Ābele, K. Noslēguma vārdi Sidnejas Rakstnieku dienai, 1951.gada 29.decembrī. Austrālijas Latvietis (14.01.1952.)

Pievienoja: 
Valters Grīviņš, 22.05.2016

Starp būtiskajām esenciālajām īpašībām, kas cilvēku šķir no dzīvnieka un paaugstina par vairāk attīstīto būtni uz mūsu  Zemes, valoda ieņem vienu no pirmajām vietām. Gan arī dzīvnieka rada dažādas  skaņas, īpaši briesmu vai dusmu stāvoklī, bet šīs  skaņas ir signāli, ne valoda. Valodas nozīme un svarīgums nav nekāda jauna problēma. Gan zemapziņā, gan ar prātu cilvēks vārda un valodas nozīmi sajēdzis  sen. Grieķiski vārds ir –logos, un to daudzkārt min  īpatnējas mistikas apēnotu. Par šo pašu vārdu Jaunā Derība saka: Iesākumā bija vārds.

No vārda, ko lieto ikdienā zināma attīstības pakāpē nošķīrās vārds, kas ieguva svētdienīgu skaņu, ko lietoja dziesmās un epos. Tā radās tautas dzeja. Vēlāk radās rakstnieki ar individuallu pieeju savas radīšanas darbam. Apgarotas skaidrības vadīti, tie ir pratuši izvēlētiesd no milzīgā vārdu krājuma tos, kas viņiem bija vajadzīgi, lai radītu mākslas darbu. Šī vārdu meklēšana ir grūta  radīšanas cīņa ar materiallu. Rakstnieks cīnās ar vārdu, tāpat kā skulptors to dara ar veidojamo masu vai akmeni, vai gleznotājs ar krāsām un audeklu.Šī cīņa dod rakstniekam augstāko gandarījumu, kādu pasaule cilvēkam var dot: viņš fredz savā iztēlē skatīto mākslas tēlu parādamies arī citiem redzamā veidā- burtu rindās, kas saglabādamās cauri laikiem un laikmetiem, pauž rakstnieka cīņu ar vārdu un uzbvaru pār to. Bet tas nav tikai apraksts vien, ko rakstnieks dod; viss vina tēlotais ir vina dvēseles prizmā lauzts, ir ieguvis īpatnēju personības zīmogu. Vārds irk ļuvis māksla.. Vārds irk ļuvis burvība. Latviešiem ir brīnišķi skaists vārds. Ta sir: burtnieks. Senatnē ar to apzīmēja cilvēku, kas prot rakstīt, kas zina dziesmas un zina labas zintis, rakstnieks ir šis burtnieks. Rakstnieks gan viens pats izcīna savu cīņu ar materiju, bet uzrakstīto lasa visi, tas pieejams visai tautai. Kāpēc tauta mīl savu literature?

Senie grieķi no savām traģēdijām sagaidīja, ka tās sniegs skatītājam-kadarsis- latviski katarasi. Ar šo vārdu apzīmēja tyo apskaidrības, pacilatības, garīgās šķīstīšanās sajūtu, kas cilvēku pārņem, dzīvojot līdzi  traģēdijas varoņa ciešanām un cīņai ar likteni. Šādu katarses stāvokli cilvēks var gūt netikai noskatoties traģēdiju, to lasītājam sniedz ikviens mākslas darbs. Svētīgs ir cilvēks, kas šādi pārdzīvo vārda mākslas darbu. Neapslaužams ir tas, kas nepazīst ne dziesmu, ne stāstu, kas liktu iekvēloties vina sirdij. Ja visi cilvēki būtu tādi, tad latviešu valodā nebūtu burtnieka vārda. Burtnieks būtu tautai lieks.

Literatūra nāk mums līdz visur kā uzticams draugs. Dziesma un stāsts, skolas lasāmā grāmatā, nedroši saburtots, patur lasītāju savā aplokā visu mūžu. Ar 6. Rīgas kājnieku pulku es 1919.gadā biju Daugavmalā un redzēju karavīrus Raiņa Daugavu lasot. Vai tā nebija pacilātība, ko viņi guva? Un vai latviešu literature nav mums darījusi vieglākus grūtos un garos trimdas ceļus?

Šodien mēs dzirdējām rakstniekus savus darbus lasām. Kāpēc? Mēs tos varējām lasīt arī avīzēs vai gr;amatās iespiestā veidā. Un tomēr- šāda rakstnieku un dzejnieku  tiešā tuvība klausītājam un nākamam lasītājam ir svarīga. Nodibinot tiešu garīgu  sakari  ar autoru, lasītājs saliedēsies ar viņu ciešāk un ar to kļūs vienots mākslas darba uztverē un izprašanā.

Lietas maina savu izskatu atkarībā no skatītāja stāvokļa. Tuvumā tās lielākas, tālumā mazākas. Notikumiem ir citi perspektīvas likumi. Tie bieži vien tuvumā liekas maznozīmīgāki nekā vēlāk  no objektīva atstatuma aplūkoti.

Domāju, ka šim Sidnejas sarīkojumam piedēvējama lielāka nozīme nekā mums tas šķiet. Tas ieies mūsu tautas vesture kā piemērs latviešu uzticībai savai literatūrai un kultūrai. Sidnejas latviešu biedrība ar šo rūpīgi gatavoto un labi pārdomāto pasākumu ir pelnījusi atzinību.

Publicēts:

Ābele, Kārlis. Noslēguma vārdi Sidnejas Rakstnieku dienai, 1951.gada 29.decembrī. Austrālijas Latvietis, 1952., nr.?., 14.janvāris, 6.lpp.

Reklāma