Stompaku kaujai 75

1945. gada 2. martā 7.30 no rīta Stompaku purvā atskanēja šāvieni – netālu no Viļakas sākās viena no lielākajām nacionālo partizānu kaujām Baltijā, kurā ap 300 nacionālo partizānu spēja izrādīt ievērojamu pretestību padomju okupācijas spēkiem.

1944. gada rudenī Latvijas teritoriju atkārtoti okupēja Padomju Savienība. Daudzi vīri, kas bija izvairījušies no mobilizācijas nacistiskās Vācijas armijā un nevēlējās karot Sarkanās armijas rindās, kā arī mēģināja paglābties no represijām, devās mežā, lai tur rastu patvērumu un izvērstu militāro pretestību. Par pirmo centralizēto nacionālo partizānu organizāciju, kas apvienoja cīnītājus Vidzemes un Latgales ziemeļu daļā, kļuva 1944. gada 10. decembrī dibinātā Latvijas Nacionālo partizānu apvienība. To organizēja bijušais Abrenes apriņķa galvenais agronoms Pēteris Supe (segvārds Cinītis, 1920–1946), kurš partizānu kara taktiku bija apguvis jau iepriekš, Vācijas pretizlūkošanas dienesta (Abvēra) frontes izlūku grupā un apmācībās Austrumprūsijā. Pētera Supes vietnieks bija Lauksaimniecības universitātes absolvents Staņislavs Ločmelis (segvārds Dūze, 1915–1945).
Pētera Supes vadītajā organizācijā iekļāvās arī partizānu nometne Stompaku purvā aptuveni pusceļā starp Balviem un Viļaku. Izmēros iespaidīgā nometne (24 zemnīcas, staļļi 30 zirgiem, pārtikas noliktava, maizes ceptuve, baznīca, partizānu tiesa), kurā uzturējās ap 350 cilvēku (no tām aptuveni 30 sieviešu), tika izveidota uz vairākām purva saliņām, tādēļ partizāni to nosauca par “Saliņu mītni”, bet nereti tā dēvēta arī par “Jauno Berlīni”.

1945. gada februāra beigās NKVD (PSRS Iekšlietu tautas komisariāts) bija kļuvusi zināma Stompaku nometnes atrašanās vieta, par ko bija informēti arī partizāni, tomēr NKVD vīri maldīgi uzskatīja, ka nometnē nav vairāk par 30–40 cilvēkiem. Savukārt nometnes vadība bija pārliecināta par savu spēku, tādēļ negaidīja pēkšņu uzbrukumu. Partizānu modrību mazināja arī tas, ka izlūki nebija fiksējuši jaunu padomju karaspēka vienību ierašanos Abrenes apriņķī, kas liecinātu par tuvojošos uzbrukumu.

Uzbrukumu Stompaku nometnei veica NKVD karaspēka 143. strēlnieku pulks 483 vīru sastāvā. Abu pušu pozīcijas dažviet atradās vien 70–80 metru attālumā. Kauja sākās 2. martā agri no rīta un ilga līdz aptuveni 19.30, taču kaujas šāvienu radītais troksnis pieklusa tikai 3. marta rītā, jo vienīgi nakts un stiprā sniegputeņa aizsegā partizāni spēja izlauzties no aplenktās nometnes un Stompaku meža. Viens no partizānu kaujas grupas komandieriem Jānis Kozlovskis vēlāk rakstīja: “Šinī cīņā laikam biju vistuvāk nāvei, jo man, kad sniedzos pēc trofeju ložmetēja, uz pleca pie lāpstiņas labajā pusē izšāva cauri brezenta mētelim un visām drēbēm, labi vēl piededzinot ādu”.

Stompaku kauja vērtējama kā lielākā un sīvākā Latvijas partizānu kara vēsturē. Kaujā krita un vēlāk no ievainojumiem mira 28 nacionālie partizāni, bet pretinieki zaudēja 46 cilvēkus. Lielāko daļu nogalināto partizānu līķu NKVD izlika atpazīšanai un vietējo iedzīvotāju iebiedēšanai Viļakā un Šķilbēnos. Viļakas Brāļu kapos vēlāk svinīgi apglabāja tikai 18 kritušos okupācijas varas pārstāvjus, bet pārējos čekas karavīrus apglabāja Pitalovas vai Ostrovas kapos – Viļakas centrālajā laukumā publiskai apskatei bija izlikti 19 nogalināto partizānu līķi, un nebija pieļaujams, ka iedzīvotāji redzētu – komunistu zaudējumi bija lielāki. Daļu mirušo partizānu sameta bedrē pie Viļakas katoļu baznīcas žoga. Tur 2005. gadā tika atklāta viņiem veltīta piemiņas vieta, savukārt 2011. gada 11. augustā Balvu–Viļakas šosejas malā atklāja pieminekli Stompaku kaujā kritušajiem nacionālajiem partizāniem.

Avots:

LNVM facebook.com lapa