Miesnieks, Jonāss
1896. - 1975.
Rakstnieks
Pievienoja:
Krista Marta Kundrate, 03.01.2020Organizācija:
Dzīvesgājums
Dzimis 1896. gada 22. novembrī Jaunpiebalgas pagasta „Vecviņķos”. Pirmo izglītību ieguvis Mārtiņskolā un draudzes skolā. Pēc tam iestājies Longina Ausēja reālskolā Cēsīs. Pirmā pasaules kara apstākļu dēl viņš pabeidza Kanskas pilsētas vidusskolu Sibīrijā. 1918. gada rudenī rakstnieku uzņēma Tērbatas Universitātē, lai studētu vēsturi. No 1925.-1930. gadam viņš studēja jurisprudenci. 1921.gada rudenī J.Miesnieks apprecas. Ģimenē – divas meitas. 1935. gadā viņu apstiprina par miertiesnesi Cēsīs. No 1940. – 1944. gadam strādā Rozulas pagastskolā par skolotāju. Tad devās trimdā uz Vāciju, no kurienes 1950. gadā izceļoja ASV.
Viņš jau agrāk bija nodarbojies ar rakstniecību, ieskaitot līdzdarbību vairākos žurnālos un laikrakstos.
J.Miesnieks literātu saeimei pievienojās ar stāstu krājumu „Siržu asinis” (1936). Paralēli stāstiem rakstīja arī dzejoļus, kas sakopoti 1. krājumā „Balsis” (1937). Šī krājuma līdzīga nosaukuma dzejoli patriotisku dzeju izteiksmē Rīgā komponējis Jānis Norvilis. Pirmatskaņojums bija jauktā kora izpildījumā. Pēc tam šī dziesma ātri izplatās un kļuva populāra. Otru J.Miesnieka dzejoli „No dzimtenes manas” komponējis Arnolds Kalnājs, pie kam tā veltīta vīru korim. 1963. gadā iznāk dzejoļu krājums „Vīzijas un īstenība”. Šis dzejoļu krājums veltīts rakstnieka mirušās meitas Gundegas piemiņai.
Dzejā Miesnieks nepieder daudzrakstītājiem, tā brīvi un savdabīgi pati atraisās no viņa dzimtenes izjūtas:
„Kur esiet manu radu kuplās ciltis,
Kas dzīvojāt pa Džūksti, Rāznu, Piebalgu?
Vējš putina man Amerikā pretī smiltis,
Un maz vairs dzirdu latvju valodu.”
Rakstnieka devums latviešu literatūrai ir ļoti plašs. Jāuzsver, ka daudzu labāko J.Miesnieka darbu iedvesmasavots ir tieši dzimtais novads – Jaunpiebalga, no kura izverd viņa gan skumjās, gan moža svaiguma pilnās rindas. Romāni: „Bērzupju ģimenes portrets” (triloģija - 1935), „Starp diviem krastiem” (1945), „Lībju gala soģis” (1946), „Mīla un naids” (1954), „Melīgās ilūzijas” (1955), „Vanda” (1957), „Klaucēnu kundzenes meita” (1968), - pievēršas pagātnes notikumiem un romantiskai mīlestībai. 1961. gadā iznāk romāns „Dzīvības sapnis”, kas ir gleznaini notēlota paša autora autobiogrāfija. Krāšņi Jaunpiebalgas dabas apraksti, zemnieku māja un druvu novietojumi mijas cits caur citu, pa visu liekot darboties reāliem ļaužu tipiem.
J.Miesnieks pievērsies arī īsprozai, rakstīdams stāstus un noveles. 1946. gadā iznāca viņa stāsts „Dūkas kungs un viņa māja”, 1949.- „Dzīvības neprāts”, 1963. gadā – noveļu krājums „Kviņķu kalns”. Rakstnieks daudz devis no sava talanta „Lettonias” literārajiem vakariem, kā arī žurnālam „Vita Nostra”.
Kopā ar kundzi Noru J.Miesnieks bieži atradies literātu saimē, bet viņu lielākā sirdsdzedze allaž veltījusies buršu saimei.
J.Miesniekam svešumā iznākušas 11 grāmatas, kuru sižets galvenokārt ņemts no lauku dzīves.
Miris 1975. gada 2. februārī Kolambusā, Ohaio štatā, ASV.
Jonāsa sieva
Dzirnavas Aptekās.Andžs Apteka dzirnavas būvējis, bet tās pārdotas. Apteku dzirnavas tā arī sāktas dēvēt par Vinkmaņu dzirnavām. Dzirnavnieka Fridriha Vinkmaņa sieva Emīlija raksturota kā stipra sieviete, jo 1919.gadā vīrs nošauts, bijis jāsaimnieko. Viņa saimniecisko dzīvi vadījusi, būdama uzņēmības, sīkstuma un čakluma paraugs. Bērni emigrē, bet pati paliek saimniekot mājās. Melderis dzirnavās bijis Antons Dravants, kas vēlāk Vinkmaņa atraitnei civilvīrs. Aptekās uzaugusi rakstnieka Jonāsa Miesnieka sieva Eleonora Vinkmane. Jonāss savos darbos arī apraksta notikumus dzirnavās: „Vēveri līdz ar dzirnavām bija atstāti Kārļa Vinkmaņa atraitnei Karlīnei Vinkmanis, dzim. Zēvers, lietošanā līdz viņas nāvei. Viņa bija mantīga, rūpīga, klusa, nosvērta. Viņa gudri vadīja Vēveru vecsaimniecību līdz ar dzirnavām un pašas Raušu māju. Tā atradās kādas trīsdesmit jūdzes no Vēveriem - Leimaņos. Kad es sāku vasarās dzīvot Vēveros, Noras brālis Frīda nebija vairs starp dzīvajiem. Viņš dusēja blakus tēvam Kārlim Vinkmanim Leimaņu kapsētā. No Leimaņiem Kārlis Vinkmanis te bija ieradies 1903.gadā, nopirkdams Vēveru dzirnavas un mājas ar vecām ēkām. Jaunais nams pie dzirnavām bija gaišs, skanīgs, pilns jaunu meiteņu čalu, ziedu un saules. (..) Jaunais nams bija Vinkmaņa paša celts. Otrs Vinkmaņu dēls Kārlis Vinkmanis bija nošķīries no mātes un dzīvoja ar savu ģimeni Liepājā. Viņš bija būvinženieris un taisīja naudu. Rīgā, netālu no Strēlnieku dārza, viņš Rūpniecības ielā uzcēla modernu sešstāvu īres namu.” Jonāss Miesnieks turpina atmiņas, kurās raksturoti cilvēki, arī amatnieku darinātā ēka Skubiņos un saimniecības lietas: ”Kamēr es universitātē klausījos lekcijas, tikmēr Skubīnu Janka (domāts Jānis Titāns- kaimiņš un draugs, gleznotājs) Mākslas akadēmijā gleznoja diplomdarbu „Talka”. Tā bija prāvu apmēru un lieliska glezna. Skubīnu vīri un sievas, brūni saulē nodeguš, sēž baļķu cirstā Skubīnu istabā pie plēsta galda undzer no kokā grieztiem un dzelzī kaltiem kausiem, bet durvīs, pacēlusi augstu rokās kūpošu gaļas bļodu, nāk kupla lauku meita, ne viltota, „izpucēta”, bet īsta. Aiz tās pāri nesējas galvai redz smaragdaini zaļu Grāvnieku birzi trešajā Gaujas pakalnā.(..) un nopirka gleznu neviens cits kā pats ministru prezidents Kārlis Ulmanis.”
Reklāma
