Bestes jūdžakmens

Bestes jūdžakmens. 2006.g. 24.jūlijs. V.Grīviņa foto.
Koordinātas ir precizētas dabā

Senie ceļu stabi un akmeņi

Bestes jūdžakmens ir 17. gs. ceļu būves un aprīkojuma piemineklis.

Nosaukumu ieguvis no netālu esošā Bestes kroga, ko tagad sauc par "Ābelītēm". Jūdžakmens mūsdienās neatrodas precīzi tajā pašā vietā, kur ticis sākotnēji uzstādīts. 20.gs. vidū, izbūvējot šoseju, tas bija nogāzts un, iespējams, iestumts grāvī, pārvietojot par vairākiem metriem, bet ap 1980.g. pēc Valmieras vēsturnieku ierosmes to atkal uzcēla stāvus un ar cementu nostiprināja uz betona pamatnes.

Akmens (sārts, vidēji lielkristālisks kālija laukšpata un biotīta granītgneiss) ir stēlas veida (garums 2,4 m, virs zemes paceļas 1,5 m) un tajā iekalts skaitlis "1686" un uzraksts "14M", kas apzīmē tā uzstādīšanas gadu un un, domājams, attālumu Zviedrijas jūdzēs līdz Rīgai. Spriežot pēc 17.gs. kartēm, šādi akmeņi uz zviedru ierīkotajiem pasta ceļiem varētu būt bijuši uzstādīti ik pa jūdzei, taču Bestes jūdžakmens ir vienīgais šodien zināmais eksemplārs. 

18.gs. sākumā Vidzemi iekaroja Krievija un zviedru jūdžu akmeņu vietā uzstādīja verstu stabus, pirmajiem zaudējot praktisko nozīmi.

Avoti:

Valmieras muzeja materiāli.

Nostāstu vieta

Par Bestes jūdžakmeni tautā stāstīta populārā teika par divu puišu iemīlēšanos vienā jaunavā un mīlētāju traģisku bojāeju. Novadpētnieks K. Bukums pierakstījis šādu teikas variantu: "...Pilngadību sasnieguši, abi jaunieši (bruņinieku dēli – dvīņu brāļi) bija viņā, Alīdā (muižkunga ārlaulības ar zemnieku izcelsmes kalponi meitā, kalēja un viņa sievas audžu meitā) iemīlējušies. Kad viens no viņiem bija kopā ar tēvu karā, mājā palikušais gribējis izmantot gadījumu un salaulāties. Abi zirgu mugurās ar kalpotāju slepenu palīdzību devušies uz Rubeni, lai tur salaulātos. Tieši tajā dienā brālis pārnācis no kara un gājis līgavu apciemot. Dabūjis zināt, kas noticis, (tas) zirga mugurā (bēgļus) panācis netālu no bijušā Bestes kroga A gala, kur notikusi cīņa, un abi viens otru ar zobeniem tā sakapājuši, ka kaujas vietā kā krituši, tā tur palikuši guļam. Vēl tagad ceļa Z pusē uz grāvja kantes stāv akmeņu stabs, kurā iecirsts gadskaitlis „14.maijā 1686.gadā”. Tādas ziņas tautā uzglabājušās..." [1.]

Bestes jūdžakmens. 20.gs. sākums. Pa labi no akmens redzams tā sauktais kalpu jeb gaitnieku ceļš uz muižu, kas nesen apstādīts ar kociņiem. Attēls: [3.].

Cits, 1966.g. pierakstīts stāsts vēstī par akmens sākotnējo atrašanās vietu: "Turpat pretim Ābelītēm dzīvo Lapaiņu māju saimnieks (uzvārdu neesmu pierakstījusi), kurš ienācis Kocēnos 1914.gadā. Kad viņš ieradies Kocēnos, šis akmens atradies augstāk, no alejas kreisajā pusē, tādā kā apmalītē - ieplakā - puriņā." [2.] Šeit gan nav īsti skaidrs, no kuras puses skatoties ir domāta alejas "kreisā" puse, taču V.D.Baloža grāmatā ievietotajā attēlā [3.] redzams, ka 20.gs. sākumā, kad minētā, aleja tikko bijusi iestādīta, akmens atradies tajā pašā pusē, kur tagad, tikai, kā var lēst, tuvāk tai.

Avoti:

1. LU Valodas un literatūras institūta arhīva materiāli/Kārļa Bukuma vietvārdu vākums
2. LFK, 1978, 434 a uzr. 1966.g.
3. Balodis, V.D., 1909. Jumeras leja un viņas ievērojamas vietas ar 1 karti un 32 skatiem. Valmierā: Apgādājis un drukājis P.Skrastiņš. 25.lpp.

Aizsardzības kategorija: 
kultūrvēsturisks vides objekts: oficiāla aizsardzības statusa nav
Atrašanās vieta: 
Valmieras rajons, Kocēnu pagasts, Valmieras-Rīgas šosejas labajā pusē, apm. 300 m aiz pagrieziena uz Kocēniem.