Aldersons, Jūlijs. Uz transporta refrižeratorkuģa "Salna" 1973. gadā

1973. g. 11. februārī.
Kārtējo reizi sāku rakstīt dienasgrāmatu. Atrodos tātad Ziemeļjūrā, ir agrs rīts, aust gaisma un samērā nejēdzīgi šūpo. Piecēlos laicīgi, tas ir sešos, padzēru kafiju, palasīju, ko Birze raksta par spokiem un ķēros pie radoša darba. Vakar nosūtīju uz peldošo bāzi ”Aleksejs Pozdņakovs” matrozi ar apendicītu. Tas bija diezgan nepatīkams piedzīvojums. Tuvumā neviena lielā bāze. ”Staņislavs Moņuško” kaut kur ziemeļos, pusotru diennakti. Anglija gan tuvāk, bet arī savas stundas deviņas. Un ja nu neapstiprinās diagnoze! Ā! Aizdzīt kuģiuz trim diennaktīm no zvejas rajona vai iedzīt angļu ostā pa tukšo. Bija par ko panervozēt. Par laimi, nākdams no Āfrikas, mums tuvumā uzradās ”Pozdņakovs”, pāris stundās tikām līdz viņam un kārtībā. Uz ”Pozdņakova” slimnieks esot tūlīt izoperēts. Iedevu viņam līdzi divas izfotografētas diapozitīvu filmas, lai nogādā Aizai.
Labi. Bet nu kamēr nepiemirstās. Reiz kāds kuģis stāvēja kāda Norvēģijas ostā, kas vienlaikus ir arī NATO bāze. Atnāca uz kuģa osta kapteinis. Nu, uzcienāja kā pienākas, vīrs sēž un dzied ”Piemaskavas vakarus”. Bet tad mūsējie ierunājās, sak, būtu labi dabūt ostas karti, lai ērtāk ieiet. Kapteinis saka: ”Okei, nāciet.” Aizgāja malā uz viņa kabinetu, šis paņem no galda karti. Uz stūra NATO spiedogs. ”Nu, to mēs izgriezīsim,” saka, izgriež spiedogu ārā un dod – ”Lūdzu, lietojiet veseli”. Bet uz kartes visas kara kuģu stāvvietas u. tml.
Liepājas ostas karte ir slepena. Locis nāk uz kuģa ar savu karti, uz kuģa tādas nav. Los-Palmasā visjaunāko Liepājas ostas karti var nopirkt katrā veikaliņā, kur pārdod kartes. Tā lūk! Klausies un brīnies.
12. februārī.
No rīta, kad dzinu bārdu, ienāca kapteinis un paziņoja, ka sievieši sit nost vecāko palīgu par vakardienas trijniekiem, ko salikām par kārtību jeb, pareizāk, nekārtību kajītēs. Nu ko, es jau vakar vecāko palīgu brīdināju, ka sitīs.
Ņemam ūdeni no ”Viru”. Astē ”Viru” iekāries traleris, arī sūc. Kamēr ņēmos ar fotografēšanu, ieraudzīju … Jā, bet ko tad īsti? Viņš (tas) nebija ne ūdenī, ne gaisā. Izskatījās gandrīz pēc baznīcas, bet kur te, jūras vidū? Tad apķēros – platforma naftas urbšanas tornim. To Ziemeļjūrā taču urbj visās malās. Arī mūsējie te it kā meklējot naftu. Nu ko, jūra pieder visiem. Vakarā atkal fotografēju ”Viru” ar 2 un 3 minūšu ekspozīciju. Uzrakstīju vēstules Albertam, tēvam, Peksītim. No krasta vēstules vēl kā nav, tā nav.
Izliku ”izstādē” latviešu vitrāžas. Žēl, nav norādīts ne izgatavošanas laiks, ne vieta, kur atrodas. Cīrulis un Brencēns, acīm redzot, Latvijas laika meistari, tie pārējie – Sandere, Bīne, Cēsnieks, Freimanis, Bērziņš, Grasis acīm redzot mūsdienu.
Dabūjām ziņas par mūsu apendicīta slimniek. Izoperēts, operācija bijusi samērā smaga, tagad jūtoties apmierinoši.
3. februārī.
Tie sievieši taču vakar bija piespieduši vecāko palīgu pārtaisīt trijniekus par pieciniekiem. Diegs viņš ir pēc tā. Vakar sasitu viņu šahā. Gribēja izdabūt no manis skudru spirtu, bet kad nav, tad nav.
Piecēlos ļoti laicīgi, kārtīgi izvingrojos, padzēru kafiju. Ar vārdu sakot, diena sākas veiksmīgi, redzēsim, kā beigsies. Laiks brokastīs.
14. februārī.
Nu, kas šodien? Otrais refmehāniķis jeb vienkārši refs ir uzkāris gumijas maisu ar ūdeni. Iznācis boksa bumbieris, gar kuru arī es galīgi apdauzīju rokas. Bet tas nekas, tagad dauzīšu katru dienu. Viens puisis dabūjis smadzeņu satrinājumu, vakar, pillā būdams, piesējies refmehāniķim un dabūjis tā kārtīgi. Kas un kā bija, izstāstīja kapteiņa pirmais palīgs. Vecākajam palīgam cietušais iestāstīja, ka dabūjis ar kādu troses galu pa galvu. Ēķis nokrita ar radikulītu, Vera no virtuves nāk sildīt ceļus – sāp. Stāstīja, ka čehu bunta laikā arī Aizkarpatos gājis traki – ieskaitot to, ka spridzināti dzelzceļi un šauti partijas biedri. Ko tikai nenākas uzzināt. Spēlēju šahu ar radistu. Neizšķirts. Pēc tam pārskatīju partiju – kauns par visu ģīmi, cik izdevību nav laists garām. Izkāru Purvīša reprodukcijas. Jūra nomierinājusies, viļņu, vēja nav. Vācu valodā uzdūros uz šausmīgu gramatiku. Nu labi, noksirons darbojas, nāk miegs. Noiešu paskatīties, vai mans slimnieks ar satricinātajām smadzenēm guļ, tad iešu gulēt. Šodien atkal sasmēķējos. Jā, ceļš uz elli bruģēts labiem nodomiem. Man jo sevišķi.
15. februārī.
Šito prieku! Atradās vēl viens, kas aizvakar ”nokrita pa trapu”. Sāp galva, reibst, nelaba dūša. Kā noskaidrojās, bijis bez samaņas kādu pusstundu. Nu ko, noliku gulēt, iedevu kalcija glukonātu un kalcija hlorīdu šķīdumā. Lai dzer. Ivans Semjonovičs domā, ka viss tas tracis sācies Dinas dēļ. Velns lai parauj! Pirmais slimnieks vakarvakarā aizšmauca darbā, izvilku no ceha. Vakar vienpadsmitos pamodināja Vera – kāju aplējusi ar vārošu ūdeni. Ambulancē uz divām dienām noslēdza siltumu. Atkal izjūk sistēma – godīgi sēdēt darbavietā un zubrīt tur vācu valodu. Lietus, sniegs, kajītē arī nav siltā gaisa, ūdens arī noslēgts. Pilns cūku komplekts.
16. februārī.
Auksts. No rīta nozvanīja pulkstenis, bet nebija dūšas celties augšā. Novalstījos līdz astoņiem. Slimnieki jūtas labāk, jācer, ka no medicīniskās puses nekādu sarežģījumu nebūs. Dabūju no elektriķiem plītiņu, sildu kajīti ar to. Tikai nelaime – plītij tāds ”mini” vads, ka jātur uz galda, citādi nesniedz līdz kontaktam. Laiks šodien labs, spīd saulīte, jūra mierīga. Centīgi nodarbojos ar fizkultūru, rokas esmu nodauzījis asiņainas.
Pa dienu kajīte iesila līdz 21˚. Bet prieka tomēr maz, iluminatoru atvērt nevar, gaiss kajītē tāds sasmacis, nedzīvs.Vācu valodā nedaudz pakāpos atpakaļ, atkārtošu kādas 4–5 pēdējās nodarbības un tad, jācer, izraušos uz priekšu. Šodien bija briesmīgi vētraina komandējošā sastāva sapulce par ”podvahtām”. Tā lamāja viens otru, ka prieks skatīties. Bet vispār jau nu ”fordisms” laikam ir tīrais diletantisms, salīdzinot ar to, ko no cilvēka var izspiest ar ”podvahtām”. Lieta tāda, ka ļoti lielu mūsu peļņas daļu veido prēmijas par plāna izpildīšanu un vēl jo vairāk – pārpildīšanu. Un lai to pārpildīšanu dabūtu, visi, ieskaitot kapteini, brīvajā laikā iet apstrādāt zivis un dara to par baltu velti. Šo strādāšanu tad arī sauc par „podvahtu”, un tajā nepiedalās vienīgi dakteris, jo viņam cietu algu maksā cita iestāde -baseina poliklīnika.
17. februārī.
Briesmīgi pietrūkst siltā gaisa. Plītiņa jau nu to siltumu dod, bet gaiss sasmacis, viena nelaime vien. Noskaņojums visai nomākts. Atkal piecēlos tikai ap pusdeviņiem. Divpadsmitos naktī no tralera padeva slimnieku – kaut kādas sāpes žultspūšļa rajonā. Iedevu beladonnu un halidoru, palaidu atpakaļ. Vairāk neko nav par viņu ziņojuši, droši vien viss pārgājis. Ka tikai nu atkal naktī neceltu augšā.
18. februārī.
Nu, šodien diena tā nekas nodzīvota. Diena pati par sevi īsts pavasaris, tad vēl iedeva silto gaisu – prieks dzīvot. Sešos biju augšā, padzēru kafiju. Iztaisīju kārtīgu rīta rosmi, zubrīju vācu valodu, pārtulkoju no angļu valodas vienu Līkoka stāstu ”Kā būt ārstam?”. Vakarā attīstīju trīs filmas – visas trīs pamatīgi pārgaismotas. Velns lai parauj, es taču ar to rēķinājos un tomēr ...Tajā jūrā taču jāliek velns viņu zina cik maza diafragma. Rītvakar mēģināšu kopēt. Varbūt kādas labas iznāks. Ja jau būtu 2–3, nu 4 patiešām labas, tad jau būtu brīnišķīgi. Nu redzēsim.
20. februārī.
Vakar taisīju fotogrāfijas – pa tukšo. Neviena neiznāca. Nupat pazaudēju partiju šahā radistam. Pazaudēju pēc tam, kad biju viņam noņēmis torni.
21. februārī.
Nu saprotams, kā iemigu, tā pamodos.Ap astoņiem, sāpošu galvu. Visu dienu tā arī netiku no galvassāpēm vaļā. Pašā vakarā ap 4 nogāzos gultā, tad pārgāja. Izvilku ceturtajam stūrmanim no mandeles kādu pusotru centimetru garu asaku.
Bocmanis savārdzis, nevar saprast, kas vainas.Ambulancei nomainīja apkopēju, tagad jaunāka, sauc par Lidu. Ar mokām pieveicu šodienas vācu valodu. Nevar taču būt, ka tas ietu galīgi pa tukšo. Vai tad tā valoda tiešām nepadosies? Tomēr kaut kas jādara. Varbūt tas neko nedos, bet nedarīt– tas garantēti neko nedos. Pieliku ambulancē pie sienas mākoņu fotogrāfiju. Zini, nemaz nav slikti.
Pakāru pie sienas igauņu māksliniekus. Man patīk Mikko Lepo un Aino Balis – kaut kas pievelk.
Izmazgāju čības. Rīt redzēs, kas no tā būs iznācis. Vakar un šodien pārkrāva kravu uz p.r. ”Светлий”, šodien aizgāja. Vakariņās belaši. Nāk prātā Klarensasludinājums no ”Jenkija karaļa Artura galmā”: ”pārdod pīrādziņus un akmeņus, ar ko tos sasist.” Nav vēstuļu no krasta. Kopš reisa sākuma nav vestas. Velns lai parauj šito neizdarību.
22. februāris.
Let’s tray. I am reading a lot, but I have not an opportunity to speak or to write English. To morning I get up at six’o clock. The wheather is bad, sea is stormy. Tray to take my exercises in open air. It’s awfull. Cold, wind. I can bear it only ten minutes. Ser, if you write in such handwrit, you can understand nothing after. You must improwe yourhandwrithing. It’s time to go and have my breakfest. And then I will take my German studies.
26. februāris.
Nu, iznāca neliels pārtraukums rakstīšanā. Pa to starpu gandrīz aizkūlos līdz Anglijai. Diemžēl, tikai gandrīz. Pēdējā brīdī nez no kurienes uzkūlās ”Ленинская Искра”. Bet nu pēc kārtas. 23. februārī no rīta puses dabūju ziņu, ka uz ”Aizputes” viens vemj asinis. Tuvumā nav nevienas bāzes ar ķirurgu. Ja kas, tikai uz Angliju. Paldies Dievam, tālu nebija. Pēc kādām stundām pienāca ”Aizpute”. Es, jau gatavs braukšanai, nolaidos leja. Vīrs guļ bāls, asinis vairs nevemj, bet no rīta ap pusglāzi melnu, sarecējušu asiņu izvēmis. Vieglas sāpes pakrūtē, gadu pusotru mokoties ar paaugstinātu skābi. Spiediens ap 90, minimālo nevarēju izmērīt, salūza fonendoskops. Nu ko, ātrāk uz Angliju. Vispirms brauksim, tad kārtosim visas formalitātes. Nu, un tad uzradās ”Iskra”. No Atlantijas okeāna puses tuvojās Lamanšam, te būšot pēc stundām astoņām. Nu, līdz Anglijai arī daudz ātrāk nevarēja tikt. Sazinājāmies ar ”Iskru”, nolēmām atdot viņiem. Bet vējš 6–7 balles, traleris gāžas līdz 35˚ sānis. Ar vārdu sakot, gāja visai grūti. Nogāzos kapteiņa kajītē uz dīvāna un tur arī paliku. ”Iskra” kavējās. Sākumā solīja 23˚˚, tad 3˚˚, tad 5–6˚˚, tad beidzot astoņos pacēlām slimnieku. Aizgāja pats savām kājām līdz nestuvēm, bet bāls ka bail.
Vēlāk uzzināju, ka uz ”Iskras” tūlīt atkal sācis vemt asinis un šie viņu tūlīt likuši uz galda. Esot bijusi krietna čūla. Vai rezecēja kuņģi, vai arī izdarīja kaut ko mazāk, to neuzzināju. Nu, un tad, līdz 25. februāra vakaram, novārgu uz ”Aizputes”. Nevar teikt, ka tas bija patīkami. 25. vakarā dabūju zināt, ka uz ”Salnas” ir viena izmežģīta kāja un viens smadzeņu satricinājums. Prieks, kur tu rodies! Vakarā pārcēlos atpakaļ. Nu, paldies dievam, mežģījuma jau nu nebija, tikai sastiepums. Satricinājums kā satricinājums, godīgi novēlies pa trapu. Lai jau abi guļ. Šodien visu dienu jūtos kā no jauna piedzimis. Laiks arī burvīgs. Ielīdu vannā, tad nodarbojos ar makšķerēšanu, bet neko nenoķēru. Vēlāk starpoms atdeva paku un vēstuli. Paka izsūtīta vēl pagājušajā reisā. Bet kafija īsti laikā, jo nupat sāku baidīties, ka līdz galam nepietiks. Ar milzīgu baudu izlasīju ”Liesmu”, sevišķi to stāstu par katamarāniem. Pēcpusdienā uzvārīju kafiju, tad uzkūlās Ļvovičs, saspēlējām vienu partiju tā stabili neizšķirti. Bet nu tiešām tā, ka katram pa trīs bandiniekiem un karalim, bet nekā nevar darīt. Es tikai stulbi pabāzu ceturto, lieko bandinieku pa sitienam. Tā varbūt būtu vinnējis.
Re nu, atkal darbs. Pēc10–15 minūtēm pacels tralera pavāru, kam uz kājām kaut kādi izsitumi parādījušies. Velns viņu zina, kas tur varētu būt. Nu, dzīvosim, redzēsim.
28. februārī.
Ko tad es īsti vakar darīju? Ak jā, nosūtīju apsveikumus uz Sieviešu dienu, uzrakstīju Aizai septiņas lappuses garu vēstuli. Bet galvenais bija tas notikums ar 9013. Jā, nevar sūdzēties par vienmuļu dzīvi. Tātad no rīta puses kapteinis pateica, ka pēc stundas, divāmatvedīs slimnieku. Vēl pēc brīža sauc uz tiltiņu. 9013, Kaļiņingradas vidējais refrižeratortraleris, prasa konsultāciju. Vēders sāp lejas daļā labā pusē, ciets, temperatūra ap 39˚, pulss pāri simtam. Nodiktēju šiem vēderplēves kairinājuma simptomus, pārbaudīja, visi izteikti pozitīvi. Liku nekavējoties doties uz tuvāko Anglijas ostu. Pēc tam visu dienu centāmies viņus izsaukt, noskaidrot, ar ko viss beidzies, bet tā arī neizdevās sasaukt. Vakarā nevarēju aizmigt. No rīta nogulēju līdz kādiem 9, jo 26. līdz kādiem vieniem vai pusdiviem skatījos ”Viņa augstības adjutantu”. Beigās iekampu divas tabletes noksirona un beidzās ar to, ka šodien atkal uzsvempos kājās ap deviņiem.
No rīta pietauvojās ”Sarma”, pēc brīža ”Sarmas” dakteriene pieteicās ciemos, gribēja pakonsultēties šo to par dokumentiem un atskaitēm. Paņēmu no načproda konfektes, cepumus, kad atnāca, dzērām kafiju, pļāpājām. Patīkams cilvēks, bet, diemžēl, jau ar 25 gadu ārsta stāžu. Pēkšņi pasauca uz tiltiņu. Jau ceļot man šurp slimnieku. Rokas trauma. Hm, īstā laikā gan. Nu, šitik asiņains darbs vēl nebija trāpījies. Labā roka kaut kā iebāzta dzinējā, visiem četriem pirkstiem, izņemot īkšķi, sakropļoti gali. Ķēpa līdz acīm, man rokas asiņainas līdz elkoņiem un noguris es kā suns. Vispirms cietušo ar ēteri dabūju mazgāt, jo roka vienā eļļā. Tad sāku lūkoties. 2. pirkstam gals pavisam nost. Cik varēju, savilku malas kopa, lai nosegtu kaula galu. Nekas, iznāca labāk nekā biju gaidījis. 3. pirksts – gals karājas praktiski tikai ādā. Noturējām minikonsīliju, nolēmām – nogriezt. Ar šķērēm nošņāpu, tāpat ar šķērēm drusku apskrubināju kaula galu un arī sašuvu. Arī tīri labi savilkās kopā. Kamēr es to visu darīju, slimnieka pavadonis bija noskaidrojis, ka uz ”Oktjabrjsk” ir ķirurgs, nolēmām tos pārējos divus pirkstus nosūtīt uz turieni. Tiešām labi,jo tur būtu bijis diezgan grūti izšķirties – nogriezt vai mēģināt piešūt. Tie vispār bija lietuvieši uz МРТР, bundžinieka (taisa zivju preservus bundžās). Tā nu aizgāja. Tie divi pirksti, liekas, pieklājīgi salāpīti, tie otri divi? Nu redzēs, varbūt vēlāk vēl uzzināšu, kas un kā. Jā, smalks piedzīvojums, ambulance pēc lopkautuves, izlietne visa asiņaina – es virs tās operēju. Vēlāk, kad šie jau aizbrauca, sāku domāt – bet no kura laika uz ”Oktjabrjsk” ķirurgs uzradies. Nebija taču. Es pat domāju, ka tur ir feldšeris. Velns viņu zina, bet tā leiši bija noskaidrojuši. Nu, ļaunākā gadījumā nošņāpt tos divus galus un uzlikt šuves varēs pat feldšeris. Tā jā. Tad visi reizē, ieskaitot ”Sarmas” dakterieni, aizvācās projām.
Remontmehāniķis atdeva man saremontēto fonendoskopu. Tiešām meistarīgi iztaisīts. Bocmanis paziņoja, ka ”Sarmas” matroži piedāvājot mainīt spirtu pret mohēru. Tiešām žēl, ka nebija pie rokas spirta (lai neuzmāktos diedelētāji, spirtu esmu atdevis kapteinim glabāšanā). Nu labi, eju ņemt provi vakariņām. Launagā bija pankūkas, tās es ar to asinspirti palaidu garām.
1.martā.
Nu redzi, ziema garām. Bet nemaz arī viņu neredzēju. Vakar nevarēju iemigt līdz diviem naktī, šodien ar mokām uzcēlos septiņos. Vazājos kā miegaina muša. Visam pamatā laikam ir laicīgi piecelties. Laiks arī miglains, bez saules. No rīta ambulancē ienāca ciemos ”Sarmas” kaķis. Ienāca, izpētīja visu. No balderjāna pilieniem atteicās. Parisināju šaha kombinācijas. Tās jaurisinās puslīdz pieklājīgi, bet ko tas līdz, ja praksē nevar nekā pielietot. Nu labi, nav ko vairāk.
4. martā.
Tā jā. 1. martā likās – diena cauri, nupat jāliekas gulēt. Vēlu vakarā atveda to pašu lietuvieti ar sadragātajiem pirkstiem. Uz ”Oktjabrskas”, bez šaubām, nekāda ķirurga nebija. Bija izskraidījuši vēl dažus kuģus un beigās, tādu pašu kā aizveda, atveda atpakaļ. Izrādījās, ka tie divi pārējie pirksti bojāti mazāk. Neko negriezu un nešuvu. Mazajam pirkstiņam gan mēģināju drusku šūt, bet āda plīsa, šuves neturējās. Zeltnesim pievilku atplēsto nagu kopā ar galu ar plāksteri. Otrajā martā jutās ļoti labi, trešajā sāka čīkstēt, ka sāp tas ar plāksteri savilktais pirksts. Nu, noņēmu plāksteri nost – cik necik ir pieķēries klāt. Uzliku vienkāršu pārsēju ar sauso penicilīnu, šodien nesāp nemaz. Ļoti labi. Gandrīz žēl, ka nošņāpu nost to atrauto galu. Kas zina, varbūt būtu arī pieaudzis. Nu, bet kas izdarīts, izdarīts. Pašlaik viņš dzīvo pie mums, lietuvieši tuvākās dienās sameklēs kuģi, ar ko viņš varētu doties krastā. No ”Sarmas” paņēmu drusku zīda, dažas ķirurģiskās adatas. Aicināju dakterieni uz kafiju, bet vairāk neatnāca. Iedevu viņiem tūbiņu prednizolona ziedes. Šodien mūsējie ar traleri aizskrēja pie ”Pozdņakova” pēc produktiem, pasta utt. Aizbrauca arī Fima zobus labot. Šodien viņas vietā Lida. Jocīgi gan, nevaru saprast, kā viņa uz to bija mierā. Tehnologa dublieris taču ir visai ievērojama persona. Nu, bet viņas darīšana. Pa iluminatoru pamanīju kaut kādu neparastu siluetu. Jāaiziet, jāpaskatās. Apskatījos! Sākumā gandrīz domāju, ka ”Pozdņakovs”, bet tad – ne tas. Uzkāpu uz tiltiņa, paskatījos binoklī. ”Tor line”– prāmis. Kādas dienas atpakaļtaisni tāds pats taisni tāpat izsauca manī lielu nesaprašanu. Bet ātrums gan velnam. Putas vien šķīst, kad iet! Nez kas tā ir par līniju. ”TOR LINE”. Savu tālskati gan tomēr derētu. Ne jau vienmēr taču skriet uz tiltiņu. Vakar vakarā ”Aizpute” padeva slimnieku, kurš apgalvo, ka rīklē iedūrusies asaka un tagad sākot augt. Pats viņš to augoni ļoti labi varot sataustīt. Es gan, cik mēģināju, neko nevarēju. Nu, katrā ziņā rajons, kur viņš ir, ir tālu no balsenes, un, par cik viņi drīz ies uz krastu, domāju, ka nekas ļauns tur nenotiks. Pagulšņāju zem kvarca, bet baidos, ka būšu pāršāvis pār strīpu – vēders aizdomīgi kņud. Akjā, vakar un aizvakar centīgi nodarbojos ar modelismu, uzbūvēju lidmodeli. Pa zemi skrēja tā kā prieks, bet lidot nevarēja. Nekā nespēju viņu pareizi izsvarot, jau tā piesēju priekšgalā papildus svaru, vienalga aste vilka uz leju. Nu nekā. Izsviedu aiz borta. Šodien migla, šūpo, noskaņojums ne visai. Zini ko, laikam pamēģināšu kafiju. Varbūt uzkurbulēs?
6. martā.
Iemīlējies, vai? Tā kā nebūtu. Sēdēju šodien ambulancē, študierēju vācu vokābulus, pēkšņi sauc uz tiltiņu. Izeju, pie borta stāv ... Jā, kas stāv pie borta? Skleroze! Katrā ziņā stāv tas traleris, kura bocmanis pie manīm ārstē radikulītu. Nu – domāju – grib izlūgties, lai atdod bocmani. Nekā nebija. Kapteinis pavisam bāls un skaidro, ka nupat laikam esot ar stampu pārlauzuši uz tralera vienam kāju. Ticu gan, ka tas var drusku izsist no līdzsvara. Ātri pārcēlos uz traleri, apskatīju, bet liekas, ka nekas lauzts nav. Atgriezos atpakaļ, nometu šiem termoforu, lai guļ un tur klāt aukstumu. Tā nu liekas, ka šoreiz būs tikts cauri ar vieglām izbailēm.
Par kaķi Vasju. Izrādās, ka no ”Sarmas” neviens viņu šurp neesot devis. Pats pēc brīva prāta pa tauvām pārnācis pie mums un atpakaļ vairs neesot gribējis iet. Ēd tikai zivis, izturas ārkārtīgi neatkarīgi. Vajadzības gadījumā māk ļoti paģēroši ieņaudēties.
Vakar pārsēju tam ievainotajam lietuvietim roku. Liekas, viss labi. Šuves briesmīgi griežas ādā – stipri savilktas. Bet pavisam cauri izgriezušās nav. Mērcējām kādas 2–3 stundas, lai pārsēju bez sāpēm noņemtu nost, tikmēr viņš man stāstīja anekdotes.
”Trīs jūrnieki, kas nemīl iedzert, vienreiz sūdzas viens otram – skleroze, galīgi nav atmiņas. Pirmais – lūk, taisos aizsmēķēt, nolieku sērkociņus, pagriežos, pēc tam vairs nevaru atcerēties, kur liku. Otrais – bet es katru dienu eju uz darbu ar portfeli, vakarā atgriežos – nav. Vienmēr aizmirstu, kur esmu licis. Nu bet trešais – atgriežos vienreiz no reisa, skatos, dzīvoklī divas kaut kādas m ... Bet nu tā kā būtu kaut kur redzētas. Bet kur, nekā nevar saprast. Domāju, domāju, beigās prasu šīm. Velns lai rauj, sieva un sievasmāte.”
”Īzak, ķīnieši esot iztaisījuši atombumbu” ”Ak šitā gan” ”Un viena tāda bumba maksājot simts miljonus” ”Ak, kaut viena tāda bumba nokristu mūsu dārzā.”
Divi dzērāji sēž pie jūras un makšķerē. Noķer zelta zivtiņu. Nu ko, izpildīšu trīs vēlēšanās. Labi, pirmais – pudelišņabja. Ir. Izdzer. Otrais – lai visa tā jūra pārvēršas par šņabi. Ir. Sēž, dzer, par zivtiņu aizmirsuši. Šī atgādina: ”Nu ātrāk trešo vēlēšanos un laidiet vaļā.” ”Ā, nu tad dod vēl pudeli ”Kristāla” un taisies prom.”
Vakar, nē aizvakar, dabūju no Aizas vēstuli – īsu un bēdīgu. Draud sūtīt uz Daugavpili. Prieka maz, kaut gan, godīgi sakot, Talsos vai Ventspilī nebūtu ne par mata tiesu labāk. Ja nav Rīga vai Rīgas apkārtne, es tā kā tā nevaru aizbraukt, it sevišķi, ja peldu uz šitādiem pēeriem. Nu, dzīvosim, redzēsim.
Ak jā, traleris saucās ”Kolka”. Bocmanis vienreiz veda Aizas mammai diapozitīvus tīstīt no Džordžiem, t.i., no Džordža sēkļa.
Nu labi. Aizai nosūtīju garu jo garu telegrammu. Nācās viņu sašķelt trīs daļās, jo uz vienas, kā radists paskaidroja, vairāk par piecdesmit vārdiem nevarot pārraidīt. No ”Pozdņakova” atveda kafiju, paņēmu 5 paciņas.
Pagājušo nakti divas reizes uzcēla – ap 12 vienam sāka sāpēt vēders, pēc tam ap pusdiviem, tikko taisījos atkal iemigt, atnāca otrs ar sagrieztu pirkstu. Sešos gan izlīdu no gultas, bet pagriezu pulksteni uz pusastoņiem un likos atkal gulēt.
Nomainīju atklātnīšu izstādi, pieliku pie sienas klusās dabas. Jāzina taču vismaz nosaukt arī kādu latviešu gleznotāju. Šoreiz izvēlējos četras tās, kas vislabāk patika – Biruta Baumane, Vilis Ozols, Ērika Gulbe un Alberts Vucans.Kas te pievelk? Viņas ir vienkāršotas, gandrīz shematizētas, krāsa klāta lieliem, samērā viendabīgiem laukumiem. Darbojas taisni tā krāsu laukumu kombinācija. Iespaidu atstāj nevis detaļas, bet kopums. Ar vārdu sakot, nezinu īsti kāpēc, bet viņi man patīk. Kaut kas līdzīgs Mikko Leppo.Tiesa gan, tikai kaut kas līdzīgs. Turpat blakus pakāru divas Svempa klusās dabas. Smuki jau smuki, bet kaut kā nepievelk. Bet Gulbe, Ozols, Baumane ... Kaut kas liek uz viņiem skatīties. Vucans, kaut arī līdzinās, bet tomēr ir citādāks, pievelk drusku mazāk. Kaut gan, katrā ziņā arī patīk.
10. martā.
Lai nu viens saka, ka jūrā vienmuļa dzīve. Piedzīvojumu vairāk nekā vajag, tikai, diemžēl, tādi, bez kuriem labprāt būtu izticis.
Pašlaik drūma, miglaina diena, drūms noskaņojums un ”Salna” skrien atpakaļ uz Baltiju. Tas nāca kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. Pēdējās dienās te kaut kas ar tām zivīm nebija īsti lāgā, traleri kaut kur zuda. Un šorīt pie brokastīm kapteinis pateica – visa spēlīte ar brētliņu ekspedīciju ir izbeigta, traleri aiziet uz ziemeļiem ķert saidu, ”Salna” atgriežas Baltijā. Nu, vai nav nelaime. Un tā nu ejam. No rīta paņēmām no ”Žaļgira” degvielu un ejam. Visi staigā lādēdamies.
To bocmani Ķišķi kādas dienas atpakaļ, konkrētāk 7. martā, atdevām atpakaļ uz 31. Tā vietā dabūju citu slimnieku – trešo mehāniķi ar ielaistu gonoreju. Gribot negribot nācās viņu ielikt savā lazaretē, jo nelikt taču gonoreju kajītē. Tiesa, jau 8. martā pa dienu viss bija cauri, tomēr turpināju ik 4 stundas durstīt. Arī naktīs. Tagad vazājos kā miegaina muša. Puisis likās tīri kārtīgs, šķita krietni nobijies. Uzreiz pateica, kur dabūjis. Izrādās, laba paziņa, pat vēstules viņam raksta. Nosūtīju uz Klaipēdu radiogrammu, lai paņem jaunkundzi ciet. Kapteinis izteica neapmierinātību, ka šitādu slimnieku paņēmis bez viņa ziņas, vajadzējis atdot uz lietuviešu bāzi ”Pranas Zībertas”. Nu, būtu zinājis, bez šaubām būtu atdevis, bet kas tad zināja, ka ”Zībertas” te uzklīdis. Tiesa, pirms tam es gan viņu redzēju (starp citu, mūsu dvīņu brālis), bet domāju, ka viņš vienkārši iet garām. Šorīt ar steigu nācās no slimnieka tikt vaļā, atdevām citam lietuviešu MRT, tas atdos 31.
Uz ”Kolkas” biju vēlreiz, saspiestā kāja, šķiet, dzīst labi. Tā arī palika mans termofors uz ”Kolkas”.
Nu ar steigu jāved kārtībā papīri. Baltijā jau nav laika rezerves, pāris stundās var ieiet ostā. Šodien sastādīju atskaiti par medikamentiem, tas ir, savilku galus kopā par to, kas bija uz reisa sākumu. Kas nolietots, to jau vieglāk uzrādīt. Tiku galā kādā stundā vai divās. Labi, ka iepriekšējo reizi es daudzus nosaukumus norakstīju kā izlietotus, šoreiz iznāca pieklājīgu izmēru atskaite, tikai uz 2 lapām, laikam 98 nosaukumi. Beigās jāmēģina vēl dažus desmitus samazināt, ja nu vēl reisu te iet, lai vienkāršotu sev darbu. Sarakstīju arī lielu čupu ambulatoro karšu.
Pēc slimnieka aiziešanas visu kārtīgi izdezinficēju. Kā saka, sargies pats, tad Dievs tevi sargās.
Nupat pa iluminatoru ienāca Vasja, atstāja uz svaigās krāsas burvīgus ķepu nospiedumus. Ā, liekās, taisās iekārtoties manā gultā. Nu, ko tu darīsi. Drošam un izteikti aukstasinīgam pieder pasaule! Nu jā, iekārtojās.
Ak, jā! Veļu samērcu hloramīnā, vannu arī iztīrīju ar hloramīnu un karstu ūdeni, pašu lazareti izdedzināju ar kvarcu. Rīt vēl apkopēja iztīrīs, būs viss kārtībā. Šovakar laikam ielīdīšu vannā. Un jāietin kasetēs filmas, abas izfotografēšu šaurumos. Baltijā vienreiz pamēģināšu uztaisīt bildes. Ja nu ne šedevrus, tad vismaz albumam. Nu, pagaidām pietiek, ķeršos pie kafijas, citādi mieg ciet.
12. martā.
Šodien nogulēju līdz deviņiem, tad dzēru kafiju, študierēju vācu mēli, fotografēju kuģus. Dienā gājām cauri Skagerakam, tagad jau laikam esam Kategatā. Zundam iesim cauri laikam naktī vai agri no rīta. Žēl gan, ne kuģus, ne Dāniju neiznāks nofotografēt. Šo to šodien fotografēju, bet maz un samērā tālu. Uz labiem rezultātiem maz cerību. Nu, varbūt rīt no rīta puses kaut kas būs.
Aicināju uz kafiju Lidu – tehnologa dublieri. Solīja atnākt, bet neatnāca. Rita esot aizkavējusi. Nu, Dievs ar viņu.
Vēl ļoti svarīgs jaunums – laikam būšu apdedzinājies ar kvarcu. Nu, rīt tas būs redzams. Un kas vēl par ērmiem – radio tukšs, izņemot Morzi, gandrīz neko citu neatradu. Kajītei nokrāsoja abus iluminatorus. Ambulancē galdnieks sasita izlietni. Atnesa jaunu, dikti jau nu smuku. Rīt varbūt pieliks. Šodien uznāca tāda fiksa ideja – salikt gabalus kopā un pamēģināt spraugas aizliet ar kleolu. Tas rezultāts bija šausmīgs. Izlietoju veselu pudeli ētera un tad tikai ar mokām izdevās atlīmēties.
10. aprīlī.
Nu tāds laiciņš ir pagājis. Paspēju marta beigās atbraukt Liepājā un 7. aprīlī atkal no Liepājas izskriet jūrā.
Aiza sabiedriskajā sadalē paliek Rīgā, redzēs, kā būs īstajā. Visai nedrošs stāvoklis gan ir, bet nekas. Braukt prom no Rīgas galīgi nav jēgas.
22. aprīlī.
Šodien dabūju radiogrammu no Aizas – sadalē esot pieprasījusi Liepāju. Iespaids tāds, it kā kāds būtu iegāzis pa galvu. Tiešām nezinu, kā tas ir gadījies. Vēlāk, kad apdomāju, nācu pie secinājuma, ka varbūt viņai Liepājā ir piedāvāts dzīvoklis. Varbūt. Tad vēl nebūtu tik traki. Varbūt galu galā tad nav tik traki, atkristu rūpes par dzīvokli un visu naudu varētu laist patēriņam – apģērbties, ceļot, sapirkt visādas mantas. Mašīnu pirkt. Liepāja jau nav Rīga, bet galu galā ne jau vieta ceļ cilvēku, bet cilvēks vietu. Un es līdz šim tāds pasaules klaidonis vien esmu bijis bez mājas. Ja nu tiešām Liepājā dzīvoklis, tad varbūt labāk Liepājas zīle rokā nekā mednis kokā Rīgā. Bet vai tas ir dzīvoklis? Ar milzīgu nepacietību gaidīšu no Aizas tālākas ziņas.
Izdevās dažas pieklājīgas fotogrāfijas un vēl dažas acīm redzot iznāks. Pēkšņi atklājās straujš progress vācu valodā. Ar drausmīgām pūlēm saku lauzties cauri neadaptētiem tekstiem. Gan ar lielām grūtībām,bet šo to varsaprast. Nu, ļoti labi.
No tehnologa dubliera paņēmu viduslaiku vēsturi. Viņš acīm redzami vēlas tuvināties, pāris reizes bijis papļāpāt. Mācās neklātienē vēsturi un filozofiju.Ak jā, otrais stūrmanis mums, izrādās, no ”Trudovaja Slava”, būs jāizprasa, kā īsti notika sadursme, viņš tajā brīdī bijis uz tiltiņa.
Mūsu ceturtais stūrmanisar raķešpistoli sašāva roku, bet dzīst labi, kaut arī sadragāts bija pamatīgi.
Vakar bija ”subotņiks”, palīdzēju no tilpnes izkraut mucas ar sāli.
Klīst runa, pareizāk, ir jau nosūtīta radiogramma, lai uz pirmo maiju ieietu Liepājā izkrauties. Ir gribās, ir negribas. Nav slikti pabūt malā, bet atkal taču jākārto pienākšana, atiešana. Arī maz prieka.
23. aprīlī.
Nu, šodien visu dienu pūlos sākt jaunu un skaistu dzīvi. Sešos piecēlos, dauzīju boksa maisu, staipīju smagumus. Prieks pašam un vecākiem. Lasīju vācu avīzi. Kā pa celmiem, tomēr uz priekšu iet. Vārdnīca tāda dikti maza, bieži nevar atrast vārdus. Pēc tam visu dienu lasīju ”Viduslaiku vēsturi”. Galva galīgi dulla.
Pēcpusdienā pienāca tankeris ”Azņeftj”, ņēmām ūdeni. Fotografēju satauvošanos, bet bija tumšs un filma, ko tūlīt attīstīju, iznākusi mazeksponēta. Nu vēsture apnikusi līdz kaklam, rīt vairs nelasīšu. Ja būs brīvs palielinātājs, taisīšu fotogrāfijas.
24. aprīlī.
Šodien nu nevarētu teikt, ka diezcik veiksmīga diena. Vispirms no rīta aizgulējos, pat zvanu nedzirdēju. Tad, būdams milzīgā pārsvarā, gandrīz paspēlēju Lidai šaha. Fotogrāfijas taisīt arī nevar – palielinātājs aizņemts. Aiza neziņo neko sīkāk. Boksa maisa vietā trāpīju ar dūri pa dzelzs cauruli, apdauzīju kreiso roku, gan ne sevišķi stipri. Un piedevām pie visa šūpo kā velns. Tas galīgi nosit dūšu.
28. aprīlī.
Nu redz, cik ilgi atkal netiku rakstījis. Bet nu gan jāraksta – izstrādāju īstu varoņdarbu. Izrāvu zobu, kārtīgu dzerokli. Anestēzija gan neizdevās, bet pacients bija ļoti pacietīgs un izšūpojām ārā. Nolūza, draņķis, bet sakni pēc tam izdevās saķert un ļoti ērti izcelt. Tagad raušu katram, kas tikai iepīkstēsies par sāpēm. Tā, un iepriekšējās dienās ņēmos ar fotogrāfijām.Trīs dienas pēc kārtas, līdz dullumam. Smukas bildes, bet teicamu nav. Nu, bet pieredze rodas fotografējot. Sataisīju veselu čupu mazu bildīšu tur uzreiz var uztaisīt veselu albumu. Krastā sataisīšu. Pašlaik ņemam kravu no ”Pārslas”, tā ies uz Džordžiem. Apskaužu viņus. Par otro stūrmani viņiem Škirins, iepriekšējā reisā bija pie mums.
Atkal pieķēros pie vācu pašmācības. Avīzes jau laba lieta, bet nav regularitātes un disciplīnas un ja jau Štrauhs mani tik tālu ir novedis, ka varusākt boksterēt avīzes, tad, izmācīts līdz beigām, varbūt tiešām novedīs līdz brīvai sarunai. Ak jā! Mūsu pavārei, vai, kā viņu te sauc, šefienei draud iekaist viena alojas injekcijas vieta. Velns lai mani parauj, ja es vēl kādreiz ļaušu sevi pierunāt ar to aloju un vitamīniem.
29. aprīlī.
Šodien atkal kārtīgi ķēros pie vācu valodas. Iekalu 50 vārdus, izlasīju vienu jaunu gabalu un piedevām vēl visus lasāmgabalus no sākuma. Ielīdu pirtī ar tvaiku. Karsēja tā, ka elpot nebija ko.
Vakardien uzaicināju uz kafiju otro stūrmani. Viņš ir bijis uz ”Trudovaja slava” . Starp citu, atceros, ka šie divi kuģi jau reiz satikās. Kad es biju ar ”Slavu” Kaļiņingradā, ļoti labi atceros, ka ostābija ”Krimskije Gori”. Nu saskrējušies pie Skāgenas, pie bākas, liekas, peldošās.
”Krimskije Gori” sānos trīsstūra caurums 14x11 metri, ”Slavai” čupā purns.”Slava” pati tika līdz Rīgai, ”Gori” divi glābēji aizvilka uz Zviedriju. Salāpījuši ātri, bet noplēsuši ap 100 000 dolāru. Jā, viņš saka – sadūrāmies, visi sašauti, ar ko, vēl nezinām. Un pēkšņi dzirdam – uz tā otra kuģa ar kārtīgiem ”matiem” izziņo „obščesudovuju” trauksmi. Nu, kā izdzirdējām to māti, uzreiz tā viegli ap sirdi – savējais.