Dagnija Svarāne. Rīgā, Mārstaļu un Peitavas ielā atrastās 13.–16. gadsimta koka senlietas un celtniecības liecības

[Raksta fragmenti, kas attiecas uz senākās Rīgas laivas atradumu.]

20. gs. 80. gados, kad Vecrīgā izvērtās arhitektūras pieminekļu restaurācija unceltniecība Polijas speciālistu vadībā, Rīgas arheoloģisko pieminekļu sargi savāca apjomīgu viduslaiku koka izstrādājumu klāstu. Šajā rakstā apkopotas ziņas par 1986. un 1987. gadā atrastajām koka senlietām un celtniecības liecībām no pētījumu objekta divos blakus esošos gruntsgabalos – Mārstaļu ielā 12/14 un Peitavas ielā 4 (3. grupa, 109. grunts).

(...)
 
Arheoloģiskās uzraudzības laikā zemes darbi norisa nelielajā pagalmiņā starpMārstaļu ielas 12/14 ēkām 31,2 kvadrātmetru platībā un līdzās esošajā pagrabtelpā Peitavas ielā 4, kur izsmēla kultūrslāni 40 kvadrātmetru lielā laukumā. Grunts līmenis tika norakts arī zem kāpņu telpas un īpaši sarežģītos apstākļos – šauros, bet dziļos atsegumos (šurfos) zem ēku sienām, nostiprinot to pamatus (44 kvadrātmetru platībā).

(...)

Koka senlietas

Arheoloģiskās uzraudzības laikā objektā ieguva vairāk nekā 600 atradumu, bet no tiem šajā rakstā tiks analizēti tikai nozīmīgākie koka priekšmeti.

Ūdenstransporta līdzekļi un zvejas rīki

Kā vērtīgākais atradums atzīmējama vienkoča laivas priekš- vai pakaļgals.

To atrada 5,4 m dziļumā pagalmiņa A stūrī, daļēji zem esošās ēkas sienas. Laiva kultūrslānī atradās apvērsta otrādi, tāpēc strādnieki sākotnēji nenovērtēja tās nozīmību un apjomīgo “baļķi” vienkārši pārcirta uz pusēm.

Otrs laivas gals tika daļēji apliets ar betonu un palika būvbedres profilā, zem sienas, kas atdalīja pētīto objektu un blakus esošo sinagogas teritoriju. Cik garš tas bijis, nav zināms. Jāpiezīmē, ka vēlākos gados, veicot atrakumu no sienas pretējās puses, laivas otru galu neizdevās atrast. Laiva izdobta no diametrā vismaz 54 cm resna priedes stumbra. Biezā kultūrslāņa svars to bija nedaudz sapresējis. Apakša tai notēsta plakana, sānumalām atstāta apaļā koka virsma. Sienu biezums 3–5 cm. Laivas priekšgals notēsts smails, ar nelielu pacēlumu uz augšu. Laiva ir samērā sekla, ar visai plānu augšmalu un pēc formas atgādina mūsdienu smailīti. Atcirstais laivas garums bija 2,1 metrs. Domājams, vismaz tikpat gara tās korpusa daļa palika zemē. Tātad laivas kopējais garums bijis ap 5 metriem.

Ne solu vietas laivas iekšpusē, ne arī ārpusē atbalsta dēļi – t.s. laidas jeb spārni, kas laivu padarīja stabilāku, netika konstatēti. Domājams, tā pārsvarā tikusi izmantota zvejniecībai un ūdensputnu medībām. Tā kā laiva varēja attīstīt ievērojamu ātrumu, nav ignorējama šādu laivu nozīme militārās darbībās un sadzīvē. Indriķa hronikā ir piezīmes, ka zvejnieki bieži vien pirmie pamanīja uzbrucējus un ziņoja par tiem Rīgas aizstāvjiem, bet 1206. gada 4. jūnijā bīskapam Albertam uz Rīgu tieši laivā atveda sakautā lībiešu virsaiša Ako galvu.

Vienkoča laivas, parasti gatavotas no apses, bet reizēm izdobtas no liepaskoka, Latvijā un Lietuvā izmantoja vēl nesenā pagātnē. To izgatavošanu detalizēti aprakstījis etnogrāfs A. Bīlenšteins.

Laivu ar ārpusē piestiprinātiem spārniem stabilitātei ir zīmējis novadpētnieks J. K. Broce.

Vienkoces darināja pavasarī, kad koks sīkstāks, ar cirvja un kapļa palīdzību. Vispirms bija jāsameklē piemērots bezzarains apses stumbrs. To nomizoja, ar cirvi no ārpuses nogludināja, piešķīra vajadzīgo formu un abus galus apcirta smailus. Pēc apdares no ārpuses varēja sākt laivu izdobt. Lai laivas malas neizdobtu pārāk plānas, no ārpuses stumbra šķērsvirzienā izurba nelielas caurumiņu joslas, kurās iesita tumšāka koka tapiņas 2,5–3,5 cm garumā, atkarībā no tā, cik biezām jābūt sienām. Laivu doba no iekšpuses un, atduroties pret tapiņām, dobšanu tai vietā tūlīt pārtrauca. Ja bija paredzēts laivas malas izliekt uz āru, etnogrāfiskajām laivām veica īpašu papildapstrādi ar koka karsēšanu un liekšanu.

(...)

Koka atradumu datējums

Šajā objektā iegūtie atradumi datēti, kompleksi analizējot gan vienā dziļumā atrastās senlietu grupas pēc slāņu stratigrāfijas, gan atsevišķus priekšmetus pēc paralēlēm citās izrakumu vietās. Senlietu vecuma noteikšanā īpaša nozīme bijalabi datējamu ādas apavu un keramikas atradumiem.
 
Pētītajā objektā tūlīt zem būvgružu slāņa 1,7–2 m dziļumā zem mūsdienuielas līmeņa atrastas ar 16. gs. datējamas senlietas, piemēram, ādas apavu virsas. Nedaudz dziļāk – 2,6–2,9 m dziļumā tika konstatēts arī pirmais celtniecības horizonts. Otrais celtniecības horizonts atsedzās 2,7–3,2 m dziļumā, un tas datējams ar 15.–16. gadsimtu. Trešais celtniecības horizonts, kura koka konstrukciju paliekas atraka 2,9–3,4 m dziļumā, stratigrāfiski attiecas uz 14.–15. gadsimtu. Ceturtā un piektā celtniecības horizonta dziļums 3,6–4,6 m zem mūsdienu ielas līmeņa atbilst atsegtajam apakšējam kultūrslāņa horizontam, kas atradās tieši virs pamatzemes un datējams ar 13. gadsimtu. Šī stratigrāfija izmantota arī apskatīto senlietu datēšanai.

(...)

Atsauces un piezīmes

Polijas restaurācija firmas PKZ Ļubļinas nodaļa 20. gs. 80. gadu beigās Rīgā, Mārstaļu ielā 12/14 un Peitavas ielā 4, veica liela apjoma celtniecību. 1986. un 1987. gadā arheoloģisko uzraudzību sevišķi sarežģītos apstākļos veica toreizējā Rīgas kultūras pieminekļu aizsardzības inspektore – šī raksta autore sadarbībā ar Vēstures institūta Rīgas arheoloģisko ekspedīciju. 1987. gadā vienu mēnesi autores atvaļinājuma laikā uzraudzība notika Vēstures institūta līdzstrādnieces SilvijasTilko vadībā. Darba līgums ar Polijas firmu tika noslēgts Maskavā, un arheoloģiskā izpēte tajā paredzēta netika. Bez Vēstures institūta atbalsta arheoloģiskai uzraudzībai izpētes un fiksācijas zinātniskais līmenis būtu bijis ievērojami zemāks. Arheologu darba apstākļi objektā bija smagi. Poļu celtnieki arheologu klātbūtni uztvēra kā traucējumu. Zemes darbu gaitu ietekmēt bija neiespējami, to noteica strādnieku un tehnikas noslogotība, kā arī detaļprojekta izstrādāšana darba procesā. Detaļprojekta trūkums liedza jebkādu iespēju arheologu darbu plānošanai. Tika strādāts ļoti intensīvi divās maiņās, ieskaitot sestdienas. Īpašas problēmas sagādāja darbs vakaros un sestdienās, kad bija jāiztiek bez pārējiem ekspedīcijas darbiniekiem – viena vai atsevišķos gadījumos – diviem cilvēkiem. Diemžēl Rīgas Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija nenodrošināja fotofiksāciju. Sarežģījumus radīja poļu strādnieku neizpratne par viduslaiku atradumu nozīmību un konstrukciju fiksācijas nepieciešamību, kā rezultātā noraktais kultūrslānis bieži netika sasmalcināts un atsevišķi nefiksēti būvkoki izsviesti gruvešos vai aplieti ar cementu.

Raksts publicēts:

Dagnija Svarāne. Rīgā, Mārstaļu un Peitavas ielā atrastās 13.–16. gadsimta koka senlietas un celtniecības liecības. // Senā Rīga : pētījumi pilsētas arheoloģijā un vēsturē, 7. Rīga : Latvijas vēstures institūta apgāds, 2012. 228.-248.lpp.

Pieejams tīmeklī: academia.edu