No Jaunpiebalgas apkārtnes [J.Kučera apkopotās ziņas un A.Robežnieces vēstules]. Izraksts no Lejasciema muzeja fondu materiāliem.

NO JAUNPIEBALGAS APKĀRTNES

J. Kučera apkopotās ziņas un A. Robežnieces vēstules
[Lejasciema muzeja fondi]

Saturs:

1) Ziņas par Jaunpiebalgas apkārtnes senvietām no A. Robežnieces 1985./1986. g. vēstulēm J. Kučera pārstāstījumā.
2) Izraksti no A. Robežnieces 1985./1986. g. vēstulēm J. Kučeram. [turpinājums] Izrakstījis V. Grīviņš
3) Teika par Māras pili pie Oļiem
4) Jaunpiebalgas dīvainības (Bendes kalniņš un Cieres kalns)
5) Māras ezeriņš
6) Par lieliem laukakmeņu krāvumiem pie Jaunpiebalgas
7) Mandžūrija

Ziņas par Jaunpiebalgas apkārtnes vietām no A. Robežnieces 1985./1986. g. vēstulēm J. Kučera pārstāstījumā

Vara raktuves

Novadpētniece A. Robežniece raksta, ka senāk Jaunpiebalgas Kāpurkalnu saukuši par Kaparkalnu un viņas kaimiņš Jānis Pētersons stāstījis, ka viņa tēvatēvs un tēvs bijuši Zosenmuižas kalpi, kalpu māja bijusi gara ēka aiz Kāpurkalna mājām Skrāģu kroga ceļa malā, tur viņš dzimis un bērnību pavadījis. Tur esot vara raktuves bijušas Zviedrijas varas laikos. Viņš precīzi zin arī vietu, kuru saukuši par Velna klēpi, kā arī rūdas raktuvju vietu. Arī šis vīrs bērnībā gan apkārtējos tīrumos, gan pie Svētā akmens ezerā atradis kapara četrkantainas un apaļas monētas.

Senāk, tas ir ap manu vecāku dzimšanas gadiem Jaunpiebalgā ap Jēciem, Paupiem un citām Kāpurkalna tuvajām vietām bija daudz vietas, kur dzīvoja dzimtas ar uzvārdu Kaparkalējs un arī Klapars.

Māras nabagi

Par Māras nabagiem pastāv šāds izteiciens: „Ko tu dīc kā Māras nabags?” Nabagi dziedājuši gari vilktas sēras dziesmas un stāvējuši rindā gar abām pusēm ceļam, kas vedis uz Tirguskalnu.

Skaistu teiku par Māras pili pie Oļiem stāstījusi Ženija Kopmane Jaunseviķos.

Liels stāstītājs Oļos ir Jansons. Tā saukto „Garo māju” jeb kalpu iedzīvotāji bijuši nabadzīgi un tās drēbes, kas bijušas iemestas ezerā, tie izvilkuši un pašuvuši sev, bet ezers nekādu atriebību pie viņiem nav darījis.

Mezgli

Atceros savas vecmātes izdarību (Damroze?). Viņai bija daudz visādu darīšanu, prata ar tējām ārstēt un dot padomu visādās likstās. Viņai bija pašai jāvada pēc agri mirušā vīra sava saimniecība. Otrs vīrs gadījās „smalks un kundzisks” baznīcas pērminderis un pirmais baku potētājs Jaunpiebalgā (viņa potmaņa grāmatu nodevu etnogrāfiem). Taču viņai bija paradums visus savus uzdevumus iesiet smalka, plāna lakatiņa stūros, tur bija gan vai vesels mezglu raksts. Mezgli ar cilpiņu, mezgli vairāki kopā. Vai viņa zināja senču mezglu rakstu – nezinu, bet šis paradums, lai atcerētos vai nav nācis no senatnes.

Drupas ar iemūrēto sievieti pie Jēkabskolas

Kas attiecas uz Jaunpiebalgas Jēkabskolas tuvumā esošajām drupām, tas ir konkrēts un noticis fakts. Vispirms man tā stāstīja mans tēvs Oskars Damroze, kam drupu nojaukšanas laikā bijuši 5 gadiņi un viņš visu vērojis kā zēns, bet tā kā drupas bijušas mana tēvabrāļa zemē tieši pretī skolai un viņam tīrumiņa bijis maz, tad arī tēvabrālis piedalījies drupu novākšanā, kuru akmeņi tikuši izlietoti Jēkabskolas jaunā gala piebūves pamatiem. Toreiz skolā strādājuši skolotāji Timmermanis un Daudēns. Drupas jau daļēji bijušas aizvāktas apkārtējo māju celšanai. No atlikušā durvju un viena stūra akmeņiem tad skolas pamati iznākuši. Nojaucot gabalu aiz durvīm, atklājies, ka tur iemūrēta sieviete ar garām melnām matu pīnēm grezni apģērbta un somiņā bijusi naudas monēta.

Strādnieki mūra darbus pārtraukuši un aizbraukuši pēc mācītāja (cik atceros, tēvs teica Kēlbranta). Mācītājs licis vecajo kapu malā izrakt bedri un nogādāt šo drūpošo ķermeni tur, kur viņš to iesvētījis un bedri aizbēruši ciet. Monētu paņēmis mācītājs un teicies nodot kādā muzejā. Tālāk drupas novāktas līdz pamatiem, kā saka piebaldzēni, līdz pudamentei. Teika stāsta, ka tā bijusi pils. Kad dažus gadus atpakaļ šai vietā cēla kolhozs „Piebalga” graudu kalti, tur, pamatus rokot, sadūrušies tikai ar oļiem, ko bijis ļoti daudz.

Templītis

„Templīti” man parādīja mans tēvs. „Templītis” parādīts arī manai māsīcas meitai Margai Kažociņai. Viņai to parādījis vectēvs. Ja es pati nebūtu šo templīti redzējusi, varbūt grūti būtu visam stāstījumam ticēt, bet to apstiprināja arī vecie kaimiņi, arī Krūmiņu Alīda u.c. Šobrīd bez manis ir palikusi tikai Marga Kažociņa, kas zin visus nostāstus un šo gadījumu, drupas nojaucot.

Vienīgais liecinieks būtu šeit minētais „templītis”, bet to šodien neviens uzrādīt nevarēs, jo tas lauks apaudzis ar krūmiem un mežu. Mans tēvs šo celtnīti parādīja man 50 gadus atpakaļ. Kad es ar skolēniem gribēju izzondēt to mežiņu 1955. g., tad saņēmu no arheologiem noliedzošu vēstuli senkapus taupīt. 

Kāpurkalna teikas

Par Kāpurkalna ezeru, kalnā par kapiem, pili un Māras baznīcu arī es esmu savākusi daudz teiku un ziņu, ko nosūtīju folkloristiem. Mani 1970. gados paņēma līdzi kā zinātāju trīs vēsturnieki uz Kāpurkalna ezera krastā atrodošo Ratakalnu. Viņi interesējās arī par pašām Kāpurkalna mājām, jo tur kādreiz bijusi krievu cariene. Par Rata kalnu viņi domā, ka tas bijis kāds senču svētais kalns vai pat pilskalns, jo tādās vietās mūsu senčus mocījuši iekarotāji. Arī par Rata kalnu jeb Moku kalnu es biju aizsūtījusi savus savākumus uz Rīgu.

Gaviļkalns Lielmežā

Pilskalns, ko Jūs pieminat Lielmežā, tas jau vairākkārt izrušināts, bet tas ko es zinu un ko mežsargi 1930. gados ir ievērojuši, nav ne apsekots, ne pieminēts.

Mācītājmuižai senāk piederēja kalns, ko šodien nosauca turienes saimnieks par Gaviļkalnu, un tur bijusi kāda medību māja – pils, tā bijusi kāda necila vasaras mītne, bet kalns vēl kopts, celiņi izkasīti ap 1883.-4. gadu, to stāstīja jau pats mācītājs J. Ozols, gan mana kaimiņiene, seno mācītāju kalpone Ērgle Late, nomira 96 g. veca 1959. g. Vēlāk visa Līceņu zeme pārgāja Jaunpiebalgas muižas īpašumā. Pēc Pirmā pasaules kara Līceņu mežus sadalīja apbūves gabalos un šeit uzcēlās 12 jaunsaimniecības. Ap šo apvidu klīst dažādi nostāsti un starp tiem nostāsts par zviedru mantas aprakšanu pie vecā Pleskavas ceļa, kurš gājis pa manas tagadējās zemes gabaliņu cauri Kaņepciemam uz Ranku.

Akmens ar krustu (kapakmens?)

Dažus gadus atpakaļ es tur atsedzu no sūnu velēnas dīvainu akmeni ar krustu virs tā un divām asām šķautņainām brūcēm (? – V.G.) apakšakmeņa, kurš nolikts uz diviem citiem akmeņiem. Cik žēl, ka ikdienišķais cilvēks nedrīkst izdarīt izrakumus, tad es būtu zviedru mantas atklājēja. Tādu mantas un naudas kalniņu ir diezgan daudz arī Zosēnu ciemā.

***

Arheologi interesējās par Kāpurkalnu, bet par Jēkaba skolas apkārtni, ne. Vēl bija dzīvi liecinieki, kas redzējuši senču pils un baznīcas drupas, kas tur mūrus jaucot, atraduši kādreiz dzīvu iemūrētu sievieti ar garām melnām matu bizēm, un vēl bija redzama neliela celtnīte, ko sauca vietējie par templīti, ar tādām akmens plāšu salaistām durvīm, ko nekur citur neesmu redzējusi. Un palicis rakstos neievērots un neapsekots kāds pilskalns Lielmežā.

[vieta attēlam]

Mandžūrija

A. Robežniece raksta, ka par „Mandžūriju” Jaunpiebalgā sauc galējus nostūrus uz kaimiņu pagastu robežām, kas atrodas mežos. Aiz Lielmežniekiem arī ir „Mandžūrija”

[vieta attēlam]

Mans (A. Robežnieces) atrastais akmens „Mazrītiņos”

Selekcionārs un novada vēstures pētnieks Kārlis Ruks domā, ka uz akmens ir senas rakstu zīmes, bet var būt tas ir no ilgstošas sakņu iedarbības.

Izraksti no A. Robežnieces 1985./1986. g. vēstulēm J. Kučeram [turpinājums]. Izrakstījis V. Grīviņš

Domājot par tiem kalniņiem pie Cieres kalna, gribētu Jums ieteikt tikties vai sarakstīties ar Hermani Pakuli, viņš arī ļoti piebaldzēnu dzīvi un senatni pēta, pie tam viņš tur ļoti tuvu dzīvo un varbūt Jūs varētu reāli sadarboties – viņa adrese: Kalna iela 8, Jaunpiebalga.

Drupas pie Jēkabskolas nojauktas ap 1885. g.

Jūs domājiet, ka Kaparkalnā nevarēja būt kapara rūda, bet mans kaimiņš apgalvo, ka tai bedrē, kur tēva tēvs rādījis viņi rakušies un vēl ap 1910. g. zemē atraduši daudz vizlas un sarkanas cietas zemes pikas, kā rūsu, pats esot viņš redzējis. Manam kaimiņam ir 80 gadi.

Par ziedokļu vietu pie Kāpurkalna stāsta vēl šodien un šo vietu min Rata kalnu, tur senā lūgsnu vieta, tur arī ziedoklis. Vecpiebalgā par tādu vietu uzskatīja vēl šodien tur esošu ozolu birzītes vidū (varbūt pēdējos gados tas gājis bojā – nezinu). Tas atrodas šinī pusē Ģibuļu mājām – pie Zobola ezera. Mēs jaunībā tur līgojām un atstājām Jāņu vainagus kā senu velti Līgas dievietei. Tas nu tā ne pa īstam, tas tāds žests tikai bija.

Jansons Oļos ir liels stāstītājs un arī fantazēt māk.

Teika par Māras pili pie Oļiem

Kādā ziemas dienā, kad vējš dzenāja sniegu un puteņi aizvilka ceļus, Māra stāvēja pilslogā un skatījās saullēktā.

„Nē, tie nav parastie puteņi, nē, tas nav tikai sniegs”, Māra pielika roku pie acīm un tālumā ieraudzīja šurp dodamies kara pulku.

Kara pulki auļoja tuvāk un starp sniega vērpetēm viņa ieraudzīja veselu pulku dābolainu kara zirgu, veselu pulku jātnieku ar spožām, mirdzošām ķiverēm ar pīķiem pie sāna un zobeniem. Tie straujā tempā joņoja uz pili – Māra stāvēja un vēroja. Viņa ļāva visam jātnieku pulkam uzjoņot uz ezera vidus, tad pacēla savu svēto roku un lika ledum izšķirties uz divām daļām. Viss jātnieku pulks nogrima ezerā. Māra aizgāja no loga.

Kara pūļi sekoja viens otram, Māra visus nepamanīja un kad viņa bija nogurusi sargājot – kādu nakti uguns liesmās nodega baznīca un kara pūļi sagrāva pili. Nāca visādas nelaimes pāri Māras valstij (šeit jāpiezīmē, ka piebaldzēni senāk visur lietoja vārdu valsts – gan savu pagastmāju sauca par Valsts māju).

Māra aizgāja pie saviem zemniekiem, palīdzēt viņu postā cik varēdama. Tā aizgāja bojā Māras valsts un krievu cāra pulki visu izpostīja.

Šo teiku man stāstīja Ženija Kopmane Jaunseviķos – ko viņa savukārt bija dzirdējusi no kādas vecas mātes Kāpurkalnā. Teiku es pierakstīju ap 1960. gadu, kad ciemojos pie minētās sievietes.

A. Robežniece

Jaunpiebalgas dīvainības (Bendes kalniņš un Cieres kalns)

Tas jau ir 20 gadu atpakaļ, kad es no paša rīta aizbraucu uz Jaunpiebalgu. Es gluži labi visu vēl atminu un varēšu aprakstīt tikpat labi kā toreiz. Man ir paradums katru izbraucienu aprakstīt, lai paliek ziņas vēlāk man pašam un tiem, kas to lasīs pēc manis. Pirmais mans apraksts ir pie folkloristiem. Bet no viņiem tik viegli nevar dabūt atpakaļ ieskatam. Sākšu no jauna.

Biju dzirdējis par kādu Bendes kalniņu. No pieturas gāju tieši uz to.

Kalniņš atrodas Gaujas labajā krastā, palienē un ir apm. 2 m augsts. Vienā galā ir neliela bedre, kur, liekas, spēlējušies bērni un brucinājuši zemi lejā. Dzeltenās smiltīs ir sīkas koka ogles. Gaujas paliene ir diezgan plaša. Tur plūdu laikā ir bijis ūdens. Tur ir bijuši jau ziemā savesti baļķi un jau, pavasarim nākot, uz zemes sapīti plosti un nostiprināti. Ūdenim ceļoties pavasarī, plostus izbrauca no palienes Gaujā un laida tālāk. Jaunpiebalga ir tā vieta, kur visaugstāk ir pa Gauju laisti plosti. Plūdu laikā Bendes kalniņš mirka ūdenī. Dīvaini, ka tādā vietā varēja soda vieta būt, kur tik ziemā un vasarā varēja būt derīga kā soda vieta.

Koka ogles vēl labi dziļi norāda, ka tur kurināta uguns. Nekādu citu atlikumu kalniņa smiltīs nav.

Es ievēroju, ka tādi pat mazāki uzkalniņi ir pa Gauju tanī pat pusē uz augšu. Liekas, ka tie būs plūdu laikā piesērīti. 

Tad turpat blakus Bendes kalniņam augšpus ir Gaujā četrstūrains atvars, kuram garām gar vienu pusi tek Gauja. Atvars liekas dziļš, mierīgs un atrodas palienē. Nav apaudzis ar krūmiem un atgādina nesen izraktu lielu mārku ap 5x5 m kvadrātā. Vietējie iedzīvotāji neatmin, kad tas būtu rakts vai lietots linu mērcēšanai, jo arī malās nav ne koka bluķu, ne akmeņu slogiem. Bet kam tad viņš derēja? Vai dabiski cēlies?

Cilvēki to sauc par Bendes atvaru. Vai nosaukums radies no kalniņa – senas soda vietas? Vai pats atvars ir bijis soda vieta? Nav vēsturē dzirdēti gadījumi, kur tiesātie būtu iemesti ūdenī. Vienīgi Venēcijā ir tilts, no kura mesti ūdenī notiesātie.

Tanī pat dienā gadījās satikt gudru cilvēku, kas izteica domu, ka atvars ir kalpojis kā osta laivām, kas ar precēm laistas pa Gauju uz leju, uz pilsētām. Senāk Gauja ir kalpojusi kā tirdzniecības ceļš.

J. Kučers, 
1988. gada janvārī

***
[Tā paša brauciena apraksts citā variantā]

Pretī Bendes kalniņam ir uzkalns ar priedēm apaudzis. Tur pēc ziņām stāvējusi pirmā, ja ne otrā Jaunpiebalgas baznīca. Pirmā, domājams, ir bijusi uz Kāpurkalna.

No šosejas sākas garš, šaurs uzkalns, kas apaudzis ar priežu mežu. Tas ir Cieres kalns, kas minēts kā pilskalns un aizsargāts no postīšanas. Kalnam pa muguru iet uzbērts valnis, kas izskatās pēc skaustes, aiz kuras stāv lielgabali.

Kur tik šaurā vietā varēja uzcelt pili? Ir vairākas terases, vaļņi un grāvji. Cieres kalna vienā pusē līdzens lauks gandrīz līdz baznīcai. Otrā pusē ir purvs ar krūmiem un jauniem bērziņiem. Izrakts purvā grāvis 1 m dziļš. Grāvja dibenā var redzēt šķērsām trīs kokus blakus, kas izskatās kā laipas. Pēc kūdras biezuma spriežot, pirms 1000 gadiem te staigājuši cilvēki, jo vieta ir bijusi slapja, ka vajadzējis likt laipas.

Purva malā ir divi mazi pauguriņi, viens augstāks, otrs – tālākais – zemāks, tā ap metri 6-7 augsts. Abi pauguri bijuši apauguši ap 100 gadu vecām priedēm, kas gadus 5 atpakaļ nocirstas. Abu kalniņu apakšmalā vērojama kāple, kas varēja rasties no ūdens, kas skalojās pret pauguriņiem. Jāņem vērā, ka pie kalniņiem ir purvs, zemāk tas nav bijis purvs, bet tanī ir uzstādināts ūdens un izveidojies ezers aizsardzībai Cieres kalnam no vienas puses.

Eju uz otru paugurīti. Uzkalniņš purva vidū un senāk ezera vidū ir asāku galotni. Tad es vēroju, ka kalniņam apkārt riņķveidīgi uz augšu iet rakts ceļš, tagad ap 2 m plats, nav krasi izteiktām malām, jo ar laiku ir pabrucis, bet tomēr skaidri var redzēt, ka ceļš ved uz kalniņa galotni. Un sākas no purva vidus puses. Kāpju pa šo ceļu uz augšu. Kalniņam mežs ir nozāģēts, bet pašā augšā ir palicis garāks priedes stumbrs. Kalna galā ir prāvi laukakmeņi, ap 0,5 t smagi. Liekas, ka sagāzti čupā. Vienā vietā ir zemes čupa, kurā arī bijusi ieaugusi priede. Kā laukakmeņi te ir radušies, jo visā apkārtnē ap Cieres kalnu nav neviena akmeņa? Tie ir vesti pa taisīto ceļu uz kalniņa galu. Bet kādai vajadzībai? Vai kāds kaps tur ir? Akmens krāvuma senkapiem ir salikti akmeņi cieši viens pie otra cilvēka galvas lielumā. Pagaidām uz šo jautājumu nevar atbildēt. Bet dīvaini tas ir.

Tad vēl: viss lauks no Cieres kalna līdz baznīcai ir noblīvēts ar oļiem, granti un akmeņiem kā klons. Apstrādāt to nevar, arī zāle tur vāji aug. Kā tas bruģis tur cēlies?

J. Kučers, 1969. g.

Uzrakstīts pēc atmiņas 1987. gada 5. martā

Māras ezeriņš

Ezeriņš atrodas Cēsu rajonā Jaunpiebalgas-Zosēnu lielceļa malā pie Kāpurkalna. Jānogriežas no Jaunpiebalgas-Vecpiebalgas lielceļa pie Abrupes pēc 2 km būs Kāpurkalns.

Ezeriņš ir ielejā, ko apņem apkārt pakalni. To sauc arī par Kāpurkalna ezeriņu un vēl par svēto Māras ezeriņu.

No seniem laikiem un īpaši 15. augustā uz Māras tirgu sabraukuši cilvēki paši slimi un ar slimiem zirgiem.

Paši mazgājušies ezerā un atstājuši vecās drēbes turpat un apģērbušies tīrās drēbēs. Slimie zirgi aplieti ar ezera ūdeni. Ezermalā bijis liels akmens, pie kura ārstēšanās notikusi un pie akmens sviesta ezerā nauda. Tad tikai cilvēki braukuši uz tirgu un dzēruši alu no zaru kannām. Sievietes apdāvinājušas nabagus ar vilnu, cimdiem. Turpat kalnā stāvējusi Māras baznīca.

Ezerā neviens neslīkstot, jo ezers neņemot pretī cilvēkus, bet visu nesot uz augšu. Tas tamdēļ, ka pēc teikas krievu karaspēks esot zviedru karaspēka jātniekus atmuguriski iedzinis ezerā, kur tie noslīkuši. Kāds vietējais cilvēks, vecs gudrs vīrs domā, ka ezera vidū dzelmē esot kāds avots ar veselības ūdeni, kas verdot uz augšu un visu nesot augšā.

Kāds cilvēks peldējies seklā vietā uz sērītes un viņam nomucis laulības gredzens. Izmeklējušies, bet neatraduši. Viena sieviete peldējusies ezerā un jutusi, ka kāds viņai velk no pirksta nost zelta gredzenu. Tūliņ nākusi krastā.

Senču ieraža mazgāties ezera ūdenī vēl nav zudusi. Viens otrs atbrauc no tālienes, lai gūtu veselību.

Ezeram visapkārt ir vēsturiskas vietas. Jau pats Kāpurkalns ir bijusi Jaunpiebalgas pusmuiža. Pie ezera bijuši milzum daudz akmeņu no kādreizējas senlatviešu mūra pils. Vienā vietā ir senkapu lauks, sena baznīcas vieta un Tirgus kalns. Ezera otrā galā ir augsts, apaļš kalns – Rata kalns, kur cilvēki uz rata bendēti. Tur pat pakājē liela bedre, kur nomocītie mesti iekšā. Apkārtne ir ļoti skaista. Ezeriņam draud drīza aizaugšana, jo ezerā ir ieviesusies Elodeja canadensis.

J. Kučers,
05.05.1985.

Par lieliem laukakmeņu krāvumiem pie Jaunpiebalgas

Tā kā man atlika vēl laiks līdz mājās braukšanai, tad es aizgāju pie māc. Jundža, kurš man bija reiz teicis, ka varot parādīt Jaunpiebalgas tuvumā lielus akmeņu krājumus, kur pēc viņa domām būs bijusi mūsu senču mūra pils. Zināju, ka Jundzis ir liels dabas mīļotājs un vēstures cienītājs, izstaigājis kājām plašu Jaunpiebalgas apkārtni, visur novērodams kaut ko neparastu.

Kopā ar viņu pārgājām Gauju laipās un pa taciņu caur laukiem turējāmies uz Jaunzemju mājām. Tur pa Gaujas kreiso pusi no Rēveļiem iet lielceļš uz Drustiem. Pagājušies kādus kilometrus pa šo lielceļu, kad pa labo roku ieraudzījām uz lauka daudz akmeņu. Lielākie akmeņi bija savelti gar tīruma malu, bet vienā ap pūrvietu lielā tīrumā visapkārt tam bija vārdu sakot akmeņu valnis ap 2,5 m platumā un 2 m augsts, kā kurā vietā. Laukakmeņi bija dūres lielumā līdz galvas kausa lielumam, bet bija arī lielāki, pārsvarā sīki. Kādai vajadzībai tie ap šo lielumā mazo tīrumiņu bija savākti kā valnis, kā sēta? Akmeņi nebija sastiprināti kopā mūrī ne ar kādu javu, bet bija pilnīgi vaļēji, blīvi sakrauti. Tūliņ iešāvās prātā doma, ka akmeņi ir novākti no tīrumiem, lai varētu zemi apstrādāt. Bet kamdēļ viņi būtu savākti vienkopus ap vienu nelielu tīrumiņu, kur citi tīrumi un to ežas bija bez akmeņiem? Tīrumiņa lauks nebija tik liels, lai arī cik daudz uz tā būtu akmeņu bijis, tomēr to neiznāktu tik daudz, lai varētu salikt tik lielu, biezu un augstu valni ap samērā mazo tīrumiņu. Akmeņi ir vesti klāt no citām vietām. Kas te ir domāts ierīkot? Akmeņus varēja savest kaudzē kādā nederīgā vietā, ja tīrumi būtu jāatbrīvo no tiem, lai varētu zemi apstrādāt. Gar šī akmeņu vaļņa vienu malu ir nogāze un tek neliels strautiņš. Grūti ticēt, ka tur būtu domāta tādā veidā celt pils. Bet vienkārša akmeņu novākšana no tīrumiem arī tā nav. Tad man norādīja, ka vienā vietā esot vēl lielāks šāds akmeņu krājums, ap 4 km tālu, bet laika dēļ tur netikām un es arī nezinu to vietu.

J. Kučers, 1967. g.

Mandžūrija

Gaujas kreisajā pusē augšpus Jaunpiebalgas esot mežainā un krūmiem apaugušā vietā milzīgi laukakmeņu krājumi. Kā tie tur radušies – neviens nezinot, jo esot no seniem laikiem. Tādas valodas dzirdētas, ka tur esot gribējuši celt muižu. Vēlāk gan akmeņi no turienes vesti uz Jaunpiebalgu muižas ēkas celšanai, arī zemnieki veduši savu daļu, bet akmeņu vēl tagad esot ļoti daudz. Kas tur akmeņus saveduši kaudzē, arī neviens nezin. Un neviens neatmin, cik akmeņu krājumi tur ir bijuši lieli, bet lieli ir bijuši gan. Tai vietā apmetušies uz dzīvi amatnieki, vaļenieki un sacēluši mazas mājiņas. Nosaukums ir cēlies tādā kārtā, ka tas apvidus ir bijis muižai vai pagastam tālākais un grūtāk sasniedzamais.

Daži norāda, ka „Mandžūrija” meklējama no Jaunpiebalgas uz Madonas pusi.