Briedis, M. Kaupo. Nodevējs vai Dieva izredzētais? Tulkojis Leonīds Kotovičs. Pirmpublicējums.

Pievienoja: 
Valters Grīviņš, 02.09.2014

Bet minnõn, ma kītõb, vóļt mīelsõ kakš merkõ:

Sinā, Rištõ Rabtõd, un Sinā, min tout!

Artūrs Benedikts Bertholds „Kaupo loul”

Diviem vien kalpoju augstajiem mērķiem:

Tev – Krustā Sistais, un Tev, mana tauta!

Artūrs Benedikts Bertholds „Kaupo dziesma”[1]

Viss, cauri. Koka pils vietā liesmoja krāsmatas. Uguns mēles laizīja apogļotās baļķu sienas. Melnas dūmu grīstes cēlās debesīs pāri mežiem apaugušajiem pauguriem. Dziļi ielejā mierīgi plūda un līkumoja Gauja[2], vizēdama starp kokiem. Svelme neļāva pieiet tuvāk vietai, kur nupat vēl slējās dižais līvu cietoksnis – Turaida. Visi pils aizstāvji bija krituši tur, uz vaļņiem un pilī. Krustneši un zemgaļi, sametuši kaudzēs kara laupījumu, tagad rosījās ap vezumiem un krāva tajos guvumu. Pašā uguns loka malā, nenolaizdams acis no svelmējošām oglēm, stāvēja Kaupo. Viņš bija aicinājis šurp svešus spēkus, un pats vedis tos uzbrukumā savas dzimtas pilij.

Dievs vien zina, kādas jūtas tajā brīdī plosīja Kaupo dvēseli. Dzimtā pils gulēja gruvešos. Šeit viņš bija izaudzis, šeit dzīvoja viņa daudzie radinieki, kas nebija pieņēmuši jauno ticību. Virsaitis, kuru neilgi pirms tam līvi bija padzinuši, atgriezās mājās. Bet viņš nenāca viens, atveda līdz lielu svešinieku karaspēku. Kopā ne mazāk, kā pusotra tūkstoša krustnešu un zemgaļu karavīru bija aplenkuši Turaidas pili, iedvesdami šausmas pils iemītniekiem.

Paredzot sakāvi, daudzi no līviem nebija iedrošinājušies nostāties pils sienās aizstāvju rindās. Pamanījuši lejā uz ceļa karodziņiem rotātos krustnešu šķēpus, tie metās pie vaļņiem pils pretējā pusē un nozuda mežu zaļajā lapotnē. Tur, biezokņos un brikšņos, kas klāja Gaujas krastu augstos paugurus, neviens vairs nevarēja bēgļus panākt.

Krustnešu un zemgaļu uzbrukums bija straujš un nikns. Līvi cīnījās izmisīgi, starp viņiem bija Kaupo radinieki un draugi. Tomēr spēki nebija vienlīdzīgi. Kaujā krita ne mazāk, kā piecdesmit līvi. Kad aizstāvji bija apkauti, uzbrucēji izlaupīja un aizdedzināja pili. Tas notika 1206. gadā.

Padzītais virsaitis bija parādījis nepadevīgajiem līviem savu spēku – biedros ar dzelzs bruņiniekiem. Likās, ka Kaupo jo stiprāk pievērsās kristietībai tad, kad viņa cilts šo ticību bija noraidījusi. Liktenis atvēlēja virsaitim īpašu lomu krustnešu pusē asiņainajās Livonijas iekarošanas cīņās.

Latviešu literatūrā šī vēsturiskā persona attēlota pretrunīgi un neviennozīmīgi. Bieži līvu virsaiša vārdu piemin kā nodevības simbolu. Tiešām, Kaupo novērsās no senču ticības, palīdzēja krustnešiem iekarot un pakļaut gan savu tautu, gan apkārtējo cilšu novadus. No otras puses, viņš viens no pirmajiem Livonijā pieņēma kristietību un nekad neatkāpās no jaunās ticības, atšķirībā no daudziem ciltsbrāļiem, kas ticību mainīja vairākkārt.

Kas mums zināms par šo cilvēku? Kāpēc viņš 1206. gadā atveda karaspēku savas pils iznīcināšanai? Sākumi meklējami agrākajos gados. Kaupo bija virsaitis Turaidā - līvu novadā Gaujas upes senlejā. Grūti pateikt, cik liela bija Kaupo vara un ietekme līvu zemēs pirms krustnešu ierašanās Gaujas ielejā. Senajā Livonijas Indriķa hronikā Kaupo nosaukts tā: „it kā karalis un līvu vecākais” («quasi rex et senior Lyvonum»)[3]. Savādais Livonijas Indriķa norādītais tituls «quasi rex» liecina par to, ka līvu cilšu apvienība nebija valstisks veidojums. Bet, būt „it kā karalim” vai „gandrīz karalim” nozīmēja ieņemt svarīgu vietu līvu sabiedrībā. Droši vien Kaupo bija viens no stiprākajiem un ietekmīgākajiem līvu vadoņiem – virsaišiem, bet viņa vara izplatījās tikai Turaidas pilī un pilij piederīgajās zemēs.

Izņemot Kaupo, līviem bija arī citi virsaiši. Tā pati hronika vēsta, ka netālu, kreisajā Gaujas upes krastā slējās pils, kuras valdnieks bija cits līvu virsaitis – Dabrels. No vienas pils sienām bija saskatāmi otras pils baļķu torņi.

 Kas pamudināja Kaupo pieņemt jauno ticību? Pastāv hipotēze, ka Kaupo ir kristījies pats pirmais no sava novada iedzīvotājiem jau 1191. gadā – pirmā Livonijas bīskapa Meinharda laikā, pirms krustnešu ierašanās Gaujas ielejā. Kristīgās ticības sludinātie vārdi iekrituši līvu virsaiša dvēselē, viņš apzinājies šīs ticības varenību un tāpēc kristījies. Tomēr šis pieņēmums dokumentāli neapstiprinās. Bez tam, grūti iedomāties, ka varens virsaitis, kura ikdienas gaitas norit karagājienos pret kaimiņu ciltīm, medībās un dzīrēs, varētu krasi izmainīt visu savu dzīvi, ticību un tradīcijas, vienkārši uzklausot svešzemju mācītāja sprediķi. Nē, visu laiku politiķus pirmām kārtām ir interesējis praktiskais guvums. Atcerēsimies, ka Daugavas krastos dzīvojošie līvi bija solījuši bīskapam Mainhardam pieņemt jauno ticību tikai ar nosacījumu, ka viņiem tiks uzcelta akmens pils aizsardzībai pret zemgaļiem un lietuviešiem. Paši līvi neprata būvēt mūra pilis.

Atbilde uz jautājumu par to, kas piespieda Kaupo krasi mainīt savu dzīvi un kļūt par nodevēju līvu acīs, atrodama Livonijas hronikā. Turaidas līvu virsaiša īstais vārds, kas tam bija dots piedzimstot, mums nav zināms. Kaupo – tā ir latīņu vārda „Jacob” izmainīta forma, tātad virsaiša vārds pēc kristīšanas. Hronikās Kaupo vārds pirmo reizi pieminēts 1200. gada notikumu aprakstā, kad bīskaps Alberts ieradās Livonijā:

„Bīskaps tomēr lībiešu nodevības dēļ neuzticējās viņu mieram, ko viņi bij lauzuši jau daudz reiz, un prasīja ķīlniekus no Anno un Kaupo un zemes vecākiem, kuri, atsaukti pie vāciešiem uz dzīrēm (potacionem), bij visi sanākuši kopā un tika ieslēgti vienā mājā. Un tie, baidīdamies, ka netiek aizvesti pār jūru uz Vāciju, piegādāja bīskapa kungam ap 30 savu zēnu, kuri bij labākie no Daugavas un Turaidā; tos viņš priecīgs pieņēma un, zemi novēlēdams tam Kungam, devās uz Vāciju.”[4]

Izrādās, ka Kaupo nokļuva slazdos, kurus vācieši bija ierīkojuši līviem. Hronikā daudz runāts par nodevīgajiem un neuzticamajiem līviem, kuri gan pieņem kristietību, gan nomazgā to upes ūdenī. Domājams, ka hronikā šie argumenti minēti arī tāpēc, lai attaisnotu paša bīskapa nodevīgās rīcības metodes. Līvu uzticēšanos vāciešiem var izskaidrot ar viņu uzskatiem un dzimtas tradīcijām. Uzaicinājumu dzīrēs miera slēgšanai līvi droši vien uzskatīja par uzaicinājumu viesos. Viesis visām novada tautām bija neaizskarams cilvēks. Darīt ļaunu viesim nozīmēja neiedomājamo - tradīcijas pārkāpšanu. Kad Kaupo devās dzīrēs pie bīskapa, viņš, varbūt, nedomāja ilgi ievērot noslēgto miera līgumu. Bet nokļūšanu gūstā viņš nekādi nevarēja sagaidīt. Tomēr tas bija noticis. Lai atgūtu brīvību, Kaupo bija spiests atdot vāciešiem par ķīlniekiem sava novada ietekmīgāko ļaužu dēlus. Nav izslēgts, ka papildus prasība bija kristietības pieņemšana. Tā varētu izskaidrot, kāpēc Kaupo pirmais Turaidas novadā kļuva par kristieti, kamēr pārējie saglabāja pagānu ticību.

Tālejoša nozīme Kaupo dzīvē bija 1203. gada notikumiem. Bīskapa biedrs un palīgs, mūks Teodoriks, kas iepriekšējā gadā bija nodibinājis Zobenbrāļu ordeni, uzaicināja Kaupo aizbraukt kopā ar viņu uz Romu un tikties ar Romas pāvestu Inokentiju. Viņi devās uz Vāciju ar kuģi kopā ar krustnešiem, kas atgriezās mājās, gadu nokalpojuši Livonijā. Teodoriks un Kaupo veica garu un grūtu ceļu caur vācu zemēm, līdz sasniedza Romu. Brālis Teodoriks kristīto līvu valdnieku stādīja priekšā pāvestam:

„Apustuliskais tēvs uzņēma viņu ļoti laipni un noskūpstīja, un daudz izprašņāja par pagānu tautu stāvokli, kas dzīvo ap Lībiju, un ļoti pateicās Dievam par Lībijas pagānu atgriešanu. Pēc dažām dienām tas pats augsti cienījamais pāvests Inokentijs deva minētam Kaupo savas dāvanas, proti simts zelta gabalu, un viņam, kurš gribēja atgriezties uz Vāciju, vēlēja labu ar lielu laipnību un svētīja, un sūtīja ar brāli Teodoriku Livonijas bīskapam bībeli, rakstītu ar svētā pāvesta Gregorija roku.”[5]

Šķērsojot vācu zemes, Kaupo redzēja baznīcu torņus, kas slējās debesīs, viņš redzēja izturīgas akmens pilis, lielas un bagātas pilsētas, kuras apjoza aizsargmūri. Kaupo priekšā atklājās cita pasaule, kas nebija līdzīga līvu zemei. Virsaiti pārsteidza celtnieku un amatnieku prasme, bagātais baznīcu iekārtojums. Gan pati Roma, kuras vēsture jau tajos laikos pārsniedza gadu tūkstoti, gan ierašanās pāvesta pilī, bez šaubām, atstāja neizdzēšamu iespaidu Turaidas līvu virsaiša dvēselē.

Cik vājas, varbūt nožēlojamas, virsaitim tagad varēja likties senās dievības, rupji tēstie koka elki, kas stāvēja līvu svētajās birzīs mežu vidū. Kristiešu Dievs bija nesalīdzināmi stiprāks, nekā līvu dievības un gari.

Ne tik daudz ticības gaisma, cik kristiešu varenība un bagātība varēja nostiprināt virsaiša lēmumu neatkāpties no kristīgās ticības. Kaupo tika stādīts priekšā pāvestam jau kā kristiešu valdnieks, par ko liecina Livonijas atskaņu hronika:

 „Līvi vēl ir pagāni,

Bet drīz kļūs viņi ticīgi:

Lūk, Kaupo, klausot dieva gribu,

Ir pieņēmis jau kristietību;

Viņš mums ir līdzi atbraucis.

Dievs gaismu viņam dāvājis,

Ir kristietība – viņa laime.”[6]

Pāvesta labvēlīgā izturēšanās un bagātīgās veltes bija sasniegušas savu mērķi. Kā politiķis, Kaupo reizi par visām reizēm pārliecinājās, ka ar tādu spēku jābūt savienībā.

Teodoriks un Kaupo atgriezās Rīgā 1204. gada septembrī. Kopš šī brīža Kaupo vienmēr palika krustnešu sabiedrotais, un ar saviem ļaudīm piedalījās cīņās pret pagāniem. 1206. gadā Turaidas līvi sacēlās, padzina Kaupo un atņēma viņa īpašumu un zemes. Lai atgūtu savu stāvokli, Kaupo devās pēc palīdzības uz Rīgu. Iespējams, ka lēmums par uzbrukumu Turaidai tika pieņemts ar viņa līdzdalību. Tomēr hronikā Kaupo nav minēts starp karavadoņiem, kas organizēja šo karagājienu:

 „Pēc tam rīdzinieki, atminēdamies visas netaisnības, kuras turaidieši, līdz šim pagāni, bij nodarījuši viņiem un kā tie biežāk mieru bij lauzuši, atsauca zemgaļus sev palīgā atriebties ienaidniekiem. Bet zemgaļiem vienmēr bij naidi pret turaidiešiem, un viņi priecājās un atnāca ar savu virsaiti (princeps) Viestartu[7], apmēram 3000 vīru.”[8]

Kristiešu karaspēka lielāko daļu sastādīja pagāni – zemgaļi. Karagājienos krustneši vienmēr izmantoja vietējo cilšu nesaskaņas – šoreiz naidu starp līviem un zemgaļiem. Tiešo uzbrukumu Turaidas pilij vadīja Kaupo. Droši vien viņš pats bija lūdzis krustnešiem atļauju vadīt karaspēku, lai atriebtos par padzīšanu no pils. Atriebības dzīts, Kaupo nodedzināja dzimto pili, un pagānu ticības līvu apziņā kļuva par divkāršu nodevēju.

Turaidas pilij uzbruka apmēram puse no apvienotā karaspēka. Pārējā karaspēka daļa aplenca virsaiša Dabrela pili Gaujas kreisajā krastā, bet aplenkums bija nesekmīgs. Degošās Turaidas dūmi, kas slējās debesīs, nostiprināja kaimiņu cietokšņa aizstāvju apņēmību cīnīties līdz galam. Tajā gadā krustnešiem neizdevās ieņemt un nodedzināt Dabrela pili.

Turpmākajos gados Kaupo piedalījās daudzos krustnešu karagājienos pret apkārtējām ciltīm. Padzītais Kaupo droši vien pats izvēlējās sev mītnes vietu milzīgajā Zobenbrāļu ordeņa metra rezidences pilī Cēsīs[9]. Šajā pilī viņš dzīvoja kopā ar ģimeni un sev uzticīgo kara draudzi. Kaupo vārds vairākas reizes pieminēts kopā ar Cēsu pils komtura[10] Bertolda vārdu. Jādomā, ka komturu un Kaupo saistīja draudzība. Ir zināms, ka Kaupo dēls tika kristīts vārdā Bertolds. Droši vien vārds dēlam bija dots par godu komturam. Pats zobenbrālis varēja būt Kaupo dēla krusttēvs.

1210. gadā, kad Rīgu aplenca liels kuršu cilšu pagānu karaspēks, Kaupo tūdaļ devās palīgā kristiešiem:

„Kaupo ar visiem saviem radiem un draugiem un uzticamiem lībiešiem nonāca nākošā naktī pilsētā.”[11]

Tajā pašā gadā Kaupo piedalījās asiņainā kaujā pret estu[12] ciltīm pie Imeras upes. Krustnešu vadītie, apvienotie līvu un lettu[13] cilšu spēki šajā kaujā cieta sakāvi. Tur Kaupo pazaudēja dēlu, znotu un daudzus savas karadraudzes vīrus:

„Un viņi piegāja pie tiem, un nonāvēja dažus no tiem, un kāvās ar tiem; un krita Bertolds, Kaupo dēls, un arī viņa znots Vane, varonīgs un slavens vīrs, un daži bruņinieku brāļi; un bīskapa kalpi Vichmanis un Alders tika smagi ievainoti.”[14]

Nākošajā, 1211. gadā Kaupo atkal piedalījās krustnešu karagājienā estu zemē:

„Un cēlās tūlīt Kaupo un Bertolds no Cēsīm ar savējiem, un bīskapa kalpi, un gāja tuvākajā sakaliešu novadā, un aizdedzināja visus ciemus, līdz kuriem viņi varēja aizkļūt, un nonāvēja visus vīriešus, un aizveda sagūstītās sievietes, un atgriezās Livonijā.”[15]

Tas bija sevišķi asiņains gads. Karagājieni kā viļņi no abām robežas pusēm vēlās pāri pierobežas zemēm. 1211. gadā Kaupo vēl divas reizes kopā ar krustnešiem devās karā pret estiem:

”Un Kaupo ar dažiem vāciešiem un citiem sekoja uz Sakalu, kur aizdedzināja daudz ciemu un Oveles un Purkes pilis, saņēma daudz laupījuma, nokāva daudz vīriešu, un sievietes ar bērniem aizveda gūstā.”[16]

„Un cēlās peregrīni[17] ar bruņinieku brāļiem un Teodoriks, bīskapa brālis, un Kaupo ar visiem lībiešiem, un Bertolds no Cēsīm ar letgaļiem[18]; un, kad liels karaspēks bij sapulcējies Metsepolē, viņi devās pie jūras.”[19]

Visa Kaupo dzīve bija pārvērtusies nemitīgā krusta karā. Jādomā, ka viņa dvēseli pildīja naids pret estiem, kuri karā bija nokāvuši viņa dēlu, daudzus radiniekus un karadraudzes vīrus. Kaupo bija cilvēks, kuru ciltsbrāļi bija padzinuši. Tagad viņš apliecināja sevi, kalpodams jaunajam Dievam un īstenojot krustnešu izvirzītos mērķus. Pēc ceļojuma uz Romu Kaupo bija sapratis, ka līviem nav tādu spēku, kas varētu apturēt dzelzs bruņiniekus. Tie nāca ar zobenu un visspēcīgā Dieva krustu. Līviem vairs nebija lemta atgriešanās pie senču ticības. Nostājies krustnešu pusē, Kaupo palika tiem uzticīgs līdz galam. Bīskaps un krustneši izmantoja viņa zobenu līvu un estu zemju iekarošanai. Kaupo izmantoja krustnešu varenību sava valdnieka stāvokļa uzturēšanai līvu novadā, un atriebībai.

Kaupo gāja bojā kaujā pret estiem 1217. gadā:

„Bet Kaupo, kam ar šķēpu bij caurdurti abi sāni, ticīgi atcerējās tā Kunga ciešanas un, kad bija pieņēmis tā Kunga miesas sakramentu, sirsnīgā kristīgās reliģijas atzīšanā izlaida garu, sadalījis pirms tam visus savus īpašumus Livonijā ierīkotām baznīcām. Un sēroja par viņu kā grāfs Alberts, tā abats un visi, kas bija kopā ar viņiem. Un viņa miesu sadedzināja, un kaulus aiznesa uz Livoniju un apglabāja Kubeselē.”[20]

Livonijas hronikas autors, aprakstot Kaupo nāvi, ir uzrakstījis savādus vārdus: „viņa miesu sadedzināja”. Šai pašā hronikā ir nosodīta pagānu paraša - sadedzināt mirušos. Stāstot par estu sacelšanos jau pēc Kaupo nāves - 1222. gadā, hronikas autors ar nosodījumu piemin estu atgriešanos pie daudzsievības, mirušo miesas sadedzināšanu un kristietības nomazgāšanu. Viņš raksta:

„Un ņēma atkal savas sievas, ko kristietības laikā bij atstājuši, un izraka no kapiem kapsētās apglabātos savu mirušo līķus un sadedzināja pēc agrākās pagānu paražas, un mazgāja sevi un savas mājas un pilis ar ūdeni un tīrtīja ar slotām; tādā kārtā viņi mēģināja pavisam iznīcināt kristības sakramentus savā zemē.”[21]

Tomēr kritušais Kaupo tika sadedzināts. Kas gan varēja pēc kaujas to izdarīt? To nevarēja izdarīt vācu krustneši un mācītāji. Tātad, to izdarīja Kaupo karadraudzes līvi. Citas liecības par Kaupo nāvi mums nav zināmas.

Kritis kaujā krustnešu karaspēkā - tā beidzās Turaidas līvu virsaiša dzīve. Andrejs Pumpurs savā episkajā poēmā „Lāčplēsis” parāda Kaupo nevis kā savas tautas nodevēju, bet kā cilvēku, kas maldīgi cerēja, ka iekarotāji sniegs līvu tautai „vācu zinātnes gudrības”. Cerības neattaisnojās, krustneši tiecās tikai pēc kundzības Baltijā un bagātību sagrābšanas[22].

Dzejnieks Artūrs Benedikts Bertholds dzejolī „Kaupo dziesma” («Kaupo Loul»), kas uzrakstīta līvu valodā, attēlo senā Turaidas virsaiša tēlu līdzīgi Pumpuram. Dzejolī pats Kaupo atzīst, ka ir viņš maldījies, iedams kopā ar svešiniekiem, un novezdams savu tautu verdzībā. Vērsdamies pie saules, Kaupo runā par savu ticību un mīlestību:

„Ak, saule gudrā, tu zini, tu Debesu skauta:

Es mīlēju Viņu no sirds,

No visas sirds – Viņu un savu lībiešu tautu!”[23]

Piezīmes:

[1] Tulkotāja atdzejojums.

[2] Gaujas senais nosaukums līvu valodā: Koiva.

[3] Livonijas Indriķis. Alberta ceturtais bīskapa gads. Grāmatā: Генрих Латвийский. Ливонская хроника. Введение, перевод и комментарии С.А. Аннинского. 2-е издание. Москва - Ленинград: Издательство Академии Наук СССР, 1938.

[4] Livonijas Indriķis. Alberta otrais bīskapa gads. Indriķa Livonijas Chronika. Tulkojis J. Krīpēns, Rīga, SIA "Kopa”, 1993., Lp. 24.

[5] Livonijas Indriķis. Alberta piektais bīskapa gads. Grāmatā: Indriķa Livonijas Chronika. Tulkojis J. Krīpēns, Rīga, SIA "Kopa”, 1993., Lp. 30.

[6] (Rindas 00375.-00381.) Atskaņu hronika, Rīga, Zinātne, 1998., Lp. 49. Senvācu valodā:

Lîven die sint heiden;

dâ sal sie got von scheiden

kurtzelîch, des wir haben wân,

als er Kôpen hât getân,

der mit uns her komen ist.

den hât die milde gotis list

brâcht zû der cristenheit.

[7] Kad krustneši uzsāka Zemgales iekarošanu, virsaitis Viestarts (Viesturs) cīnījās pret tiem līdz mūža galam – vairāk nekā 30 gadus.

[8] Livonijas Indriķis. Alberta astotais bīskapa gads. Grāmatā: Indriķa Livonijas Chronika. Tulkojis J. Krīpēns, Rīga, SIA "Kopa”, 1993., Lp. 46.

[9] Krustnešu pils Cēsīs 13. gadsimtā saucās par Vendenes pili.

[10] Komturs – pils pavēlnieks.

[11] Livonijas Indriķis. Alberta divpadsmitais bīskapa gads. Grāmatā: Indriķa Livonijas Chronika. Tulkojis J. Krīpēns, Rīga, SIA "Kopa”, 1993., Lp. 82.

[12] Esti – ciltis tagadējās Igaunijas teritorijā.

[13] Letti – ciltis tagadējās Latvijas austrumu daļā.

[14] Livonijas Indriķis. Alberta divpadsmitais bīskapa gads. Grāmatā: Indriķa Livonijas Chronika. Tulkojis J. Krīpēns, Rīga, SIA "Kopa”, 1993., Lp. 84.

[15] Livonijas Indriķis. Alberta trīspadsmitais bīskapa gads. Grāmatā: Indriķa Livonijas Chronika. Tulkojis J. Krīpēns, Rīga, SIA "Kopa”, 1993., Lp. 90.

[16] Turpat, Lp. 92.

[17] Peregrīni – svētceļotāji bruņinieki - Ordeņa viesi, kas piedalījās karagājienos, nebūdami ordeņa mūki.

[18] Letgaļi – ciltis tagadējās Latgales teritorijā.

[19] Turpat, Lp. 97.

[20] Livonijas Indriķis. Alberta deviņpadsmitais bīskapa gads. Grāmatā: Indriķa Livonijas Chronika. Tulkojis J. Krīpēns, Rīga, SIA "Kopa”, 1993., Lp. 114.

[21] Livonijas Indriķis. Alberta divdesmit ceturtais bīskapa gads. Grāmatā: Indriķa Livonijas Chronika. Tulkojis J. Krīpēns, Rīga, SIA "Kopa”, 1993., Lp. 191.

[22] Skat.: Я.Я. Рудзитис. Комментарии к изданию Андрей Пумпур. Лачплесис. Латышский эпос, воссозданный по народным преданиям. Рига, "Лиесма", 1983.

[23] Atdzejojis U. Krasts, P. Damberga parindenis.

Ievietots: 29.10.2006.

Personas

Iezīmes

Hronoloģija: 
13. gadsimts
Literatūra: 
Populārzinātniskie raksti un publicistika

Reklāma