Rudītis, Augusts
1880. - 1948.
Skolotājs, sabiedriskais darbinieks
Pievienoja:
Krista Marta Kundrate, 03.01.2020Organizācija:
Dzīvesgājums
Dzimis 1880. gada 27. jūnijā Ērģemes pagasta „Mežjāņos” rentnieka ģimenē. Mācījies Ērģemes pagastskolā un draudzes skolā, pēc tam Kuldīgas skolotāju seminārā (1897 - 1901), kuru pabeidz un iegūst mājskolotāja tiesības dabaszinātnēs. Strādājis Lugažu pagastskolā, Blomes pagastskolā, Madonas izglītības biedrībā par proreālskolas pārzini līdz 1915. gadam. Bēgļu laikā ar ģimeni aizbraucis uz Vjazņikas pilsētu Vladimiras guberņā, bet tā paša gada rudenī atgriežas Madonā, no kurienes 1915. gada oktobrī pāriet uz Jaunpiebalgas draudzes 6- klasīgo pamatskolu, kur strādā par skolas pārzini. Viņš mācīja ētiku, ticības mācību, folkloru, novada vēsturi un dabas zinības.
A.Rudīša skolniece Alise Robežniece atceras: „Rudītis mums neprasīja iekalt Bībeles stāstus, bet tā vietā centās iepazīstināt mūs ar tautas gara mantojumu- sakāmvārdiem, parunām, arī tautasdziesmām. Mudināja vākt šos materiālus no vecmāmuļām, un vecākiem”. Ir ziņas, ka A.Rudītis rakstījis Kr.Baronam vēstuli sakarā ar „Latvju dainu” izdošanu.
Skolotājs visaktīvāk strādāja skolas „Cerības pulciņā”, kas tika veidots atturības audzināšanai ne tikai skolā, bet visā jaunpiebaldzēnu sabiedrībā. „Rudītis sāka lielāku uzmanību pievērst sabiedriskam darbam pie vietējiem iedzīvotājiem, vispirms iesaistoties Jaunpiebalgas darbam pie vietējiem iedzīvotājiem, vispirms iesaistoties Jaunpiebalgas dziedāšanas biedrībā, kura sevišķi rosīgi sāka darboties pēc 1905. g.. Rudīša galvenais darba lauks bija kora vadīšana, priekšlasījumi, rūpes par līdzekļu vākšanu jauna nama būvei kopā ar divām citām organizācijām,” atceras skolotājs laikabiedrs Emīls Buduls. A.Rudītis veicis nopietnus pētījumus kultūrvēsturē, novadpētniecībā un pedagoģijā. Viņa raksti iespiesti vairākos preses izdevumos –„Izglītības Ministrijas Mēnešraksts”, „Audzinātājs”, „Nākotnes spēks”.
Skolotājs daudzkārt atkārtoja domu: „Dziņā vienīgi pēc personīgā labuma dvēsele top kropla. Dzenoties pakaļ sīkiem mērķiem, topam paši sīki. Nevaldāma apetīte žņaudz mūsu dzīvi un apdraud mūsu valsts pastāvēšanu, kurš tiek pie varas, kurš tiek pie valsts „pīrāga”, tas savas intereses noliek pirmā vietā. Nebūsim tādi!”
A.Rudītis apkopojis savas domas un pētījumus atsevišķos darbos – „Alkoholisms Latvju dainu gaismā ”, „Pretalkoholiskās audzināšanas problēma mūsu tautskolā”, „Audzināšana atturības garā – ētisks pienākums”, „Latvijas daba latvju tautas gara mantās”, „Domas par tikumu audzināšanu”(1927), „Vecāki un bērni”(1933), „Rūpju bērni mājā un skolā”(1933), „Skolas Jaunpiebalgā un Rankā. 1694.- 1935.” (1935), „Jaunpebalgas dziedāšanas biedrības 50 gadi. 1885. – 1935.” (1935), praktiska botānika „Tāli radi” un kultūrvēsturisks apskats par Kuldīgas skolotāju semināru „Bursa”(1947) u.c.
Skolotājs A.Rudītis bija aktīvs skolu muzeju idejas atbalstītājs. Viņa sirdslieta bija arī skolas un skolēnu higēnas jautājumi.
No bijušo skolēnu atmiņām: „Visi Rudīšskolas skolotāji prasīja pamatīgas zināšanas pasniegtajos priekšmetos. Skolas slava bija tālu aizskanējusi. Bija gadījumi, kad atbrīvoja no iestājeksāmeniem tālākajās skolās, tāpēc ka esi mācījies Jaunpiebalgas draudzes skolā”.
1940. gadā A.Rudītis no skolas darba aiziet, bet ne no audzināšanas darba. Pārcēlies uz Rīgu, viņš uzstājas radiofonā. Pēc mazmeitas Baibas Milleres sniegtajām ziņām, no 1940. – 1944. gadam notikuši pavisam 142 priekšlasījumi par audzināšanas jautājumiem. Bēgļu gaitās Rudīšu ģimene nonāk Vācijā, bet arī tur viņš turpina strādāt – līdzdarbojas trimdas žurnālos.
Slimības nomocīts, skolotājs A.Rudītis mirst 1948. gadā Fišbahas bēgļu nometnē. Viņa un dzīvesbiedrenes Emmas pelnu urnas tika pārvestas uz Jaunpiebalgu, kur puse mūža kopā bija pavadīta.
Reklāma
