Kauliņš, Edgars

1902.26.04.–1979.05.01.
kolhoza "Lāčplēsis" priekšsēdētājs
Pievienoja: 
Zane Nemme, 27.04.2018

Dzīvesgājums

Edgars Kauliņš dzimis 1903. gadā Valmieras apriņķa Pāles muižas kalēja ģimenē. Tēvs Mārtiņš miris jau 1906. gadā. Pēc tēva nāves Edgars ar brāli Osvaldu un mammu Paulīni kļuva par kalpiem un kopš deviņu gadu vecuma Edgars sāka patstāvīgas darba gaitas kā govju gans. Šajā vecumā viņš uzsāka arī skolas gaitas Pāles pagasta skolā, tur nomācījās četras ziemas un to pabeidza 1916. gadā. Pēc skolas beigšanas Edgars strādāja par lauksaimnieku.

1919.–1921. gadam Edgars Kauliņš cīnījās Krievijas Pilsoņu karā, dažus mēnešus pavadīja gūstā Polijā. Pēc kara atgriezās Latvijā un dažus gadus strādāja dzimtajā pagastā par laukstrādnieku.

No 1923. gada dzīvoja Rīgā un strādāja koku fabrikā par blanku nesēju. Dienēja Vidzemes artilērijas pulkā no 1924. gada līdz 1926. gadam. Pēc armijas Edgars dažus mēnešus strādāja cirkā pie zirgu dresētāja Eduarda Priedes par asistentu.

No 1926. gada līdz 1941. gadam strādāja Rīgas ugunsdzēsēju vienībā. Pašmācības ceļā vēlējās iegūt vidējo izglītību, tāpēc no 1937. gada sāka mācīties pie privātskolotājiem. Tomēr Otrais pasaules karš neļāva īstenot šo apņemšanos.

1929. gadā pirmo reizi aprecējās. Sieva Cecīlija 1947. gadā traģiski gāja bojā. Trīs dēli: Imants, Ivars un Brunis. Imants nomira divu gadu vecumā, Ivars vēlāk deviņu gadu vecumā mira no neārstējamas slimības. Dēls Brunis beidzis Rīgas Celtniecības tehnikumu, strādājis Ūdensapgādes un kanalizācijas pārvaldē, miris 2006. gadā.

Otrā pasaules kara laikā E.Kauliņš dienēja padomju pusē, būdams artilērijas seržants Latviešu strēlnieku divīzijā. Četras reizes bijis ievainots. 

Pēc kara pāris mēnešus strādāja Zivju rūpniecības ministrijā Rīgā par nozvejas inženieri un 1945. gada nogalē tiek nozīmēts par partorgu uz īsu laiku Skultes pagastā un tad Lielvārdes pagastā. Šos pienākumus pilda līdz 1948. gada vasarai. Ar savu darbu iemantoja pagasta iedzīvotāju cieņu un mīlestību. Tāpēc vietējie zemnieki piekrita apvienoties kolhozā tad, ja Edgars Kauliņš kļūs par kolhoza priekšsēdētaju. Un tā 1948. gada  jūnijā tika dibināts lauksaimniecības artelis "Lāčplēsis” un Kauliņš tika ievēlēts par tā valdes priekšsēdētāju.

1951. gadā E.Kauliņš apprecējās otro reizi, ar sievu Annu nodzīvoja līdz mūža galam.

Edgars Kauliņš bija ne tikai izcils tautsaimnieks, bet arī aktīvs sabiedriska darbinieks – no 1946. gada bijis Lielvārdes ciema Padomes deputāts;  no 1947. gada līdz 1965. gadam Ogres rajona Darbaļaužu Padomes deputāts; Latvijas Aukstākas Padomes deputāts no 1962.–1965. gadam un 1975.–1979. gadam; arī PSRS Augstākās Padomes deputāts laikā no 1970. līdz 1974. gadam.

Viņš bija viens to tiem “praviešiem, kas cienīts gan savā laikā, gan savā vietā. E. Kauliņš ticis apbalvots ar diviem Ļeņina ordeņiem, Darba Sarkanā karoga ordeni, Tēvijas kara II pakāpes ordeni, kā arī Slavas III pakāpes ordeni. 1969. gadā saņēmis LPSR Nopelniem bagātā lauksaimniecības darbinieka nosaukumu. 1972. gadā saņēmis Eduarda Veidenbauma prēmiju.

Ogres rajona lauksaimniecības pārvaldes izsniegtajā raksturojumā ir teikts, ka “biedrs Kauliņš savā darbības periodā parādījis sevi kā lielisku organizatoru un spējīgu vadītāju, kurš lielu vērību velta kolhoznieku audzināšanai. Ar taisnīguma izjūtu, jautājumu objektīvu un lietišķu risināšanu b. Kauliņš iemantojis lielu autoritāti kolhoznieku vidū.

Biedrs Kauliņš savā darbā balstās uz jaunākajām zinātnes atziņām un cenšanās visās saimniecības nozarēs par pirmrindas pieredzes ieviešanu un propagandu.

Savā darbā b. Kauliņš cieši sadarbojas ar sabiedriskajām organizācijām un lielu vērību veltī jauno speciālistu un kadru audzināšanai.”

Edgars Kauliņš miris 1979. gada 5. janvārī un apglabāts Lielvārdes (Lāčplēša) kapos. Viņa bēru dienā satiksme uz Lielvārdes šosejas bija pārtraukta, cilvēku tūkstoši no visas Latvijas sabrauca atvadīties no Kauliņtēva.

1979. gadā Edgara Kauliņa vārdā nosaukta vidusskola Lielvārdē.

Nobeigumā Pāles pagasta iedzīvotājas Ženijas Lūkinas-Kārņupes atmiņas par Edgaru Kauliņu. Pierakstītas 1982. gadā:

“Tas taču tik sen, kādus 65 gadus atpakaļ … Greiļu mājās toreiz bijām daudz bērnu, cik īsti, to gan neatceros.

Edgaru labi atceros un arī jaunāko brāli Osvaldu. Edgaram jau laikam bija kādi piecpadsmit gadi, jo viņš strādāja pie saimnieka – Strauberga par tādu kā puspuisi. Viņš bija jau nopelnījis pastaliņas, bet es visu vasaru skraidīju kailām kājām. Mans tēvs toreiz bija karā un māte jau nevarēja tik daudz nopelnīt, labi ja ziemai dabūju pastaliņas. Edgara brālis Osvalds mani bieži ir raustījis aiz matu pīnēm. Es tad sūdzējos Edgaram. Edgars brālim aizrādīja un norāja.

Edgars  jau bija arī tas, kas mums visiem bērniem organizēja dažādas spēles un rotaļas – veco dālderi, paslēpes u.c. Rīkošana un organizēšana viņam padevās. Mums, bērniem, ļoti gribējās būt viņa klātbūtnē, jo viņš mums izlikās visgudrākais un drošākais. Gaidīt gaidījām to brīdi, kad Edgaram atkal būs laika ar mums spēlēties un parunāties. Kad mēs, bērni, kādreiz saplēsāmies, arī tad Edgars prata visas nebūšanas izkārtot un nolīdzināt.”

Publikācijas

E.Kauliņš "Kad migla krīt..." /Manas dzīves stāsts/. P. Bauģa literārais atstāstījums. Rīga: Liesma, 1972. – 243. lpp.

E.Kauliņš "Kas ir laime".  Rīga: Liesma, 1978. – 64. lpp.

E.Kauliņš "Mana jaunības zeme". P. Bauģa literārais atstāstījums. Rīga: Liesma, 1984.–126. lpp.

Avoti un literatūra

Andrejs Pumpura Lielvārdes muzeja krājums.

Raksti

Iezīmes

Tematiskie rādītāji: 
Personas
Tautsaimniecība
Pilsēta: 
Lielvārde
Pagasts: 
Lielvārdes pagasts
Hronoloģija: 
20. gadsimts

Reklāma