Indulis Ķēniņš: mūsu dzimtas traģēdija

Pievienoja: 
Historia.lv, 15.06.2017

Induļa Ķēniņa mātes mātes Annas Kļaviņas kaps Vāczemē, Meklenburgā, Dālendorfas ciemata kapsētā.
Induļa Ķēniņa mātes mātes Annas Kļaviņas kaps Vāczemē, Meklenburgā, Dālendorfas ciemata kapsētā.

Ak, Latvija, kur tavi dēli,
Pa malu malām kaisīti?

Padomju okupācijas laiks, īpaši tā pirmais posms – „Baigais gads”(1940 – 1941), atnesa visai Latvijas tautai, līdz ar to arī mūsu dzimtai, lielus, smagus zaudējumus.

1941. gada 14. jūnija deportācija aizrāva no dzimtenes tēva brāli Dāvidu ar ģimeni – sievu Lūciju un diviem bērniem – par mani dažus gadus vecāko Arturu un četrgadīgo Laimdotu: neviens no viņiem neatgriezās: Dāvids 1941. gada 20. septembrī tika nošauts, viņa sieva – nomira, bet bērni pazuda bez vēsts Sibīrijas plašumos. Deportēja arī tēva māsu Almu ar vīru Robertu Jansonu un pieciem bērniem – Veltu, Rasmu, Rutu, Robertu un Astrīdu. Veltai bija 15, Astrīdai 5 gadi. Roberts Jansons 1943. gada 13. jūnijā nošauts, tēvamāsa Sibīrijā nomira badā. 1947. gadā bērni atgriezās Latvijā, bet jau 1949. gadā tika no jauna izsūtīti, līdz 1956. gadā saņēma atļauju braukšanai mājup (brālēnu Robertu 1957. gadā Karēlijā, Petrozavodskā, kur viņš strādāja par elektromontieri, noslepkavoja piedzēries kriminālists – viņš esot zaudējis kāršu spēlē un, tā ka viņam nauda neesot bijusi, tad „draugi” likuši noslepkavot pirmo, kurš nāks pa šo ielu. Tas arī izdarīts…

Zaudējām arī vecāko māsu Renāti: 1941. gada vasarā, īsi pirms kara sākuma, padomju vara sūtīja no katra apriņķa vienu labāko, centīgāko skolēnu uz Vissavienības pionieru nometni „Arteks”. Renāte bija šo 25 skolēnu skaitā un, tā laika apstākļos, atteikšanās braukt tiktu pielīdzināta pretvalstiskai darbībai. Vecākiem, smagu sirdi, vajadzēja pakļauties.

Kara sākumu šī pionieru grupa sagaidīja Maskavā, no kurienes tika nosūtīti nevis uz „Arteku” pie Melnās jūras, bet uz kādu bērnu namu pie Staļingradas (tagad Volgograda). Frontei tuvojoties, bērnus pārsūtīja uz Altaju. Būdama bērnu namā, viņa sazinājās ar radiniekiem – Annu Saksi un viņas brāli Aleksandru, kas, Latvijā ienākot vācu karaspēkam, bija aizbēguši uz Krieviju (pat savus bērnus, kuri atradās pie Sakšu vecākiem Lejasciemā, nepaņēma līdzi un tie visus kara gadus tā arī nodzīvoja „Lauzās”). Radi pieņēma Renāti pie sevis un, pēc padomju armijas ienākšanas Latvijā, atgriezās Rīgā, kur viņa strādāja laikraksta „Padomju Jaunatne” redakcijā par sekretāri. Sibīrijā māsa bija traumējusi muguru – paslīdējusi uz noledojuša kuģīša trapa. Radās komplikācijas, un 1945. gada 15. jūnijā Renāte tika apglabāta Rīgas Raiņa kapos. Tā mēs savu māsiņu vairs netikām redzējuši, jo kara beigas sagaidījām Vācijā un Rīgā atgriezāmies tikai jūlija beigās.

Par darbošanos pretpadomju nacionālās pretestības grupā, 1941. gada pavasarī tika arestēts un izsūtīts uz Astrahaņas nāves nometni mātes brālēns – students,sportists, Latvijas futbola komandas vārtsargs Jānis Kļaviņš (nošauts 1941. gada oktobrī).

Par darbošanos pretestības grupā (gan citā) tika meklēts arī viņa brālis Juris, kas tajā laikā atradās karadienestā. Kara sākumā Juris dezertēja no Sarkanās Armijas, vēl pirms vācu karaspēka ienākšanas iestājās kādā pašaizsardzības vienībā. 1944. gada vasarā, kaujās pie Cesvaines, Leģiona 15. divīzijas sapieru rotas komandieris, virsleitnants Juris Kļaviņš, pēc smaga ievainojuma zaudēja kāju, ārstējās Vācijā un pēc kara emigrēja uz ASV.

Kaujās pie Lestenes – Džūkstes, Leģiona 19. divīzijas rindās, 1944. gada 23. decembrī krita mātes brālis, sakarnieku vada dižkareivis Ulrihs Kļaviņš (viņa vārds ir iemūžināts Lestenes Brāļu kapu memoriālā).

Mans brālēns, tēva brāļa Alberta, Pampāļu pagasta „Mežgrīvu” saimnieka dēls Voldemārs 1944. gadā, 18. gadu vecumā tika iesaukts vācu darba dienestā, bet ieskaitīts Leģiona 15. divīzijas būvbataljonā. Karam beidzoties nokļuvis angļu gūstā, paļāvās uz padomju aģitatoru solījumiem un atgriezās Latvijā. 1949. gada 25. marta deportācija aizrāva viņu, kopā ar tēvu, māti un divām māsām – Irmu un Ausmu uz Sibīriju, kur Voldemāra māte, neizturēdama grūtības, palika uz mūžu.

Sarkanajai Armijai ienākot Latvijas teritorijā, tūkstošiem vidzemnieku atstāja dzimteni, lai nebūtu no jauna jāpārdzīvo „Baigā gada” šausmas. Caur Kurzemi uz Vāciju devās arī mātes māsa Marga Šmite ar vīru Jāni un divgadīgo meitiņu Mārīti, mātes tēva brāļi – Lejasciema „Krimu” saimnieks Fricis Kļaviņš ar sievu un meitām Lūciju un Mīci, kā arī jurists Pēteris Kļaviņš (Jāņa un Jura tāvs) ar meitu Ainu. Vēlāk viņi visi atrada mājvietu ASV, kur Pēteronkulim un Ainai piebiedrojās arī Juris.

Bēgļu gaitās devās arī mūsu ģimene: tēvs māte, es un trīs mazās māsiņas: piecu, trīs un tikai gadiņu vecas, kā arī mātes māte Anna Kļaviņa – viņa nepārcieta bēgļu gaitu grūtības un 1945. gada 13. februārī aizgāja Aizsaulē. Tā nu tagad vecmāmiņa atdusas tālu prom no sava Lejasciema „Lielākalna” – Vāczemē, Meklenburgā, Dālendorfas ciemata kapsētā.

Indulis Ķēniņš, Mg. philol., Dr. hist. h.c.

Personas

Iezīmes

Literatūra: 
Populārzinātniskie raksti un publicistika

Reklāma