Ungurmuiža

Ungurmuižas kungu māja (vācu: Herrenhaus Orellen/Gut Orellen) atrodas Pārgaujas novada Raiskuma pagasta Unguros. Muiža no 1728. līdz 1939. gadam piederēja Kampenhauzenu dzimtai. Pašlaik Ungurmuižas kungu māja pieder Raiskuma pagasta padomei un to apsaimnieko BO SIA "Ungurmuiža".

Muiža sākotnēji atradās Rīgas arhibīskapijas Rozulas pilsnovadā un tās nosaukums bija Urele. Pirmo reizi tā minēta Rīgas arhibīskapa Johana fon Vallenrodes 1399. gada lēņa dokumentā, 1451. gadā muiža nokļuva Kerstena fon Rozena, bet 1463. gadā Bartolda Rostjerves īpašumā. Līdz 17. gadsimta vidum muiža bija Ungernu dzimtas (tautā saukta par Unguriem) īpašumā, kuras vārds saglabājies muižas nosaukumā.

1728. gadā muižu un tās teritoriju nopirka landrāts Johans Baltazars fon Kampenhauzens, kas uzsāka plašus pārbūves darbus. Veco muižas kungu ēku pārbūvēja par mūsdienās redzamo, atstājot no vecās ēkas tikai pamatus. 1750.—1762. gadā Limbažu krāsotāju meistars Georgs Dītrihs Hinšs veica iekštelpu sienu apgleznošanu. Muižas būvdarbos bija nodarbināti vairāki amatnieki. 

Kampenhauzena dienasgrāmatā minēti vairāk nekā desmit somu dīķu racēji un darvas tecinātājs. Tā kā pats J. B. fon Kampenhauzens šai laikā pārsvarā uzturējas Maskavā, reālais darbu uzraugs bija muižas pārvaldnieks Dolle. Tikai 1732. gadā fon Kampenhauzens beidzot ievācās jaunajā muižā. 

Lielāki vai mazāki remonti un pārkārtojumi muižas ēkās notikuši gandrīz nepārtraukti un jau 1747. gadā sāka pārbūvēt arī pirms piecpadsmit gadiem celto kungu māju. Muižas kungu ēkas frontonā esošo pulksteni 1751. gadā pasūtīja Valmieras pulksteņmeistaram Filipam Meckem.

Nozīmīgas pārmaiņas muižas kungu ēka piedzīvoja Ernsta Osvalda fon Kampenhauzena laikā, kurš Ungurmuižu mantoja 1841. gadā. Par tām liecina namdara meistara Dāvida Blanka vēstules E. O. fon Kampenhauzenam, kurā minēta viņa kādreizējā darbība Ungurmuižā un kurai pievienoti pirmā stāva plāna esošās situācijas un ieteicamo pārbūvju zīmējumi. 19. gadsimtā ēku apšuva ar vertikāli liktiem dēļiem, cenšoties uzlabot tās siltumnoturību. Gadsimta beigās pagalma fasādē un gala fasādēs vertikālo apšuvumu daļēji nomainīja horizontālu dēļu klājs. Ap 1910. gadu notika mājas iekštelpu remonts un ap 1912. gadu meistari no Limbažiem kungu māju nokrāsoja dzeltenu ar baltām detaļām un zaļām teknēm. 1913 .gadā kārtējo reizi remontēja jumtu.

Pirmā pasaules kara laikā revolucionāri noskaņotie Krievijas armijas karavīri 1917. gadā izdemolēja kungu māju, kuru līdzekļu trūkuma dēļ Kampenhauzeni vairs neatjaunoja un neapdzīvoja. 

Ungurmuižas kapličai tikusi uzlauzta grīda un izrakņāti apbedījumi, bojāts arī Baltazara fon Kampenhauzena kapa piemineklis. Kampenhauzenu dzimtas īpašumā muiža bija līdz 1920. gada agrārajai reformai, pēc tam Kampenhauzeniem piederēja vienīgi muižas kungu mājas komplekss. 

Pēc vācbaltiešu aizbraukšanas ēkas 1939. gadā pārņēma Latvijas valsts.

Pēc Otrā pasaules kara kapliča tika postīta vairākkārt, tika nogāzta, sabojāta un aprakta B. Kampenhauzena skulptūra. No 1953. līdz 1989. gadam pilī darbojas Kūduma pamatskola, 1959.-1961. gadā uz sabrukšanas robežas esošajā kungu mājas ēkā tika veikti liela apjoma remontdarbi. Neskatoties uz to, ka remontdarbu laikā izmainīja kungu mājas iekšējo plānojumu un aizkrāsoja daļu unikālo sienu gleznojumu, skolas ierīkošana tajā uzskatāma par pagriezienu ceļā uz Ungurmuižas kompleksa saglabāšanu. Sakarā ar Gaujas nacionālā parka dibināšanu 1974. gada 1. februārī Ungurmuižas ēku komplekss nonāca Cēsu rajona pieminekļu inspektores Daces Puķītes rūpju lokā. Viņas vadībā notika kungu mājas sienu gleznojumu restaurācija un kapličas glābšanas darbi, bet 1977. gadā atjaunoja Tējas namiņu. 1974. gada vasarā tika izrakta B. Kampenhauzena skulptūra un nogādāta Cēsu vēstures un mākslas muzejā. Tiek plānota skulptūras atjaunošana un uzstādīšana kapličā.

Avots:

https://lv.wikipedia.org/wiki/Ungurmui%C5%BEa