniņu. Šis nosaukums ir liecība no laika, kad tajā gandrīz divsimts gadus atradusies Kāpurkalna pirmā muižiņa.

Zviedru 1690.gada karte ar Kāpurkalna pusmuižu, lielo Dzērvītes ezeru un kapellas vietu (kartē Capell) un Oļu mājām (LVVA, 7404.fonds, 1.apraksts, 1591.lieta).

Atšķirībā no Kāpurkalna, Zosena muiža izveidojas kā kāda zviedru jātnieka īpašums pēc 1638.gada (skatīt E.Dunsdorfs. Divas gudras galvas, 1986). Trešā kartē iezīmētas Zosena muižas zemes 1819.gadā (LVVA, 7404.fonds, 1.apraksts, 2162.lieta), kā arī vecās Kāpurkalna muižas vieta ezera ziemeļu stūrī. Līdz ar to varam secināt, ka pašreizējo mūra pusmuižu lielceļu krustojumā ierīko tikai 19.gadsimta otrā pusē.

Zosēnu muižas 1819.gada karte ar Oļu mājām un Kāpurkalna pusmuižu, Lielo un Mazo Dzērvītes ezeru (LVVA, 7404.fonds, 1.apraksts, 2162.lieta).

Nevajadzīgu sajukumu ir radījis kļūdainais ieraksts privātmuižu pārskatā 1836.gadā, kur Kāpurkalns ir pilnīgi nepamatoti nosaukts par Virdi. Grāmatu sastādīja Drustu barons Heinrihs Hāgemeisters, un tam laikam tas bija oriģināls un nenovērtojams pētījums par Vidzemes muižām. Ņemot vērā pētniecības atrašanos pašos pirmsākumos, tekstā ir pielaistas daudzas kļūdas un pārpratumi, kā, piemēram, Kāpurkalna nosaukums esot cēlies no latviešuvietvārda Kapukalns. Patiesībā mājvārds Kapurs ir saistīts ar vara apstrādi, jo sākotnējā mājvietas tuvumā nav zināma neviena apbedījumu vieta. Autors būs dzirdējis muižnieku aprindās joku par kaimiņmuižas nosaukumu, un uztvēris to kā patiesību. Virdei ir jāatrodas tagadējās Jaunpiebalgas muižas vietā, gar kuru tad arī tek šāda pat nosaukuma upīte.

Tāpat rakstu avotos Kāpurkalnā nav ne mazākās norādes uz baznīcas vai mācītājmuižas pastāvēšanu 17.-19.gadsimtā. Tas atkal pierāda, ka t.s. Kāpurkalna baznīcai bijis pavisam citāds raksturs, nekā parastajām draudzes baznīcām. Šeit bija apbedījumu vieta un nostāsts par zviedru kapsētu ezera krastā (arī Ievu kalniņš), un tajā varam vēl tagad vērot akmens mūra pamatus nelielai celtnei. 1948.gada E.Šņores izrakumi atklāja, ka šeit 13.gadsimtā ir ierīkota jaunkristīto latviešu kapsētiņa. Skaidrs, ka mūra pamati saistāmi ar ļoti mazas kulta celtnes pastāvēšanu ar žogu norobežotajā, iesvētītajā zemē. Taču mums nav skaidra priekšstata par to, kas īsti šeit atradās – miniatūra katoļu baznīca, zvanu tornis, kapella – lūgšanu namiņš vai kapliča. Reformācijas un Livonijas kara ietekmē mazā kapsētiņa tiek pamesta, un tikai 1681.gada kartē tās vieta atzīmēta kā neapstrādāts kvadrātveida laukumiņš, bet 1690.gada kartē tam ir arī nosaukums – Capell. Pēdējais vārds toreiz apzīmēja vispirms vecas, pamestas lauku kapsētiņas, kur iedzīvotāji tradicionāli, baznīcas nesankcionēti pulcējās piekopt vecos katoļu laiku rituālus. Gadsimtu gaitā, senākās pagānu paražas jau bija neatgriezeniski saplūdušas ar katoļu laikos ienestajiem rituāliem, tāpēc izsludināt Kāpurkalna ezeru par senu pagānu laika svētvietu ir pārsteidzīgi.

Kopumā Māras baznīca šeit tika meklēta vismaz piecās vietās – Zelta kalniņā, zviedru kapsētā (Ievu kalniņā), Oļu kalnā, Bērzu birstiņā, pie Zviedru priedes u.c. Taču, veicot zoseniešu vecākās paaudzes aptauju, tika konstatēts absolūts viedoklis par baznīcas atrašanos ezermalas Bērzu birstiņā, netālu no Oļu kalna ar jaunās Māras baznīcas pamatakmeni. Birzī nav nekādu apdzīvotības pazīmju, celtņu pamatus arī neredz, bet ezera krasts vēl pavisam nesen ievērojami uzpludināts. Varbūt senākās baznīcas pēdas meklējamas tālāk, zem ūdeņa līmeņa? Vai arī te bijusi Vidzemes augstienei raksturīgā 7.–9.gadsimta latgaļu ezerpils ar nelielu svētvietu?

Vēl ir nostāsti par to, ka gar Skrāģu krogu gājis Pēterburgas lielceļš. Taču arī to kartes droši novieto tagadējā Vecpiebalgas lielceļa vietā, kurš, apejot Alauksta ezera dienvidus malu, aizgāja uz Skujeni un Rīgu. Patiesība izrādījās daudz vienkāršāka – pāri Kāpurkalna ezeramun cauri Skrāģu krogam gāja tikai šī ceļa ziemas trase, kura no Silakroga Alauksta ezeru šķērsoja daudz taisnākā līnijā, bet līdzenais ezera ledus atviegloja zirgiem vilkšanu. Tālāk trase šķērsoja Gailīšu ezeru, kura krastā atradās otrais ziemas krogs. Nostāsti liecina, ka trešais ziemas ceļa krogs pastāvējis kaut kur Gaujmalā, starp Seviķiem un Ķūģiem.

Abās zviedru kartēs atrodam ierakstītu Kāpurkalna ezera senāko nosaukumu – Lielā Dzērvīte, bet Zosuezeru sauca par Mazo Dzērvīti (mūsdienās arī Mazais ezerīns). Šie senākie nosaukumi mūsdienās ir pavisam aizmirsti, bet to vietā nākuši jaunizdomājumi –Svētezers un Māras ezers. Par Kāpurkalna ezeru izdevās pierakstīt ticējumu, ka tajā nekad neslīkstot cilvēki. Agrāk ezers bija daudz seklāks, kas arī izskaidro šo tautas ticējumu.

Kas noteica lielo neskaidrību ar Kāpurkalna muižu? Acīmredzama ir pētnieku vājā orientēšanās vēstures jautājumos, kā arī muižu vēstures dokumentu un karšu iztrūkums. Šeit nekad nav bijuši tādi meklētie brīnumi kā mūra pils, pilskalns, mācītājmuiža, svētkalni!

Gints Skutāns, Jaunpiebalgā

Literatūra

Hagemeister, Heinrich. Materialien zu einer Geschichte der Landgüter Livlands. Eduard Frantzen’s Buchhandlung, Riga, 1836.–1837.

Latvijas vēstures avoti. 4. sējums. Vidzemes 1638.g. arklu revīzija. E.Dunsdorfa redakcijā. 3. burtnīcas. Rīga, 1938.-1941. 1348 lpp.

Livländische Güterurkunden. Hrsg. von H.Bruining und N.Busch. Bd.I. Riga, 1908. L, 788 S. IX Taf.; Bd II.Riga, 1923, XXIII, 923 S.

Švābe A. Die älteste schwedische Landrevision Livlands. (1601). Latvijas Universitātes raksti. Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes sērija. II sējums, Nr. 3. Rīga. 1933. 337.-596. lpp.

Saīsinājumi

LVVA – Latvijas Valsts Vēstures arhīvs