Svētā Jāzepa katedrāle Liepājā

„Katoļu draudze Liepājā bijusi visos laikos”, saka Sv. Jāzepa draudzes prāvests Gatis Mārtiņš Bezdelīga, kad uzsākam sarunu par katoļu izcelsmi un skaitu Kurzemes pusē. Un, tas sasaucas ar profesora Heinriha Stroda fundamentālajā pētījumā „Latvijas katoļu baznīcas vēsture” apkopotajiem faktiem. Vispirms jāatzīmē, ka līdz Mārtiņa Lutera reformācijas izplatībai 16.gadu simtenī, citas kristīgās konfesijas, bez katoliskās, mūspusē nemaz nepazina.

Kurzemes un Zemgales hercogiste bija stingri luteriska zeme, kurā valdošā luterāņu baznīca atradās priviliģētā stāvoklī, taču no 1561.gada lēņa atkarībā no katoliskās Polijas. Ar to arī varētu izskaidrot, ka, atšķirībā no Vidzemes un Rīgas, Kurzemē ar 1617.gadu katoļiem dievkalpojumi bija atļauti, un faktiski tiem tika piešķirta ticības brīvība. Dažu Kurzemes muižnieku radnieciskās saites ar Poliju veicināja katolicisma izplatību arī Kurzemes pagastos, piemēram, Liepājai tuvējās kultūrvēsturiskajās suitu zemēs. Kurzemes hercoga Jēkaba valdīšanas beigu posmā katoļu skaits Kurzemē sasniedza 20 000 cilvēku, un viņi veidoja divdesmito daļu no visiem hercogistes iedzīvotājiem. Starp viņiem daudz arī liepājnieku.

Vietā, kur tagad atrodas Sv. Jāzepa katedrāle, 1762. gadā iesvētīta pirmā Liepājas katoļu baznīca, kas ar nelielām arhitektoniskām izmaiņām 19.gs. vidū, stāv līdz pat tā paša gadsimta nogalei.

Vēsturniece Uļjana Gintnere, kas nopietni pēta Liepājas katoļu vēsturi, aprakstījusi lielās pārmaiņas, kas Liepājas katoļus skar 19.gs. nogalē. Publikācijas liecina, ka 1889.gadā, kad Sv. Jāzepa draudze jau ir 4893 dvēseļu liela, par prāvestu kļūst gados jaunais un enerģiskais barons Eduards fon der Rops, kurš paveic Liepājas labā titānisku darbu. Ticīgie iegūst svinīgu un plašu dievnamu, bet pilsēta arhitektūras pieminekli tagadējās katedrāles veidolā.

Gintnere, kas iepazinusi kardināla Julijana Vaivoda pētījumus, raksta: „Katoļu baznīcu celtniecībai Krievijas impērijā pastāv lieli ierobežojumi. Vara radījusi šādu ķēdi: lūgums jāiesniedz gubernatoram, kurš pieprasa atsauksmi no vietējās pareizticīgo garīdzniecības, tad seko t.s. svešo konfesiju departaments, kurš sazinās ar Sinodi. Tad tiek lemts par katoļu baznīcas celšanas vēlamību vai atteikts. Galīgo lēmumu pieņem iekšlietu ministrs. Cik viegli pareizticīgajiem ir 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā Liepājā uzcelt četras baznīcas un iecerēt vēl piekto, tik grūti katoļiem saņemt atļauju savas baznīcas pārbūvēšanai.

Tādas atļaujas dabūšanu varēja dabūt tikai barons Rops. Pateicoties viņa sakariem ar augstākām valdības aprindām, tika izdarīts parastais tanī laikā triks – apiet likumu ar „nevainīgām” frāzēm. Lūdza atļauju veco baznīcu paplašināt, bet patiesībā būvēja pavisam jaunu..., to būvējot un iekārtojot, nav prasīts, cik tas viss maksās, bet kā to visu labāk, glītāk un solīdāk pataisīt… Grandiozā celtne, lielākais Kurzemes katoļu dievnams, ir unikāla, jo jaunās baznīcas sienas sargājoši sevī ietver arī seno – pirmo Liepājas katoļu Dievnamu.”

Līga Sāne-Alksne, grāmatā „Ceļvedis Liepājas arhitektūrā”, devusi lielisku 1900. gadā pabeigtās jaunās baznīcas celtnes un tās interjera aprakstu.

Arhitekta L.Melvila projektētā ēka ir apjomīga dzelteno ķieģeļu būve neoromānikas formās. Baznīcas interjers – bagātīgs un grezns. Divas kolonnu rindas plašo telpu sadala trīs daļās. Kolonnas, sienas un koka griesti apgleznoti izmantojot Bībeles sižetus. Kreisajā pusē no ieejas Marijas altāris un izeja uz 18.gs. celto kapelu.

Kupolā virs galvenā altāra gleznota svētā ģimene: Jēzus, Marija un Jāzeps, muzicējošu eņģeļu ieskauti. Trijos logos vitrāžas ar Svētās Trīsvienības, evaņģēlistu un praviešu attēlojumu. Centrālais altāris ir pārsteidzoši vienkāršs, bet smalks kokgriezēju darbs. Pa kreisi no galvenā altāra ir grezns kokgriezums – Sv. Jāzepa altāris, labajā pusē Sv. Antonija altāris. Kanceli grezno četras evaņģēlistu figūras. Pa labi no galvenās ieejas, uz paaugstinājuma skatāms Kristus Sirds altāris, no kura var nokļūt galvenajā tornī ar zvaniem. 1904.gadā darinātās, samērā vienkāršās ērģeles atrodamas virs galvenās ieejas. Centrālajam altārim blakus redzamais bīskapa tronis darināts 20.gs. 30-tajos gados, kad baznīca kļūst par katedrāli jeb Kurzemes bīskapa rezidenci.

Tas notiek 1937. gadā, kad par pirmo Liepājas diecēzes bīskapu kļūst Antonijs Urbšs. Otrā pasaules kara beigu posmā, atgriežoties boļševikiem, bīskaps dodas trimdā, de jure saglabājot Liepājas bīskapa amatu līdz pat savai nāvei 1965.gadā, un par Liepājas bīskapa vietas izpildītāju līdz 1947.gadam kļūst vēlākais pirmais latviešu tautības kardināls Julijans Vaivods.

Padomju okupācijas gados diecēzi pārvalda pāvesta iecelti apustuliskie administratori, bet jau neatkarīgajā Latvijā, 1995.gadā par reformētās Liepājas diecēzes bīskapu kļūst Ārvaldis Andrejs Brumanis, kuru 2000.gadā nomainīja Vilhelms Lapelis.

Pēc bīskapa Lapeļa aiziešanas atpūtā šajā gadā, diecēzi atkal uz kādu laiku vada apustuliskais administrators.

(fragments no Viktora Birzes raksta "Sv Jāzepa katoļu draudze - akcents uz izglītību un kultūru", portālā irliepaja.lv)