Dzīvesgājums

Artūrs Dulbe dzimis 1883.gada 19. jūnijā Jaunpiebalgas Grotūžu Mizaskrogā. Tēvs Jēkabs, māte Anna dz. Vanags. Artūra tēvs miris, kad zēnam bija tikai 7 gadi. Mācījies Vecpiebalgas draudzes skolā. Kad brālis Pēteris pārcēlies uz dzīvi Maskavā, uz turieni pārcēlās arī Artūrs ar māti. A.Dulbe Maskavā apgūst fotogrāfa arodu. Kad fotodarbnīcas īpašnieks Bendelis, pie kura strādāja A. Dulbe, brauca savos ārzemju ceļojumos, viņš pilnīgi uzticēja savu darbnīcu Dulbem. Ģimene tur nodzīvoja 20 gadus. Fotogrāfijās no Maskavas perioda redzam rakstnieku Antonu Čehovu un dziedoni Fjodoru Šaļapinu, arī Katrīnas Šeremetjevas portretu, kas uzņemts 1921.gadā Ostafjevas muižiņā. (“Portrets Latvijā 20. gadsimts. Sejas izteiksme”, 2019.)

“Pēc atgriešanās dzimtajā Jaunpiebalgā 1922. gadā Artūrs Dulbe turpināja fotogrāfa darbu, strādādams pie petrolejas lampas, īrēdams telpas vai dzīvodams pie radiem.

Iekrādams līdzekļus, panāca, ka savu ģimenes māju uzbūvēja netālu no baznīcas. Savā namā Saulgožos  ierīkoja paviljonu un laboratoriju, fotografēja, fiksēdams savu tautu un laiku, kurā dzīvoja. “Līdzsvarota kompozīcija un pamatīgi nostrādāti attēli - tādas  A. Dulbes 20. - 30. gadu fotogrāfijas atrodam vai ikvienā Jaunpiebalgas ģimenes albumā”, grāmatā “Latvijas fotomāksla; vēsture un mūsdienas”, 1985.gadāatzīmē Pēteris Korsaks.

Laika mirklis apturēts piebaldzēnu personīgajās dzīvēs. Veidojās jaunsaimniecības, tika svinēti spāru svētki, būvēja saimniecības ēkas. Kokamatnieki, audēji, tirgotāji, skolotāji, iesvētību grupu fotogrāfijas. Visur Artūrs Dulbe bijis klāt ar savu kameru. Pie Artūra Dulbes nāca atsevišķi cilvēki, cilvēku grupas, ģimenes. Brauca no tuvākas un tālākas apkārtnes. Fotogrāfijās redzama ne tikai kompozīcija, kur portretētiem cilvēkiem bija fotografēšanas laikā jāskatās. Kā fotogrāfs panāca, ka attēli tik pamatīgi nostrādāti, nemaina krāsu līdz mūsdienām? To pateikt var speciālisti, tie, kas pētījuši fotogrāfijas tehnisko daļu – bilžu attīstīšanas procesu. Kameru, ar ko turpināja fotogrāfa darbu Latvijā, viņš pārveda no Krievijas. Viss fotogrāfam kādreiz piederošais aprīkojums glabājas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. Zināms, ka tur glabājas:

Artūra Dulbes (Jaunpiebalga) rokas kamera
19. gs. beigas – 20. gs. sāk.
Saliekama, plašu 10 x 15 cm. Bez firmas zīmes.
Komplektā – 3 gab. dubultplašu kasetes. (VRVM 111298/1-4)

Artūra Dulbes (Jaunpiebalga) paviljona kamera ar piederumiem
19. gs. beigas – 20. gs. sāk.
Saliekama, statīva, plašu 18 x 24 cm. Bez firmas zīmes. 
Komplektā: objektīvs, statīvs (3. plaukts), objektīva spraugslēdzējs, 3 gab. dubultplašu kasetes, bezdūmu zibens pulveris, magnēzija zibenslampa (šķiltava ar koka rokturi un pulvera tvertne), foto soma. (VRVM 111299/1-10)

Artūra Dulbes (Jaunpiebalga) kameras statīvs
19. gs. beigas – 20. gs. sāk.
Koka, saliekams, 84 cm (VRVM 111299/3)

Atmiņas par Artūru Dulbi

Kas man ir Dulbe?

Pirmkārt – sievastēvs, precīzāk, manas pirmās sievas Ilgas (Jansones) audžutēvs. Ilgas tēvs krita Otrajā pasaules karā, pēc tam drīz nomira māte. Abas meitas nonāca pie radiem: Ilga pie Dulbēm, kam bērns bija miris, Gunta pie Jansones Ikšķilē. Abas tika uzņemtas kā savas meitas. Abas savās dzīvesvietās beidza vidusskolu, iestājās augstskolās – Ilga tolaik Latvijas Valsts Universitātē, Fizikas fakultātē, ko diemžēl nepabeidza. 

Pirmā ļoti īsa tikšanās ar Dulbēm bija 1957. gadā, kad pēc Martas lūguma no Abrupa atvedu (man jau bija Moskvič-400) pie viņiem Īdu Ducenu, kura tikko bija atbrīvota no ieslodzījuma par darbību Rusova partizānu vienībā. 1958. gada vasarā ciemojos pie saviem vecākiem Jaunpiebalgā, un māte kaut ko nesa no Dulbēm, viņai palīdzēja Ilga. Neesmu pārliecināts, ka tas bija “pilnīgi nejauši”, jo mātei Ilga patika. Tā bija pirmā mūsu iepazīšanās un īsa parunāšanās. Ilga nebija modes dāma, bet varēja just Dulbes pāra audzināšanu: vienkārši, bet glīti apģērbusies, klusa, bet konkrēta runa.

Rudenī ar Dulbes pāra laipnu atļauju (tad arī parunājāmies ar Dulbestēvu – tā viņu godājām) aizvedu  Ilgu uz Rīgu, uz studijām. Dulbe man uzreiz iepatikās kā dzīvesgudrs vīrs. Parādīja savu foto paviljonu, priecājās, ka tagad māja klusa – “zvēru dārzs” (kādu laiku viņu mājā bija iekārtota daļa bērnu dārza) pārgājis uz citām telpām. Ziemā gāju pie Dulbēm lūgt Ilgas roku. Kāzas rīkojām Jaunpiebalgā, Dulbes mājā Saulgožos. Tad jau Saulgožos viesojāmies biežāk, arī Artūrs un Marta bija viesos pie mums Ķegumā. 

Otrkārt, profesionāls fotogrāfs, amatu mācījies Maskavā. Viņa maizes darbs bija cilvēku fotografēšana un notikumu fiksācija visdažādākajās dzīves situācijās: kāzas, kristības, iesvētības, skola, bēres un portreti. Viņa bilde ir vienkārša, bet izcili kvalitatīva pēc kompozīcijas, gaismām, asuma. No tā laika aparatūras nevarēja prasīt dinamiku – sastādījis un sasēdinājis fotografējamos, Artūrs pēc savas izjūtas uz sekundi, divām (nekustēt!) nocēla fotoplašu kameras objektīva vāciņu, un – negatīvs gatavs. Artūrs neaizrāvās ar modernisma idejām, ar efektiem, viņa krājumos nav (laikam) neviena akta, toties ir daudz dabas objektu, būvju.

Treškārt, pozitīvi orientēts, labsirdīgs vīrs ar lielu dzīves pieredzi.

Harijs Jaunzems

Pārdomas

Fotogrāfa dzimtas mājas Grotūžu Mizaskrogs. Uz balta papīra rakstīti divi vārdi. Grotūžu Mizaskrogs. Kā tagad tur izskatās?

Apmeklēju Artūra Dulbes dzimtās mājas. Tikai tad radās emocijas un dziļāks pārdzīvojums: „Brienu pa aizaugušu meža ceļu, tas agrāk bijis cilvēkiem nozīmīgs. Vēl gar tā malām redzami grāvji, tātad saimnieki rūpējās, lai ūdens neturētos uz ceļa. Vēl gabaliņu jāpaiet... Tūdaļ pietuvošos vietai, kur nācis pasaulē fotogrāfs Artūrs Dulbe, cilvēks, par kuru uzzinu arvien ko jaunu. Un tomēr paliek arī daudz nezināma. Zināmais mijas ar noslēpumu.

Artūra Dulbes pamatīgi nostrādātas fotogrāfijas. Vai šo pieredzi guva skolodamies Maskavā, būdams labs māceklis? Varbūt profesionalitāte nāca līdz ar gadiem, strādājot Saulgožos savā mājā, savā darbnīcā? Varbūt pamatīgums un rūpīgums no šīs vietas?

Notikumus, cilvēkus Artūrs Dulbe  iemūžinājis, redzot to ne tikai ar savām acīm vien, bet ļaujot skatīt, vērtēt, uzzināt mums - manai paaudzei, vairākām - pirms manis un daudzām - pēc manis. 

Nonākot gandrīz vai meža vidū, paveras kādreizējās mājvietas liecinieki - pamatakmeņi -  un kādreiz  stādīto ozolu aleja. Tajā 18 ozoli, bet divi vēl stiprāki un resnāki it kā bijušo māju pudurī. Ar apbrīnu veros divos milzīgajos ozolos, kuriem varētu būt ap divsimt gadu. Domāju, ka tie varbūt stādīti, saistot māju dzīvi ar kādu notikumu? 

Šeit viss kādreiz bijis cilvēkiem nozīmīgs, kas zina, cik daudzi pa šo, toreiz neaizaugušo, ceļu devušies pasaulē. Tas viss nu ir aizmirstībā. Palikuši vien apsūnojuši akmeņi, koku aleja, cilvēku atmiņas. Un fotogrāfija – vēstures mūžīgā lieciniece.”

Sagatavoja Krista Marta Kundrate

Galerijas

Artūra Dulbes (1883–1971) fotogrāfijas. Kultūra un izglītība 20. gs. 20.–30. gados, I

Artūra Dulbes (1883–1971) fotogrāfijas. Saimnieciskā dzīve Jaunpiebalgā 20.gs. 20.–30. gados

Artūra Dulbes (1883–1971) 20. gs. 20.–30 gadu fotogrāfijas. Personas, I

Artūra Dulbes (1883–1971) 20.gs. 20.–30. gadu fotogrāfijas. Personas, II

Artūra Dulbes (1883–1971) fotogrāfijas. Jaunpiebalgas evanģēliski luteriskā draudze 20.gs. 20.–30. gados

Artūra Dulbes (1883–1971) fotogrāfijas. Kultūra un izglītība 20. gs. 20.–30. gados, II

Iezīmes

Tematiskie rādītāji: 

Izglītība un zinātne

Kultūra

Personas

Reliģija

Sabiedrība

Pagasts: 

Jaunpiebalgas pagasts