Broka-Lāce, Zenta. Par Nameja gredzenu. jvmm.lv

2018. gada sākumā līdz kino ekrāniem ir nonākusi Latvijā ilgi gaidītā Aigara Graubas režisētā spēlfilma „Nameja gredzens”, ko autori gan nodēvējuši par „leģendu filmu”, kas uz vēsturisku precizitāti nosacīti nepretendējot, tomēr plašākas sabiedrības acīs tā noteikti veidos kādus priekšstatus par 13. gadsimta zemgaļiem, viņu dzīvesveidu, apģērbu un rotām. Diemžēl, šie priekšstati būs stipri sagrozīti, vēsturiskas personas, notikumus un artefaktus patvaļīgi sajaucot visai haotiskā „leģendā”.

Latvijas arheoloģiskajā materiālā viena no izplatītākajām rotām ir dažādu formu un tipu gredzeni. Latviešu tautasdziesmās gredzens pazīstams kā rotas lieta, greznuma priekšmets, kas saista uzmanību ne tikai ar grezno materiālu, bet arī krāšņo formu, norādot uz valkātājas bagātību, ja tai „abas rokas, pilni pirksti gredzenu”. Līdzās laulību, derību gredzeniem, tautas dziesmās ir arī norādes uz buramajiem, zīlējamajiem un zīmoga gredzeniem. Izplatīts ir sižets, kad meita, izejot pie vīra, ziedo gredzenu upei. Gredzenu valkāšana gan mūsdienās, gan arī senatnē var būt saistāma ar simbolisku nozīmi gan individuālā, gan arī kopienas līmenī. Spilgts piemērs tam ir gredzens, kas simbolizē laulību noslēgšanu, un lielākā daļa sabiedrības, redzot zelta gredzenu kādam uz labās rokas zeltneša, vismaz Latvijā uzskatīs, ka persona ir precējusies. Savukārt, tā sauktā Nameja gredzena vēsturiski simboliskā nozīme un ar to saistāmie rituāli pētniekiem nav zināmi, un visas leģendas[1] un tradīcijas ap šo priekšmetu ir jaunradītas vien 20. un 21. gs.

Vēsturiskas nejaušības rezultātā arheologiem pazīstamais gredzens ar paresninātu – vītu priekšpusi un stieplītes ielaidumu kļuva par vislabāk atpazīstamo un visvairāk replicēto arheoloģisko senlietu Latvijā (kā arī ārpus tās). Plašākā sabiedrībā šo gredzenu pazīst ar nosaukumu „Nameja gredzens”. Vērienīgajos arheoloģiskajos izrakumos Daugmales pilskalnā (darbus vadīja Voldemārs Ģinters, 1933, 1935 – 1937) 1936. gadā tika atrasti divi sudraba gredzeni (1.att., Nr.12). Atradumi izpelnījās īpašu ievērību, jo Daugmales gredzeni ļāva secināt, ka gredzeni ne tikai lieti veidnēs, bet arī pīti no sīkām sudraba stieplēm, liecinot par amatnieku meistarību. Vērā ņemams bija arī fakts, ka sudraba rotas Latvijas arheoloģiskajā materiālā nav ļoti bieži sastopamas. Sabiedrībā, kas tolaik aktīvi sekoja līdzi iespaidīgo izrakumu gaitai, skaistie atradumi ātri vien izraisīja asociācijas ar 20. – 30. gadu kultūrā pazīstamo un aktuālo Nameja gredzenu. Ļaužu interesi rosināja arī fakts, ka Daugmalē atrastie sudraba gredzeni jau 1936. gadā tika nozagti no Pieminekļu Valdes rīkotās izstādes.[2]

1.att. Gredzeni: 11 – Latgale; 12 – Daugmale; 13 – Latgale. (Pēc Balodis, F. Mākslas pieminekļi latviešu 9.-12.gs. apmetnēs un kapos. Senatne un Māksla, Nr. IV, 1936. 141.lpp., 5.tāf.)

Paradoksāli, lai gan daudzviet atrodama informācija, ka Nameja gredzena prototips nāk no Daugmales, kalēji ar Daugmales pinumu saprot ko citu, un mūsdienās pazīstamais Namejs visticamāk ir radīts pēc 1936. gadā Latgalē atrastā parauga (1.att., Nr.13; 2.att.). Tāpat daudzkārt lietotais apgalvojums, ka pirmais Nameja gredzens atrasts zemgaļu pilskalnā Daugmalē, nav uzskatāms par ticamu, ņemot vērā to, ka par zemgaļiem raksturīgu centru Daugmali var uzskatīt ap 5. – 7. gs., kamēr atrastie sudraba gredzeni jau pieder Daugmales apdzīvotības multikulturālajai fāzei (turklāt Daugmales apdzīvotība izbeidzās pirms Nameja dzimšanas, ap 12.gs. beigām).

2.att. Daugmales pagasta ģerbonis (viens no apspriestajiem variantiem) ar sudraba gredzenu. Ģerboņa autori: Ilze Lībiete, Juris Ivanovs (Pēc Iedzīvotāji tiek aicināti izteikt savu viedokli par Daugmales ģerboni. Pieejams: http://daugmale.lv/pub/?id=150&lid=9029 [aplūkots 17.01.2018.])

Jāpiebilst gan, ka šādi gredzeni Latvijas teritorijā jau bija atrasti pirms 1936. gada, piemēram, Kurzemes Provinces muzejā Jelgavā glabājās vairāki eksemplāri (3. – 6.att.), kas atrasti 19. gs beigās un 20. gs. sākumā. Līdz ar to skaidri redzams, ka 30. gadu ažiotāžai ap Nameja gredzenu bija vairāk politiski ideoloģisks, nevis zinātnisks raksturs.

3.att. Bronzas gredzens ar vītu priekšpusi (JVMM II 4136; KPM 2044:1, atrasts Madlienā)
4.att. Bronzas gredzens ar pītu priekšpusi, fragments (JVMM II 2472, atrašanas vieta nav zināma)
5.att. Bronzas gredzens ar vītu priekšpusi (JVMM II 4133, atrašanas vieta nav zināma)
6.att. Bronzas gredzens ar vītu priekšpusi (JVMM II, atrašanas vieta nav zināma)

Nameja gredzena leģenda sākās, kad Aleksandrs (īstajā vārdā Jēkabs) Grīns (1895 – 1941) jau kopš 1928. gada presē sāka publicēt fragmentus[1], bet 1931. gadā grāmatas formātā izdeva laikmeta garam atbilstošu romānu – „Nameja gredzens” – intriģējošu un iedvesmojošu latviešu senākās vēstures interpretāciju, rosinot domāt, ka atmiņas par zemgaļu vadoni Nameju un viņa mantojumu varēja saglabāties vēl 17. gs. Jaundibinātajā valstī šis stāsts tika uzņemts ar lielu atsaucību, vēl lielākus panākumus un politiskas simpātijas gūstot pēc 1934. gada 15. maija.

Lielā mērā pateicoties Grīnam, dažādos vēstures avotos minētais zemgaļu vadonis Namejs autoritārajā Latvijā kļuva par teju mitoloģisku tēlu. Grīns aktīvi līdzdarbojās un kļuva par vienu no jaunās ideoloģijas propagandētājiem. Namejam Grīns piedēvē mesiānisku, transcendentālu spēku.[2] Šis iedomātais mīts bija ļoti nozīmīgs latviešu pašapziņas celšanai. Sabiedrību tas uzrunāja. Jau 1935. gadā Dailes teātrī tika uzvesta Voldemāra Zonberga (1905 – 1973) drāma pēc A. Grīna romāna „Nameja gredzens”[3], gūstot ļoti pozitīvas atsauksmes. Patriotiskais patoss, ko veicināja leģenda par Nameju, ļāva izjust lepnumu par saviem senčiem, apzināties, ka ne vienmēr esam padevušies liktenim, bet varējuši arī ņemt rokā ieročus un cīnīties par savām tiesībām. Kā secinājusi Agita Misāne, „Nameja gredzens” nebija parasta vēsturiska luga, kādas Latvijas teātri iestudēja pietiekami bieži, tajā bija kas vairāk. Izrādes panākumi bija iespaidīgi, izrāžu kopskaitam sasniedzot lielāko visā Latvijas Republikas vēsturē.[4] Pat kritiķi bija labvēlīgi noskaņoti, rakstot, ka no vēsturiskā viedokļa Grīna radītajā stāstā nav nekā pārspīlēta, neticama.[5] Tolaik prominentie akadēmiskie vēsturnieki arī izteica savu atzinību.[6]

7.att. V. Zonberga drāma pēc A. Grīna romāna Nameja gredzens Dailes teātrī 1935. g. (pēc Augusts, G. Jānis Muncis un latviešu masu propagandas teātris. Jaunā Gaita, Nr. 96, 1973. Pieejams: http://zagarins.net/jg/jg96/JG96_Augusts-par-Munci.htm [aplūkots 17.01.2018.])

Grīna iedomātais gredzens gan bija pilnīgi citādāks (sudraba kalums – pīnē savijies zalkšu pāris ar rubīnu acīm un zelta rudzu vainagiem galvā), tomēr acīmredzot sabiedrību uzrunāja pati ideja, un arheoloģisko izrakumu atradumi lieti noderēja juvelieriem, lai radītu kaut ko pseidoautentisku. Jau 30. gadu otrajā pusē sabiedrības dāmas un vēstnieku kundzes greznojušās ar arheoloģisko rotu rekonstrukcijām un interpretācijām.[1] Visticamāk, ka arī gredzens ar vītu priekšpusi par Nameja gredzenu kļuva jau pirms kara.

Kas attiecas uz vēsturisko patiesību, pēc arheologa Jura Tālivalža Urtāna domām, Nameja dzīves laikā šādi gredzeni vairs netika nēsāti, jo to izplatība Latvijas teritorijā datējama ar 12. gs. – 13. gs. sākumu, kamēr avoti liecina, ka Namejs bijis zemgaļu vadonis 13. gs. 70. gadu beigās un 80. gadu sākumā.[2] Protams, ka nevar izslēgt priekšmetu iespējamu lietojumu arī vēlāk, to pārmantojot vai ilgāk saglabājot tradīciju, kas citviet vairs nav aktuāla. Tomēr t.s. Nameja gredzens noteikti nav izplatītākais zemgaļu gredzenu tips (daudz biežāk sastopami spirālgredzeni). Visvairāk šādi gredzeni atrasti latgaļu apdzīvotajās teritorijās, Daugavas krastu pilskalnos, bet arī tajos Nameja gredzens ir visai rets atradums, ko visticamāk noteicis fakts, ka tā izgatavošana ir sarežģīta un laikietilpīga.[3]

Lai kā negribētos to atzīt, visas leģendas, ko Nameja gredzenu kalēji, grāmatu un filmu veidotāji piedēvē Namejam un konkrētajam gredzenam, objektīvi raugoties, ir fiktīvas un radušās vien pēdējos divos gadsimtos. Neraugoties uz vēsturisko neprecizitāti, gredzenam ar vītu priekšpusi mūsdienās ir gluži cita nozīme. Mēs nekad neuzzināsim, kāda tieši simboliskā vērtība šim gredzenam bija 12. un 13. gadsimtā, toties mūsdienās tas simbolizē piederību latviešu tautai. Visticamāk, ka nekad savas pastāvēšanas vēsturē gredzens ar šādu vijumu nav bijis tik populārs un tik masveidīgi reproducēts, kā 20. un 21. gs. Tā latviešu tautas daļa, kas Otrā pasaules kara laikā devās trimdā, līdzi ņēma atmiņas par Grīna radīto leģendu, kur tai radās arī jaunas variācijas. Latviešiem nonākot svešumā, Nameja gredzenam radās un nostiprinājās ļoti spēcīga atpazīšanas un vienotības simbola nozīme, kam nebija nekāda sakara ar arheoloģiskiem objektiem vai 13. gadsimtu. Nameja gredzens mūsdienās drīzāk ir simbols latviešu 20. gs. cīņām. Līdz pat 80. gadiem veikalos Nameja gredzenus nevarēja nopirkt, bet daudzi pasūtīja tos privāti. Padomju Latvijā gredzens kalpoja kā nacionāli noskaņota latvieša pazīme.[4] Savu artavu Nameja gredzena mitoloģizēšanā ielikusi arī Māra Zālīte ar savu rokoperu „Indriķa hronika” (1999), ko, acīmredzot, izmantojuši arī jaunākā „Nameja gredzena” autori, liekot mirstošajam Viesturam nodot varas gredzenu jaunā Nameja rokās.

8.att. Skats no skatītāju laukuma uz A.Grīna 13.gs. vīzijas „Zemgales atmoda” uzveduma J. Munča režijā, ar J.Mediņa un J.Vītoliņa mūziku, dekorācijām - lietuvieša kunigaiša pili, Nameja troni un Tērvetes pili 3. Pļaujas svētkos, 1937.g. (JVMM 30955/348)

Nereti dzirdami viedokļi, ka Nameja gredzenu drīkst nēsāt tikai vīrieši, jo tas esot karotāju gredzens, tam esot jābūt no sudraba, jo sudrabs esot latviešu tradicionāli lietotais metāls utt. Pēc būtības šādām diskusijām nav lielas jēgas, jo arheoloģija viennozīmīgas atbildes šeit nesniedz. To, vai priekšmetu lietoja sieviete vai vīrietis, var pateikt tikai tad, ja atradums nācis no precīzi identificēta apbedījuma, un pat šādā gadījumā nav iespējams 100 % droši apgalvot, ka mirušajam līdzi dotais priekšmets piederējis šai personai arī dzīves laikā. Ļoti bieži apbedījumi ir postīti, senlietas var tikt atrastas dzīvesvietās vai arī savrup. Līdzšinējie pētījumi gan liecina, ka vīriešiem un sievietēm sastopami vieni un tie paši gredzenu veidi. Turklāt arheoloģija ļauj pateikt, ka gredzenus vienlīdz daudz nēsāja gan sievietes, gan vīrieši, gan arī bērni. Tikai retajā kapā dzelzs laikmeta apbedījumos nav neviena gredzena.

Kas attiecas uz metāla lietojumu, visbiežāk Latvijas arheoloģiskajā materiālā sastopam bronzas rotas (visos Eiropas ziemeļos visvairāk darināti tieši bronzas gredzeni). Lai gan atrodami arī sudraba un zelta priekšmeti, tos nevar uzskatīt par tradicionāli bieži lietotiem materiāliem. Nameja tipa gredzeni visbiežāk ir darināti no bronzas un ar pamīšus ejošiem galiem (nevis sudraba un slēgti, kā tas ierasts mūsdienās). Protams, jāatceras, ka metāls senāk bija ļoti vērtīgs, un mūsdienās atrodamie priekšmeti var neatspoguļot agrāko realitāti. Rotas tikušas pārkausētas, kaltas no jauna un atkal pārkausētas. Tādējādi arī mūsdienās apritē esošais sudrabs var saturēt kādu daļu no seno zemgaļu lietotā.

Kultūrvēsturiskās arheoloģijas tradīcijā ir ierasts artefaktus saistīt ar etniskām grupām, tomēr šādi pieņēmumi īsti neiztur kritiku, ņemot vērā, ka priekšmeti, amatnieki vai amatniecības prasmes var ceļot un savstarpēji mijiedarboties visdažādākajos ceļos. Valoda un etniskā piederība nav arheoloģiski konstatējami lielumi. Tas, ko varam pateikt droši, ka oriģinālajiem – arheoloģiskajos izrakumos atrastajiem gredzeniem – nav nekāda sakara ar zemgaļu, vēl jo mazāk – ar visu latviešu – identitāti un mūsdienās iedomāto Nameja gredzena nozīmi, leģendām un interpretācijām. 

Šobrīd ar nosaukumu „Nameja gredzens” var iegādāties dažādus gredzenus. Daudz redzamas juvelieru radītas variācijas par tēmu, kādas nekad nav eksistējušas. Zināma nevienprātība ieviesusies arī zinātniskajā literatūrā.[1] Dažkārt par Nameja gredzeniem dēvē visus gredzenus ar paresninātu – vītu, imitēti vītu, tordētu vai pītu priekšpusi. Skaidrības labad tomēr būtu jāievēro zināma konsekvence, jo, lai gan nezinātājam visi šie priekšmeti ārēji var šķist līdzīgi, visu nosaka izgatavošanas tehnoloģija, ieguldītā darba sarežģītība un katra šāda priekšmeta atsevišķais stāsts gan par meistara prasmēm, gan tradīcijām un simbolisko nozīmi. Ja kaut kas izskatās latvisks vai tradicionāls, tas vēl nebūt nenozīmē, ka tas patiešām tāds ir. Jāpiekrīt arheologam Jurim Tālivaldim Urtānam, kurš rakstījis, ka jebkādu rotu vai citu priekšmetu saistīt ar Nameju nav nekāda vēsturiska pamata, tomēr arī atteikties no „Nameja gredzena” nosaukuma nebūtu vēlams, ņemot vērā jau dziļi iesakņoto tradīciju.[2] Lai gan leģendas un mīti ir nepieciešami iztēles veicināšanai, ir vērts atcerēties, ka mūsu vēsture mēdz būt interesantāka par visiem izdomājumiem, un Nameja gredzenu īpašu padara tieši tā jaunāko laiku pielietojums. 

9.att. Liberts, L. Nameise Rex Semigallorum (pēc Senatne un Māksla, Nr. I, 1936.).

Avoti un vēres

1 Skatīt, piemēram:
Zikmanis, K. R. Ring of Latvia. Pieejams: http://krz.ltn.lv [aplūkots 17.01.2018.]. Kartunova, L. Nameja gredzena noslēpums. Veselība, 2002. Pieejams: http://www.urboekologija.lv/urbo_lv_a3-4.html [aplūkots 17.01.2018.].
Nameja gredzens ar rupju pinumu. Pieejams: http://www.balturotas.lv/lv/rotu-kolekcijas__/namejs/nameja-gredzensar-r... [aplūkots 17.01.2018.].
2 Urtāns, J. Nameja gredzens. Liesma, Nr.7, 1989. 6.-7.lpp.
3 Grīns, A. Nameja gredzens. Latvijas Kareivis, Nr.101, 1928. 5.lpp.
4 Ķēniņš Namejs gājis Golgatas ceļu. Rīts, Nr.57, 1935. 4.lpp.
5 Zonbergs, A. Nameja gredzens: Voldemāra Zonberga drāma 3 cēlienos 18 ainās pēc Aleksandra Grīna romāna. Rīga, 1935.
6 Misāne, A. Reliģija un latviešu nacionālisms ideju vēsturē Latvijā. (Promocijas darbs). Rīga, 2016. 138.-148.lpp.
7 Pantalone (Fridrihs Dombrovskis-Dumbrājs) Nameja gredzens – tilts no pagātnes uz tagadni. Rīts, Nr.58, 1935. 4.lpp.
8 Ko vēsturnieki saka par „Nameja gredzenu”. Rīts, Nr.53, 1935. 4.lpp.
9 Misāne, A. Reliģija un latviešu nacionālisms ideju vēsturē Latvijā. (Promocijas darbs). Rīga, 2016. 144.-145.lpp.
10 Urtāns, J. Nameja gredzens. Liesma, Nr.7, 1989. 6.-7.lpp.
11 Turpat.
12 Misāne, A. Reliģija un latviešu nacionālisms ideju vēsturē Latvijā. (Promocijas darbs). Rīga, 2016. 138.-148.lpp.
13 Graudonis, J. Arheoloģiskie pieminekļi Rīgas rajonā. Rīga, 1996. 27.lpp. Lamsters, V. Ievads latviešu stila vēsturē. Amerikas Latviešu Apvienības Kultūras birojs, 1981. LIV tabula. Radiņš, A. Arheoloģisks ceļvedis latviešu un Latvijas vēsturē. Rīga, 2012. 181.lpp., Nr.375.
14 Urtāns, J. Nameja gredzens. Liesma, Nr.7, 1989. 6.-7.lpp.

Iezīmes

Tematiskie rādītāji: 
Arheoloģija
Personas
Literatūra: 
Populārzinātniskie raksti un publicistika

Reklāma