Bibliogrāfam un grāmatniekam Jānim Tālem – 120

Jānis Tāle (1902. gada 24. janvāris – 1983. gada 3. marts) dzimis Praulienas pagasta Ļaudonas Trakšos amatnieka ģimenē. Dzimtajā uzvārdā: Jānis Radomiška. 

Tēvs Pēteris Radomiška bija galdnieks, māte – audēja.

Ģimenē vēl citi bērni: Pēteris (dzimis 1903. gadā), Marta (dzimusi 1904. gadā). Vecāki bezzemnieki, tāpēc bērniem agri jāsāk ganu gaitas. 

Burtošanu mazais Jānis apguva mājās, boksterējot kalendārus un lūgšanu grāmatu. Pirmā skola – Saikavas pagastskola. 

Jānim bija 12 gadu, kad nomira māte. Māte ir īpašs cilvēks jebkura bērna, un tā, protams, arī mazā Jāņa dzīvē. Māte stāstīja pasakas, dziedāja tautasdziesmas, noglāstīja galvu un pasacīja labu vārdu… Visu mūžu Jāni Tālem svētākais būs Mātes vārds un Mātes sirds. 

Jānis pabeidzis arī Ļaudonas draudzes skolu. 

1920. gadu sākumā Jānis Radomiška dzīvoja Rīgā. Tēva māsa solījās palīdzēt izglītošanā, bet ar noteikumu, ka jāapgūst praktiskas zinības. 

Viņš mācījās Viļa Olava komercskolā. Komerczinības viņu nesaistīja, taču skolā ritēja interesanta literārā dzīve. 

Jānis studēja LU Filoloģijas un filozofijas fakultātes Pedagoģijas nodaļā. Brīvo laiku jauneklis ziedoja literatūrai, daudz lasīja, apguva un iemīlēja latviešu literatūru. Studiju laikā viņš iepazinās ar vairākiem jaunajiem dzejniekiem un māksliniekiem – ar Jāni Jaunsudrabiņu, ar Birutu Skujenieci. 

Šajā laikā, kad mūsu zemīte brīva, kad nokratījusi Krievijas uzspiesto varu, viņš kā daudzi citi, gribot būt īsti latvisks, dzimto uzvārdu nomainīja pret latvisko Tāle. 

Latvijas armijas dienesta laikā viņa dienesta vieta bija Daugavpils. Jānis Tāle palika virsdienestā un ieguva virsnieka pakāpi. 

Dienesta laiks bija skarbs. Grūtsirdības pilnās dienas Tāle pārradīja citādas, brīvos brītiņos daudz lasot un arī rakstot dzeju.   

Šajā laikā viņš sāk apkopot visu pieejamo dzeju par Māti. 

1937. gadā Jānis Tāle sāka strādāt par Daugavpils pilsētas bibliotēkas direktoru. Otrā pasaules kara laikā ugunsgrēkā Daugavpils pilsētas bibliotēkā sadega ļoti daudz grāmatu, bet atlikušā fonda labāko daļu okupanti gatavojās transportēt uz Vāciju. Nacisti saimniekoja pa Jāņa Tāles vadīto bibliotēku, atlasīdami vilciena vagonā aizvedamās grāmatas, “nevērtīgākās” bez žēlastības mezdami kaudzēs. Tās domātas ugunij. Tālem izdevās ielavīties vagonā, lai grāmatas glābtu. Izdevās panākt, lai kara ešelonam pievienoto vagonu ar grāmatām novirzītu uz citām sliedēm. Mažeiķos, viņa pierunāts, stacijas priekšnieks vagonam uzrakstīja adresi “TALSI”. Protams, tas bija risks. Tā bija spēle ar savu dzīvību un brīvību – taču arī ĪSTA KULTŪRAS CILVĒKA, DVĒSELĒ BAGĀTA CILVĒKA cienīga rīcība.

Precīzāk zināms, ka vagons ar grāmatām nonāca Stendes stacijā. Jānis Tāle daļu padomju varai “netīkamo” grāmatu atlasīja, atstājot Stendes stacijas apkārtnes Mazdruviņu sētā, kur kādu laiku dzīvoja. Tur Valsts Stendes selekcijas stacijas vēstures pētnieki dzīvojamās ēkas bēniņos 1980. gadā atrada grāmatu skapi ar dažām grāmatām un mazajām dzejas kartotēkas lapiņām. Kartotēkas lapiņas atdeva sirmajam bibliogrāfam. Šis notikums bija labs iemesls Talsu tautas nama studijas “Auseklis” kinoamatieriem Arvīdam Zuzem un Zigurdam Kalmanim, lai kopā ar dzejnieku Aleksandru Pelēci apciemotu Jāni Tāli viņa dzīvoklī Kārļa Mīlenbaha ielā (tolaik Padomju iela) un izveidotu īsfilmu “Mūžs dzejā”. https://www.youtube.com/watch?v=UNlijyDLYSE&t=3s Daugavpils bibliotēkas grāmatas “Latvijas atbrīvošanas kaŗa vēsture 1. daļa” un dažas Latviešu veco strēlnieku biedrības izdotās burtnīcas “Latviešu strēlnieki” šobrīd glabājas biedrības “Aleksandra Pelēča lasītava” bibliotēkā.

Tālīte šīs grāmatas izglāba. Tā Talsos no Daugavpils ieradās jauns bibliotēkas vadītājs ar lielu grāmatu “pūru”. No 1945. gada Jānis Tāle bija talsenieks un strādāja Talsu rajona bibliotēkā. Veidoja Talsu centrālās (tagad galvenās) bibliotēkas grāmatu fondu un iekārtošanas darbu tā, lai tā kļūtu par pilsētas kultūras un izglītības darba centru. 

Viņš izveidoja latviešu dzejas tematisko kartotēku, kas savā laikā bija pati lielākā un aptvērumā pilnīgākā dzejas kartotēka Latvijā. Rakstīja arī dzeju – tiesa, dzejoļu maz, tie nepublicēti, tikai savākums paša iekārtotā mapītē. 

Jānis Tāle uzkrāja un sistematizēja daudz materiālu par Latvijas kultūras darbiniekiem un kultūras cilvēkiem. 

Bibliotekārs Tāle aktīvi iesaistījās pilsētas sabiedriskajā dzīvē un darbā: bija Talsu pilsētas domes deputāts, Kultūras darbinieku arodbiedrības rajona komitejas priekšsēdētājs, darbojās dažādās ar kultūras dzīvi saistītās komisijās, ilgus gadus dziedāja vīru korī „Dziedonis”. 

Jāņa Tāles darbu augstu novērtēja – trīs reizes viņš saņēmis Latvijas PSR AP Prezidija Goda rakstus, arī citus apbalvojumus. 

1971. gada 18. maijā J. Tāle aizgāja pensijā, bet no darba bibliotēkā nešķīrās – turpināja strādāt pie tematiskās dzejas kartotēkas. Šajā periodā Jānis Tāle kļuva visvairāk un visplašāk pazīstams Latvijas radošajai inteliģencei. 

Viņa sarūpētais un atstātais mantojums Talsu galvenajā bibliotēkā ir bagāts: materiālu kopojums vairāk nekā 600 mapēs par latviešu literātiem, dzejniekiem, kultūras darbiniekiem. Tematiskā dzejas kartotēka aptver 12000 vienību.

Žurnālā „Grāmata” 1990. gada 6. burtnīcā lasāms Maijas Laukmanes raksts „Bet runa jau nav par skaitļiem”, kur Jāņa Tāles mūža darbs garamantu uzkrāšanā salīdzināts ar Krišjāņa Barona darbu dainu vākumā: „Divas personības – katra caur savu laiku, notikumiem, likumsakarībām un ļaudīm nākušas, bet starp abām gribas rakstīt „un” vai likt kādu citu vienojošu zīmi. Dainu tēvs un Dzejas Baltais tēvs. Dainu bitenieks un Dzejas dārznieks. Abi, savu balto darbu darot, iekšējas gaismas izgaismoti.” 

Silvija Skromule rakstā „Atmiņu gaismā” („Talsu Vēstis”, 1997. gada 23. janvāris) raksta: „J. Tāli kā izveidojušos personību varu likt līdzās Raiņa radītajam Antiņam ar tīru, skaidru sirdi, Antiņam, kurš reizēm „ļauj sev darīt pāri, jo viņš stiprs”. Antiņam, kurš domā par mērķi, neprasot sev algu. Zem ārējā miera un mazliet šķelmīgā smaida Dzejas Baltajam tēvam dega kvēla sirds, jo darbā apsēstajiem svešs ir remdenums un aprēķins.” 

Savos brīvajos brīžos Jānis Tāle nekad nešķīrās no fotoaparāta. 

1962. gadā uz Talsiem pārcēlās arī Jāņa Tāles brālis Pēteris Radomiška ar sievu Martu un bērniem Valdu un Ojāru. 

Jānis Tāle apbedīts Talsu Jaunajos kapos; kapa piemineklī iekalti Noras Kalnas vārdi: „Dzejas Baltais tēvs”.

Laikraksta „Padomju Karogs” 1982. gada 27. novembra numurā  lasāms Valdemāra Ancīša dzejolis „Tā labā manta” – veltījums Jānim Tālem. Citi veltījumi (A. Pelēcis, Dz. Rinkule-Zemzare, Z. Purvs, M. Laukmane) atrodami A. Pelēča lasītavas materiālos par Jāni Tāli.

Materiāls sagatavots, izmantojot Maijas Laukmanes informatīvo vākumu.

Avots: Aleksandra Pelēča lasītavas facebook.com lapa