Vilnis Bulavs: Quo vadis, Liepājas muzej?

Viens izstādītajiem K.Brektes "mākslas darbiem". Par pamatni izmantota kāda Latvijas armijas karavīra fotogrāfija no 20.gs. 20.-30. gadiem. Modra Helda foto. Avots: liepajniekiem.lv.

Kur ir robeža starp izaicinājumu un zaimošanu? Publicējam mākslinieka un pedagoga Viļņa Bulava atklāto vēstuli, kas veltīta šobrīd Liepājas muzejā skatāmajai Kristiana Brektes izstādei "Arsenāls".

Jautājumu – quo vadis? (kurp ej?) – vēlos uzdot Liepājas muzeja vadībai saistībā ar pašreiz muzejā notiekošo Kristiana Brektes izstādi "Arsenāls". Šīs izstādes specifika, rīkošanas vietas un laika konteksts rosina vairākus jautājumus.

Nevērtēšu izstādes māksliniecisko pusi, jo laikmetīgo mākslu vērtēt vecmodīgās estētikas, dailes un profesionālās meistarības kategorijās ir neproduktīvi, īpaši gadījumos, kad šādu kategoriju klātbūtnes iezīmes ir grūti pamanāmas.

Taču noteikti ir iespējams izstādes konceptuālās puses novērtējums, jo konkrētā izstāde žanra speciālista Kristiana Brektes pienesumā uztverama kā konceptuāla scenogrāfija. Laikmetīgās mākslas finesēs neiniciētam vērotājam pirmajā brīdī šajā izstādē pamanīt nopietnus konceptus nav viegls darbs.

Ekspozīcija rada iespaidu, ka Brekte kara un nāves tēmu izmantojis par ieganstu, lai turpinātu apspēlēt savai daiļ(?)radei raksturīgās idejas un tēlus, kurus viņš allaž izvēlas atbilstošus klasiskām nekrofilijas definīcijām. Daudz tiražētais galvaskauss ir visizplatītākais un reizē visneoriģinālākais nāves simbols, kas mūsdienu popkultūras kontekstā ir kļuvis par banālu dekoratīvu elementu, kas tiek drukāts pat uz zīdaiņu drēbītēm, un vizuālos medijos īsti vairs nenes idejiski filozofisku slodzi. Brektes scenogrāfiskajai ekspozīcijai galvaskausa tiražēšana piešķir ciniska kiča piegaršu.

Iespējams, mākslinieks varētu gūt labus panākumus kā dekorators vai suvenīru izgatavotājs Meksikā mirušo piemiņas svētku laikā. Izstāde "Arsenāls" vairāk rada asociācijas ar telpu, kas dekorēta Helovīna (nu jau teju latviešu nacionālie svētki!) ballītei, vai spoku kambari neklausīgu bērnu iebiedēšanai. Nesena veiksmīga etnogrāfiskās ekspozīcijas iekārtošana muzeja tumšajā pagrabā apliecina, ka mākslinieks nav veltīgi vadījis studiju gadus Mākslas akadēmijā, bet, vai tādēļ nekritiski laižams jebkādi izpausties arī muzeja lielajā zālē?

Dažus jautājumus ekspozīcija rada, to aplūkojot no cilvēciskas ētikas pozīcijām. Grūti teikt, ko par viņu seju izķēmošanu domā aizsaulē aizgājušie ļaudis, bet diez vai glaimots vai iepriecināts justos muzeja apmeklētājs, ja “mākslinieciski uzlabotajās” fotoreprodukcijās atpazītu savus vecākus vai vecvecākus?

Gribētos zināt, vai muzeja vadība šo izstādi ir apzināti plānojusi Lieldienu laikā? Lieldienas gan senajos latviešu priekšstatos, gan kristīgajā tradīcijā ir atdzimšanas, dzīvības un gaismas svētki.

Kādu vēstījumu šajā kontekstā mums piedāvā saturā un formā nekrofīlā izstāde, ko veidojis autors, kurš sevi prezentē kā sātanisma piekritēju? Jo cilvēks, kurš konsekventi demonstrē apģērbā sātanisma simboliku, savos darbos atklāj tam atbilstošus konceptus, diez vai  brīvajā laikā ir, teiksim, dievturības piekopējs. Populāru sātanistu simboliku apvērsta krusta formā redzam arī izstādē "Arsenāls". Zem izstādes kinētiskā objekta novietoti paklājiņi, uz kuriem, lai arī ķīniešu manufaktūras masu produkcijai raksturīgā izpildījumā, tomēr ikonogrāfiski nepārprotami nolasās Jēzus tēli. Vai tādi kāju pameslam izvēlēti gluži nejauši?

Ka skatītāja kaitināšana un provocēšana ir viens no Brektes mākslas mērķiem un vienlaikus izteiksmes līdzekļiem, ir skaidrs, arī mākslinieks pats to intervijās nenoliedz. Šādus izteiksmes līdzekļus gan parasti izmanto mākslinieki, kuri apzinās savu profesionālo viduvējību, tādēļ, savu ambīciju realizēšanai izvēlas uzmanību piesaistošākas, tā teikt, laikmetīgākas formas.

Bet, vai muzeja vadību nesatrauc, ka augšminētajā kontekstā mazāklaikmetīgi domājoša sabiedrības daļa šo izstādi var uztvert kā apzinātu provokācija arī no muzeja puses? Varbūt tāds ir bijis mērķis, jo, kā zināms, pieredze šādās lietās muzeja vadībai jau ir.

No otras puses, mākslinieka spēlēšanos ar gremošanas trakta darbību neveicinošiem un skatītājos fizioloģisku reakciju un frustrāciju izraisošiem tēliem un formām, var uztvert ar vieglu ironiju, bet mākslinieka rotaļāšanos ar galvaskausiņiem, apvērstajiem krustiem, dzīvnieku ģindenīšiem, fallu imitatoriem utt. skaidrot ar aizkavētas pubertātes sekām. Taču diez vai drīkstam turēt aizdomās par nenopietnu attieksmi pret aktuāliem mākslas procesiem Latvijas Mākslas akadēmijas asociēto profesoru! Tādēļ, ņemot vērā augstāk izklāstīto, varam tikai izdarīt minējumus, kādā īsti paradigmā ir balstīti Brektes radošie vēstījumi.

Un paliek jautājums, kādu paradigmu ir izvēlējies mūsu muzejs?

Apsveicama ir muzeja vadības pozīcija, nosakot atvieglojumus maksas izstāžu apmeklējumiem noteiktām sabiedrības kategorijām. Arī izstādes "Arsenāls" plakāta apakšmalā varam lasīt, ka ir atlaides pensionāriem, studentiem un skolniekiem, bet bērniem līdz 7 gadu vecumam ieeja bez maksas. Apsveicami! Atceros sevi šajā vecumā, kad vecāki mani veda uz Liepājas muzeju. Ar interesi pētīju vēsturisko ekspozīciju, jūsmoju par grezno interjeru un gleznu izstādēm.

Mainās laiki, mainās tikumi. Vai šī Brektes izstāde ir ilustrējošs piemērs vienam no virzieniem, kādā vēlas iet muzeja vadība, veidojot priekšstatus par mākslu mūsu bērniem? Vai provinciālisma komplekss dzīs izmantot visas iespējas bez izšķirības, lai censtos neatpalikt no galvaspilsētas "laikmetīgās mākslas" aprites, jeb tomēr izdosies saglabāt suverēnu skatījumu uz mākslas procesiem par spīti Rīgas mākslas kritiķiem un mākslas pseidozinātniekiem, un izmantot, lai arī kādam šķietami novecojušus, tomēr laika pārbaudi izturējušus ētikas, estētikas un profesionālās kvalitātes kritērijus?