Atim Ķeniņam 145

Pievienoja: 
Valters Grīviņš, 28.07.2019

Atis Ķeniņš 1918.gada pavasarī, liekot eksāmenus Maskavas Universitātē. LNA_LVA_F2617_A1v_L6_12.

Dzejnieks, skolotājs un politiķis Atis Ķeniņš dzimis 1974.gada 28. jūlijā Kurzemē, Tukuma apriņķa Grenču pagasta „Lieļu” mājās Kriša un Lības Ķeniņu ģimenē. Viņa tēvs bija kalps un rokpelnis, un arī pašam Atim Ķeniņam tādēļ nācās izbaudīt visus dzīves smagumus — sākot ar ganu gaitām bērnībā, būdams tirgotāja mācekli ar 15 stundu garu darba dienu, beidzot ar izsūtāmo zēnu redakcijā. Pēc Grenču pagastskolas beigšanas ar dažu labvēļu palīdzību A. Ķeniņš iekļuva Irlavas skolotāju seminarā, ko beidza 1894. gadā. Pēc tā beigšanas darbojies kā skolotājs Jelgavā, Zemītē un Līvbērzē. Ap 1900. gadu A. Ķeniņš Rīgā un kopā ar savu dzīves biedreni Annu dibināja skolas. Pirmā bija piecu klašu meiteņu privātproģimnāzija, bet 1905.gadā A. Ķeniņš atvēris arī privātu tirdzniecības skolu, kuru 1907. gadā pārveidoja par zēnu reālskolu. Paralēli skolu darbam, A. Ķeniņš kļuva par ilustrētā mēnešraksta jaunatnei „Jaunības Draugs” redakcijas locekli, bet 1904. gadā kopā ar A. Saulieti un J. Rozentālu izveidoja un vadīja grāmatu apgādu „Zalktis”. Ar savu mēnešrakstu un apgādu “Zalktis” viņš meklēja latviešu literātūrai un mākslai dziļākas saknes, lai nostiprinātu latviskās kultūras izveidošanos. Pirmā pasaules kara laikā A.Ķeniņš devās bēgļu gaitās, uz Maskavu. Tur A. Ķeniņš organizēja Viskrievijas latviešu rakstnieku un mākslinieku biedrību, darbojās Maskavas Latviešu biedrības komitejā palīdzības sniegšanai bēgļiem, bija laikraksta "Dzimtenes Atbalss" redakcijas loceklis, strādāja par skolotāju un 1918. gada pavasarī beidza Maskavas universitātes tieslietu fakultāti. Pēc kara beigām, 1918. gadā atgriezās Rīgā, kur aktīvi iesaistījās politiskajā darbībā un Latvijas valsts idejas izplatīšanā - bija Tautas padomes loceklis no Latviešu nacionāldemokrātu partijas saraksta, kā arī, piedalījās Latvijas valsts proklamēšanas aktā 1918. gada 18. novembrī. No 1919. gada novembra līdz 1921. gada maijam A. Ķeniņš bija Latvijas Pagaidu valdības diplomātiskais pārstāvis Polijā, bet pēc tam, kad A.Ķeniņš bija izteicis sašutumu par Baltijas valstu sadarbībai kaitīgo Polijas veikto Viļņas okupāciju 1920.gadā, no Varšavas tika atsaukts. Vēlāk A. Ķeniņš strādāja par advokātu Rīgā, vadīja Centrālo izglītības savienību, bija mēnešraksta „Ārpusskolas izglītība” dibinātājs un redaktors, darbojās partijā „Demokrātiskais centrs”, bijis politiski sabiedriskā laikraksta „Centra Balss” redakcijas kolēģijas loceklis, no 1931. gada 7. decembra līdz 1933. gada 25. martam bija tieslietu ministrs, vēlāk juriskonsults Satiksmes ministrijā, lektors Rīgas Komerczinātņu institūtā, laikraksta „Jaunākās Ziņas” redakcijas loceklis. Pēc PSRS okupācijas 1940. gadā, A. Ķeniņš kopā ar domubiedriem 1940.gada jūlija “Tautas saeimas” vēlēšanās mēģināja izvirzīt Demokrātiskā bloka sarakstu, pretī Darbaļaužu bloka sarakstam, ko padomju varas iestādes nepieļāva. Tā rezultātā 1941. gada 8. martā par pretpadomju darbību izsūtīts uz 5 gadiem Akmoļinskas apgabalā, kur strādājis par skolotāju. 1944. gada sākumā apžēlots, dzīvojis Maskavā, bet no novembra Rīgā. Pēc atgriešanās bija Latvijas Valsts pedagoģiskā institūta profesors, LPSR Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta līdzstrādnieks, taču 1951. gada februārī tika apcietināts otrreiz un 8. septembrī par naidīgu darbību pret PSRS un pretpadomju aģitāciju tika izsūtīts uz Kokčetavas apgabalu Kazahijas PSR uz 10 gadiem, kur strādājis Ščučinskas pilsētā par skolotāju. 1954. gadā apžēlots un 1955. gada pavasarī atgriezies Rīgā, atsākot strādāt abos institūtos. Lai gan abas deportācijas iedragāja A.Ķeniņa veselību, viņš nodzīvoja līdz 86 gadu vecumam – 1961.gada 9.martā A.Ķeniņš mira.

Avots:

LNA facebook.com lapa

Reklāma