(06027.-07058. - vidusaugšvācu valodā) (06027.-07058. - tulkojums latviešu valodā)

Pievienoja: 
Valters Grīviņš, 14.01.2014

Livlädische Reimchronik (06027.-07058.)Atskaņu hronika (06027.-07058.)
(06027.) Die brûdere nicht enließen,
 
(06028.) ir volk sie alleß hießen
 
(06029.) sich bereiten, eß wêre zît,
 
(06030.) sie wolden brengen in den strît
 
(06031.) die von Lettowen wâren komen.
 
(06032.) der brûdere her wart dô genomen
 
(06033.) und geordenieret wol,
 
(06034.) als man kein den strîten sol.
 
(06035.) dô der brûdere her dô was
 
(06036.) bereitet, als ich itzunt las,
 
(06037.) die besten drungen bie den vanen,
 
(06038.) niemant durfte den anderen manen:
 
(06039.) sie wâren alle gemanet wol,
 
(06040.) als ich itzunt sagen sol.
 
(06041.) Der brûder her die heidenschaft
 
(06042.) bestûnt mit menlîcher craft
 
(06043.) und brâchten in strîtes genûc.
 
(06044.) die heiden wâren ouch sô clûc,
 
(06045.) daß sie daß widergulden gar.
 
(06046.) der heiden nam sich ûß ein schar
 
(06047.) ûf einem ende, dâ sie striten
 
(06048.) mit vil menlîchen siten.
 
(06049.) der slûgen sie ein teil dar nider.
 
(06050.) daß lantvolk vlôch vaste sider
 
(06051.) in vil kurtzer wîle dan.
 
(06052.) dâ vlôch man uber man.
 
(06053.) die heiden wâren nicht sô laß,
 
(06054.) sie enrûrten sich ie baß
 
(06055.) in zorne kein der cristen schar.
 
(06056.) die durchhiwen sie gar,
 
(06057.) sie machten einen rûm vil grôß,
 
(06058.) des die cristen alle verdrôß.
 
(06059.) dô daß her durchhowen was
 
(06060.) von den heiden, als ich las,
 
(06061.) der brûder und der pilgerîn,
 
(06062.) dô enmochteß anders nicht gesîn,
 
(06063.) sie enmûsten von der walstat
 
(06064.) wîchen, wen sie wâren mat
 
(06065.) von den heiden wurden al.
 
(06066.) dâ nam die cristenheit den val.
 
(06067.) die pilgerîme gar unvrô
 
(06068.) kein der Rîge wichen dô,
 
(06069.) wen sie treib dar zû die nôt.
 
(06070.) sie sâhen vor iren ougen tôt
 
(06071.) vil manchen jungen rischen man.
 
(06072.) sus kârten die pilgerîm von dan.
 
(06073.) dô die brûdere wurden gewar,
 
(06074.) daß sô wênic was ir schar
 
(06075.) und ir zehene lâgen tôt,
 
(06076.) dô twanc sie die grôße nôt,
 
(06077.) daß sie mûsten wîchen dâ nâch.
 
(06078.) von der walstat was in gâch.
 
(06079.) daß spil daß was vergoßßen gar,
 
(06080.) des nâmen sie vil gûte war
 
(06081.) und wichen zû Lenewarten hin.
 
(06082.) betrûbet was ir aller sin,
 
(06083.) daß ir helfe was sô crank:
 
(06084.) sie mûsten wîchen sunder dank.
 
(06085.) die heiden nâmen roubes vil,
 
(06086.) mêr, dan ich ûch sagen wil,
 
(06087.) und gâben schônen teil
 
(06088.) iren goten, daß sie in heil
 
(06089.) und helfe hatten brâcht.
 
(06090.) zû hant dô kârten wol bedâcht
 
(06091.) die heiden hin zû lande.
 
(06092.) sie hatten vol ir hande
 
(06093.) roubes alle dâ genomen,
 
(06094.) als ich von wârheit hân vernomen.
 
(06095.) die cristen wurden alle dô
 
(06096.) von deme strîte gar unvrô.
 
(06097.) die rede lâße wir nû wesen.
 
(06098.) der veigen mac keiner genesen.
 
(06099.) Ein alt sprichwort hân ich vernomen,
 
(06100.) daß manchem zû der tur ist komen:
 
(06101.) wan eß dem manne missegât,
 
(06102.) daß nôte ein schade eine stât,
 
(06103.) er enbrenge zwêne oder drî.
 
(06104.) der rede nû geswigen sî.
 
(06105.) Die Oselêre wâren vrô,
 
(06106.) daß die brûdere hatten sô
 
(06107.) bie der Dune den strît verlorn,
 
(06108.) daß was in liep und nicht zorn.
 
(06109.) sie wurden des zû râte
 
(06110.) mit einander drâte,
 
(06111.) daß sie vrielîch wurden leben
 
(06112.) und wider die gotes rittere streben.
 
(06113.) in was dô von hertzen leit,
 
(06114.) daß die reine cristenheit
 
(06115.) in irme lande hatte behalt.
 
(06116.) sich tet umme junc und alt,
 
(06117.) waß der Oselêre was.
 
(06118.) der cristen bie in nicht genas
 
(06119.) in irme lande uber al.
 
(06120.) des quam vil mancher sint in val,
 
(06121.) als in selben ist bekant.
 
(06122.) die wîle was zû Nieflant
 
(06123.) ein brûder an des meisters stat,
 
(06124.) der rechtekeite nie abe entrat.
 
(06125.) der vernam die mêre,
 
(06126.) daß al die Oselêre
 
(06127.) hetten den touf geleit hin.
 
(06128.) daß dûchte in grôß ungewin.
 
(06129.) sîne boten al zû hant
 
(06130.) wurden wol mit vlîße gesant
 
(06131.) an des koniges dienstman.
 
(06132.) helfe er bat mit trûwen hân
 
(06133.) von den ritteren, daß ist wâr.
 
(06134.) die boten wurben offenbâr
 
(06135.) zû Revele die botschaft.
 
(06136.) dâ wart gelobt mit mannes craft,
 
(06137.) daß die rittere wolden komen
 
(06138.) durch der gotes rittere vromen
 
(06139.) und ouch durch die cristenheit.
 
(06140.) zû hant ein tad in wart geleit
 
(06141.) ûf des kalden winters tage.
 
(06142.) vor wâr ich ûch daß allen sage.
 
(06143.) die boten kârten dô wider
 
(06144.) zû Rîge, der meister sider
 
(06145.) sante in al der brûdere lant
 
(06146.) und tet in offenbâr bekant,
 
(06147.) daß er zû Osele wolde hern:
 
(06148.) niemant mochte daß bewern
 
(06149.) denne got alleine.
 
(06150.) sint half die tugende reine
 
(06151.) und ir kint Jhêsus Crist,
 
(06152.) daß dar nâch ir kurtzer vrist
 
(06153.) wart ein winter alsô kalt,
 
(06154.) des manich Oselêr entkalt.
 
(06155.) des winters macht die was sô grôß,
 
(06156.) daß sie die wilden sêhe beslôß
 
(06157.) ân aller hande stucke,
 
(06158.) sam eß wêre ein brucke
 
(06159.) zwischen Osele und Eistlant.
 
(06160.) dô wurden al zû hant besant
 
(06161.) von Revele manich helt gût.
 
(06162.) zû reisene stûnt ir aller mût.
 
(06163.) der brûdere man ouch quâmen,
 
(06164.) dô sie die mêr vernâmen,
 
(06165.) alle willeclîchen gar,
 
(06166.) rîch und arm mit mancher schar.
 
(06167.) die bischove nicht enließen,
 
(06168.) mit trûwen sie hießen
 
(06169.) ir lûte reisen vaste mite.
 
(06170.) daß was dô ir aller site.
 
(06171.) Dô daß her zû samne quam,
 
(06172.) einen grôßen wec eß nam
 
(06173.) kein der Oselêre lant.
 
(06174.) daß wart in harte snel bekant.
 
(06175.) ir lant liet zwû mîle in dem mere,
 
(06176.) dar quâmen die brûder mit ir here.
 
(06177.) zû hant sach man den brant vil grôß,
 
(06178.) sîn rouch als ein sturmweter dôß
 
(06179.) uber al der Oselêre lant.
 
(06180.) ir jâmer mêrte sich zû hant.
 
(06181.) man sach ouch manche rische schar
 
(06182.) heren her und ouch dar,
 
(06183.) dâ von die Oselêre
 
(06184.) wurden vreuden lêre.
 
(06185.) waß ir immer wart berant,
 
(06186.) daß leben ließen sie vor ein pfant.
 
(06187.) dâ tet man in vil grôßen schaden,
 
(06188.) roubes wart dô vil geladen.
 
(06189.) Letten, Lîven, Eisten
 
(06190.) nâmen wol den meisten
 
(06191.) roub, der ie genomen wart.
 
(06192.) daß tâten sie gar ungespart:
 
(06193.) sie nâmen al ir slitten vol,
 
(06194.) als ich die wârheit sagen sol.
 
(06195.) dâ mite kârten sie zû hant
 
(06196.) vor einen hagen, der ist genant
 
(06197.) Carmele, mit mannes craft.
 
(06198.) der meister hatte iß sô geschaft,
 
(06199.) daß man des suntages vrû
 
(06200.) trête deme hagen zû.
 
(06201.) dô der suntac dô quam,
 
(06202.) ie der man sîn wâpen nam.
 
(06203.) dâ mite trâten sie an den hagen.
 
(06204.) sie wurden risch dar abe geslagen.
 
(06205.) ergrimmet wâren sêre
 
(06206.) alle die Oselêre.
 
(06207.) die cristen triben aber wider
 
(06208.) in den hagen mit slegen sider
 
(06209.) die Oselêre zû der stunt.
 
(06210.) dâ wart sumelîcher wunt,
 
(06211.) daß er ûf die erden saß
 
(06212.) unde strîtes immer vergaß.
 
(06213.) Diß triben sie verre ûf den tac.
 
(06214.) der Oselêre ein teil dâ lac
 
(06215.) tôt vor deme hagen nider.
 
(06216.) doch satzten sich zûr were wider
 
(06217.) die in deme hagen wâren,
 
(06218.) sie kunden wol gebâren
 
(06219.) menlîch zû der nôt.
 
(06220.) zû hant der meister gebôt,
 
(06221.) daß man die gûten schutzen
 
(06222.) solde dâ benutzen.
 
(06223.) die schutzen rische nâmen
 
(06224.) ir armbruste und quâmen
 
(06225.) vor den hagen mit grimme.
 
(06226.) dâ hôrte man jâmerstimme
 
(06227.) schrîen die Oselêre uber al.
 
(06228.) die cristen machten einen schal
 
(06229.) und trâten an den hagen,
 
(06230.) der umme die Oselêre was geslagen.
 
(06231.) den gewunnen sie mit gewalt
 
(06232.) und slûgen beide junc und alt.
 
(06233.) daß in dem hagen was gewesen,
 
(06234.) des sach man mâßen vil genesen.
 
(06235.) Dô der Oselêre hagen
 
(06236.) was von den brûderen ûß geslagen,
 
(06237.) dâ sach man roubes alsô vil,
 
(06238.) daß der roub was âne zil,
 
(06239.) den die cristenheit dar nam.
 
(06240.) daß her gentzlîchen quam
 
(06241.) bie den hagen, der dâ was
 
(06242.) gewunnen, als ich itzunt las.
 
(06243.) dâ lâgen die brûdere mit irre macht
 
(06244.) gewaldeclîchen zwû nacht.
 
(06245.) die cristen trûgen unde triben
 
(06246.) waß in dem hagen was bliben
 
(06247.) mit gûtem vlîße in daß her.
 
(06248.) die Oselêre hatten keine wer.
 
(06249.) dô eß quam an den dritten tac,
 
(06250.) der brûder, der des heres pflac,
 
(06251.) der was in eime râte.
 
(06252.) dô quam ein bote drâte
 
(06253.) von den Oselêren dar,
 
(06254.) er sprach: “wir sîn alle gar
 
(06255.) von disme here verdrucket,
 
(06256.) unser macht ist uns entzucket.
 
(06257.) wir hân gesehn, daß er gesiget
 
(06258.) der der brûder her nû pfliget,
 
(06259.) wâ er sich hine kêret.
 
(06260.) wir sîn alsô gesêret,
 
(06261.) daß wir daß ummer mogen clagen.
 
(06262.) volkes ist uns vil geslagen.
 
(06263.) nû wîset mich wâ der meister sie.”
 
(06264.) sie sprâchen alle: “er ist hie bie,”
 
(06265.) und wîseten in dar mit der hant.
 
(06266.) dô dem meistere wart bekant,
 
(06267.) daß ein Oselêre quam,
 
(06268.) zû hant er einen brûder nam,
 
(06269.) den hieß er gêhn vil drâte
 
(06270.) nâch der brûdere râte
 
(06271.) und brengen den Oselêr vor sich.
 
(06272.) dô gienc der brûder tugende rîch
 
(06273.) nâch deme Oselêre
 
(06274.) und hôrte sîne mêre.
 
(06275.) dô er in wol hatte vernomen,
 
(06276.) er hieß in vor den meister komen.
 
(06277.) Der Oselêr quam zû hant,
 
(06278.) er sprach: “hêrre, ich bin gesant
 
(06279.) zû dir durch einen gantzen vride,
 
(06280.) den gelobe wir dir bie der wide.
 
(06281.) breche wir immer mêre
 
(06282.) wider dîne lêre,
 
(06283.) sô tû mit uns waß dû wilt.
 
(06284.) dû salt wesen unser schilt
 
(06285.) und unser rechter hêrre als ê.
 
(06286.) eß engeschiet uns nimmer mê.”
 
(06287.) der meister antwurte im dô:
 
(06288.) “sage den Oselêren sô,
 
(06289.) daß sie in mîme vride komen
 
(06290.) zû mir, eß mac in wol vromen.”
 
(06291.) der Oselêre wider quam,
 
(06292.) al sîne besten er zû sich nam
 
(06293.) und kârte zû dem meistere wider.
 
(06294.) zû hant dô wart geleget nider
 
(06295.) die vêde von in beiden.
 
(06296.) dô gienc eß an ein scheiden.
 
(06297.) der meister der nam gîsele gût,
 
(06298.) wen er hatte einen wîsen mût,
 
(06299.) und kârte dô zû lande wider.
 
(06300.) ich weiß wol, daß selden sider
 
(06301.) sô grôß roub genomen wart.
 
(06302.) eß kârten wider ouch ûf der vart
 
(06303.) die rittere die dar wâren komen
 
(06304.) von Revele durch der brûder vromen.
 
(06305.) sie hatten alle vol ir hant
 
(06306.) und riten wider in ir lant.
 
(06307.) der bischove dienstman
 
(06308.) kârten ouch vrôlîchen dan
 
(06309.) in ir lant gemeine
 
(06310.) grôß unde cleine
 
(06311.) und brâchten roubes gnûc.
 
(06312.) der brûdere man wâren sô clûc,
 
(06313.) daß sie ir slitten hetten vol
 
(06314.) roubes; daß tet in vil wol.
 
(06315.) Der meister mit den sînen
 
(06316.) brûderen und pilgerînen
 
(06317.) kârten hin zû Rîge vrô.
 
(06318.) ir mût der stûnt in allen hô.
 
(06319.) dô sie zû Rîge quâmen wider,
 
(06320.) dô lac ir trûren alleß nider.
 
(06321.) brûder Juries was gewesen
 
(06322.) zû Nieflande, als ich hân gelesen,
 
(06323.) meister an des meisters stat.
 
(06324.) des amtes er nicht abe trat
 
(06325.) biß daß meister Werner quam
 
(06326.) von dûtschen landen und nam
 
(06327.) die meisterschaft an sîne gewalt.
 
(06328.) in liebte beide junc und alt.
 
(06329.) der hôe meister Anne hatte in gesant
 
(06330.) zû meister dar zû Nieflant
 
(06331.) mit sîner brûdere râte.
 
(06332.) er riet vrû unde spâte,
 
(06333.) als sînen êren wol gezam.
 
(06334.) in disen dingen dô vernam
 
(06335.) kunic Myndowe mêre,
 
(06336.) die wâren im vil swêre,
 
(06337.) wen er dannoch cristen was,
 
(06338.) als ich vor von im las.
 
(06339.) von Sameiten wâren gesant
 
(06340.) boten in der Lettowen lant
 
(06341.) an den kunic Myndowen,
 
(06342.) der dâ riet zû Lettowen,
 
(06343.) und an Traniâten.
 
(06344.) besunder sie den bâten,
 
(06345.) daß er ir botschaft wurbe
 
(06346.) daß sie in nicht verturbe.
 
(06347.) Traniâte sprach zû in:
 
(06348.) “saget mir ûwern sin.”
 
(06349.) die boten sprâchen alsô:
 
(06350.) die Sameiten wêren vrô,
 
(06351.) daß kunic Myndowe wolde lân
 
(06352.) die cristen under im vergân
 
(06353.) und wurde wider heiden.
 
(06354.) sus solde er sich scheiden
 
(06355.) von der toufe, die er hât:
 
(06356.) daß wêre der Sameiten rât.
 
(06357.) Traniâte zû in sprach:
 
(06358.) “ir Sameiten habt gemach,
 
(06359.) wir gân hin an Myndowen
 
(06360.) und vlêhen unde drowen
 
(06361.) sô lange, daß im wirdet leit
 
(06362.) zû aller sîner cristenheit.”
 
(06363.) zû hant sie sich beviengen
 
(06364.) mit handen unde giengen
 
(06365.) an den konic Myndowen
 
(06366.) und Marthen sîne vrowen.
 
(06367.) Traniât und die Sameiten
 
(06368.) nicht lenger sie beiten,
 
(06369.) dô sie zû im quâmen,
 
(06370.) an eine stat sie in nâmen
 
(06371.) unde sprâchen alsô:
 
(06372.) “die Sameiten sint unvrô
 
(06373.) durch dich und durch dîn êre:
 
(06374.) du salt nû ir lêre
 
(06375.) volgen, sich, daß wirt dir gût.
 
(06376.) von irenthalben wirt behût
 
(06377.) alleß daß dir gehôric ist,
 
(06378.) daß du lâßest varen Crist,
 
(06379.) dâ mite du bist betrogen.
 
(06380.) eß ist vêrlîchen gelogen
 
(06381.) waß dich die brûdere hân gelârt,
 
(06382.) von dînen goten dich hân bekârt.
 
(06383.) dîn vater was ein kunic grôß,
 
(06384.) bie den zîten sînen genôß
 
(06385.) mochte man nicht vinden:
 
(06386.) wiltu nû dînen kinden
 
(06387.) und dir machen ein joch
 
(06388.) alsô wol als du doch
 
(06389.) mochtes ummer wesen vrie!
 
(06390.) dir wonet ein grôße tôrheit bie.
 
(06391.) wanne die cristen hânt verdrucket
 
(06392.) die Sameiten, sô ist entzucket
 
(06393.) dîn êre und al dîn rîche:
 
(06394.) sô mûstu endelîche
 
(06395.) eigen wesen und dîne kint.
 
(06396.) wie bistu sô rechte blint!
 
(06397.) du bist ein wîser kunic genant,
 
(06398.) daß ist dir doch unbekant.
 
(06399.) wiltu der cristen werden vrie,
 
(06400.) sô stân dir die Sameiten bie,
 
(06401.) die dich mit trûwen meinen.
 
(06402.) du salt dich des vereinen
 
(06403.) und kêre dich von der cristenheit.
 
(06404.) lâß dir mit trûwen wesen leit,
 
(06405.) daß du ein kunic lobelîch
 
(06406.) gewaldic und dar bie rîch
 
(06407.) hâst dîne gote verlân,
 
(06408.) die dînen eldern hân gestân
 
(06409.) bie in manchen sachen.
 
(06410.) wiltu die gote swachen
 
(06411.) und dich halden zû der cristenheit?
 
(06412.) tû hin und lâß dir wesen leit,
 
(06413.) daß du des ie gedâchtes
 
(06414.) und ouch ie vor gebrâchtes!
 
(06415.) du salt mit trûwen wesen bie
 
(06416.) den Sameiten, wie eß sie
 
(06417.) umme den cristentûm gestalt.
 
(06418.) daß râten beide junc und alt,
 
(06419.) die dir êren gunnen.
 
(06420.) die sinne sint dir entrunnen.
 
(06421.) wir hân verwâr daß vernomen,
 
(06422.) daß êrste daß wir mit dir komen
 
(06423.) zû Letten und zû Nieflant,
 
(06424.) sô komen sân in dîne hant
 
(06425.) die lant von in beiden:
 
(06426.) sie wollen werden heiden.”
 
(06427.) Dô der kunic sô vernam,
 
(06428.) den cristen wart er wider gram
 
(06429.) und volgete gar irs râtes mite
 
(06430.) und hielt sich an der heiden site.
 
(06431.) daß was der vrowen alsô zorn.
 
(06432.) den sie zû vrûnde hatte erkorn,
 
(06433.) der was brûder Sievert genant,
 
(06434.) geborn was er von Duringen lant,
 
(06435.) deme tet sie die rede kunt
 
(06436.) und sprach zû der stunt:
 
(06437.) “ich wil an den kunic gân
 
(06438.) und wil in biten, daß er sân
 
(06439.) dich mit vride lâße varn
 
(06440.) zû lande. ouch wil ich nicht sparn,
 
(06441.) waß ich dir gehelfen mac.
 
(06442.) owê, daß ich disen tac
 
(06443.) ie gelebete, daß ist mir leit!
 
(06444.) grôß hertzeleit ist mir bereit.”
 
(06445.) die vrowe gienc al zû hant
 
(06446.) dô sie kunic Myndowen vant.
 
(06447.) der bete sie alsus began:
 
(06448.) “hêrre, sende disen man
 
(06449.) zû Rîge sînem meister wider
 
(06450.) und lege dan den vride nider:
 
(06451.) daß ist vil wol dîn êre.”
 
(06452.) “ich volge dîner lêre,”
 
(06453.) sprach der kunic al zû hant.
 
(06454.) sus wart der brûder dô gesant
 
(06455.) zû Nieflande drâte
 
(06456.) mit vrowen Marthen râte.
 
(06457.) kunic Myndowe ließ zû hant
 
(06458.) uber alle sîne lant
 
(06459.) alle die cristen vâhen
 
(06460.) und ouch ein teil erslahen.
 
(06461.) er hatte boten ouch gesant
 
(06462.) an den kunic zû Rûßen lant.
 
(06463.) die quâmen im drâte wider
 
(06464.) und sageten im sider,
 
(06465.) daß die Rûßen wêren vrô,
 
(06466.) daß sîn gemûte stûnt alsô.
 
(06467.) der Rûßen boten wurden zû hant
 
(06468.) an kunic Myndowen ouch gesant.
 
(06469.) die gelobten im helfe grôß.
 
(06470.) den kunic der mêre nicht verdrôß.
 
(06471.) Zû hant Myndowe began
 
(06472.) einer reise, sam ein man,
 
(06473.) dem sîn gemûte ist bittere,
 
(06474.) ûf die gotes rittere.
 
(06475.) dô der tac der reise quam
 
(06476.) den Myndowe mit den Rûßen nam,
 
(06477.) dô kârte er hin vil drâte
 
(06478.) mit sînem mâgen Traniâte.
 
(06479.) sie hatten ein vil grôßeß her
 
(06480.) unde wolden sunder wer
 
(06481.) al der gotes rittere lant
 
(06482.) zû Letten und zû Nieflant
 
(06483.) verwûsten und verterben
 
(06484.) und ouch ir volc ersterben.
 
(06485.) zû hant daß her sich strackete hin
 
(06486.) kein der Dune durch gewin.
 
(06487.) Myndowe hatteß sô vernomen,
 
(06488.) die Rûßen solden kein im komen.
 
(06489.) die Rûßen die quâmen nicht,
 
(06490.) ich enweiß durch waß geschicht.
 
(06491.) zû hant dô Myndowe quam
 
(06492.) vor Wenden und daß vernam,
 
(06493.) daß in die Rûßen alle wîs
 
(06494.) hetten geleitet ûf ein îs
 
(06495.) (daß sult ir alsô verstân:
 
(06496.) daß sie in wolden eine lân
 
(06497.) heren in deme lande
 
(06498.) mit roube unde mit brande),
 
(06499.) er sprach: “Traniâte, sage,
 
(06500.) du bôser man und rechter zage,
 
(06501.) nû hân die Rûßen mir gelogen,
 
(06502.) den meister hâstu mir gezogen
 
(06503.) zû einem unvrûnde zû:
 
(06504.) waß râtes gibestu mir nû?
 
(06505.) Letten, Lîven und die lant,
 
(06506.) die du gelobtes in mîne hant,
 
(06507.) die kêren sich an mich nicht ein hâr:
 
(06508.) diß reisen mac mir werden swâr.
 
(06509.) ich wil kêren al zû hant
 
(06510.) wider in mîn eigen lant
 
(06511.) und wil an mîn reisen lân.”
 
(06512.) sîn her brach ûf alleß sân
 
(06513.) und vûr hin zû lande wider.
 
(06514.) eß mochte in sêre rûwen sider,
 
(06515.) daß er Traniâtes rât
 
(06516.) ie gevolgete mit der tât.
 
(06517.) dô er dô zû lande quam,
 
(06518.) sîn vrowe in lieblîchen nam
 
(06519.) ûf ein ende unde sprach:
 
(06520.) “dô ich mit ougen dich gesach
 
(06521.) komen von der herevart,
 
(06522.) dô sach ich, daß dîn lîb vil zart
 
(06523.) was betrûbet harte;
 
(06524.) nû weste ich gerne, arme Marthe,
 
(06525.) wie diß heren wêre ergân:
 
(06526.) daß lâß mich, hertzelieb, verstân.”
 
(06527.) Der kunic sprach al zû hant:
 
(06528.) “dô ich quam in Letten lant
 
(06529.) vor ein wîchbilde mâßen grôß
 
(06530.) und mir daß niemant ûf slôß,
 
(06531.) als Traniâte
 
(06532.) mir gelobet hâte,
 
(06533.) und die lant wider mich
 
(06534.) algemeine satzten sich,
 
(06535.) dô wart betrûbet mir der mût.
 
(06536.) ouch dûchte mich daß mâßen gût,
 
(06537.) daß die Rûßen quâmen nicht.
 
(06538.) mit den ich stân an stêter pflicht
 
(06539.) an mînem gelubde, daß ich tete
 
(06540.) mit aller mîner vrûnde bete
 
(06541.) und ouch durch Traniâten,
 
(06542.) der mir daß wolde râten:
 
(06543.) dar umme mûß ich betrûbet sîn.”
 
(06544.) “Nû prûve, liebe hêrre mîn,
 
(06545.) daß ich dir arme Marthe sagen.
 
(06546.) diß mûoß ich von schulden clagen,
 
(06547.) daß du Traniâtes rât
 
(06548.) hâst volvûret mit der tât,
 
(06549.) daß dich vil wol mac rûwen.
 
(06550.) ich sage dirß entrûwen:
 
(06551.) hettes du gevolget mir,
 
(06552.) eß wêre nû geliebet dir.
 
(06553.) der meister hât geêret dich
 
(06554.) und al dîn volc und ouch mich
 
(06555.) mit mancher hande sachen:
 
(06556.) er ließ dir gesmîde machen
 
(06557.) nâch kuniclîchen êren,
 
(06558.) die rechtekeit er lêren
 
(06559.) ließ dich sîne pfaffen.
 
(06560.) nû volgestu einem affen,
 
(06561.) ich meine Traniâten,
 
(06562.) der dich hât verrâten.
 
(06563.) noch bekêre dînen mût
 
(06564.) und volge mir, eß wirt dir gût.”
 
(06565.) der kunic zû der vrowen sprach,
 
(06566.) dô er ir stêtekeit gesach:
 
(06567.) “vrowe, diß hân ich getân.
 
(06568.) dise rede lâß bestân,
 
(06569.) sie enkan dir nicht gevromen
 
(06570.) noch mir zû keinem vromen komen.
 
(06571.) ich hân versmeit die cristenheit,
 
(06572.) eß sie dir lieb oder leit.
 
(06573.) den meister den hân ich verlorn
 
(06574.) und die heidenschaft erkorn.
 
(06575.) eß ist nû zû spâte.
 
(06576.) ich bin dînem rate
 
(06577.) unhôric gar zû dirre stunt.
 
(06578.) vrowe, nû habe dînen munt.
 
(06579.) eß kêre war eß kêre.
 
(06580.) Traniâten lêre
 
(06581.) und der Sameiten wil volgen ich,
 
(06582.) des sich endelîch an mich.
 
(06583.) ich weiß wol, daß ich hân
 
(06584.) tôrlîchen genûc getân.
 
(06585.) des sol alles werden rât.
 
(06586.) dîn lêre nû ein ende hât.”
 
(06587.) Myndowen was liebes vil geschehen,
 
(06588.) als ûch hie vor ist verjehen:
 
(06589.) des hatte er gar vergeßßen.
 
(06590.) er hatte nicht gemeßßen,
 
(06591.) waß êren unde wirdekeit
 
(06592.) der meister hatte an in geleit,
 
(06593.) dô er im die crône irwarb.
 
(06594.) die wirdekeit an im vertarb,
 
(06595.) daß er Traniâten rât
 
(06596.) vollenbrâchte mit der tât,
 
(06597.) daß er meister Werner
 
(06598.) entpfienc alsô mit sînem her.
 
(06599.) Bie des zieten eß geschach,
 
(06600.) daß Myndowe den vride brach.
 
(06601.) der meister was ein wîse man,
 
(06602.) er greif sîn ding menlîchen an
 
(06603.) unde legete hûte vor daß lant.
 
(06604.) waß im der stîge wart bekant,
 
(06605.) die von Lettowen giengen dar,
 
(06606.) der ließ er aller nemen war.
 
(06607.) al zû hant dô diß geschach,
 
(06608.) der Rûßen her man wol besach.
 
(06609.) daß wolde zû Darbeten in daß lant.
 
(06610.) dô daß dem meister wart bekant,
 
(06611.) er sante rische brûdere dar
 
(06612.) und manchen helt, daß ist wâr.
 
(06613.) dô sie zû Darbete wâren komen,
 
(06614.) der Rûßen her wart vernomen
 
(06615.) bie der stat mit mancher schar.
 
(06616.) die îlten sêre, daß ist wâr.
 
(06617.) ê dan daß volc quam zûr wer,
 
(06618.) die Rûßen machten mit irme her
 
(06619.) des tages manchen man unvrô.
 
(06620.) Darbeten sie gewunnen dô
 
(06621.) und branten an der selben stunt
 
(06622.) die stat vil gar in den grunt.
 
(06623.) eine burc in nâhen bie was:
 
(06624.) wer dar ûf quam, der genas.
 
(06625.) tûmhêrren und der bischof
 
(06626.) quâmen ûf der burge hof.
 
(06627.) die dûtschen brûdere quâmen ouch dar,
 
(06628.) man wart irre hulfe wol gewar.
 
(06629.) der Rûßen her was vil grôß.
 
(06630.) den bischof sêre daß verdrôß.
 
(06631.) daß her sich kein der burge bôt.
 
(06632.) die pfaffen vurchten sêre den tôt.
 
(06633.) daß was ie ir alder site
 
(06634.) und wonet in noch vil vaste mite.
 
(06635.) sie jehen, man sulle sich vaste wern:
 
(06636.) mit vlîhen sie sich gerne nern.
 
(06637.) die brûdere trâten an die wer,
 
(06638.) sie schußßen kein der Rûßen her,
 
(06639.) daß ander volc sie riefen an.
 
(06640.) ûf der burc was manich man,
 
(06641.) die zû der were griffen dô.
 
(06642.) des wâren die tûmhêrren vrô.
 
(06643.) die Rûßen sêre des verdrôß,
 
(06644.) daß man sô vaste ûf sie schôß;
 
(06645.) ir schutzen schußßen vaste wider.
 
(06646.) von der burc sie kârten sider,
 
(06647.) sie wâren der reise vrô.
 
(06648.) lûte und gût sie nâmen dô
 
(06649.) und îlten wider in ir lant.
 
(06650.) Der meister hatte die wîle gesant
 
(06651.) in sîn lant uber al.
 
(06652.) im was volkes âne zal
 
(06653.) mit manchem rischen brûdere komen,
 
(06654.) als ich vur wâr hân vernomen.
 
(06655.) mit dem here hûb er sich hin
 
(06656.) kein Darbeten ûf den selben sin,
 
(06657.) er wolde der Rûßen her bestân.
 
(06658.) sîn wille mochte nicht ergân:
 
(06659.) die Rûßen wâren in ir lant.
 
(06660.) dô daß dem meistere wart bekant,
 
(06661.) er was der mêre gar unvrô,
 
(06662.) daß im daß her entran alsô.
 
(06663.) Darbet ist ûch vil genant,
 
(06664.) nû wil ich machen ûch bekant
 
(06665.) mit mîner rede in kurtzer vrist,
 
(06666.) wô die stat gelegen ist.
 
(06667.) ir habt hie vor wol vernomen,
 
(06668.) wie der cristentûm ist komen
 
(06669.) mit gotes helfe in Nieflant:
 
(06670.) nû wil ich ûch tûn bekant
 
(06671.) von dem lande in kurtzer vrist,
 
(06672.) wie daß underscheiden ist.
 
(06673.) Von Rîge ein bischof ist genant,
 
(06674.) der hât burge unde lant
 
(06675.) in sînem gestifte wol gelegen,
 
(06676.) daß wißßen, die dâ wonens pflegen.
 
(06677.) Sêlen, Lîven, Letten lant
 
(06678.) stêt ein teil in sîner hant.
 
(06679.) daß andere teil wart gegeben
 
(06680.) an daß geistlîche leben
 
(06681.) den brûderen von dem dûtschen hûs.
 
(06682.) die haben burge vor die clûs
 
(06683.) gebûwet in die selben lant,
 
(06684.) die ûch itzunt sint genant.
 
(06685.) des gûtes ist nicht bliben,
 
(06686.) die lantbescheidunge sie beschriben.
 
(06687.) die stat zû Rîge ir vrîheit hât,
 
(06688.) als an iren brîven stât.
 
(06689.) dô man daß alleß wol beschreib,
 
(06690.) daß des nichtes nicht beleib,
 
(06691.) und der cristentûm was komen
 
(06692.) zû Nieflant, als ir hât vernomen,
 
(06693.) dô bûwete man durch den cristentûm
 
(06694.) in daß lant zwei bischtûm.
 
(06695.) Darbet eineß ist genant,
 
(06696.) daß liet bie der Rûßen lant;
 
(06697.) daß andere heißet Lêal.
 
(06698.) in ist gegeben wol ir zal
 
(06699.) an lûten und an gûte
 
(06700.) den stiften zû hûte.
 
(06701.) der andere teil der brûdere ist.
 
(06702.) daß wart hie vor mit grôßer list
 
(06703.) mit brîven underscheiden wol,
 
(06704.) als man die lant teilen sol.
 
(06705.) wâ heide wechset oder clê,
 
(06706.) acker, walt oder sê,
 
(06707.) des ist zû Eistlant nicht bliben,
 
(06708.) eß sie alleß wol beschriben.
 
(06709.) dâ wonet ouch grâwer munche leben,
 
(06710.) den ist ir vrîheit dâ gegeben,
 
(06711.) daß in dar an genûget wol.
 
(06712.) got man an in êren sol.
 
(06713.) wâ der orden ist gegeben
 
(06714.) dô halden sie vil wol ir leben.
 
(06715.) Revele daß gûte lant
 
(06716.) gehôret an des koniges hant,
 
(06717.) der Denemarken hât gewalt.
 
(06718.) daß lant ist alsô gestalt:
 
(06719.) eß liet nâhen bie dem mere
 
(06720.) und ist hie vor mit manchem here
 
(06721.) von Denemarken uberriten.
 
(06722.) der selbe kunic hât eß erstriten,
 
(06723.) daß eß der kunige eigen ist
 
(06724.) und hât gewesen lange vrist.
 
(06725.) daß lantvolc Eisten sint genant,
 
(06726.) die dienen in des kuniges hant.
 
(06727.) der hât dar inne burge gût,
 
(06728.) dâ von daß lant ist wol behût,
 
(06729.) dar ûffe ist vromer rittere vil,
 
(06730.) als ich die wârheit sprechen wil.
 
(06731.) die hât der kunic belênet wol.
 
(06732.) wer daß gût besitzen sol,
 
(06733.) der mac wol êrlîchen varn.
 
(06734.) sie helfen wol daß lant bewarn.
 
(06735.) dâ ist ouch manich vromer knecht,
 
(06736.) der wol verdienet sîn lêhenrecht.
 
(06737.) sie heißen al des kuniges man
 
(06738.) und haben dicke schîn getân
 
(06739.) ir helfe kein der heidenschaft.
 
(06740.) ir houbtman der hât die craft,
 
(06741.) wan er wil von des landes wegen,
 
(06742.) er brenget manchen stoltzen degen
 
(06743.) zû den brûderen an ir schar.
 
(06744.) man wirt irre helfe wol gewar
 
(06745.) an manchen stunden in der nôt.
 
(06746.) ir ist geleget mancher tôt
 
(06747.) bie den brûderen als ein helt.
 
(06748.) sie sint kûne und ûß erwelt.
 
(06749.) wan sie in die reise komen,
 
(06750.) ir helfe wirt vor gût genomen.
 
(06751.) etteswenne ist daß geschehen,
 
(06752.) daß man die Rûßen hât gesehen
 
(06753.) heren in des koniges lant:
 
(06754.) die brûdere hulfen in zû hant
 
(06755.) ûf die Rûßen mit ir her,
 
(06756.) sô wart zû kranc der Rûßen wer.
 
(06757.) die bischove, die ich hân genant,
 
(06758.) (ich wil sie ûch aber tûn bekant:
 
(06759.) von Rîge und von Lêal,
 
(06760.) von Darbet ist des dritten zal)
 
(06761.) sie hulfen wol mit irre craft
 
(06762.) urlougen ûf die heidenschaft.
 
(06763.) wan sie der meister leit verstân,
 
(06764.) sô senden sie des stiftes man
 
(06765.) und irs lantvolkes vil.
 
(06766.) als ich die wârheit sprechen wil,
 
(06767.) sô ist dicke daß geschehen,
 
(06768.) daß man sie selben hât gesehen
 
(06769.) in der reise, daß ist wâr,
 
(06770.) heren mit der brûdere schar
 
(06771.) durch got von himelrîche;
 
(06772.) der lôntes in êwiclîche.
 
(06773.) nû ist ûch ein teil bekant,
 
(06774.) wie geteilet sint die lant,
 
(06775.) wie die brûdere um sich heren
 
(06776.) und mûßen vor den heiden weren
 
(06777.) mit gotes helfe ire lant.
 
(06778.) nû wil ich machen ûch bekant,
 
(06779.) dô ich die rede hie vor ließ.
 
(06780.) meister Werner er hieß,
 
(06781.) der zû Nieflande riet,
 
(06782.) dô die ungetrûwe diet
 
(06783.) Myndowe und Traniât
 
(06784.) gâben ûf die cristen rât,
 
(06785.) die wolden sie vertrîben gar:
 
(06786.) des wâren sie voreinet gar.
 
(06787.) Sameiten unde Kûren
 
(06788.) wâren bôse nâkebûren
 
(06789.) bie Goldingen und zûr Mimele.
 
(06790.) doch half in got von himele,
 
(06791.) daß sie verwûsten Kûrlant,
 
(06792.) als ûch her nâch wol wirt bekant.
 
(06793.) Der gûte meister Werner
 
(06794.) sante boten um ein her
 
(06795.) in Nieflande uber al.
 
(06796.) im quam volkes michel zal
 
(06797.) von den landen manche schar
 
(06798.) hin zû Rîge, daß ist wâr.
 
(06799.) dô daß her was alleß komen
 
(06800.) zû Rîge, als ir habt vernomen,
 
(06801.) der meister wart des liebes kranc.
 
(06802.) des was betrûbet sîn gedanc,
 
(06803.) doch sach er gotes willen an:
 
(06804.) der im die sûche hatte getân,
 
(06805.) an den ließ er al sîn dinc.
 
(06806.) eß was vil manich jungelinc
 
(06807.) von brûderen in die reise komen.
 
(06808.) der wart einer dâ genomen,
 
(06809.) daß er des heres solde pflegen.
 
(06810.) sie hûben sich in gotes segen
 
(06811.) bie daß mer ûf den strant
 
(06812.) und quâmen hin zû Kûrlant.
 
(06813.) zû Goldingen wart eß vernomen,
 
(06814.) daß von Rîge ein her was komen.
 
(06815.) die brûdere wurden alle vrô.
 
(06816.) nicht lange sûmeten sie sich dô,
 
(06817.) der kummentûr nicht enließ,
 
(06818.) sîne brûdere er sich wâpen hieß.
 
(06819.) ir wâpen wurden an geleit.
 
(06820.) mit sîner schar er snelle reit
 
(06821.) dâ er daß her von Rîge vant.
 
(06822.) im wâren die wege wol bekant.
 
(06823.) dô die von Goldingen wâren komen,
 
(06824.) sie wurden gerne mite genomen
 
(06825.) vor Lasen; sus was eine burc genant,
 
(06826.) die lac dannoch in Kûrlant.
 
(06827.) dô kârte hin der brûdere her.
 
(06828.) die Kûren satzten sich zû wer.
 
(06829.) eß quam in doch cleinen vromen.
 
(06830.) dô daß her was alleß komen,
 
(06831.) ein harter sturm wart erhaben,
 
(06832.) man trûc daß vûer an den graben.
 
(06833.) den brûderen liebes vil geschach.
 
(06834.) der Kûren burc man burnen sach
 
(06835.) nicht anders, dan eß wêre strô.
 
(06836.) daß her wart algemeine vrô.
 
(06837.) die burc zû Lasen man gewan.
 
(06838.) der Kûren wênic icht entran,
 
(06839.) ir wart geslagen mancher tôt,
 
(06840.) sumelîcher sich gevangen bôt.
 
(06841.) ûf der burge nicht bleib,
 
(06842.) wîb und kint man dannen treib.
 
(06843.) daß her nam roubes vol die hant.
 
(06844.) die burc wart in den grunt gebrant.
 
(06845.) daß her wart algemeine vrô,
 
(06846.) ein ander burc sie sûchten dô
 
(06847.) gewaldeclîchen mit ir her.
 
(06848.) dâ vunden sie vil grôße wer.
 
(06849.) Merkes die burc hieß.
 
(06850.) sturmes man sie nicht erließ,
 
(06851.) man schôß der Kûren manchen tôt.
 
(06852.) zû jungest vorchten sie die nôt,
 
(06853.) die zû Lasen was geschehen.
 
(06854.) daß was in alleß wol verjehen.
 
(06855.) des wart ir hertze gar unvrô.
 
(06856.) um einen vride bâten sie dô.
 
(06857.) der wart mit râte in gegeben:
 
(06858.) man ließ den Kûren dô daß leben.
 
(06859.) die burc sie mûsten lâßen stên,
 
(06860.) man hieß sie alle dar ûß gên,
 
(06861.) ir gesinde und ouch ir gût.
 
(06862.) die brûdere wurden wol behût,
 
(06863.) daß eß vor dem her genas.
 
(06864.) der an des meisters stat dâ was
 
(06865.) der hieß die burc verbrennen gar.
 
(06866.) dar nâch kârten sie mit der schar
 
(06867.) vor eine burc, die hieß Grubîn.
 
(06868.) dô enmochteß anders nicht gesîn,
 
(06869.) sie enmûsten mit gedinge leben
 
(06870.) und sich von der burge geben:
 
(06871.) dar zû twanc sie der brûdere craft.
 
(06872.) man ließ sie dâ nicht wonhaft.
 
(06873.) die burc wart verbrennet blôß,
 
(06874.) der arbeit nîmande dâ verdrôß.
 
(06875.) sus wâren die drî burge verbrant
 
(06876.) mit der reise in Kûrlant.
 
(06877.) die mit gedinge wâren komen
 
(06878.) zûn brûderen, als ir habt vernomen,
 
(06879.) die wurden brâcht in kurtzer stunt
 
(06880.) zû Goldingen alle wol gesunt.
 
(06881.) die ließ man dâ blîben
 
(06882.) mit kinden und mit wîben.
 
(06883.) Dô gote die êre was geschehen,
 
(06884.) als ûch itzunt ist verjehen,
 
(06885.) der brûdere her gemeine ûf brach.
 
(06886.) wol geordent man eß sach
 
(06887.) gewaldeclîch durch Kûrlant
 
(06888.) rîten wider ûf den strant.
 
(06889.) sie quâmen zû Rîge wol gesunt.
 
(06890.) dâ wurden in andere mêre kunt.
 
(06891.) die wîle sie wâren ûß gewesen
 
(06892.) in Kûrlant, als ich hân gelesen,
 
(06893.) und hetten burge dâ verbrant,
 
(06894.) sô was von Lettowen lant
 
(06895.) hin zû Nieflande komen
 
(06896.) ein her, als ich hân vernomen:
 
(06897.) daß brâchte Traniâte dar.
 
(06898.) er kârte hin mit mancher schar
 
(06899.) bôse wege und smalen stîc,
 
(06900.) biß er quam in die Wîc.
 
(06901.) er herte in deme lande
 
(06902.) mit roube und mit brande.
 
(06903.) er mochte vrîlîchen hern:
 
(06904.) die im sîn reisen solden wern,
 
(06905.) die wâren hin zû Kûrlant
 
(06906.) mit der brûdere her gesant.
 
(06907.) Der meister, der zû Rîge was
 
(06908.) des liebes cranc, als ich las,
 
(06909.) wâ er sich hulfe versach,
 
(06910.) dâ sante er sîne boten nâch.
 
(06911.) zû Sigewalde wart gesant.
 
(06912.) die brûdere quâmen in zû hant
 
(06913.) willeclîchen mit ir wer.
 
(06914.) die wîle was Traniâten her
 
(06915.) von der Wîc her wider komen.
 
(06916.) dô daß der meister hatte vernomen,
 
(06917.) er sante sîn her kegen in.
 
(06918.) die burgêre durch der sêle gewin
 
(06919.) quâmen zû der brûdere schar
 
(06920.) mit manchem helde, daß ist wâr.
 
(06921.) des wâren die brûdere alle vrô.
 
(06922.) sie kârten von der Rîge dô.
 
(06923.) daß her zû Dunemunde quam,
 
(06924.) die legirstat iß dâ bie nam:
 
(06925.) ein clôster ist alsô genant
 
(06926.) und liet ûf des meres strant.
 
(06927.) ê danne eß wurde mitte nacht,
 
(06928.) Traniât quam mit sîner macht
 
(06929.) geriten ûf der brûdere her.
 
(06930.) sie satzten sich kein im zû wer.
 
(06931.) der brûdere her gemeine ûf brach,
 
(06932.) zû strîte man nicht wol gesach,
 
(06933.) ie doch mûste eß daß selbe sîn:
 
(06934.) sie striten bie des mânes schîn.
 
(06935.) der heiden wart ein teil geslagen.
 
(06936.) wer kan dâ von die wârheit sagen,
 
(06937.) ob ein vrûnt den anderen stach?
 
(06938.) der strît in der nacht geschach.
 
(06939.) die walstat wart von blûte rôt,
 
(06940.) dâ lâgen nûn brûdere tôt,
 
(06941.) der burgêre wart ein teil geslagen.
 
(06942.) man hôrte die helde sêre clagen.
 
(06943.) die veigen lâgen dâ dar nider.
 
(06944.) Traniâten her kârte sider
 
(06945.) wider zû Lettowen.
 
(06946.) dâ wart er von Myndowen
 
(06947.) harte wol entpfangen dô.
 
(06948.) des was Traniâte vrô
 
(06949.) und sagete Myndowen mêre,
 
(06950.) wie eß irgangen wêre.
 
(06951.) Ich wil ûch sagen von Kûrlant,
 
(06952.) wie eß den brûderen gienc in hant.
 
(06953.) mit urlouge was ir arbeit grôß,
 
(06954.) durch got sie cleine des verdrôß.
 
(06955.) die Kûren hatten burge gnûc,
 
(06956.) bie wîlen man sie dar ûß slûc,
 
(06957.) daß in der kopf zubrochen wart.
 
(06958.) man vûr maniche herevart
 
(06959.) von der Dune zû Kûrlant.
 
(06960.) eß gienc in dicke wol in hant.
 
(06961.) der kurtzewîle man pflac
 
(06962.) in Kûrlande manchen tac.
 
(06963.) die Mimele was zû verre gelegen,
 
(06964.) got der mûste ir selbe pflegen,
 
(06965.) in quam nicht helfe von Eistlant.
 
(06966.) spîse wart dâ hin gesant,
 
(06967.) brûdere, wâpen unde pfert.
 
(06968.) sie kosten mancher marke wert.
 
(06969.) mit vienden wâren sie verladen,
 
(06970.) die brâchten vil dicke schaden:
 
(06971.) sie guldenß in vil dicke wider.
 
(06972.) sus gienc eß ûf unde nider,
 
(06973.) als daß urlouge tût.
 
(06974.) gelucke ist zû allen dingen gût:
 
(06975.) des hatten sie vil dicke ein teil,
 
(06976.) got gab in schaden und heil.
 
(06977.) In was ein burg gelegen bie
 
(06978.) uber gûter mîlen drie,
 
(06979.) Kretênen was daß hûs genant.
 
(06980.) vil dicke quâmen sie gerant
 
(06981.) zûr Mimele vor daß burgetor.
 
(06982.) sperwechsel hielden sie dâ vor.
 
(06983.) die brûdere sêre des verdrôß,
 
(06984.) daß ir hôchvart was sô grôß.
 
(06985.) einer reise wart von in gedâcht,
 
(06986.) die wart mit râte vollenbrâcht.
 
(06987.) kein Kretênen stûnt ir sin.
 
(06988.) der kummentûr selbe vûr dâ hin
 
(06989.) mit brûderen eine gevûge schar
 
(06990.) und rische knechte, daß ist wâr.
 
(06991.) sie quâmen vor die burc gerant,
 
(06992.) die Kretêne was genant.
 
(06993.) eß was den von der burge leit,
 
(06994.) daß man sô nâhen zû in reit.
 
(06995.) nicht lenger wart von in gebiten,
 
(06996.) beide zû vûß unde geriten
 
(06997.) quâmen sie kreftic dar
 
(06998.) mit zorne ûf der brûdere schar.
 
(06999.) die brûdere satzten sich zû wer.
 
(07000.) in was zû starc der heiden her.
 
(07001.) waß sal ich mêr dâ von sagen?
 
(07002.) dâ wart ein vromer helt geslagen,
 
(07003.) Veltemus der selbe hieß,
 
(07004.) in manheit er sich vinden ließ.
 
(07005.) zwêne brûdere lâgen bie im tôt,
 
(07006.) die anderen liden grôße nôt.
 
(07007.) doch half in got von himele,
 
(07008.) daß si quâmen zûr Mimele.
 
(07009.) sie verlorn gûter knechte ein teil.
 
(07010.) got der gebe irre sêle heil!
 
(07011.) zwêne brûdere viengen sie,
 
(07012.) ich wil sagen, wie eß den ergie.
 
(07013.) der kummentûr der einer was.
 
(07014.) durch iren haß er nicht genas,
 
(07015.) sie satzten in ûf einen rôst.
 
(07016.) der ander, der wart sint gelôst:
 
(07017.) brûder Cûnrât Wirschinc
 
(07018.) hieß der selbe jungelinc.
 
(07019.) Dô die reise was ergân,
 
(07020.) als ich nû gesaget hân,
 
(07021.) die von Kretênen wâren stoltz.
 
(07022.) sie sprachen: “nû ist dem starken holtz
 
(07023.) die wurtzele undene ûß gegraben.
 
(07024.) wir mogen unsen willen haben
 
(07025.) mit den anderen deste baß.”
 
(07026.) die brûdere wol vernômen daß.
 
(07027.) sie wurden grimmes mûtes gar
 
(07028.) und machten eine reise dar
 
(07029.) beide arm unde rîch.
 
(07030.) durch got sie vûren willeclîch.
 
(07031.) ir macht was alle ûß geweget.
 
(07032.) mit râte ein lâge wart geleget,
 
(07033.) ir jegere schûfen sie hin vor.
 
(07034.) die quâmen vor daß burgetor,
 
(07035.) die Kretênen was genant.
 
(07036.) dô daß den vienden wart bekant,
 
(07037.) sie wâren der brûdere kumfte vrô.
 
(07038.) sie jageten algemeine dô
 
(07039.) biß sie in die lâge ranten.
 
(07040.) die brûdere dô sprancten.
 
(07041.) dô sie quâmen sô nâhen,
 
(07042.) daß sie die lâge sâhen,
 
(07043.) in was kegen der burge gâch.
 
(07044.) die brûdere jageten in nâch
 
(07045.) zû Kretênen in die veste.
 
(07046.) die ernsthaften geste
 
(07047.) ir wirte slûgen sie alle tôt.
 
(07048.) wîb und kinder liden nôt,
 
(07049.) die giengen mit den anderen hin.
 
(07050.) sus gulden sie den gewin,
 
(07051.) den sie hetten vor nomen.
 
(07052.) in wâren sulche geste komen,
 
(07053.) der sie genußßen cleine.
 
(07054.) ir gût algemeine
 
(07055.) vûrte man zûr Mimele dô.
 
(07056.) die cristen wâren alle vrô,
 
(07057.) sie hatte got dâ hine gesant.
 
(07058.) daß hûs wart in den grunt gebrant.
(06027.) Tad brāļi arī nekavēja,
 
(06028.) tie savus ļaudis sapulcēja
 
(06029.) un lika viņiem gatavoties
 
(06030.) pret ienaidniekiem cīņā doties,
 
(06031.) no Lietuvas kas nākuši.
 
(06032.) Tas pulks, ko brāļi vākuši,
 
(06033.) nu tika labi sakārtots,
 
(06034.) kā prasa karavīra gods.
 
(06035.) Un tā nu brāļu karaspēks
 
(06036.) bij kārtībā - to teikt nav grēks:
 
(06037.) bij labākie pie karogiem,
 
(06038.) ko godam nest nu nācās tiem,
 
(06039.) ikkatram uzdevums bij dots,
 
(06040.) viss pulks bij labi gatavots.
 
(06041.) Tad brāļu pulks pret pagāniem
 
(06042.) nu devās spēkiem vienotiem
 
(06043.) un cīnījās ar viņiem braši.
 
(06044.) Bet pagāni bij arī knaši
 
(06045.) un brāļiem krietni atmaksāja.
 
(06046.) Starp pagāniem, kas kaujā gāja,
 
(06047.) bij vairāki, kas izcēlās,
 
(06048.) jo varonīgi cīnījās.
 
(06049.) No tiem kad zemē gāza daļu,
 
(06050.) tad citi deva kājām vaļu
 
(06051.) un īsā laikā bija tīrs
 
(06052.) viss lauks - aiz vīra bēga vīrs.
 
(06053.) Bet pagāni drīz attapās
 
(06054.) un kvēlās dusmās iedegās
 
(06055.) pret kristiešiem, tos kautin kāva,
 
(06056.) to rindas spēji pušu rāva
 
(06057.) un lielu slavu ieguva,
 
(06058.) bet brāļiem dūša sašļuka.
 
(06059.) Kad izdevies bij pagāniem
 
(06060.) pār brāļiem un pār krustnešiem
 
(06061.) gūt uzvaru un bēdīgi
 
(06062.) no kaujas lauka pēdīgi
 
(06063.) prom uzvarētie aizlasījās
 
(06064.) un diez kur kurais aizslapstījās,
 
(06065.) tā kristiešiem bij sakāve
 
(06066.) un viņu spēku sagrāve.
 
(06067.) Posts krustnešus uz Rīgu dzina,
 
(06068.) uz papēžiem tiem nāve mina,
 
(06069.) tiem acu priekšā rēgojās
 
(06070.) dažs jauneklis, kas cīnījās,
 
(06071.) līdz, pretinieka uzveikts, krita.
 
(06072.) Tā mājupceļš it drūms tiem šķita.
 
(06073.) Un, kad nu brāļi pamanīja,
 
(06074.) cik gaužām mazs to pulks jau bija -
 
(06075.) jau desmit no tiem krituši -,
 
(06076.) tie projām nesās mudīgi:
 
(06077.) tos nepieciešamība spieda
 
(06078.) bēgt ātrāk prom no nāves bieda.
 
(06079.) Šī spēlīte ir pabeigta -
 
(06080.) to tie it labi saprata
 
(06081.) un laidās prom uz Lielvārdi,[225]
 
(06082.) un bija ļoti bēdīgi,
 
(06083.) ka gauži vājš tiem palīgs bijis,
 
(06084.) to cerības nav piepildījis.
 
(06085.) Bij pagāniem brangs laupījums,
 
(06086.) cik daudz, to nepateikšu jums,
 
(06087.) tie krietnu tiesu ziedoja
 
(06088.) ir dieviem, kuru svētība
 
(06089.) tiem uzvarēt bij līdzējusi.
 
(06090.) Un tad nu tie uz māju pusi
 
(06091.) ar pilnām rokām taisījās.
 
(06092.) Par guvumu tie priecājās:
 
(06093.) tik tiešām nebija tas liess,
 
(06094.) kā man ir dzirdēt gadījies.
 
(06095.) Bet kristiešiem par kauju šo
 
(06096.) vēl ilgi bija jāsēro.
 
(06097.) Nu mums šī runa jābeidz būs.
 
(06098.) Kas miris, tas lai mierā dus.
 
(06099.) Ir dzirdēts sakāmvārds kāds vecs,
 
(06100.) kas bieži piepildīties mēdz:
 
(06101.) ja kādu vajā ļaunā diena,
 
(06102.) tad nelaime nāk reti viena,
 
(06103.) tā ved sev līdz vēl divas trīs.
 
(06104.) Bet labāk beigsim runas šīs.
 
(06105.) Bij sāmi ļoti priecīgi,
 
(06106.) ka brāļi nu ir sakauti
 
(06107.) tai cīniņā pie Daugavas,
 
(06108.) tiem gandarījums bija tas.
 
(06109.) Tad savā starpā drīzumā
 
(06110.) tie apspriedās un lēma tā,
 
(06111.) ka turpmāk brīvi rīkosies,
 
(06112.) pret dievbruņniekiem cīnīsies.
 
(06113.) Tie raudzījās ar aci šķību
 
(06114.) uz visu šito kristietību,
 
(06115.) kas Sāmusalā turējās.
 
(06116.) Un tādēļ no tās atteicās
 
(06117.) drīz sāmsalieši veci, jauni.
 
(06118.) Tad kristīgajiem klājās ļauni,
 
(06119.) tiem dzīve bēdīga nu šķita,
 
(06120.) dažs itin dziļā postā krita
 
(06121.) un itin gaužā nelaimē.
 
(06122.) Tai laikā bija Līvzemē
 
(06123.) kā mestra vietnieks brālis kāds,
 
(06124.) kam bija taisnīgs godaprāts.
 
(06125.) Tam nāca ziņa tā,
 
(06126.) ka tie tur Sāmsalā
 
(06127.) ir lielu grēku darījuši:
 
(06128.) ka kristību tie atmetuši.
 
(06129.) Tas jāzina ir ķēniņam!
 
(06130.) Un tādēļ viņa vietniekam
 
(06131.) vīrs ziņu laida, bēdas sūdzot
 
(06132.) un steigšus palīdzību lūdzot
 
(06133.) no bruņiniekiem. Vēsti šo,
 
(06134.) tik izmisīgo, steidzamo,
 
(06135.) uz Rēveli tas aizsūtīja,
 
(06136.) un tur tam arī apsolīja,
 
(06137.) ka bruņinieki neatteiksies
 
(06138.) un Kristus vārdā šurpu steigsies
 
(06139.) drīz ordeņbrāļiem palīgā
 
(06140.) jau nosacītā termiņā,
 
(06141.) ko pašā ziemas vidū lika -
 
(06142.) tā cieši norunāts tas tika.
 
(06143.) Tad sūtņi Rīgā atgriezās.
 
(06144.) Drīz mestrs jaunus pasteidzās
 
(06145.) pa brāļu zemēm izsūtīt
 
(06146.) un viņiem visiem pavēstīt,
 
(06147.) ka grib viņš sāmos ciemoties,
 
(06148.) to aizkavēt tik spētu die's.
 
(06149.) Un tad nu brīdī īstā
 
(06150.) tam palīdzēja visušķīstā
 
(06151.) un Jēzus Kristus, viņas dēls,
 
(06152.) pats pestītājs un palīgs cēls,
 
(06153.) tik bargu ziemu sūtīdams,
 
(06154.) ka nosala tur dažs labs sāms.
 
(06155.) Bij spelgoņa tik varena,
 
(06156.) ka jūra pat jau aizsala:
 
(06157.) bij tilts starp Sāmusalu
 
(06158.) un Igauņzemes malu
 
(06159.) no ledus gabaliem nu taisīts.
 
(06160.) Gars karotājiem tika raisīts
 
(06161.) un vīri braši, slavas vīti,
 
(06162.) no Rēveles šurp atsūtīti.
 
(06163.) Un arī brāļi vīrus vāca,
 
(06164.) kas itin priecīgi šurp nāca,
 
(06165.) gan bagātie, gan nabagie,
 
(06166.) kad vēsti padzirdēja tie.
 
(06167.) Un savus ļaudis sūtīja
 
(06168.) ir bīskapi un svētīja
 
(06169.) tos karagaitai tikumīgai,
 
(06170.) taisnīgai un likumīgai.
 
(06171.) Kad pulks nu bija kopā vākts,
 
(06172.) tad karagājiens tika sākts.
 
(06173.) Tie Sāmsalu drīz izpētīja,
 
(06174.) kas divi jūdzes jūrā bija;
 
(06175.) un tur, kur gāja karaspēks,
 
(06176.) tur izcēlās liels ugunsgrēks.
 
(06177.) Pār visu Sāmsalu tas cēlās,
 
(06178.) kā negaiss dūmu mākons vēlās.
 
(06179.) Posts katru brīdi vairojās,
 
(06180.) kur brašie vīri rosījās, -
 
(06181.) pa malu malām viņi gāja
 
(06182.) un postīja un dedzināja.
 
(06183.) No viņu darba baisa
 
(06184.) tad sāmiem prieki gaisa;
 
(06185.) kad karotāji ciet tos grāba,
 
(06186.) tie dzīvību vairs neizglāba,
 
(06187.) tos viņi cirta, tesa, kāva
 
(06188.) un laupījumu kaudzē krāva.
 
(06189.) Tur leti, līvi, igauņi
 
(06190.) daudz mantu tika guvuši,
 
(06191.) tur taupīts netika nekas:
 
(06192.) tie krāva pilnas ragavas,
 
(06193.) ar kravu, šādi iemantotu,
 
(06194.) pret kādu vietu iežogotu,
 
(06195.) par Karmeli[226] tai zemē sauktu,
 
(06196.) tūdaļ it sparīgi lai trauktu.
 
(06197.) Bij mestrs tā to izkārtojis
 
(06198.) un karapulkus izrīkojis,
 
(06199.) ka svētdien rīta agrumā
 
(06200.) tiem jādodas bij cīniņā.
 
(06201.) Kad svētdiena nu bija klāt,
 
(06202.) ar ieročiem tad sadragāt
 
(06203.) šo iežogojumu tie gāja,
 
(06204.) bet tur tiem sāmi pretī stāja,
 
(06205.) kas spīvi bija ļoti
 
(06206.) un varen saniknoti
 
(06207.) un atvairīja uzbrucējus.
 
(06208.) Bet drīz vien sitienus jo spējus
 
(06209.) tie saņēma no kristiešiem.
 
(06210.) Bij tādas brūces dažiem tiem,
 
(06211.) ka tie uz zemes apsēdās
 
(06212.) un kauties viņiem aizmirsās.
 
(06213.) Tā kāvās tie vai visu dienu,
 
(06214.) tur netaupīja it nevienu.
 
(06215.) No sāmsaliešiem laba daļa
 
(06216.) jau zemē gulēja kā gaļa,
 
(06217.) bet tie vēl nikni pretojās,
 
(06218.) kas žogojumā atradās,
 
(06219.) tie kāvās varonīgi
 
(06220.) un varen vīrišķīgi.
 
(06221.) Tad mestrs lika strēlniekiem
 
(06222.) vislabākiem, visveiklākiem
 
(06223.) ar saviem stopiem kopā nākt
 
(06224.) un sāmsaliešus apšaut sākt.
 
(06225.) Nu sāmsalieši vaimanāja,
 
(06226.) jo tiem tur iekšā plāni gāja.
 
(06227.) Tad kristīgie ar skaļām klaigām
 
(06228.) nu virsū gāzās balsīm baigām,
 
(06229.) tie žogojumā iekšā bruka,
 
(06230.) un sāmsaliešiem dūša šļuka.
 
(06231.) To kristīgie ar lielu sparu
 
(06232.) drīz ieņēmuši bij ar varu,
 
(06233.) tie cīnījās pie pleca plecs,
 
(06234.) un apkauts tika jauns un vecs.
 
(06235.) No tiem, kas bij tur tvērušies,
 
(06236.) tik retais spēja izglābties.
 
(06237.) Kad, žogojumu ieņēmuši
 
(06238.) un sāmsaliešus izsituši,
 
(06239.) nu kopā nāca kristīgie,
 
(06240.) tad ļoti priecīgi bij tie:
 
(06241.) bij varen brangs to ieguvums,
 
(06242.) tiem liels bij ticis laupījums.
 
(06243.) Tur divas naktis pārgulēja
 
(06244.) viss bars un atpūtās, cik spēja.
 
(06245.) Nu tika dzīts un savākts viss,
 
(06246.) kas žogojumā palicis, -
 
(06247.) tas kaudžu kaudzēm kopā krājās,
 
(06248.) kad sāmi pretoties jau stājās.
 
(06249.) Kad trešā diena pienāca
 
(06250.) un brāļi kopā apsprieda
 
(06251.) ar karapulku priekšnieku,
 
(06252.) ko lai tie tagad darītu,
 
(06253.) no sāmiem sūtnis ieradās
 
(06254.) un teica: “Esam grūtībās,
 
(06255.) jūs esat mūs nu uzveikuši,
 
(06256.) mēs savu varu zaudējuši.
 
(06257.) Tas, kas jūs gudri vadīt spējis,
 
(06258.) tas mūs ir tagad uzvarējis.
 
(06259.) Mēs esam izpostīti
 
(06260.) un izmisumā dzīti.
 
(06261.) Daudz ļaužu jūs mums apkāvāt -
 
(06262.) tos varam tikai apraudāt.
 
(06263.) Kur mestrs ir, man parādiet!”
 
(06264.) Tad visi teica: “Tālu iet
 
(06265.) tev nenāksies,” - un parādīja
 
(06266.) tam ceļu turp. Kad mestram bija
 
(06267.) nu pavēstīts, ka atnācis
 
(06268.) pie viņa sāmu pārstāvis,
 
(06269.) viņš kādu brāli sūtīja
 
(06270.) pie citiem, lai tas uzzina,
 
(06271.) ko domā tie, un tad šo vīru
 
(06272.) ved šurp ar sirdsapziņu tīru.
 
(06273.) Tad brālis uzklausīja,
 
(06274.) kas sāmam sakāms bija.
 
(06275.) Kad viņam izstāstīts viss tika,
 
(06276.) viņš sūtnim iet pie mestra lika.
 
(06277.) Sāms tūdaļ devās turp ar prieku
 
(06278.) un teica: “Kungs, es sūtīts tieku
 
(06279.) pie tevis mieru lūgt, pie kam
 
(06280.) mēs to pie cilpas apzvēram.
 
(06281.) Ja tavu likumu
 
(06282.) mēs neievērotu,
 
(06283.) tad rīkojies, kā sirds tev jūt.
 
(06284.) Tev mūsu vairogam būs būt
 
(06285.) un mūsu īstam pavēlniekam,
 
(06286.) bet nevis mūsu pretiniekam.”
 
(06287.) Tam mestrs teica vārdiem tiešiem:
 
(06288.) “Ej, saki saviem sāmsaliešiem,
 
(06289.) lai nāk tie manā sardzībā,
 
(06290.) tad dzīvot būs tiem labi tā.”
 
(06291.) Pie savējiem tad aizgājis
 
(06292.) un labiešus līdz paņēmis,
 
(06293.) pie mestra sāms nu atgriezās,
 
(06294.) un tūdaļ abi atteicās
 
(06295.) no kariem un no ķīviņiem.
 
(06296.) Nu izlīgums bij jāslēdz tiem.
 
(06297.) Bij mestrs prātīgs, gudri lēma,
 
(06298.) viņš krietnus ķīlniekus sev ņēma,
 
(06299.) ar tiem viņš mājup atgriezās.
 
(06300.) Es zinu, reti atgadās,
 
(06301.) ka gūts vēl laupījums kur tāds.
 
(06302.) Nu mājup nesās arī prāts
 
(06303.) tiem bruņniekiem, kas ceļiem tāļiem
 
(06304.) bij sūtīti no Rēvel's brāļiem.
 
(06305.) Tiem mantu nu ir pilnas rokas,
 
(06306.) un mājupceļš tiem labi sokas.
 
(06307.) Un bīskapļaudis arīdzan
 
(06308.) jāj atpakaļ, ka rīb un skan,
 
(06309.) uz savu zemi visi,
 
(06310.) gan gari, gan ar īsi,
 
(06311.) neviens tiem mantu nava skaudis.
 
(06312.) Bij gudri arī brāļu ļaudis:
 
(06313.) ar laupījumu piekrautas
 
(06314.) bij pilnas viņu ragavas.
 
(06315.) Bet mestrs pats ar savējiem -
 
(06316.) ar brāļiem un ar krustnešiem -
 
(06317.) uz Rīgu devās līksmu prātu,
 
(06318.) ar sirdi visai pacilātu.
 
(06319.) Kad viņi Rīgā ieradās,
 
(06320.) tad visas bēdas mitējās.
 
(06321.) Bij brālis Jurje darbojies,
 
(06322.) kā nākas, Līvzemē paties,
 
(06323.) bij mestrs mestra vietā bijis
 
(06324.) un amatu šo izpildījis,
 
(06325.) līdz mestrs Verners[227] ieradās
 
(06326.) no Vāczemes un uzņēmās
 
(06327.) to pildīt un tā pildīja,
 
(06328.) ka visi viņu mīlēja.
 
(06329.) Turp sūtījis bij Anno viņu,
 
(06330.) pats lielmestrs, ar gudru ziņu,
 
(06331.) pēc savu brāļu padoma.
 
(06332.) Un tā nu viņš tur valdīja
 
(06333.) kā centīgs, taisnīgs vadonis.
 
(06334.) Bet pa to laiku saņēmis
 
(06335.) bij ķēniņš Mindaugs ziņu tādu,
 
(06336.) kas prieku nenesa nekādu.
 
(06337.) Kā jums jau esmu lasījis,
 
(06338.) viņš tolaik bij vēl kristietis.
 
(06339.) No Žemaitijas sūtīti
 
(06340.) uz Lietuvu bij vēstneši
 
(06341.) pie Mindauga un Tranaiša.[228]
 
(06342.) Ar šo bij runa īpaša,
 
(06343.) lai viņš to vārdus uzklausītu
 
(06344.) un tiem pa prātam izdarītu.
 
(06345.) Tad Tranaitis tiem teica tā:
 
(06346.) “Man sakiet, kas jums padomā?”
 
(06347.) Tam atbildēja vēstneši,
 
(06348.) ka priecīgi būs žemaiši,
 
(06349.) ja Mindaugs liks, lai kristieši
 
(06350.) tiek viņa zemē izskausti,
 
(06351.) un pats viņš atkal pagāns kļūtu.
 
(06352.) Lūk, tādēļ jāatmet tam būtu
 
(06353.) tā kristība, ko saņēmis
 
(06354.) bij savā laikā valdnieks šis.
 
(06355.) Tad Tranaitis tiem sacīja:
 
(06356.) “Šī doma tiešām teicama,
 
(06357.) pie Mindauga mēs aiziesim
 
(06358.) un lūgsimies undraudēsim
 
(06359.) tik ilgi, līdz tam apniksies.
 
(06360.) un kristietība apriebsies.”
 
(06361.) Tad viņi rokās sadevās
 
(06362.) un tūdaļ ceļā taisījās,
 
(06363.) pie Mindauga tos vēlmes nes
 
(06364.) un Martas, viņa kundzenes.
 
(06365.) Tranaitis un žemaiši
 
(06366.) nekavējās veltīgi:
 
(06367.) kad turp tie bija nogājuši,
 
(06368.) tad, viņu sāņus noveduši,
 
(06369.) tie sacīja: “Ir žemaiši
 
(06370.) dēļ tevis gaužām bēdīgi,
 
(06371.) tev tagad dikti derētu
 
(06372.) ņemt vērā viņu padomu.
 
(06373.) Tie sargās tavu bagātību,
 
(06374.) ja atmetīsi kristietību,
 
(06375.) ar ko tu esi apmuļķots.
 
(06376.) Tik tiešām viss ir samelots,
 
(06377.) ko brāļi tev ir mācījuši,
 
(06378.) ar ko tie tevi novērsuši
 
(06379.) no dieviem. Dižens kunigaitis
 
(06380.) bij reiz tavs tēvs,[229] ko dzīves gaitas
 
(06381.) pa ceļu veda neparastu.
 
(06382.) Kam gribi smaga jūga nastu
 
(06383.) tu sev un bērniem plecos kraut?
 
(06384.) Tu nedrīksti tam notikt ļaut,
 
(06385.) tev brīvam jāpaliek arvien!
 
(06386.) Tu apmāts esi, jā, nudien!
 
(06387.) Kad kristīgie būs nomākuši
 
(06388.) mūs, žemaišus, tad pazuduši
 
(06389.) mēs būsim līdz ar tavu valsti,
 
(06390.) kam sagrūs itin visi balsti.
 
(06391.) Pagalam būs ar viss tavs gods,
 
(06392.) pār tevi nāks tad dievu sods,
 
(06393.) ar saviem bērniem nonāksi
 
(06394.) tu kalpībā, vergs paliksi.
 
(06395.) Ak, cik gan akls esi tu!
 
(06396.) Par visai gudru ķēniņu
 
(06397.) sauc tevi ļaudis, to tu zini,
 
(06398.) nu tad šos valgus atšķetini!
 
(06399.) Ja projām trieksi kristiešus,
 
(06400.) sev draugos gūsi žemaišus,
 
(06401.) tad viņi palīgā tev ies.
 
(06402.) Ar viņiem labāk biedrojies
 
(06403.) un novērsies no kristietības,
 
(06404.) no savas aklās apmātības,
 
(06405.) kad tu, tāds slavens varonis,
 
(06406.) tik varens, bagāts karalis,
 
(06407.) tos savus dievus atmeti,
 
(06408.) ko godājuši sentēvi,
 
(06409.) kas viņiem stāvējuši klāt.
 
(06410.) Vai gribi tu tos nicināt,
 
(06411.) ar kristīgajiem kopā iet?
 
(06412.) Tad dari tā un pats ar ciet
 
(06413.) par to, ko domājis,
 
(06414.) par to, ko darījis!
 
(06415.) Tev uzticīgi jāturas
 
(06416.) pie žemaišiem, lai tur vai kas
 
(06417.) ar kristietību notiktu.
 
(06418.) Liec vērā tu šo padomu!
 
(06419.) No sirds to vēl tev vecs un jauns,
 
(06420.) kad mācis tevi murgs tik ļauns.
 
(06421.) Tik tiešām visiem redzams tas.
 
(06422.) Nu mums ar tevi jādodas
 
(06423.) pie letiem un uz Līvzemi:
 
(06424.) tie atkal grib būt pagāni,
 
(06425.) tie vēlas, lai tu lemi
 
(06426.) pār ļaudīm un pār zemi.”
 
(06427.) Ķēniņam pēc vārdiem šiem
 
(06428.) prāts kļuva pikts uz kristiešiem,
 
(06429.) to žemaiši sev biedros guva,
 
(06430.) par pagānu tas atkal kļuva.[230]
 
(06431.) Bet kundze bija saniknota.
 
(06432.) Bij viņai draugs kā cēla rota,
 
(06433.) tam brālis Zīverts[231] bija vārds,
 
(06434.) tam šūplis Tīringenē kārts.
 
(06435.) Tam viņa visu izstāstīja
 
(06436.) un tad nu, lūk, ko pavēstīja:
 
(06437.) “Pie ķēniņa es tagad iešu
 
(06438.) ar šādu apņemšanos ciešu:
 
(06439.) lūgt, lai uz Līvzemi tev doties
 
(06440.) viņš ļauj. Es, pūļu nevairoties,
 
(06441.) tev mēģināšu palīdzēt.
 
(06442.) Kāds posts, ka man bij pieredzēt
 
(06443.) šo dienu! Ak, cik drūms man prāts!
 
(06444.) Kā bēdas manu sirdi māc!”
 
(06445.) Un tūdaļ viņa aizgāja
 
(06446.) pie Mindauga un sacīja
 
(06447.) ar skatu ļoti piemīlīgu:
 
(06448.) “Kungs, sūti vīru šo uz Rīgu
 
(06449.) pie mestra, lai tad mieru lauztu
 
(06450.) un šādi savu varu paustu
 
(06451.) un savu slavu vairotu.” -
 
(06452.) “Tas padoms labs, ko devi tu,”
 
(06453.) tai ķēniņš teica un tūlīt
 
(06454.) tad steidza brāli nosūtīt
 
(06455.) uz norādīto pusi,
 
(06456.) kā Marta ieteikusi.
 
(06457.) Tad ķēniņš pavēlēja tā,
 
(06458.) ka visur, visā Lietuvā,
 
(06459.) būs ķert un gūstīt kristīgos
 
(06460.) un daļēji ar apkaut tos.
 
(06461.) Viņš arī sūtņus sūtīja
 
(06462.) pie krievu zemes valdnieka[232].
 
(06463.) Tie atgriezās pie viņa,
 
(06464.) un šāda bij tiem ziņa:
 
(06465.) ka krieviem esot priecīgs prāts,
 
(06466.) ka Mindaugam ir nodoms šāds.
 
(06467.) Drīz krievi sūtņus sūtīja
 
(06468.) tāpat arī pie Mindauga,
 
(06469.) tam palīdzību apsolīja,
 
(06470.) par ko tas ļoti priecīgs bija.
 
(06471.) Tad Mindaugs ar jo spīvu garu
 
(06472.) drīz sāka taisīties uz karu,
 
(06473.) viņš nikns bij uz ienaidniekiem,
 
(06474.) tiem dieva kunga bruņiniekiem.
 
(06475.) Un, kad tā diena pienāca,
 
(06476.) kas bij ar krieviem izlemta,
 
(06477.) tad turp viņš devās steidzīgi
 
(06478.) ar savu radu Tranaiti.
 
(06479.) Tiem pulki bija neredzēti,
 
(06480.) un gribēja tie netraucēti
 
(06481.) nu dievbruņnieku zemi to,
 
(06482.) ko leti, līvi apdzīvo,
 
(06483.) izpostīt un izmīdīt
 
(06484.) un arī ļaudis izkaustīt.
 
(06485.) Uz Daugavu šie pulki gāja
 
(06486.) un tā sev ceļu īsināja.
 
(06487.) Bij ticis ziņots Mindaugam,
 
(06488.) ka krievi pretī nākšot tam.
 
(06489.) Bet krievi tomēr neieradās.
 
(06490.) Tā šajā dzīvē reizēm gadās.
 
(06491.) Kad Mindaugs bija nonācis
 
(06492.) pie Cēsīm, redzēja tad šis,
 
(06493.) ka krievi ir ar gudru ziņu
 
(06494.) uz ledus uzvīluši viņu
 
(06495.) (tas jāsaprot jums būtu tā,
 
(06496.) ka ļāvuši tie savvaļā
 
(06497.) tam zemi vienam izsirot
 
(06498.) gan laupot, gan ar dedzinot).
 
(06499.) Tad sacīja viņš: “Tranaiti,
 
(06500.) tu nelga un tu ļaunprāti,
 
(06501.) viss krievu teiktais meli bijis,
 
(06502.) tu mestru esi padarījis
 
(06503.) man par jo sīvu naidnieku.
 
(06504.) Kāds padoms tavs? Ko teiksi tu?
 
(06505.) Lūk, leti, līvi, zeme tā,
 
(06506.) ko solīji man, nedomā
 
(06507.) man pievērsties i ne par matu.
 
(06508.) Šai gājienā tik briesmas matu.
 
(06509.) Es tūdaļ gribu projām doties
 
(06510.) un, savā zemē atgriežoties,
 
(06511.) nekad vairs neiet kargaitās.”
 
(06512.) Tad viņa pulki kārtojās
 
(06513.) un atkal mājup aizsoļoja.
 
(06514.) To Mindaugs ļoti nožēloja,
 
(06515.) ka Tranaitim viņš paklausījis,
 
(06516.) ka tam pa prātam izdarījis.
 
(06517.) Kad Mindaugs mājās pārnāca,
 
(06518.) tad sieva viņu noveda
 
(06519.) mazlietiņ sāņus, sacīdama:
 
(06520.) “Savām acīm redzēdama
 
(06521.) es tevi mājās pārnākušu
 
(06522.) tik gauži noskumušu,
 
(06523.) nu gribētu es labprāt zināt,
 
(06524.) no tevis visu izdibināt,
 
(06525.) kā tev šais karagaitās klājies:
 
(06526.) par to, mans mīļais, parunājies.”
 
(06527.) Tad ķēniņš viņai teica tā:
 
(06528.) “Kad nonācu šai gājienā
 
(06529.) pie pilsētiņas letu daļā,
 
(06530.) neviens man neslēdza to vaļā,
 
(06531.) kā Tranaitis
 
(06532.) bij solījis;
 
(06533.) un, kad vēl visas zemes tās
 
(06534.) tik neganti man pretojās,
 
(06535.) tad dūša sašļuka man dikti.
 
(06536.) Man likās arī ļoti slikti,
 
(06537.) ka krievu nebija ar mums,
 
(06538.) kaut saistīja tos solījums,
 
(06539.) ko devu es bez apdoma
 
(06540.) pēc savu draugu lūguma:
 
(06541.) kā teica Tranaitis,
 
(06542.) tā tiku darījis.
 
(06543.) Bet tagad jāskumst man par to.” -
 
(06544.) “Mans mīļais kungs, to ievēro
 
(06545.) un savu Martu klausīt proti!
 
(06546.) Man arī jābēdājas ļoti,
 
(06547.) ka to, ko Tranaitis tev teicis,
 
(06548.) tu savos darbos esi veicis.
 
(06549.) Nu tev tas rūgti jānožēlo.
 
(06550.) Man sirds tev uzticībā kvēlo:
 
(06551.) ja man tu būtu klausījis,
 
(06552.) tev nebūtu tā izgājis.
 
(06553.) Ir mestram ticies apdāvāt
 
(06554.) ar rotām mūs, ko darināt
 
(06555.) viņš licis tā, kā pieklājas,
 
(06556.) kā karaļgodam pienākas.
 
(06557.) Tev dieva gudrību -
 
(06558.) to īsto mācību -
 
(06559.) viņš mācīt lika priesterim,
 
(06560.) bet tu, tu seko mērkaķim:
 
(06561.) tā jānosauc man Tranaitis,
 
(06562.) kas tevi, draugs, ir nodevis.
 
(06563.) Ņem prātu vēl un atgriezies,
 
(06564.) un klausi man, tad labi ies!”
 
(06565.) Kad karalis to dzirdēja,
 
(06566.) viņš šādus vārdus sacīja:
 
(06567.) “Jā, sieva, darījis es tā.
 
(06568.) Nu vairāk par to nerunā!
 
(06569.) Tev maz šīs runas palīdzēs,
 
(06570.) un arī man tās nederēs.
 
(06571.) No kristiešiem es novērsies,
 
(06572.) vai raudi tu vai priecājies.
 
(06573.) Es mestru esmu pazaudējis
 
(06574.) un pagānus sev izvēlējis.
 
(06575.) Par vēlu viss ir nu.
 
(06576.) Es tavu padomu
 
(06577.) vairs tagad pieņemt nevaru.
 
(06578.) Ak sieva, labāk klusē tu!
 
(06579.) Lai kas ar mani notiktu,
 
(06580.) Tranaitim es sekošu
 
(06581.) un žemaišiem, lai tur vai kas,
 
(06582.) mans lēmums galīgais ir tas.
 
(06583.) Es zinu gan, cik aplams viss
 
(06584.) ir bijis, ko es darījis.
 
(06585.) Gan padoms nāks reiz pats no sevis.
 
(06586.) Ar to es atvados no tevis.”
 
(06587.) Daudz laba Mindaugam bij ticis,
 
(06588.) bet viņš to nebij vērā licis,
 
(06589.) viņš bija to pat aizmirsis.
 
(06590.) Un nebija viņš apsvēris,
 
(06591.) cik lielu godu parādījis
 
(06592.) bij viņam mestrs, izraudzījis
 
(06593.) par karali šo valdnieku.
 
(06594.) Nu kļuvis bij tas viss par nieku,
 
(06595.) kad to, ko Tranaitis bij teicis,
 
(06596.) viņš savos darbos tika veicis,
 
(06597.) ka viņš šo mestru Verneru
 
(06598.) bij uzņēmis kā naidnieku.
 
(06599.) Šā mestra laikā notika,
 
(06600.) ka Mindaugs karu uzsāka.
 
(06601.) Bij mestram galva apķērīga
 
(06602.) un darbošanās vīrišķīga,
 
(06603.) viņš zemei apkārt sargus lika,
 
(06604.) kur vien tik viņam labpatika,
 
(06605.) it īpaši uz Lietuvu
 
(06606.) lai ceļus viņi sargātu.
 
(06607.) Tiklīdz tie nolikti tur bija,
 
(06608.) tie krievu pulkus pamanīja,
 
(06609.) pret Tērbatu kas cīņā gāja.
 
(06610.) Kad mestrs par to uzzināja,
 
(06611.) viņš sūtīja tur brāļus brašus
 
(06612.) un dažus varoņus it knašus.
 
(06613.) Kad tie tur nonākuši bija,
 
(06614.) tie krievu pulkus ieraudzīja,
 
(06615.) kas steigtin steidzās it paties.
 
(06616.) Pirms paguva tiem pretoties
 
(06617.) tie ļaudis, kas uz vietas bija,
 
(06618.) jau krievi viņus sakaustīja -
 
(06619.) dažs labs tur guļam palika.
 
(06620.) Tā Tērbatu[233] tie ieņēma,
 
(06621.) un visa pilsēta no tiem
 
(06622.) tad nodega līdz pamatiem.[234]
 
(06623.) Vien kāda pils tur atradās:
 
(06624.) kas tanī tika, izglābās;
 
(06625.) pats bīskaps[235] līdz ar domkungiem
 
(06626.) tur patvērās no naidniekiem.
 
(06627.) Tad vācu brāļi palīgā
 
(06628.) tiem nāca šajā nestundā.
 
(06629.) Bet pārāk liels bij krievu bars,
 
(06630.) un bīskapam šļukt sāka gars,
 
(06631.) kad tie uz pili virzījās.
 
(06632.) Neviens tā nāves nebaidās
 
(06633.) kā melnsvārči, tas zināms sen,
 
(06634.) tos nāves bailes šausmās dzen:
 
(06635.) tie skubina, lai pretojas,
 
(06636.) bet paši pirmie aizlaižas.[236]
 
(06637.) Nu brāļi gaiņājās ar sparu
 
(06638.) un apšaudīja krievu baru,
 
(06639.) vēl citus ļaudis talkā sauc,
 
(06640.) jo pilī vīru gana daudz,
 
(06641.) kas visi ķer pēc ieročiem.
 
(06642.) Par to liels prieks bij domkungiem.
 
(06643.) Bet krieviem tas vairs nepatika,
 
(06644.) ka tie tā apšaudīti tika;
 
(06645.) to strēlnieki gan pretī šāva,
 
(06646.) bet bultas tomēr viņus pļāva,
 
(06647.) tādēļ tie uzbrukumu beidza.
 
(06648.) Ar gūstekņiem un mantām steidza
 
(06649.) tie savā zemē atgriezties.
 
(06650.) Bij mestrs ziņot pacenties,
 
(06651.) ka priekšā karagaita.
 
(06652.) Bij ļaužu tur bez skaita,
 
(06653.) ar dažs labs brālis ieradies,
 
(06654.) kā dzirdēju es it paties.
 
(06655.) Tam pulkam priekšā stājās mestrs,
 
(06656.) uz Tērbatu viņš devās jestrs,
 
(06657.) lai krievu pulkus pārmācītu.
 
(06658.) Kad ieradās šie citu rītu,
 
(06659.) tad krievi sen jau mājās bija.
 
(06660.) Kad mestram to nu pavēstīja,
 
(06661.) viņš bija gauži noskumis,
 
(06662.) ka krievu bars tā pamucis.
 
(06663.) Ir Tērbata daudz pieminēta,
 
(06664.) kas tikusi tā piemeklēta;
 
(06665.) nu īsumā man jāsaka,
 
(06666.) kur atrodas šī pilsēta.
 
(06667.) Jau teicu jums par kristietību,
 
(06668.) kā tā ar dieva palīdzību
 
(06669.) ir ienākusi Līvzemē.
 
(06670.) Nu būs kāds vārds man jātērē
 
(06671.) par zemi šo un kas ir tas,
 
(06672.) ar ko tā īsti atšķiras.
 
(06673.) Viens bīskaps Rīgas bīskaps saucas,
 
(06674.) tam zemes ir un pilis daudzas
 
(06675.) tā milzīgajā bīskapijā[237],
 
(06676.) kur visi ļaudis viņu bijā.
 
(06677.) Ir sēļu, līvu, letu tauta
 
(06678.) pa daļai viņa varai kļauta.
 
(06679.) Tos pārējos sev paņēmis
 
(06680.) ir Vācu brāļu ordenis
 
(06681.) tai garīgajai dzīvošanai,
 
(06682.) ko neaprakstīt spalvai manai.
 
(06683.) Tie pilis tur ir sacēluši,
 
(06684.) sev aizsardzību veidojuši.
 
(06685.) Kad zeme tika dalīta,
 
(06686.) tad bīskaps daudz ko zaudēja.
 
(06687.) Ir Rīgai savas brīvības,
 
(06688.) kā apliecina grāmatas,
 
(06689.) kur viss ir skaidri uzrakstīts,
 
(06690.) nekas nav lieki sarežģīts.
 
(06691.) Un, kad, kā teikts jums, atnākusi
 
(06692.) bij kristietība uz šo pusi,
 
(06693.) dēļ kristīgajiem, kā tas gadās,
 
(06694.) tad divas bīskapijas radās.
 
(06695.) Tā viena bija Tērbatā,
 
(06696.) kam Krievzeme ir tuvumā,
 
(06697.) to otru sauc par Lēali[238].
 
(06698.) Tām abām tika piešķirti
 
(06699.) gan ļaudis, gan ar zemes labas,
 
(06700.) lai droši dzīvotu tās abas.
 
(06701.) Viss cits še pieder vācbrāļiem.
 
(06702.) Jau iepriekš izgudrēm tas tiem,
 
(06703.) kā, zemi dalot, darīt mēdz,
 
(06704.) bij norakstīts un paredzēts,
 
(06705.) kur ganības, kur tīrumi,
 
(06706.) kur pļavas, meži, ezeri.
 
(06707.) Nav Igaunijā vairs nekā,
 
(06708.) kas nebūtu jau grāmatā.
 
(06709.) Tur mūki pelēkie[239] nu dzīvo
 
(06710.) un bauda savu dzīvi brīvo.
 
(06711.) Par paraugu var viņi stāt,
 
(06712.) kā būs mums dievu godināt,
 
(06713.) jo tur, kur ordenis ir dots,
 
(06714.) tur nebūs velti nodzīvots.
 
(06715.) Tad Rēveli lai pieminam,
 
(06716.) kas pieder dāņu ķēniņam,
 
(06717.) kurš visā dāņu zemē valda.
 
(06718.) Tur, Rēvelē, nav dzīve salda,
 
(06719.) tā zeme atrodas pie jūras
 
(06720.) un redzējusi dienas sūras,
 
(06721.) kad dāņu pulki iesiroja,
 
(06722.) līdz ķēniņš[240] pats to iekaroja
 
(06723.) un to par savu padarīja,
 
(06724.) kas sen tā īpašums jau bija.
 
(06725.) Tos ļaudis sauc par igauņiem,
 
(06726.) un tagad nākas kalpot tiem
 
(06727.) šim pašam dāņu ķēniņam.
 
(06728.) Ir pilsētā daudz piļu tam,
 
(06729.) no naidniekiem kas pasargā,
 
(06730.) lai visi justos drošībā.
 
(06731.) Un pilīs daudz ir bruņinieku -
 
(06732.) to sacīt varu es ar prieku -,
 
(06733.) kam lēņi bagāti ir doti.
 
(06734.) Bet, kas ar zemi apbalvoti,
 
(06735.) tos īpaši mums godināt:
 
(06736.) tie palīdz zemi apsargāt.
 
(06737.) Ir dažs labs kalps tur dievbijīgs,
 
(06738.) kas lēni pelnī uzticīgs.
 
(06739.) Par ķēniņvīriem viņi saucas,
 
(06740.) aiz muguras tiem cīņas daudzas,
 
(06741.) kur kāvās tie ar pagāniem.
 
(06742.) Brašs spēkavīrs ir pilskungs tiem:
 
(06743.) kad jācīnās pret ienaidnieku,
 
(06744.) viņš dažu labu drosminieku
 
(06745.) ved brāļu pulkiem palīgā.
 
(06746.) Dažs krīt tad karstā cīniņā
 
(06747.) ar brāļiem kopā varonīgi.
 
(06748.) Tie braši ir un vīrišķīgi.
 
(06749.) Ja viņi dodas karagaitās,
 
(06750.) tad viņu atbalsts vērtīgs skaitās.
 
(06751.) Ir reižu reizēm gadījies,
 
(06752.) ka krieviem bija paticies
 
(06753.) pa ķēniņzemi pasirot:
 
(06754.) tad brāļi tūdaļ steidzās dot
 
(06755.) savus pulkus palīgos,
 
(06756.) lai iekaustītu krievus šos.
 
(06757.) Tos bīskapus, ko minēju,
 
(06758.) es jums nu vēlreiz nosaukšu:
 
(06759.) no Rīgas viens, no Lēales
 
(06760.) bij otrs, kā jau teicu es,
 
(06761.) un trešais bij no Tērbatas.
 
(06762.) Tie bija spēks, kad jākaujas
 
(06763.) ar pagāniem. Kad stunda grūta,
 
(06764.) tie bīskapijas vīrus sūta
 
(06765.) un krietnu pulku zemes ļaužu -
 
(06766.) tā tiešām ir, kā es jums paužu.
 
(06767.) Ir daudzkārt arī gadījies,
 
(06768.) ka paši līdz ir devušies
 
(06769.) tie karagaitās sirodami,
 
(06770.) ar brāļiem kopā karodami
 
(06771.) tā dieva dēļ, kas debesīs,
 
(06772.) kur viņu alga nezudīs.
 
(06773.) Pa daļai skaidrs būs nu jums,
 
(06774.) kāds še ir zemes dalījums,
 
(06775.) kā brāļiem sirojumos klājas,
 
(06776.) kā pagāniem tie pretī stājas,
 
(06777.) kad sava zeme stundā bargā
 
(06778.) ar dievpalīgu jānosargā.
 
(06779.) Tad brālis Verners mestrs bija
 
(06780.) un Līvzemi tas pārvaldīja,
 
(06781.) kad Mindaugs līdz ar Tranaiti,
 
(06782.) kas vīri bija viltīgi,
 
(06783.) no kristietības atteicās,
 
(06784.) to iznīdēt pat grasījās -
 
(06785.) tā viņi bija nosprieduši
 
(06786.) un savā starpā izlēmuši.
 
(06787.) Gan kurši, gan ar žemaiši
 
(06788.) bij visai ļauni kaimiņi
 
(06789.) kā Kuldīgā, tā Klaipēdā.
 
(06790.) Bet dievs tiem nāca palīgā,
 
(06791.) lai Kurzemi tie izposta,
 
(06792.) par ko man jums nu jāstāsta.
 
(06793.) Verners, labais mestrs,
 
(06794.) būdams brašs un jestrs,
 
(06795.) liek sūtņiem doties Līvzemē,
 
(06796.) lai karapulkus savervē.
 
(06797.) Un ļaudis nāca lielā skaitā
 
(06798.) uz Rīgu doties karagaitā.
 
(06799.) Kad Rīgā bij tie sanākuši,
 
(06800.) kā jūs jau esat dzirdējuši,
 
(06801.) tad mestrs pēkšņi saslima.
 
(06802.) Par to viņš gauži noskuma,
 
(06803.) tak šķita tam: tas dieva prāts,
 
(06804.) ka viņu mācis vājums šāds,
 
(06805.) un dievam visas lietas savas
 
(06806.) viņš nodeva. Dēļ kaujas slavas
 
(06807.) no brāļiem bij dažs jauneklis
 
(06808.) šurp karagaitās atnācis.
 
(06809.) No tiem tad izraudzīts viens tika,
 
(06810.) ko priekšgalā nu pulkam lika,
 
(06811.) un tad ar dieva palīgu
 
(06812.) tie virzījās pa jūrmalu,
 
(06813.) līdz Kurzemē tie nonāca.
 
(06814.) Tur Kuldīgā kad dzirdēja,
 
(06815.) ka pulks no Rīgas ieradies,
 
(06816.) par to bij brāļiem prieks paties.
 
(06817.) Tad komturs laiku netērēja
 
(06818.) un bruņoties tiem pavēlēja.
 
(06819.) Nu bruņas aplika tie aši
 
(06820.) un visi pulkā jāja knaši
 
(06821.) pa ceļiem labi zināmiem,
 
(06822.) lai satiktos ar rīdzniekiem.
 
(06823.) Tos, kas no Kuldīgas šurp nāca,
 
(06824.) tos viņi labprāt līdzi vāca.
 
(06825.) Tur Kurzemē bij pils, ko sauca
 
(06826.) par Lažu[241]; turp nu brāļi trauca.
 
(06827.) Gan kurši pretoties tiem sāka,
 
(06828.) bet nelīdzēja viņu māka.
 
(06829.) Kad karaspēks viss ieradās,
 
(06830.) straujš uzbrukums tad iesākās.
 
(06831.) Tur grāvī tika uguns mesta;
 
(06832.) uz kuršu pili, vēja nesta,
 
(06833.) tad liesma ātri pārsviedās
 
(06834.) un pils kā salmi aizdegās.
 
(06835.) Viss karaspēks nu līksmoja
 
(06836.) un Lažas pili ieņēma.
 
(06837.) No kuršiem maz kāds izbēga,
 
(06838.) tur dažu labu apsita,
 
(06839.) bet citi gūstā padevās.
 
(06840.) Neviens, kas pilī atradās,
 
(06841.) vairs tajā ilgāk nepalika,
 
(06842.) prom sievas, bērni dzīti tika,
 
(06843.) daudz laupījuma brāļi guva,
 
(06844.) un gruvešos drīz pils tad gruva.
 
(06845.) Viss karaspēks nu līksmoja
 
(06846.) un citu pili meklēja.
 
(06847.) Merke[242] - tā to pili sauca,
 
(06848.) pret kuru kristieši nu trauca.
 
(06849.) Bet tā tiem sīvi pretojās,
 
(06850.) kad tie to ieņemt vēlējās.
 
(06851.) Tie dažus kuršus apšāva,
 
(06852.) bet citus bailēs iedzina,
 
(06853.) jo kuršiem zināms bija viss,
 
(06854.) kas Lažā bija noticis.
 
(06855.) Tie bija gaužām nelaimīgi
 
(06856.) un mieru lūdza pazemīgi.
 
(06857.) Tad mieru arī noslēdza
 
(06858.) un kurši dzīvi palika.
 
(06859.) Bet pils tiem bija jāatstāj.
 
(06860.) Lūk, to jau biezi dūmi klāj:
 
(06861.) to bija licis nodedzināt
 
(06862.) tik tiešām gan, kā jums būs zināt,
 
(06863.) pats mestra vietnieks, izdzīti
 
(06864.) no tās kad bija cilvēki
 
(06865.) ar visu savu mantību.
 
(06866.) Ceļš veda nu uz Grobiņu[243].
 
(06867.) Tur viss tāpat ar notika,
 
(06868.) tur dzīvību tiem saudzēja,
 
(06869.) tiem lika tikai projām doties,
 
(06870.) ar brāļiem spēkiem nemēroties.
 
(06871.) Tie brāļu gribai pakļāvās
 
(06872.) un citā vietā apmetās.
 
(06873.) Pie pils tad uguns likta tika:
 
(06874.) šāds darbiņš brāļiem neapnika.
 
(06875.) Un tā trīs pilis nodega.
 
(06876.) kur brāļi pāri staigāja.[244]
 
(06877.) Tie, kas bij mieru līguši,
 
(06878.) tie visi sveiki, veseli
 
(06879.) ir nonākuši Kuldīgā,
 
(06880.) kur netraucēti dzīvo tā,
 
(06881.) kā dzīvot tiem ir ļauts, -
 
(06882.) tur nav ko sacīt daudz.
 
(06883.) Kad dievam gods bij parādīts,
 
(06884.) kā tas nupat še pasacīts,
 
(06885.) viss pulks tad devās atceļā
 
(06886.) vislabākajā kārtībā.
 
(06887.) Caur Kurzemi šis pulks nu jāja,
 
(06888.) tā ceļš pa jūras krastu gāja.
 
(06889.) Tie sveiki Rīgā nonāca,
 
(06890.) kur citas vēstis saņēma.
 
(06891.) Tai laikā, kamēr prom tie bija
 
(06892.) un kuršu zemi izlaupīja
 
(06893.) un viņu pilis dedzināja,
 
(06894.) no Lietuvas šurp leiši jāja.
 
(06895.) Tos Līvzemē bij atvedis
 
(06896.) pa sliktiem ceļiem Tranaitis:
 
(06897.) kā man no ļaudīm ausīs nācis,
 
(06898.) viņš lielu pulku bija vācis.
 
(06899.) Viņš sirodams uz Vīku gāja,
 
(06900.) gan laupīja, gan dedzināja.
 
(06901.) To darīja viņš vieglu prātu,
 
(06902.) jo tie, kas viņam pretī stātu,
 
(06903.) ar brāļiem kopā kā par spīti
 
(06904.) uz Kurzemi bij aizsūtīti.
 
(06905.) Bet mestrs, kas bij saslimis
 
(06906.) un tādēļ Rīgā palicis,
 
(06907.) nu visur sūtņus sūtīja,
 
(06908.) kur palīgus vien cerēja.
 
(06909.) Uz Siguldu viņš lika jāt;
 
(06910.) drīz vien tie brāļi bija klāt
 
(06911.) ar karapulkiem palīdzēt
 
(06912.) un ordeņmestru aizstāvēt.
 
(06913.) Bet pa to laiku Tranaitis
 
(06914.) jau bija Vīku atstājis.
 
(06915.) Kad mestram to nu pavēstīja,
 
(06916.) viņš pretī pulkus izsūtīja.
 
(06917.) Lai glābtu savu dvēseli,
 
(06918.) tad pilsoņi un varoņi
 
(06919.) brāļu pulkam blakus stājās,
 
(06920.) un brāļi ļoti nopriecājās.
 
(06921.) No Rīgas tie uz Daugavgrīvu
 
(06922.) nu virzījās ar garu spīvu;
 
(06923.) tai klosterī tie apmetās,
 
(06924.) kas jūras krastā atradās:
 
(06925.) par Daugavgrīvu sauca to
 
(06926.) klosteri šo minēto.[245]
 
(06927.) Bet, pirms vēl pusnakts iestājās,
 
(06928.) jau Tranaitis tiem tuvojās,
 
(06929.) ar karaspēku šurp viņš jāja.
 
(06930.) Tad brāļi viņam pretī stāja.
 
(06931.) Lai arī satumsis jau bija
 
(06932.) un acis lāgā nerādīja,
 
(06933.) tiem padoms cits vairs neradās:
 
(06934.) bij mēnessgaismā jācīnās.
 
(06935.) Tie daudzus leišus nāvē dzina.
 
(06936.) Bet kas gan patiesību zina,
 
(06937.) vai draugs tur draugu nenodūra?
 
(06938.) Bij naktī cīnīšanās sūra.
 
(06939.) No asinīm lauks sarkans šķita,
 
(06940.) kur brālim blakus brālis krita.
 
(06941.) Tur krita arī pilsoņi
 
(06942.) un žēli gaudās varoņi,
 
(06943.) ar līķiem nosēts lauks bij viss.[246]
 
(06944.) Tad mājup devās Tranaitis
 
(06945.) uz Lietuvu pie Mindauga,
 
(06946.) kas viņu labi uzņēma.
 
(06947.) Par to bij priecīgs Tranaitis,
 
(06948.) ka vēlīgs viņam valdnieks šis,
 
(06949.) un Mindaugam viņš izstāstīja,
 
(06950.) kā šajās gaitās klājies bija.
 
(06951.) Tur vārdi nav man jāmeklē,
 
(06952.) kā brāļiem klājies Kurzemē:
 
(06953.) tur gana kāvušies tie tika,
 
(06954.) kas tiem nemūžam neapnika.
 
(06955.) Bij kurzemniekiem piļu daudz,
 
(06956.) tos ārā sita tā, ka klaudz,
 
(06957.) pa reizēm brāļi, līksmodami
 
(06958.) un galvaskausus šķaidīdami.
 
(06959.) No Daugavas uz Kurzemi
 
(06960.) bij daudzi karagājieni.
 
(06961.) Tur bieži tiem tik labi klājās,
 
(06962.) ka negribējās doties mājās.
 
(06963.) Bij pārāk tālu Klaipēda,
 
(06964.) dievs vienīgais to sargāja,
 
(06965.) to nebalstīja Igaunija.
 
(06966.) Gan pārtiku turp nosūtīja,
 
(06967.) brāļus, zirgus, ieročus
 
(06968.) tik tiešām visai vērtīgus.
 
(06969.) Bet ienaidniekudaudz tur bija,
 
(06970.) kas bieži postu nodarīja,
 
(06971.) tak atmaksāts tiem allaž tika,
 
(06972.) tiem parādā vis nepalika.
 
(06973.) Tā viņiem gāja daudzās vietās.
 
(06974.) Ir laime laba visās lietās,
 
(06975.) un tās tiem laba tiesa tika:
 
(06976.) dievs priekus, bēdas just tiem lika.
 
(06977.) No viņiem krietnas jūdzes trīs
 
(06978.) pils augstu slējās debesīs,
 
(06979.) par Kretingu[247] to pili sauca.
 
(06980.) No turienes it bieži trauca
 
(06981.) uz Klaipēdu nu jātnieki.
 
(06982.) Pils vārtu priekšā neganti
 
(06983.) ar šķēpiem viņi mētājās.
 
(06984.) Tas brāļiem gauži netikās,
 
(06985.) ka vīri šie tik bramanīgi.
 
(06986.) Un tad nu brāļi vienprātīgi
 
(06987.) pret viņiem karā doties lēma.
 
(06988.) Šo nodomu tie arī ņēma
 
(06989.) un izpildīja. Komturs pats,
 
(06990.) kam možs bij gars un drošs bij skats,
 
(06991.) turp veda lielu brāļu baru
 
(06992.) ar brašiem kalpiem - to es varu
 
(06993.) jums apgalvot. Tā jāja nu
 
(06994.) tie uz šo pili Kretingu.
 
(06995.) Pils sargiem gauži nepatika,
 
(06996.) ka tai tik tuvu piejāts tika,
 
(06997.) tie ilgāk ar vairs negaidīja
 
(06998.) un kājām, jāšus, kā kurš bija,
 
(06999.) no pils ar skubu ārā drāzās
 
(07000.) un brāļiem nikni virsū gāzās.
 
(07001.) Gan brāļi sāka pretoties,
 
(07002.) bet pagānbars bij pārāk biezs.
 
(07003.) Ko teikt par to, kas noticis?
 
(07004.) Tur nokauts tika varonis,
 
(07005.) kas vārdā saucās Veltemuss.
 
(07006.) Nu gulēja tas beigts un kluss
 
(07007.) un divi brāļi ar tam blakus.
 
(07008.) Ak, kādus gan tur brīžus trakus
 
(07009.) tie piedzīvoja! Palīgā
 
(07010.) tad nāca dievs, un Klaipēdā
 
(07011.) tie atgriezās, kaut krituši
 
(07012.) bij daudzi braši varoņi.
 
(07013.) Lai mielo dievs tiem dvēseli!
 
(07014.) Bij divi brāļi saķerti.
 
(07015.) Viens bija komturs, viņu lika
 
(07016.) uz sārta, un tur cepts viņš tika,
 
(07017.) bet izpirkts tika jauneklis,
 
(07018.) kam vārds bij Konrāds Viršiņķis.[248]
 
(07019.) Kad tā nu viss bij noticis,
 
(07020.) kā es jums tiku stāstījis,
 
(07021.) tad lepna bija Kretinga
 
(07022.) un sacīja: “Nu izrakta
 
(07023.) ir sakne varenajam kokam.
 
(07024.) Tad lai jo naskāk ārā rokam
 
(07025.) mēs visus kokus pārējos,
 
(07026.) lai kādi tie mums gadītos.”
 
(07027.) Kad brāļi šito dzirdēja,
 
(07028.) tad viņi dusmās zvēroja,
 
(07029.) uz cīņu posās nadzīgi
 
(07030.) gan bagāti, gan nabagi.
 
(07031.) Ar visu karaspēku savu
 
(07032.) tie gāja, dievam teicot slavu.
 
(07033.) Bet daļa gudri slēpta tika.
 
(07034.) Tik raitniekiem jāt brāļi lika
 
(07035.) uz priekšu, līdz tie nonāca
 
(07036.) pie pils, kas saucās Kretinga.
 
(07037.) Kad naidnieki to uzzināja,
 
(07038.) tie līksmi brāļiem pretī jāja,
 
(07039.) līdz lamatās tie ieskrēja:
 
(07040.) tiem pretī brāļi izlēca.
 
(07041.) Kad tie nu jau tik tuvu bija,
 
(07042.) ka slēptuvi tie pamanīja,
 
(07043.) uz pili atpakaļ tie šmauca.
 
(07044.) Bet brāļi žigli pakaļ trauca
 
(07045.) uz cietoksni kā drūmi viesi
 
(07046.) un apkāva tos it patiesi
 
(07047.) ar sievām, bērniem ar turklāt -
 
(07048.) tā tikās viņiem atmaksāt
 
(07049.) par to, ko iepriekš saimnieki
 
(07050.) no viņiem bija ņēmuši.
 
(07051.) Tiem nākuši bij viesi tādi,
 
(07052.) kas nodarīja lielu skādi:
 
(07053.) kas visu viņu mantību
 
(07054.) nu aizveda uz Klaipēdu.
 
(07055.) Tad priecīgi bij kristīgie,
 
(07056.) jo dieva sūtīti bij tie.
 
(07057.) Bet pils līdz pašiem pamatiem,
 
(07058.) līdz zemei nodega caur tiem.

[Piezīmes:]

[225] Kauja pie Daugavas Lielvārdes tuvumā attiecināma uz 1262.gada 3. februāri (Wartberge 1863, 42).
 
[226] Karmele (Carmele) atradusies Sāmsalā. Vēl pagājušā gadsimta vidū Sāmsalā bijusi draudze un muiža ar šādu nosaukumu (LRC 1857, 276).
 
[227] Mestrs Verners – Livonijas mestrs (1261–1263) Verners no Breithauzenes(?). Lai gan par mestru ievēlēts jau 1261.gadā, Livonijā ierodas tikai 1262.gada rudenī (Benninghoven 1965, 457). Viņa vietnieks Livonijā līdz 1262.gada februārim bija Siguldas komturs Jurje no Eihštetes (sk. 223. piez.). Pēc Jurjes nāves mestra pienākumus pildījis Helmerihs no Vircburgas (Helmerich von Wrzburg). Tas tad, šķiet, ir bijis Hronikā iepriekš minētais vārdā nenosauktais mestra vietnieks. Helmerihs cēlies no ministeriālu dzimtas Vircburgas bīskapijā. Kļuvis par bruņinieku (1246), viņš kādu laiku kalpo Palestīnā. Pēc tam bijis Prūsijas mestrs (1262– 1263), vienlaikus 1262.gadā izpildot mestra vietnieka pienākumus Livonijā (Fenske, Militzer 1993, 740).
 
[228] Tranaitis (Traniât, Traniâte; Tramiate, Trinota, Trojnat, Treniota, Stroynat, Тренята) – lietuvju kunigaitis, Mindauga māsasdēls, kura īpašumi, spriežot pēc toponīmiem (to vidū arī “Trenaiša kalns”), atradušies Telšu apkaimē (Gudavičius 1984, 74, 75). Pēc Mindauga nāves 1263.gadā Tranaitis kļuva par Lietuvas un Žemaitijas karali, taču pēc gada tika nogalināts (Biļķins 1967, 249–251).
 
[229] Mindauga tēvs Hronikā minēts kā “dižens kunigaitis” (kunic gr“z), nesaucot viņu vārdā. Iespējams, ka Mindauga tēvs bijis leģendārais Ringolds (KV III, 1911, 2735), kura vārds gan pirmoreiz parādās tikai 16.gs. otrajā pusē izveidotajā Lietuvas valdnieku sarakstā (Пашуто 1959, 71). No dažādiem dokumentiem secināms, ka Mindaugs nav bijis vienīgais bērns savam tēvam; vēl bijis otrs dēls – Dausprungs – un viena vai vairākas meitas, jo tiek minēti divi Mindauga māsasdēli (Пашуто 1959, 492, 493).
 
[230] Daži autori pieļauj domu, ka Mindaugs no kristīgās ticības atteicies jau 1260.gadā, taču savienību ar vāciešiem pilnīgi sarauj 1262.gadā (Biļķins 1967, 249).
 
[231] Zīverts (Sievert) – Vācu ordeņa brālis, sūtnis Mindauga mītnē. Viņa tuvāka izcelsme Tīringenē nav zināma (Fenske, Militzer 1993, 600).
 
[232] Te domāts Novgorodas lielkņazs Aleksandrs Ņevskis, kas 1262.gada līgumā ar Mindaugu panāca savu tiesību atjaunošanu Polockas zemē. Līgums paredzēja kopēju karagājienu pret Livonijas ordeni (Пашуто 1974, 138).
 
[233] Krustnešu nopostītā igauņu nocietinājuma vietā (sk. 56. piez.) Tērbatas bīskaps (1219– 1247) Hermanis bija uzcēlis savu pili, dombaznīcu un pils pakājē pilsētu (Löwis of Menar 1922, 50–53). Arheoloģiskajos izrakumos atsegti mūra pils pamati, atsevišķas ēkas, kas norāda uz vācu pils ierīkošanu ne agrāk par 1235.gadu (Trummal 1964, 4–23).
 
[234] Krievu karaspēka uzbrukums Tērbatai noticis kopā ar lietuvjiem plānotās kampaņas laikā, tikai krievu spēki neaizgāja līdz Cēsīm, kā bija vienojušies ar lietuvjiem, bet aprobežojās ar Tērbatas bīskapijas teritorijas postīšanu.
 
[235] Iespējams, ka tas bijis Aleksandrs (1263–1268), lai gan par viņu šai amatā 1262.gadā nav drošu ziņu (LRC 1857, 277).
 
[236] Šeit parādās Hronikas autora ironija attiecībā pret bīskapa garīdzniekiem.
 
[237] Rīgas arhibīskapija oficiāli pastāvēja kopš 1255.gada (sk. 198. piez.).
 
[238] Lēale (Lêal) – Lihula, Sāmsalas–Lēnemā (Vīkas) bīskapijas centrs Igaunijā.
 
[239] Pelēkie mūki ir cistercieši – katoļu askētu ordeņa mūki. Par “pelēkajiem” tie dēvēti viņu valkātā apģērba dēļ. Cisterciešu ordenis kā benediktiešu atzarojums izveidojies 1098.gadā. Cistercieši 12.gs. beigās un 13.gs. bija sastopami gan tagadējās Latvijas, gan Igaunijas teritorijā (Dinzelbacher 1992, 920; IH 1993, 342).
 
[240] Valdemārs II (1170–1241), no 1202.gada Dānijas karalis.
 
[241] Vēl nav izšķirts jautājums par to, kur īsti atradusies Lažas (Lasen) pils. Vācbaltu vēsturnieki (Bielenstein 1892, 212; Löwis of Menar 1922, 36) uzskatīja, ka tā bijusi pilskalnā, kur tagad ierīkoti Lažas kapi (Liepājas raj. Lažas pag.). Šo uzskatu apstrīd E. Brastiņš (1923, 86), uzskatīdams, ka minētā vieta vispār nav pilskalns, jo te nav raksturīgo nocietinājumu. Viņš par Lažas pils vietu uzskata Kazdangas jeb Valātas pilskalnu (Kazdangas pag.). Te ir nocietinājums ar 70x120 m lielu plakumu, diviem vaļņiem un grāvjiem (Brastiņš 1923, 85, 86). Lažas vārds citos 13.gs. rakstītajos avotos nav sastopams, bet 14.gs. minēts upes nosaukums Ladze, Lazzge (kiparsky 1939, 118).
 
[242] Merkes (Merkes) pils vieta nav droši lokalizēta. Pēc A. Bīlenšteina (Bielenstein 1892, 223) un dažu citu vēsturnieku domām , pils bijusi 6 km uz dienvidrietumiem no Aizputes, kur atrodoties t.s. Merkes kalns. Taču pilskalnu apzināšanā šāds kalns nav atrasts. Savukārt E. Brastiņš (1923, 97, 98) domāja, ka Merkes pils atradusies Vecpils kuršu pilskalnā, kas pārsteidz ar savu nocietinājumu (vaļņi, grāvji) varenību. Tomēr viņa pieņēmums, ka pilskalns būtu saucams pēc māju vārda Mārkaiši, diemžēl ir apšaubāms, jo tas dibināts tikai uz 20.gs. vietvārdu, kas senāk nav bijis sastopams. Arī citos 13.gs. avotos Merkes vārds nav uziets, tāpēc pieņem, ka hronists te kļūdījies. Merkes esot tas pats Neres, Nerks (Kiparsky 1939, 126). Dokumentos minēts, ka pēc 1253.gada Kursas dalījuma ordenim, piešķirts Nerkes novads (LVA II, Nr. 357, 358).
 
[243] Grobiņas (Grubîn) pils atradusies Grobiņā, kur Ālandes labajā krastā Dzirnezera pussalā atrodas pilskalns (50x120 m), no kura 1/3 aizņem izplūdis zemes valnis (Brastiņš 1923, 103, 104). Grobiņas novads (Grobin, Grobyn) pēc 1253.gada dalījuma tāpat kā Nerke nonāk ordeņa rokās.
 
[244] Šis krustnešu karagājiens pret minētajām Dienvidkursas pilīm tiek attiecināts uz 1263.gada sākumu (Biļķins 1967, 265).
 
[245] Daugavgrīva (Dunemunde, Dünamünde) atrodas Vecdaugavā uz austrumiem no pašreizējās Daugavas ietekas jūrā, jo līdz 16.gs. vidum Daugava ietecēja jūrā pie Vecāķiem. Tā kā Daugavgrīva bija izdevīga ostas vieta, tad krustneši jau 13.gs. sākumā te ierīkoja savu atbalsta punktu. Te 1205.gadā tika uzcelts cisterciešu klosteris (tag. Rīga, Airu iela 79a jeb t.s. Skanstnieki), kam deva Svētā Nikolaja vārdu (IH 1993, VI 3; 354).
 
[246] Kauja pie Daugavgrīvas klostera notikusi 1263.gada 9. februārī. Tajā krituši deviņi ordeņbrāļi un daudzi Rīgas pilsoņi (Biļķins 1960, 65).
 
[247] Notikumi, kuros minēta Kretingas (Kretênen, Kretêne) pils, attiecas uz 1263.gadu, taču nav īsti skaidri zināma šīs pils atrašanās vieta. Pils lokalizāciju apgrūtina tas, ka Kretingas apkārtnē (tag. Lietuvā, uz austrumiem no Palangas) atrodas 11 pilskalni. Arheoloģiskā apzināšana un izrakumi liek domāt, ka Hronikā minētā pils atradusies Anduļu pilskalnā (Jablonskis 1975, 177–182). Šā pilskalna pakājē bijusi senpilsēta un tuvumā ir pazīstamais Anduļu vēlā dzelzs laikmeta kapulauks ar kuršiem raksturīgām senlietām (Tautavičius 1975, 28). Vēsturiski Kretingas novadam (borchsukunge Cretyn, castellatura de Creten) vajadzēja atrasties kuršu zemē Megovē pie Pilsāta robežām. Pēc 1253.gada kuršu zemju dalījuma Kretingas novads ietilpa bīskapa daļā. Ņemot vērā vietējo dižciltīgo nopelnus katoļticības izplatīšanā, bīskaps pusi novada kopā ar pili izlēņo četriem kuršu novadniekiem. Pilsnovada otru pusi savā strapā sadala bīskaps ar ordeni (LVA II, Nr. 363). Piecus gadus vēlāk Kretingas novads minēts sakarā ar tā iedzīvotāju iekļaušanu bīskapijas pārvaldes apgabalā (UB I, Nr. 329). Pēc Durbes kaujas Kretingas pils pārgāja pilnīgi kuršu dižciltīgo rokās (Biļķins 1992, 94–96).
 
[248] Konrāds Viršiņķis (Cûnrât Wirschinc; Wirsinc) – Konrāds Viršinks vai Virzinks, Vācu ordeņa brālis Klaipēdas pilī (1263). Konrāda izcelsme nav droši zināma; iespējams, ka viņs, tāpat kā vēl daži citi ordeņbrāļi, nāk no Dienvidharca (Fenske, Militzer 1993, 725).

Reklāma