Sidnejas latviešu teātra uzvedums “Šurturitnekuršistasitnekas”, 1969.

"Šīs fantastiskās spēles darbība noris Austrālijas dzīvnieku pasaulē. Tur ir labi un ļauni, gudri un vientieši. Ja angļu rakstnieks Džordžs Orvels savus polītiskos tēlus iemieso lauku saimniecības lopu viepļos, tad Uldis Siliņš savos tēlos iezīmē pašmājas cilvēkus ar cilvēciskām īpašībām un izdarībām.

Tā nebija bērnu luga, jo trūka centrālās figūras, kuru bērni iemīl, kuram dzīvo līdzi un kuru apdraud nelieši. Gliemezis, kam māja izmaksāta, kam patīk jaunas meitenes, bet kas mocās “ar to pašu sirdi”, nav bērnu varonis.
Tāds nav arī operdziedonis Varde, kas meklē mieru. Nedz arī lugas sarunu valoda bija domāta bērniem. Bet kas saka, ka tai vajadzētu būt bērnu lugai? Vismazāk pats autors, jo darbs nosaukts par fantāziju. Nedz arī tā bija fantāzija, kas mēģinātu ar tēlu palīdzību noskaidrot, kas notiek mūsu zemapziņā. Tālu no tā.

Šī luga varbūt ir U.Siliņa protests. Protests pret konvenciālo, realistisko sižetu, pret to, ka no katras lugas mums kaut kas “jāpārnes mājās”, pret liekulīgo morāli, pret ieskatu, ka visam uz skatuves jābūt labas gaumes robežās. Kopā saņemot, protests pret visu, kas kavē atraisītu, brīvu spēles prieku. Šādai lugai ir vieta teātru repertuārā. Autoram par tās uzrakstīšanu pienākas paldies.

Tā bija ātra tempa izrāde. (...) Varbūt fantāzijas varēja vairāk prasīt delarta mēmajā spēlē. Visumā ansamblis bija atraisījies radīšanas priekā.

Apbrīnas vērti bija daudzo zvēru kostīmi un maskas. Žēl, ka tērpu gatavotājiem šoreiz nerīkoja jubileju." (Freimanis K. Kaleidoskops pantā. Austrālijas Latvietis. 1969.g. novembris)