Alfreda Lielā pasaules hronikas fragments, kurā aprakstītas Vulfstāna sniegtās ziņas par aistiem

Pievienoja: 
Valters Grīviņš, 02.03.2015

[887.gads]

Vulfstāns teica, ka viņš, braucot no Hedebijas, pienācis Truso pēc septiņu diennakšu ceļojuma un ka kuģis visu ceļu veicis pilnām burām. Pa labi viņš atstājis vendu zemi, pa kreisi Langlandi, Lālandi, Falsteru un Skoni - visas šīs zemes pieder Dānijai.

Un tad mums bija pa kreisi bornholmieši, kam pašiem savs ķēniņš. Pēc bornholmiešu zemes no mums pa kreisi bija zemes, ko sauca par Blekingu, Moru, Ēlandi un Gotlandi, un šīs zemes pieder Zviedrijai. Vendu zeme visu ceļu, kopš sasniedzām Vislas grīvu, atradās mums pa labi. Visla ir ļoti liela upe, un tās tuvumā ir Vitlande un Venodlande. Vitlande pieder aistiem. Visla iztek no Venodlandes un ietek Aistu jomā. Aistu joma ir vismaz piecpadsmit jūdzes plata. No austrumiem Aistu joma ietek Elbingas upe, kas nāk no kāda ezera, kura krastā ir Truso. Abas upes ietek Aistu jomā - Elbinga no austrumiem, no aistu zemes, Visla no dienvidiem, no vendu zemes...

Aistu zeme ir ļoti liela, un tur ir daudz pilsētu, un katrā pilsētā ir karalis. Tur ir arī daudz medus un attīstīta zveja. Karalis un bagātākie vīri dzer ķēves pienu, bet nabagie un vergi miestiņu. Viņi savā starpā daudz karo. Aisti nebrūvē alu, bet dzer miestiņu.

Aistiem ir paraža, ka radi un draugi nomirušo līķus uzglabā nesadedzinātus vienu, dažkārt divus mēnešus. Karali un citus labiešus uzglabā vēl ilgāk, dažkārt pusgadu, atkarā no viņu turības. Līķis guļ virs zemes mirēja mājā. Kamēr vien līķis ir mājā, līdz pat dienai, kad to sadedzina, notiek bēru mielasts un sacīkstes.

Tad dienā, kad viņi nolēmuši līķi nest uz sārta, nomirušā mantu, kas palikusi pāri pēc mielasta un sacīkstēm, viņi sadala piecās, sešās, dažkārt vairāk daļās, atkarā no tā, cik mantu ir. Pēc tam lielāko mantu kaudzi novieto jūdzi no pilsētas, tad nākošo kaudzi, tad trešo, kamēr viss izlikts jūdzes attālumā. Pēdējā daļa ir vistuvāk pilsētai, kur guļ mirušais. Visi vīri, kam ir ātrākie zirgi, tad tiek sapulcināti piecas vai sešas jūdzes no mantām. Viņi tad aulekšo uz mantām, un tas, kam ir ātrākais zirgs, nonāk pie pirmās un lielākās daļas, un tā viens pēc otra, kamēr viss ir paņemts. Kas nonāk pie kaudzes, kura vistuvāk pilsētai, dabū pēdējo daļu. Tad visi ar mantām aizjāj prom, ko pēc tam tie var paturēt. Lūk iemesls, kādēļ ātri zirgi šai zemē ir neparasti dārgi. Kad mirušā manta tā ir izdalīta, viņi iznes līķi un sadedzina to ar viņa ieročiem un drēbēm. Ļoti bieži viņi patērē visu mirušā turību, kamēr līķis tiek glabāts...

Aistiem ir paraža līķus sadedzināt, un ja atrod vienu nesadegušu kaulu, tad jādod gandarījums. Aisti spēj mākslīgi radīt aukstumu, tādēļ viņi līķus var tik ilgi uzglabāt nesatrūdējušus, jo viņi tos sasaldē. Ja novietotu divas vātis ar alu vai ūdeni, aisti, ja vēlas, tās abas var sasaldēt, vienalga, vasarā vai ziemā.

Avots: Dunsdorfs, E. Senie stāsti: Latvijas vēstures lasāmgrāmata. Melburna: Austrālijas Latvietis, 1955., 17.-18.lpp.

Ievietots: 26.02.2002., materiāls sagatavots ar LIIS atbalstu.

Personas

Iezīmes

Tagi: 
Tematiskie rādītāji: 
Etnogrāfija
Sabiedrība
Hronoloģija: 
9. gadsimts887
Avoti: 
Viduslaiku un agro jauno laiku hronikas

Reklāma