Gaspažkalniņš

Pievienoja: 
Valters Grīviņš, 30.03.2018

Kad uzsniga sniegs, uzlēcu uz slēpēm un pucēju uz mežu. Biju nodomājusi izmantot reto izdevību, kāda mūsdienās gadās, un izmest loku. Slēpojot atpakaļ pa tām pašām sliedēm, kuras iebraucu turp braucot, pēkšņi bija jāapstājas, jo jutos ļoti samulsusi. Nesapratu kur atrodos. Redzu savas sliedes, bet nespēju aptvert, kur esmu. Pagāja mirklis līdz sapratu, ka esmu uz Trikātas pagasta Mūrnieku māju meža un Brenguļu pagasta senā Daudžu meža robežas (mūsdienās mežam citi saimnieki) Un tad atcerējos teiku. Teiku par Gaspažkalniņu.

Zinu, ka šī teika ir pierakstīta un arī publicēta. Taču te es pastāstīšu to tā kā to stāstīja manā ģimenē. Mana tēta māsa Astrīda Emma Ozola dzim. Dauvarte (1929-2006) to stāstīja šādi:

Tas noticis tajos tālajos laikos, kad mēris nopļāvis gandrīz visu novadu. Ar to postu vēl nebijis gana un sirotāji ik pa laikam mocījuši vēl dzīvus palikušos. Tie nokāvuši arī Daudža mazo meitiņu, kad viņa mežā ogas lasījusi. Tūlīt pēc tam tanī vietā parādījušās divas dzelteni ģērbušās gaspažiņas. Kādu brīdi dejojušas un tad pazudušas. Tagad ik pa simts gadiem šajā uzkalnītē iznāk gaspažiņa kāda meža zvēra izskatā. Ja tu nosauksi to īstajā vārdā, notiks brīnums - zvērs pārvērtīsies par skaistu meiteni. Uzkalniņš esot noburts, jo pat veci ļaudis, kas apkārtnē visu mūžu nodzīvojuši, nonākot tajā vietā, pēkšņi jūtas apmaldījušies. Paiet labs laika sprīdis, līdz saprašana atgriežas un ir iespējams aptvert kur atrodies un kurp jāiet.

Tā kā katrā teikā vai legendā esot kaut kas no patiesības, kas laika gaitā apaudzis ar mistiskiem uzslāņojumiem, tad mēģināju meklēt saknes šim stāstam Dauvartu ģimtas kokā. Un tur atrodu šādus ierakstus. Daudžu 3. saimnieks Jānis un sieva Maruža. Pieci bērni, no kuriem divi izauguši, aprecējušies, ir bērni. Viens kļūst par Daudžu 4. saimnieku. Viena meitiņa mirusi pavisam maziņa, bet viena meitiņa, Mariņa, dzimusi 1782. un mirusi 1791.14.VII un viņas brālis Dāvis 1771-1791.g 17.VII. 

Vasara - ogu laiks, Meitiņa 9 gadus veca. Pieļauju domu, ka abi berni varētu būt bijuši sirotaju upuri. Tas ka mēris Vidzemē plosījās daudz agrāk - droši vien varētu nebūt būtiski, jo laika atstatumi leģendās un teikās var būt stipri nenozīmīgi. Var jau būt ka arī sirotāji nav pie vainas, bet bēdīgā ģimenes traģēdija, diviem bēniem aizejot ar 3 dienu atstarpi - varēja radīt augsni pasakai.

Teicējs: 
Ilze Dauvarte

Iezīmes

Avoti: 
Teikas un nostāsti
Pagasts: 
Brenguļu pagasts, Trikātas pagasts

Reklāma