Visvaldis

? - XIII gs. 30.gadi
Jersikas kņazistes pareizticīgs valdnieks
Pievienoja: 
Valters Grīviņš, 20.08.2014

Latīniski: Vissevalde, Wiscewolodus.

Krieviski: Всеволод.

Literatūrā arī: Vsevolods.

Dzīvesgājums

Polockas izcelsmes kņazs Piedaugavā, kuram bija pakļauti Dienvidvidzemes un Austrumlatgales latgaļu novadi -  Asote, Lepene, Mārciena, Gerdene, Cesvaine, Nigeste, Autine, Alene u.c. Diemžēl latviešu nacionālajā historiogrāfijā izveidojies uzskats par šī kņaza  izcelsmi no vietējās latgaļu aristokrātijas, kas ir pretrunā ar avotu materiālu un citu Austrumeiropas tautu (krievu, baltkrievu u.c.) historiogrāfiskajām nostādnēm. Pirmoreiz Visvalsdis minēts Indriķa hronikā 1203.gadā, kad kopā ar lietuvjiem uzbruka Rīgai (IH 69; VII:5). Hronikā viņš parādās kā lietuvju sabiedrotais to sirojumos Livonijas un Pleskavas novados, jo bija aprecējis lietuvju kņaza Daugerūta meitu. Tāpēc 1209.gadā bīskaps Alberts virza uz Jersiku rīdzinieku, līvu un latgaļu apvienoto karaspēku, kas, nesastopot būtisku pretestību, pili ieņem, izlaupa un nodedzina (IH 127; XIII:4). Tā kā sagūstīta ir viņa ģimene, uz otru Daugavas krastu aizbēgušais kņazs ir spiests ierasties Rīgā un kļūt par bīskapa vasali, atdodot tam pusi Jersikas novadu (SLVA 38; Nr.51). Tā rezultātā bīskaps iegūst visu Dienvidvidzemi, kā arī stratēģiski svarīgos novadus starp Cēsīm un Piebalgu. Tā kā Visvaldis vēl arvien sadarbojas ar lietuvjiem, 1214.gadā Kokneses bruņinieks Meinards divreiz izlaupa Jersikas pili (IH 195, 189; XVIII:4, XVIII:9). 1224.gadā jau bīskapa īpašumā esošo Jersikas valsts pusi, izņemot vienīgi ordenim atdoto Autini,  Alberts izlēņo savam vasalim Ikšķiles Konrādam (SLVA 80; Nr.107). Acīmredzot, Konrāds bija aprecējis viņa meitu, tāpēc dokumentā fiksēts savstarpējs lēņa koprokas mantošanas nosacījums - ja kāds no viņiem mirs bez mantiniekiem, tad visus īpašumus saņems otrs. Pēdējo reizi kņaza  vārds parādās kādā 1230.gada dokumentā, ar kuru viņš dāvina Daugavgrīvas klosterim Vilkusalu Daugavā un novadus starp Līksnas un Rēzeknes upēm (SLVA 138; Nr.159). 1239.gadā jau runa ir tikai par neapdzīvoto Jersikas pilskalna vietu - locum castri  (SLVA 223; Nr.234), un sīkākas ziņas par kņaza mantiniekiem nav. Visticamāk viņi iekļāvās Livonijas bruņniecībā un pārgāja dzīvot uz nenocietinātām muižu vietām savā novada teritorijā, Līvānu, Preiļu un Varakļānu apkārtnē.

Saīsinājumi:
IH - Indriķa hronika.
SLVA - Senās Latvijas vēstures avoti.

Avoti un literatūra

Indriķa hronika. No latīņu valodas tulkojis Ā. Feldhūns; Ē. Mugurēviča priekšvārds un komentāri. Rīga: Zinātne, 1993. 453 lpp. Latīņu un latviešu valodā.

Liv-, Est- und Kurländisches Urkundenbuch. Herausgegeben von F.G. Bunge u.a. Bd. I-VI. Reval, Riga, 1853- 1873.

Latvijas vēstures avoti. 2.sējums: Senās Latvijas vēstures avoti. 1.-2. burtnīca. Red. Švābe A.. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgādiens, 1937., 1940. xiv, 416 lpp.

Mugurēvičs, Ē. Priekšvārds. Komentāri. Grāmatā: Indriķa hronika.  Rīga: Zinātne, 1993. 7.-32.,  333.-416. lpp.

Švābe, A. Jersikas karaļvalsts. Senatne un Māksla. 1936. 1, 5.-31.lpp.

Saīsinājumi:

 

Rīga © 2003. Gints Skutāns, mag.hist.
Ievietots: 03.03.2003.

Reklāma