Upuŗu nozīme

Bij. Krievijas carienes Aleksandras publicētās vēstulēs caram Nikolajam II mēs atrodam nozīmīgus aizrādījumus attiecībā uz latviešu strēlniekiem.

Vienā no šīm vēstulēm cariene raksta, “ka katrā ziņā jāizformē latviešu strēlnieku grupas”, otrā vēstulē, rakstītā pāŗa nedēļas vēlāk, ir atgādinājums par to pašu.

Lasot šīs vēstules kopā ar citām — un viņu ir divi biezi sējumi — ir jānāk pie slēdziena, kādu dod šo vēstuļu sējumu kopiespaids, un tas ir tāds, ka lielākais vairums vēstulēs izteikto lūgumu, aizrādījumu un pat katēgorisku prasību ir diktēti no — Berlīnes. Ir izmantota visa mīlas māksla, smalkākā liekulība un “Mūsu drauga” (Rasputjina) lielais iespaids, lai piespiestu caru dot vienu otru frontes interesēm kaitīgu rīkojumu, tādā ceļā atvieglinot vācu armiju uzdevumu izpildīšanu.

Šāds minēto vēstuļu slēdziens attiecībā uz latvju strēlniekiem top vēl skaidrāks, ja mēs viņas nostādām sakaŗā ar citām tā laika parādībām, piem., ar vietējo Baltijas vācu naidīgo izturēšanos pret latv. strēlniekiem, kas sevišķi bij manāms strēlnieku rezerves pulkā, un ar tām baumām, kādas tika izplatītas [104.lpp.] tanī laikā latviešu sabiedrībā, it kā strēlnieku pulku organizēšana nozīmējot galvenā kārtā latvju tautas iznīcināšanu, par ko rūpējoties krievu ģenerāļi. Šo baumu izplatīšanas nolūks no vienas puses bij — mazināt sajūsmu, ar kādu strēlnieki devās cīņā, lai aizstāvētu savu dzimto zemi, un no otras puses — pārorientēt latvju tautas domas un centienus.

Tai pašā nolūkā tika arī stipri pārspīlēti strēlnieku zaudējumi kaujās. Ne vienreiz vien pēc notikušām kaujām nācās dzirdēt par zaudējumiem, kuŗi sniedzoties desmitos tūkstošos. Lielos strēlnieku zaudējumus arī pat tagad vēl mēdz izmantot kā pārmetumu strēlnieku pulku vadoņiem, lai gan tagad šo zaudējumu kopskaitu ir jau iespējams daudz maz pareizi aprēķināt.

Kā atsevišķu kauju periodos visu strēlnieku pulku zaudējumu kopskaits nekad nevarēja sasniegt 10,000, par to liecina jau tas apstāklis, ka visu str. pulku kaujas daļu (durkļu) kopskaits nebija lielāks par 16.000 un nebij neviena kauju perioda, kuŗā visi pulki būtu zaudējuši kaut vai pusi no sava sastāva.

Lai dotu daudz maz pareizu iespaidu šinī jautājumā, pievedīsim oficiālus datus no vissīvākā kauju perioda, par Ziemas svētku kaujām (no 23.—29. dec. 1916.).

Četros I str. brigādes pulkos zaudējumi bij šādi: kritušo virsnieku — 8, kareivju 477. Ievainotu un kontuzētu virsnieku 42, kareivju — 1856. Bez vēsts pazudušu virsnieku — 3, kareivju — 350. Kopā I brigādes pulkos: virsnieku — 53, kareivju — 2683. Otrās brigādes pulkos kritušo virsnieku — 18, kareivju — 378. Ievainoti virsnieki 31, kareivji 1638. Bez vēsts pazudušu virsnieku 2, kareivju 407. Kopā II brigādes pulkos zaudēts: virsnieku 51, kareivju 2423. [105.lpp.]

Tā tad decembŗa kauju (no 23.—29. dec. 1916. g.) zaudējumu kopskaits 5210 cilvēku, no kuŗiem kritušo skaits ir mazāks par 20%, — 881 cilvēks. Priekš poziciju kaujām šis skaits vispār nav liels un tādēļ nebūt nevar apgalvot — it kā tad, ja latviešu kareivji nebūtu sapulcēti savos strēlnieku pulkos, latvju tautas zaudējumi kaŗā būtu bijuši mazāki. Ir zināmi daudzi gadījumi, kur poziciju kaŗa kaujās veselas divizijas vienas dienas uzbrukumā ir zaudējušas līdz 75% no sava sastāva.

Otrā sīvāko kauju periodā (12.—17. janv. 1917. g.) dažos atsevišķos strēlnieku pulkos zaudējumi bij ievērojami lielāki, bet toties atkal citos (7. un 8.) gluži niecīgi, un tādēļ arī šo kauju zaudējumu kopskaits, cik var spriest, nepārsniedz 5000.

Janvāŗa kauju lieliem zaudējumiem par iemeslu tiek minēta ģenerāļa Trikovska noziedzīgā rīcība (viņam bij padoti pirmie seši latv. strēlnieku pulki janvāŗa kauju laikā). Šāds slēdziens pa daļai pamatots. Bet nav jādomā, ka minētais ģenerālis, sastādot savus rīkojumus, būtu vadījies vienīgi no nolūka — iznīcināt latvju strēlniekus.

Izskaidrojums še ir daudz vienkāršāks: ģen. Trikovskis piederēja pie tā tipa priekšniekiem, kuŗi nekad nerēķinājās ar zaudējumiem un līdzekļiem, nekad nesamēro mērķa svarīgumu ar tā sasniegšanai vajadzīgiem upuŗiem, bet rīkojas pēc vecās krievu devīzes “šapkami zakidaem”.

Saprotams, kad viņa rīcībā atradās sveši, tikai pagaidām viņam padoti pulki, tad šos pulkus viņš arī taupīja vismazāk un uzlika tiem visgŗūtākos uzdevumus. Taisni tādus uzdevumus ģen. Trikovskis uzkŗāva latviešu pulkiem 12. janvārī. Bet strēlnieku pulku vēsturē būs atzīmēti arī tādi gadījumi, kur šī ģenerāļa rīkojumi netika izpildīti, tā p. piem., ģenerāļa Auzāna (toreiz pulkveža) atteikšanās 26. decembrī vest uzbrukumu pa atklātu lauku uz Mūrnieku [106.lpp.] mājām, kas, bez šaubām, būtu bijis saistīts ar milzīgiem un veltīgiem zaudējumiem.

Latv. strēlniekiem vispārīgi piemita tā teicamā kaŗavīru īpašība — novērtēt mērķa svarīgumu un, ja vajadzīgs, tad arī ziedot visu, uzticoties saviem spēkiem. Saprotams, ka bija arī zaudējumi un upuŗi, un skumdami par viņiem, mēs tos godinām. Bet viņi nebij velti, jo viņi iedvesa tautā pārliecību par saviem spēkiem, un tas nepalika bez nozīmes tiklab pie nacionālās armijas izveidošanas, kuŗas kadros iegāja daļa Latvijā palikušo strēlnieku, sevišķi virsnieku, jau savstarpēji pazīstamu, — tā arī pie pasaules polītiku noteicošo lielvalstu uzticības iegūšanas, kuŗu palīdzība Latvijas valsts tapšanā nevar palikt neatzīmēta.

Šādu situāciju bija iespējams paredzēt arī vēl 1915. g. beigās Berlinē, kur tanī laikā Baltijas baroni sastādīja plānus par “Jauno Vāciju”, viņas kolonizēšanu un nākošo “landesvēru”, tādēļ carienes Aleksandras vēstules būs vēl jāved sakaŗā ar latv. strēlnieku uzbāzīgo aizvešanu uz Krieviju no Berlines aģentiem, kam lielais vairums virsnieku tomēr nepadevās. [107.lpp.]