Dzenis, Agris. Johans Georgs Veigands – pirmais zinātnieks no Kuldīgas

18. gadsimta pirmajā pusē Kuldīgā dzīvojušā ārsta Johana Georga Veiganda vārds mūsdienās ir pazīstams tikai retajam. Labākajā gadījumā viņš ir zināms kā Kuldīgas pilsētas senākā attēla autors, tomēr viņa paveiktais ļauj viņu atzīt par pirmo Kurzemes dabaszinātnieku, etnogrāfu un novadpētnieku. Pateicoties viņa publikācijām, ir saglabājušās ziņas par tālaika dabas apstākļiem Kuldīgā, kurzemnieku ticējumiem, gada ritumu, ēdieniem un dzērieniem.       

Publikācijas un pazudušie sējumi 

J. G. Veigands dzimis 1680. gada 6. februārī Bauskā, ārsta ģimenē, kas 1681. gadā pārcēlās uz Kuldīgu. Tādēļ var uzskatīt, ka Veigands ir gandrīz dzimis kuldīdznieks. Ja neskaita studiju laiku, visu savu mūžu viņš nodzīvoja Kuldīgā, tādēļ viņam bija labi zināmi gan vietējie dabas apstākļi, gan iedzīvotāji un vēsture. J. G. Veigands bija precējies ar Magdalēni Grollu no Alsungas. 
1699. gadā viņš uzsāka medicīnas studijas  Kēnigsbergas universitātē, pēc tam tās turpināja Rostokā, bet medicīnas doktora grādu ieguva 1707. gadā Leidenes universitātē. Divus gadus viņš strādāja par ārstu Liepājā, tad 1711. gadā pārcēlās uz Kuldīgu, kur darbojās līdz savai nāvei 1740. gada 20. martā.

J. G. Veiganda intereses un prasmes, līdzīgi vairumam tālaika mācīto vīru, bija apbrīnojami daudzveidīgas. Viņa laikabiedrs, krievu zinātnieks Mihails Lomonosovs bija gan fiziķis un ķīmiķis, gan anatoms un vēsturnieks, mākslinieks un dzejnieks. Ļoti līdzīgs bija arī J. G. Veiganda interešu loks, tomēr visražīgākais veikums attiecināms uz novadpētniecības jomu. Diemžēl no viņa savāktajiem Kurzemes vēstures rokrakstu un dokumentu trīspadsmit sējumiem ir saglabājies tikai viens, kur kopā ar Kurzemes hercogu ģenealoģijas materiāliem ievietoti viņa Kuldīgas pils un pilsētas, kā arī Ventas rumbas tača zīmējumi. Pārējos sējumus pēc J. G. Veiganda nāves nopirka Kurzemes hercogistes galma tiesas advokāts Šneiders un aizveda tos sev līdzi uz Hamburgu. Kad Šneiders nomira, Jelgavas mācītie vīri sējumus gribēja iegādāties, taču neviens vairs nezināja, kur tie palikuši. Jāpiebilst, ka līdzīgs liktenis piemeklēja arī cita Kurzemes novadpētnieka, J. G. Veiganda laikabiedra, Mežmuižas draudzes mācītāja Samuela Rāneja krājumu, kurš visu mūžu bija vācis Kurzemes vēstures materiālus. Pēc viņa nāves daudzie materiālu sējumi gan nonāca drošās rokās, bet vēlāk gāja bojā ugunsgrēkā. Krājumu bēdīgie likteņi rosināja Kurzemes vēstures mīļotājus nodrukāt savāktos materiālus, tādējādi tos padarot pieejamus plašākam interesentu lokam un saglabājot nākamajām paaudzēm.

J. G. Veigands ir ievērojams ne tikai ar plašu zinātnisko interešu loku un aktīvu darbību, bet arī centieniem publicēt savāktos materiālus, savus novērojumus un secinājumus. Pateicoties tieši publikācijām, daļa no zudušā krājuma ir nonākusi līdz mūsdienām. J. G. Veigands materiālus regulāri sūtīja vienam no tālaika vāciski lasošo izglītoto ļaužu vidū populārākajiem izdevumiem - ”Dabas un medicīnas, kā arī mākslas un literatūras stāstu krājums”, kas 1717. – 1726.g. iznāca Breslavā. Tā sastādītājs un izdevējs bija Johans Kanolds - viens no ievērojamākajiem Eiropas dabaszinātniekiem un mediķiem, ķeizara Leopolda akadēmijas biedrs. J. G. Veiganda raksti minētajā izdevumā bija arī pirmā plašākā Kurzemes dabas un sociālo parādību popularizēšana ārzemēs. Pirms tam, 1685. gadā, tika izdots Kurzemē dzīvojušā ārsta Rozīna Lentīlija Kurzemes dabas, iedzīvotāju un saimniecības apraksts ”Šis tas ievērības cienīgs par Kurzemi”, kuru J. G. Veigands savos rakstos centās labot un papildināt.  

J. G. Veiganda rakstos ir sniegtas ziņas par dabas parādībām un ikdienas dzīvi, kas nav fiksētas dokumentos. Rakstu tēmas atklāj viņa interešu daudzveidību. Uz mehānikas un ķīmijas jomu attiecināmas ziņas par ceļojuma katlu, kurā iespējams vārīt bez malkas un oglēm, par jaunu ūdensdzirnavu tipu, par jaunu jūdžu mērīšanas mašīnu un stipru etiķi, ar kuru var izkodināt attēlus stiklā. 

Novērojumus un secinājumus medicīnas jomā Kuldīgas ārsts fiksējis rakstos par asiņainu urīnu, kas iziet ar sāpēm, dedzināšanu un miesas gabaliņiem, par plaušu izspiešanos caur muti, kā arī par hermafrodītismu. Tālaika zinātnei bija raksturīga pastiprināta interese par slimībām, patoloģijām un anomālijām. Arī J. G. Veigands rakstīja par lopu sērgām Kurzemē 1722. un 1723.g., par Kurzemes jāņogām, kas aug kā vīnogas, par aitām, kas apēd savus jērus, vistu sērgu, četrkājainu zosi, diviem pāriem monstrozi saaugušu riekstu, kā arī par cilvēku, kam nokaltusi roka pēc tam, kad viņš sitis savus vecākus.

Vairākos darbos aprakstīti Kurzemes dabas fenomeni: Ventas rumba un zivju ķeršana gaisā, Kurzemes bērzi un bērzu vistiņu - irbju ķeršana, atrasts milža ribu pāris ar pārakmeņojušos miesu pie tām. Svešzemju ģeogrāfiju skar ziņas par Grenlandi, kas iegūtas, iespējams, no Kuldīgā dzīvojoša jūrasbraucēja.

Vairāki no J. G. Veiganda darbiem uzskatāmi par pirmajiem Kurzemes zooloģijas rakstiem. Vienā no tām, izmantojot gan savus novērojumus, gan ziņas, kas ievāktas no kāda slavena Kurzemes aļņu mednieka, sniegts aļņa anatomiskais apraksts, ziņas par tā dzīvesveidu, medībām, gaļas pagatavošanu un ādas izmantošanu. J. G. Veigands pats veicis sekciju Kuldīgas apkārtnē noķertam sikspārnim un Kurzemei neierastam dzīvniekam – dzeloņcūkai, sastādot izpētīto dzīvnieku anatomisko aprakstu.  

Kādi laikapstākļi Kuldīgā bija 17.gs. beigās?

J. Kanolda izdotā krājuma ”Dabas un mākslas stāstu kuriozi un vērtīgas piezīmes” 3. sējumā, kas izdots 1728. gadā Budisinā, publicēta Kuldīgas laikapstākļu un dabas vēsture 1680. – 1690. gadā, ko J. G. Veigands apkopojis pēc mirušā Kuldīgas audēja Paula Federbauma atstātajām piezīmēm. Tas ir viens no pirmajiem darbiem, kura fiksēti Kurzemes dabas parādību novērojumi ilgākā laika posmā.   

Detalizetās piezīmes liecina par audēja novērotāja spējām, kā arī nestabilitātes sajūtu, ko radīja biežie kari Eiropā, bet pastiprināja dabas apstākļu nepastāvība un dīvainu debess ķermeņu parādīšanās.

Kuldīgā tika novēroti vairāki neparasti debess ķermeņi. 

1680.g. 17. decembrī trijos pēcpusdienā rietumos redzēta varavīksne, bet tanī pašā dienā daudzi ļaudis redzējuši ”lidojošo pūķi” – ugunīgu lodi ar asti, kas no austrumiem pārlidojusi pilsētu rietumu virzienā.

1681.g. 1. janvārī pie debesīm parādījusies komēta, kas pēdējoreiz novērota 4. janvārī. Naktī uz 1688.g. 10. novembri pulksten vienos naktī redzēts meteorīts, kas pārlidojis debesīm no austrumiem. 

1682.g. 1. jūnija rītausmā pie debesīm novērots savāds debesu ķermenis, kas līdzinājies bālai zvaigznei ar garu asti. Aste vēlāk sadalījusies septiņos zaros, turklāt debesīs redzētas arī divas turku galvas, divi dažādi kroņi un pusmēneši.

Reizēm nācās piedzīvot parādības, kurām izskaidrojumu nespēj rast arī mūsdienu zinātne. 1683.g. bijusi ”sevišķa krusa”, kas pārtapusi par tārpiem ar divām rīklēm. Tie aprijuši visu, kas bija izaudzis pilsētnieku dārzos. Tanī pašā mēnesī no debesīm nokritusi ledus plāksne galda lielumā, kas pie Veckuldīgas līdz pusei ietriekusies zemē. 1684.g. Raudas muižā netālu no Tukuma no debesīm esot nokritis melns papīrs.

Kuldīdznieki saņēma ziņas arī par dabas parādībām svešās zemēs. Tā 1682.g. 25. jūlijā no Amsterdamas atrakstīts, ka vulkāns Etna izvirdis lielu daudzumu ūdens, kas izpostījis daudzus ciemus.

Aprakstītā desmitgade izcēlās ar laikapstākļu galējībām. Tā 1683.g. septembrī uzziedējušas rozes, vijolītes,  ābeles un ķirši. No tā paša gada Ziemassvētkiem līdz nākamā gada 23. februārim bijis ārkārtīgi stiprs sals, kad ļaudis apsaldējuši locekļus, bet daži nosaluši līdz nāvei. Dažus kokus mežos lausks saspēris sīkās šķēpelēs. Ventspils un Liepājas ostas bija pilnībā aizsalušas. 2. februārī baznīcā sasala dievgalda vīns, kas pirms tam ticis turēts siltā telpā. 

1686.g. ziemā sals bieži mijies ar siltu un lietainu laiku. 1689.g. ziemā sals iestājās tikai 7. janvārī, pēc kam sasnidzis ļoti daudz sniega. Kad pavasarī jau bija sadīgusi zāle un aizmetušies koku pumpuri, no 19. marta līdz 7. aprīlim iestājās ļoti stiprs sals. To pavadīja siena trūkums, un lopiem nācās izbarot salmu jumtus.

Bez laikapstākļu neprātībām tika novērotas arī neparastas zivis Ventā.  1685.g. 11. augustā zvejnieki nozvejojuši ļoti daudz makreļu, kas agrāk Ventā nekad nebija manītas. Bet 1687.g. Ventā noķerta zobenzivs, kuras ķermeņa garums kopā ar zobenu bija 5 olektis (ap 2,5 m). 

Fiksētas arī sērgas. 1688.g. vasarā no nezināmas slimības nobeigušies 150 pilsētas lopi, bet 1690.g. augustā – oktobrī plosījušās bakas un dizentērija, kad katrās mājās bija vismaz viens slimnieks.

Rakstā atrodamas pirmās ziņas par arheoloģiju Kurzemē: 1684.g. 1. septembrī ganu puikas pie Priekules smiltīs atraduši podu ar 90 romiešu monētām. 

Kurzemes zemnieku laikazīmes

Krājuma ”Dabas un mākslas stāstu kuriozi un vērtīgas piezīmes” 4. sējumā, kas izdots 1729. gadā, publicēts J. G. Veiganda raksts ”Kurzemes zemnieku fizika”. Autors atzīst, ka Kurzemes zemnieki ir labi fiziķi, kas prot prognozēt nākotnes notikumus. Viņi ne tikai tic tam, ko par dabas apstākļu priekšvēstnešiem ir piedzīvojuši viņu senči, bet arī paši to pārbauda un papildina ar saviem novērojumiem. Agrāk zemniekiem bijuši ļoti gudri vīri – laika pazinēji, bet tie miruši Lielajā mērī, tādēļ tagad katrs cenšas laikapstākļus paredzēt saviem spēkiem, jo šīs zināšanas ir nepieciešamas zemnieku darbu veikšanai. Šīs zināšanas uzkrājot ne tikai vecākie, gudrākie un pieredzējušākie zemnieki, bet arī vācu tautības iedzīvotāji.

Pūķa jeb lidojošas ugunīgas lodes parādīšanās vēsta lielu sausumu. Zemnieki uzskata: ja pūķis kvēlo sarkans, tas nes naudu, ja bāls – graudus, apģērbu un citas mantas. 

Pērkons ticis turēts par pagānu elku, ko godājuši arī lietuvieši un prūši. Viņa ienaidnieks esot ļaunais dievs Jods. Zemnieki uzskata, ka negaisa laikā Pērkons vajā Jodu, tādēļ jāaizver visas durvis un vaļējie trauki jāapgāž uz mutes, lai Jodam nebūtu kur paslēpties. Pērkonu vēsta zušu izlīšana no upēm uz lauka, vistu pēršanās smiltīs, spalvu kārtošana, lēkāšana un dejošana. Ja ziemā sper pērkons, gaidāms liels vējš. Lai piens pērkona laikā nesaskābtu, to jāienes dziļā pagrabā. 

Vējš gaidāms, ja saule noriet koši sarkanos mākoņos, suņi  ķer savu asti, roņi bieži iznāk krastā, zosis un ērgļi lido uz austrumiem. Vējš jaungada naktī atnes smagas slimības., Vējš gaidāms no tās puses, kurā ir atvērts mēnessdārzs – mirdzums ap mēnesi. 

Lietu vēsta koši sarkana lēcoša saule, melni mākoņi uzlecošas saules staros, gari un asi stari lecošai vai rietošai saulei, labi redzams mēnessdārzs, slikti degoši gaismekļi, mitra sāls un migla, kas ceļas uz augšu. Ja no rīta lietus sākas, pūšot austrumu vējam, tas līs visu dienu.  

Ja saule Sveču dienā (2. februāris) spīd spoži, pēc tam sasnigs vēl vairāk sniega, nekā ir sasnidzis pirms Sveču dienas. Ziemā visaukstākās ir jauna mēness laika naktis. Liels un skaidrs mēnessdārzs ziemas naktīs vēsta salu. 

Auglīgs gads gaidāms, ja meža putni atstāj biezokņus un uzturas uz laukiem vai ciemos, ja augļu koki mēreni nes augļus, ja ūdeņos nav pārāk daudz zivju, ja Urbāna dienā (25. maijs) ir jauks laiks, bet Vita dienā (15. jūnijs) līst. Ja Pāvila atgriešanas diena (21. janvāris) ir skaidra, tas nozīmē labu nākamo gadu, ja vējaina – būs karš, ja miglaina – nobeigsies lopi, ja lietaina vai sniegota – dārdzību. Ja pavasara pirmā puse ir sausa, otra būs slapja, un otrādi. Jaukam rudenim seko vējaina ziema. Silts rudens vēsta bagātu labības ražu. Pēc aukstas ziemas seko maigāka ziema, un otrādi.

Ja varavīksne ir sarkanīga, būs laba kviešu un augļu raža, ja dzeltenīga – laba rudzu raža, zilganzaļa – laba kaņepju, vaska un linu raža. Varavīksne no rīta vēsta jauku laiku, pusdienā – lietu, vakarā – jauku laiku un nelielu lietu.

Visi būvkoki jācērt janvārī un februārī, tāpat arī lietaskoki šķūņu, tiltu, ragavu, mucu un zārdu gatavošanai. Egles jācērt jaunā mēnesī, bet ozoli, liepas, bērzi un apses – sausās dienās vecā mēnesī. Skali un malka deg labāk, ja kokus cērt jaunā mēnesī. 

Bez laika zīmju aprakstiem autora uzmanību saistījušas arī maģiski rituālas darbības. Lieldienas rītā zirgupuiši visus zirgus veduši peldināt upē, lai tos nekostu dunduri un mušas. Ja bezdelīgas izlido govij pa vēdera apakšu, tā dod asiņainu pienu. Lai to novērstu, piens ir jāslauc caur misiņa gredzenu.  

Kurzemes zemnieku gads

Laika zīmju ievērošana, veicot zemkopja darbus, atklājas arī rakstā ”Īss ziņojums par Kuldīgas apkārtnes zemkopju darbiem visa gada garumā”. Tajā atklājas neizzudušā katoļu svētku, kas sakrita ar Saules gada marķierdienām, loma zemnieku gada kārtībā. Pieminētie ”vecie” un ”jaunie” svētki norāda uz notikušām laika skaitīšanas stilu maiņām.   

Janvāri dēvē par Svētku mēnesi, jo tanī iekrīt vecie Ziemassvētki, ko zemnieki sauc par Bluķu vakaru. Šinī vakarā viņi liek ugunī lielu bluķi un ļauj tam degt līdz nākamajam rītam. Pāri palikušo nodeguli glabā līdz pavasarim, kad to nomet vārtos, dzenot lopus pirmo reizi ganos. Ja kāds lops pret nodeguli paklūp, tā ir skaidra zīme, ka tas nobeigsies vai to saplosīs vilki. Bluķu vakarā neprecētās meitas iet kūtī ķert aitas; ja noķer aunu, tā ir zīme, ka nākamajā gadā apprecēsies. Nākamo gadu zemnieki pareģo arī pēc ūdenī ielieta vaska figūrām. 

Februāri sauc par Sveču mēnesi, jo senie pagāni šajā mēnesī dieviem Ditam un Saturnam upurējuši sveces par mirušo dvēselēm. Pēc tā, kā Sveču dienā deg sveces, zemnieki pareģo nākamā gada labumu. 

Martu sauc par Sērsnu mēnesi vai Baložu mēnesi. Šajā mēnesī brūvē alu ar apiņiem un garšvielām, sauktu marta alu. Uzglabāts labā pagrabā, tas nesaskābst visu vasaru. 

Aprīlis tiek saukts par Sulu mēnesi. Tā beigās sēj vasaras rudzus, bet auzas - jau pēc Jurģiem (23. aprīlis). Ja Jurģos kurkst vardes, sāk sēt arī miežus.   

Sējas laiks, kas ilgst septiņas nedēļas, sākas maijā – Sējas mēnesī. Vasaras kviešus sēj Urbāna dienā (25. maijs), griķus – Filipa un Jēkaba dienā (1. maijs), linus – no Debessbraukšanas (40. diena pēc Lieldienām) līdz Petronellas dienai (31. maijs), zirņus – Zaļajā ceturtdienā un Klusajā piektdienā. 

Jūnijs saukts Ziedu mēnesis, bet jūlijs – Siena jeb Liepu mēnesis. Ap vecajiem Jāņiem zāle vēl nav nobriedusi, tāpēc agrāk par to siens netiek pļauts. Siena vākšana notikusi līdz vecajiem Jēkabiem (25. jūlijs).  

Septembris ir Silu menesis, jo tad zied sila augi. Laikā no vecajiem Labrenčiem (10. augusts) jeb jaunās Egidija dienas līdz septembra vidum jeb jaunajiem Miķeļiem tiek sēti ziemas kvieši. 

Oktobris saukts Veļu jeb Zemliku mēnesis, vai arī Dieva dienas. Pagānu laikos kurzemnieki šajā mēnesī saukuši no kapiem un mielojuši senču dvēseles. Cienasts mirušajiem tika sarūpēts balti izberztā telpā uz balti klāta galda. Dvēseles tika aicinātas, saucot mirušos vārdā: ”Nākat un ēdat, Ansiņ, Jānīti, Ilziņ, Ģediņ, Kačiņ, neeitiet pār manu druvu, eitiet pār manu ežu, nedarat man skādu pie maniem lopiem, pie maniem bērniem!” Autors piezīmē, ka šīs paražas Kurzemē vairs netiek piekoptas, ja nu vienīgi dziļos mežos dzīvojošie to dara lielā slepenībā. Oktobrī visā Kurzemē zemnieki svin kāzas. Viņi var saderināties jau krietni agrāk, bet kāzu svinēšanu vienmēr noliek uz oktobri. Novembrī – Sala mēnesī, un decembrī – Vilku mēnesī zemkopju dzīve tāpat kā dabas norises pierimst, lai atsāktos nākamajā gadā. 

Johans Georgs Veigands par Kurzemes saldskābmaizi un magoņkūku

”Pie mums ir paradums cept saldskābo maizi, par ko doktora kungs Lentīlijs vēsta šādiem vārdiem: ”Bez parastās maizes no rudzu un kviešu miltiem vēl sastopama maize, ko sauc par saldskābu maizi, jo tā ēdājiem no sākuma liekas salda, tad skāba; tās pagatavošanas veids man nav zināms, tāpat kā to cepumu, ko cep no magoņu sēklām un sauc par magoņkūkām.” Tā kā viņam cepšanas veids nav bijis zināms, es to īsumā izklāstīšu. Ņem uzvārītu ūdeni pietiekamā daudzumā, ielej to abrā, iejauc bīdelētus rudzu miltus, cik daudz vēlas, un ļauj tam netraucēti pusstundu stāvēt siltā istabā, līdz tas kļūst pilnīgi salds un atdzisis, ko kursiski sauc Sallinat, kas nozīmē – saldināt, pēc kam tas tiek samīcīts kopā ar kādu skābo mīklu tā, kā jau parasti mīklu mēdz mīcīt, un ļauj tai visu nakti skābt jeb fermentēties. Nākamajā rītā mīkla tiek sajaukta un samīcīta ar sagrieztu ingveru, citrona mizām, sagrūstu kardamonu, ķimenēm un anīsa sēklām pēc gaumes, kā arī divām pilnām karotēm rauga, korteli [ceturtdaļa stopa = aptuveni 300 mililitri] rudzu degvīna un 4–5 mārciņām [1 mārciņa = aptuveni 409 grami] medus. Tad ļauj mīklai siltā istabā uzrūgt, veido lielus, ovāli iegarenus kukuļus (mūsu valodā šo veidošanu sauc par atsišanu), tad iešauj izkurinātā krāsnī, sakur pie krāsns mutes priekšuguni un cep gatavus.

Tā sauktās kuršu magoņkūkas gatavo šādā veidā: No kviešu miltiem un svaiga, tīra ūdens pagatavo labu mīklu, ar koka rulli izrullē to plānos plāceņos šķīvja lielumā, tad samaisa magoņu sēklas ar medu pietiekamā konsistencē, bagātīgā kvantitātē uzziež šo maisījumu plāceņiem, saloka tos uz pusēm, ar pirkstiem aploka tos visapkārt kā marcipānu, tad šauj maizes krāsnī un cep gatavus.”