Dzenis, Agris. Robežas un robežzīmes Livonijas laika avotos. Historia.lv (19.02.2022)

Livonijas laika (13.gs. – 1562.g.) dokumenti ir senākie rakstītie avoti, kuros minētas robežas un robežzīmes mūsdienu Latvijas teritorijā. Šī avotu pārskata mērķis ir sniegt ieskatu par valstisko un administratīvo veidojumu, pilsētu un privāto valdījumu zemju robežām, to iezīmēšanas veidiem, kā arī dabas un saimniecisko objektu pieminējumiem rakstos, minēt raksturīgāko robežzīmju, dabīgo robežu un saimniecisko objektu piemērus, to nosaukumus viduslejasvācu valodā. 

Rakstītie avoti pārsvarā ir lēņa grāmatas, bet arī robežstrīdu akti, pārvaldnieku sarakste, u.c. 

Visplašāk Vidzemes, Latgales un Dienvidigaunijas muižu avotu publikācijas pārstāvētas 1207. – 1500.g. dokumentu krājuma ”Livländische Güterurkunden” (atsaucēs – LGU) 1. sējumā, ko 1908.g. izdevuši Vidzemes bruņniecības sekretārs Hermanis Bruinings un Rīgas pilsētas bibliotēkas direktors Nikolajs Bušs, kā arī šī krājuma 2. sējumā, ko H. Bruinings 1923.g izdeva viens pats, un kur publicēti 1501. – 1546.g. dokumentu teksti. 

Visu Latvijas un Igaunijas teritoriju aptver apjomīgākajā viduslaiku dokumentāro avotu sērijā ”Liv-, Ehst- und Kurländisches Urkundenbuch” (atsaucēs – LUB), ko izdevuši vadošie 19.gs. – 20.gs. sāk. vācbaltiešu vēstures speciālisti. Sēriju sāka izdot Frīdrihs Georgs Bunge 1853.g. Viņš līdz 1873.g. izdeva sešus sējumus, tad darbu turpināja Hermanis Hildebrands (1881. – 1889.g. izdeva 7. – 9. sējumu), pēc viņa nāves – Filips Švarcs (1896. – 1905.g. izdeva 10. un 11. sējumu). Augusts Bulmerinks 1910.g. izdeva 12. sējumu, Leonīds Arbuzovs 1900. un 1914.g. izdeva otrās sērijas divus sējumus un sagatavoja arī trešo, kas pēc viņa nāves tomēr netika izdots. Sērijā publicētie dokumenti aptver laiku no 1093. līdz 1510.g. (Abu sēriju sējumi (izņemot 2018. un 2020.g. izdoto I sērijas 13. un 14. sējumu) digitālā veidā pieejami šeit: digitale-sammlungen.de)

Minētajos izdevumos publicēti avoti, kuru oriģināli glabājās dažādās krātuvēs – Vidzemes, Igaunijas un Kurzemes bruņniecību arhīvos, Rīgas un Rēveles pilsētu arhīvos, Prūsijas un Vatikāna arhīvos, senatnes pētītāju biedrību kolekcijās, kā arī daudzos privāto muižu arhīvos. 

Rietumlatvijas muižu vēstures 1230. – 1526.g. avotu tekstus 20.gs. 30.-tajos un 50.-tajos gados savāca vācbaltiešu vēsturnieks Alberts Bauers arhīvos Rīgā, Berlīnē, Stokholmā un Kopenhāgenā. Viņa manuskripti 2003.g. tika digitalizēti Herdera institūtā Marburgā un ir pieejami vietnē herder-institut.de. 

Rīgas arhibīskapija

Detalizētāki robežu apraksti sāk parādīties 13.gs. beigu avotos. Tā 1277.g. 13. jūlijā Rīgas arhibīskaps Johans piešķīra Kokneses pilsētai pļavas. Robežu aprakstā minēts kalns, Daugava, Pērse, Zigfrīda zeme, Johana fon Tīzenhauzena un Rotlofa tīrumi, pilsētas mūris, priestera zeme, lielceļš, tilts pār Pērsi, Atrad strauts.[1]

1357.g. 10. jūnijā Rīgas arhibīskaps Fromholds izlēņoja Johanam Aderkasam bijušo Jakoba Līves lēni – Kaikteveres muižu Umurgas draudzē. Robežu aprakstā minēti Burtnieku ceļš, Osolltetz, Apsetetz, Stirnetetz, Kackketetze, Kirkalltetz, Irbetetz Leydertetz strauti, Stropuppe, grāvji, Linnepurwe, Wannische ezers, Kaysterkalln un Tellemuggur kalni, Mellepurwe, Peschenpurwe, Lellepurwe, ozoli ar iecirstiem krustiem (mit krutz geteknet), bedres, kas piepildītas ar akmeņiem un oglēm (kuhle mit steenen unde kohlen gefuhlet), kā arī akmeņi ar iekaltiem krustiem, saukti krutzsteen.[2] 

1469.g. 25. septembrī Rīgas domkapituls izlēņoja zemi Hansam Marrenam pie Suntažu pils. Kā robežzīmes minētas: akmens ar iecirstu krustu un zizli, stabs ar krustu, koki ar krustiem, Ullepurwe pļava, Warnegade un Sytzischen strauts, Limbažu robeža.[3] 

Kurzemes bīskapija

1387.g. 17. oktobrī Lībekas domkungs Gotšalks Vārendorps izskatīja Rīgas domkapitula sūdzības par Kurzemes bīskapa kalpotāju un Vācu ordeņa Livonijas atzara brāļu iebrukumiem domkapitulam piederošajā Dundagas pilsnovadā. Citu noziegumu starpā minēta arī robežzīmju iznīcināšana, proti - Rīgas domkapitula apgabals bijis skaidri norobežots, un robežas bijušas iezīmētas ar  kokos iegrieztām lilijām, bet 1383.g. jūnijā apsūdzētie izjaukuši robežas, to zīmes izgriezuši un iznīcinājuši, paplašinājuši savas robežas septiņu jūdžu garumā un četru jūdžu platumā, un iegriezuši jaunas robežzīmes: krustu kā ordeņa zīmi, bīskapa zizli kā bīskapa zīmi, pūšamo ragu kā Ventspils komtura zīmi, un trīs spieķus kā Kuldīgas komtura zīmi.[4]

Kurzemes bīskapu un ordeņa teritoriju 14.-16.gs. robežaprakstos vairākkārt ir minēti svētie meži. Tā 1422. gada Kurzemes bīskapa un Rīgas domkapitula zemju robežu aprakstā rakstīts: “starp Tārgali un Koli ir liels akmens; no šī akmens robeža iet līdz svētajam mežam (hilgen busch), kur guļ liels akmens ar iekaltu liliju; no turienes gar akmeņu kaudzi taisni līdz jūrmalai, sauktai Krunkelan.”[5] No robežu aprakstā minētajiem objektiem un to secības izriet, ka svētais mežs atradies starp Tārgali tagadējā Ventspils novadā, un jūrmalu uz dienvidaustrumiem no Ventas grīvas. 

Vācu ordeņa Livonijas atzara teritorija 

Livonijas atzara teritorijai raksturīgs salīdzinoši plašāks lēņa dokumentu klāsts. Iespējams, tas izskaidrojams ar apstākli, ka ordeņa teritorijā lēņi bija mazāki, tādēļ arī to robežas bija iespējams aprakstīt detalizētāk. 

Aizkraukles komturija

1527.g. 7. decembrī mestrs Volters no Pletenbergas izlēņoja Reinholdam Kulem (Kule) zemi Aizkraukles pilsnovadā. Robežu aprakstā minētas Daugava, liepa ar iecirstu krustu, Ulenbecke strauts, tilts, ozols ar diviem iecirstiem krustiem, trīsstūra formas bedre, apse, liepa, krusti un bedres.[6]

Alūksnes komturija

1420.g. 24. augustā mestrs Zigfrīds Landers no Špānheimas izlēņoja Gerdam Hopem (Hoppe) zemesgabalu šādās robežās: sākt pie ezera, kas atrodas starp Alūksnes pili un Pugānu (Puggahn) ļaužu zemi pie augsta kalna – purvs – mazs ezers – Vošveines (Woszweinschen) ceļš, kur ir krusts - gar ceļu pils virzienā iet līdz dzirnavām – upīte – krustakmens – pils pļava. Turklāt viņam tika izlēņots gruntsgabals (hovestede), kas atrodas pie kapsētas starp diviem ceļiem pils priekšā. Par to viņam ar savu kara zirgu ir jādodas uz Krieviju, kad tas būs nepieciešams.[7]

1437.g. 17. oktobrī Livonijas ordeņa mestrs Hinrihs no Bokenvordes, saukts Šungels, izlēņoja Envoldam no Feldes (von dem Velde) zemesgabalu pie Kallenes (Kallen) ezera un Edericas (Ederitze) upītes, ar noteikumu, ka landmaršala ļaudis no Alūksnes (Mergenborch) pils brīvi var zvejot Kallenes ezerā. Turklāt viņam tika izlēņots zemesgabals pie Alūksnes pils gar ezeru šādās robežās: sākt no ceļa pie tilta, kas ved uz pili; gar ceļu iet līdz kurpnieka Nikolaja sētai (hoff); gar sētas žogu (thune) iet līdz kapsētai (kerckhoff); gar kapsētu iet līdz Tiles Hafena (Tyle Haven) sētai, kur ir žogs; no turienes līdz Enborstena (Enborsten) sētai; gar tās žogu iet līdz ezeram.[8]

Daugavpils komtureja

1519.g. 7. jūlijā mestrs Volters no Pletenbergas izlēņo Berntam Rebinderam (Rebynder) Krievu ciemu (Rusche dorpp) Rēzeknes pilstiesā (gericht), kas agrāk piederēja Rēzeknes amtam; 5 sētas un pļavu [Daugavpils apgabalā] aiz Daugavas, Srapenes (Strappen) kalnā, ko iepriekš apdzīvojis zvejnieks Preksens (Prexenn); turklāt lauku turpat kalnā, kas agrāk piederēja Dinaburgas amtam; kā arī brīvas zvejas ar vadu (wadenn) tiesības Lutkenes (Lutkene) un Viragenes (Viragenn) ezeros ar zemes gabalu, kas agrāk piederēja Daugavpils komturam.[9]

Gaujienas pilsnovads

1417.g. 15. jūnijā mestrs Zigfrīds Landers no Špānheimas izlēņoja Peteram no Dūrenas (van Duren) muižu pie Burtnieku ezera. Kā robežzīmes minētas: koka krusti, lieli akmeņi, Pyrstuppe upīte, lielceļš, ozola stabs, akmens krusti.[10] 

1454.g. 20. septembrī mestrs Johans no Mengedes izlēņoja Vilhelmam Frankam (Francken) divus arklus zemes Gaujienas pilsnovadā (borchsoking) tādās zīmēs un robežās, kādās tos agrāk valdījuši Sarge Meckow un Tilcke Mettze, kā arī brīvību un tiesības uzturēt ordenim agrāk piederējušo taci (were) Palsas (Palsse) upē.[11] 

1517. gada 14. jūlijā mestrs Volters no Pletenbergas izlēņoja Jirgenam Švarchofam muižu (Hof) pie Gaujienas pils, zemesgabalu, pļavu, kā arī telpu ar skursteni Gaujienas pilī virs vārtiem, pa kuriem jāj iekšā pilī (achter borch), kā arī tiesības brīvi cirst malku.[12] 

Rēzeknes fogteja

1464.g. 14. maijā mestrs Johans no Mengedes izlēņoja Jakobam Kokam (Kock) Tangenema zemi (Tangenem Land) ar piecām sētām Rēzeknes amtā (ampt) un Ludzas pilsnovadā (borchsokunge) šādās robežās: sākt pie ozola ar krustu uz Bērzgales robežas – Meiseņupīte (Meiszenbecke) – Ūdupīte (Udenbecke) – Lirmes (Lirmische) robeža – ozols klajumā – dzirnavu strauts – Unrudes (Unruden) ezers – bišu koks (innenboem) ar krustu purvā pie Lambuča (Lambutsche) robežas – mazs Eszerm ezers – Bērzupes upīte pie Jāņa Leveineša (Joann Leweinesz) robežas – Rekstes (Rechsten) robeža – Vārnates (Warnathe) purvs – bišu koks ar krustu pie robežas – Šmakedes (Schmakeden) purvs, kur sākas Nautrānu (Nunteschen) robeža – Nautrānu lielceļš, kur stāv ozols – Lupšes upīte (Lupschenbecke) – Tušenupīte (Tuschenbecke) – iet atpakaļ pie ozola uz Bērzgales robežas.[13]

1475.g. 5. oktobrī mestrs Bernts no Borhas izlēņoja Simonam no Borhas Prevenes (Preven) ciemu Rēzeknes amtā šādās robežās: sākt pie Zalves (Salven) ezera; gar Zalves upīti iet līdz priedei, kas iezīmēta ar trim robiem (kerbe); gar strautu iet līdz Zeperu (Sepperen) ezeram; tālāk 2 priedes ar robiem; ozols ar robiem; purvs, priede un ozols; upīte gar ozolu līdz Stardnenes (Stardnen) ezeram; gar ezeru līdz sūnu purvam; Schlawick Rose apkaime (Gegend); purvs; 2 iezīmētas priedes; Femes (Femescher) ceļš; upīte (siep); nokaltis ozols ar 3 robiem; purvs; Polkesilenes (Polkesillen) upīte; sūnu purvs; klajums; 2 priedes, uz vienas no tām iecirsts zobens; Zvirgzdupīte (Schwirgbeke); gar to iet uz augšu līdz Uderes (Uderen) upītei.[14]

1478.g. 4. decembrī landmaršals Korts no Hercenrodes kopā ar citiem ordeņbrāļiem un lēņavīriem (gude mannes) izšķīra brāļu Hansa un Voltera Heringu (Hering) strīdu par viņu mantojumu Rēzeknes un Daugavpils amtos. Hanss sev patur gruntsgabalu (hovestette) pie kapsētas Rēzeknē, dārzu pie Tainera (Tayner) dzirnavām, kā arī tiesības izmantot dambjus, dīķus un tīrumdīķus (dammen und dyken und mit stowwingen), kas atrodas starp kapsētu (kerckhove) un Rēzeknes pils kāpostu dārzu (kolgarden).[15]

Siguldas pilsnovads

1446.g. 21. oktobrī mestrs Heidenrihs Finke no Overbergas izlēņoja Arntam Varninghūzenam (Warninghusen) 3 arklus zemes Siguldas pilstiesā (im richte tho Segewolde), Nītaures pilsnovadā (borchsokinge thor Nyttaw), Kapciema pagastā (in der pagasten tho Kaepzehem) šādās robežās: sākt no Mergupes (Merguppe) upītes, kur ir akmens ar krustu; no turienes pāri klajumam iet līdz upītei, sauktai Smulgupe (Smulguppe); pāri tai iet līdz upītei, sauktai Ismegge; gar to iet līdz Sarkaņu (Sarkane) purvam; gar to iet līdz Zaubes (Zoube) purvam; gar to iet līdz akmenim ar krustu; no turienes iet līdz Heinriha Suterdesa (Sutterdes) robežai; gar to iet līdz Tīreļa (Tirell) purvam; gar purvu iet līdz Lukstes (Luxte) upītei; gar to iet līdz Mergupes (Merguppe) upītei; gar to līdz Mālpils (Lemborchsche) robežai; gar to pāri lielceļam (helen weg) līdz Salašpurvam (Salaszpurve); gar to iet līdz tiltam; pāri tiltam pa lielceļu iet līdz pirmajam akmenim, kur sākas robeža. Turklāt viņam tika izlēņots 3 pūrvietas liels zemesgabals, saukts Kamane.[16]

1498.g. 7. februārī mestrs Volters no Pletenbergas izlēņo Vilemam Akerstafam (Ackerstaff) muižu (hof) ar 6 arkliem zemes Siguldas apgabalā (gebede) un Nītaures draudzē šādās robežās: sākt pie ozola ar iecirstu krustu uz klajuma pie pļavas; tad taisni iet līdz upītei (sypp); gar to uz augš iet līdz dīķīm (dyck); no dīķa iet līdz akmens krustam; no krusta līdz upītei, sauktai Ruņģe (Rungen); gar to līdz tukšai zemei (woste) [resp., pamestai, neapstrādātai aramzemei – A.Dz.], sauktam Ruņģes Ciemats (Semathen Runge) [ciemats – iekopta, apdzīvota aramzeme – A.Dz.,], kuru ietver vecs dīķis; no dīķa gar upīti iet līdz purvam;[17] gar purvu iet līdz upītei; no upītes līdz ozolam ar krustu; no koka līdz citam ozolam ar krustu; no tā līdz citam kokam ar krustu; no koka līdz purvam, sauktam Ciņu purvs (Zune purwe); no purva iet līdz bedrei pie akmens ar krustu; no bedres gar upīti iet līdz purvam, sauktam Kārklupurvs (Karkelpuruw), kur ir bedre; no bedres cauri purvam iet līdz upītei, sauktai Ūdenstece (Udenstettz); no tās iet līdz purvam, sauktam Bajāru purvs (Beiarupuruw); gar purvu iet līdz Mālpils (Jurgensborgesschen) ceļam; gar ceļu iet līdz akmenim ar krustu; no akmens iet līdz bedrei, no bedres uz bedri iet līdz pirmajam ozolam, kur sākas robeža.

Vēl Akerstafam tika izlēņota 6 kaudzes vietas liela pļava pie Silupes (Syluppen), kā arī divi arkli zemes Mālpils pilstiesā (borchsokinge) šādās robežās: sākt pie Rīgas ceļa; gar Akmenes upi (Ackmenn uppe) iet uz augšu līdz purvam; gar purvu iet līdz upītei, kur ir bedre; no bedres gar Everta Idevena (Idewen) robežu iet līdz upītei, sauktai Nečene (Nedtszen); gar to iet līdz Zakartes (Sackarten) strautam; gar to iet līdz Zuteru (Sutterschen) robežai; gar to iet līdz Adama (Adames) robežai; no tās gar Sūnākli (Sunackell) līdz ceļam, sauktam Siliņu ceļš (Sillinge szels); pāri ceļam iet uz egļu mežu, sauktu Silenge; gar upīti iet līdz Zudenu (Sudden) strautam; no strauta iet līdz Akmeņupei (Ackmen uppe); gar strautu tālāk iet līdz Rīgas ceļam, kur sākas robeža. Bez tam viņam tika izlēņota krogus vieta (krochstete) Mālpils pils priekšā kopā ar dārzu, ka iezīmēts oglēm pildītām bedrēm.[18]

Ventspils komturija

Kā robežas lēņa grāmatās retāk minētas ežas – šauras neapartas zemes strēmeles starp tīrumiem. 1417.g. 13. augustā mestrs Zigfrīds Landers no Špānheimas izlēņoja Heinriham Prālam zemesgabalu, kas atrodas Tārgales ciema priekšā (vor dem dorpe Tergullen) šādās robežās: no akmens, kurā iecirsta lāča ķepa (bahrenklawe) iet uz bedri; no bedres iet uz bedri, kas atrodas zem kupla krūma; no bedres iet līdz Novadnieku (Nowadneck) ežai (pener); gar ežu iet līdz upītei; gar upīti iet līdz pirmajam akmenim, kur sākas robeža.[19] 

Administratīvo teritoriju un valstisko veidojumu robežas

Ordeņa Livonijas atzara zemēs pastāvēja robežas gan starp ordeņa muižām, zemnieku un lēņavīru zemēm, gan administratīvajām teritorijām. Tā 1463.g. 30. jūnijā landmaršals Gerts no Malinkrodes pārbaudīja robežzīmes starp ordeņa zemnieku un Bartolomeja Ermesa zemnieku zemēm Ērģemes draudzē. Aprakstā minēti krustakmeņi, stabi (furen bom), krusta bedres (kreuzkule), lielas egles, bērzs, Ērģemes strauts.[20]

1463.g. 21. decembrī tika pārbaudītas ordeņa Carnikavas muižas un arhibīskapijas robežas. Minēta priede ar iecirstu liliju, liepa ar iecirstu krustu un trim robiem (scheidelkerwen), bedres, pildītas ar oglem un akmeņiem, Rīgas ceļš.[21]

1534.g. 9. jūnijā mestra lēņa grāmatā minēts krustakmens uz Vilandes komtura un Karksi fogta robežas.[22] 

Sakarā ar savstarpējiem konfliktiem avotos vairākkārt minētas valstisko veidojumu robežas. Tā 1446.g. 24. aprīlī Livonijas atzara mestra sūtņi sūdzējās Lietuvas lielkņazam, ka pleskavieši divreiz iebrukuši divas jūdzes dziļi Rēzeknes apgabalā (gerichte), apgāzuši un pilnīgi salauzuši (utgeworpen unde vulllen tobroken) bišu kokus, bet medu aizveduši. Trešoreiz krievi uzbrukuši diviem ordeņa medniekiem (unse lude in der wiltjacht), un būtu tos nogalinājuši, bet tiem izdevies aizbēgt, nometot visu, kas tiem bija; nomesto paņēmuši krievi.[23] Pastāvēja sūdzības arī no pretējās puses: Vācu ordeņa virsmaršala un Ragnitas komtura ziņojumā par 1447. gada 28. un 29. decembra sarunām ar Polijas karali Viļņā minēts: karalis teicis, ka Pleskavas komandants (hauptmann) viņam ziņojis, ka livonieši pārkāpj Pleskavas robežas, cērt kokus, zvejo, medī bebrus (beberjaget) un arī slepkavo ļaudis.[24] 

Savukārt 1447.g. 1. februārī Lietuvas lielkņaza sūtņi virsmestram sūdzējās, ka Livonijas ordeņa mestra ļaudis ir nosituši un noslīcinājuši lielkņaza pavalstniekus, pārkāpuši vecās robežas (alden grenittzen), un zvejo Lietuvas ezeros, kas agrāk nekad nav noticis.[25]

Secinājumi

Avotos visvairāk minētās robežas ir dabiskas izcelsmes: upes, strauti, purvi, ezeri, lieli koki un akmeņi. To ierīkošana neprasīja liekas pūles, turklāt šādas robežas bija neiespējami ļaunprātīgi izmainīt. Avoti ir saglabājuši vietvārdu senākās formas, kas var noderēt onomastikas un valodas pētniekiem. 

Tā kā dabiskās robežas nespēja ietvert visu ierobežojamo teritoriju, dabas objekti – lielie koki un akmeņi tika padarīti par robežzīmēm, papildinot tos ar sakrālu elementu, visbiežāk iecirstu vai iekaltu krustu, jebšu retāk – zemeskunga simboliem. No cilvēka veidotām robežzīmēm visbiežāk sastopamas ar akmeņiem un oglēm pildītas bedres, kas reizēm veidotas krusta vai trīsstūra formā. Retāk sastopamas nenoturīgākas robežzīmes – koka stabi ar vai bez iegrieztām zīmēm, koka un akmens krusti. 

Lēņa grāmatas ir saglabājušas daudzus personvārdus, kā arī saimniecisko objektu – gruntsgabalu, dārzu, pļavu, tīrumu, dīķu, zvejas vietu, tiltu, lielceļu un zemesceļu, dzirnavu, krogu, piļu telpu pieminējumus, kas bieži vien ir nelielu apdzīvoto vietu vēstures vissenākie rakstītie avoti.

Atsauces

1 LGU, 1.Bd., S.46-47
2 LGU, 1.Bd., S.83-86
3 LGU, 1.Bd., S.411
4 LUB, 3. Bd., S.512
5 LUB, 5.Bd., S.789
6 LGU, 2.Bd., S.273
7 LGU, 1.Bd., Nr.215, S.226
8 LGU, 1.Bd., Nr.291, S.278
9 LGU, 2.Bd., Nr.308, S.173
10 LGU, 1.Bd., S.209
11 LGU, 1.Bd., Nr.366, S.332
12 LGU, 2.Bd., Nr.241, S.142
13 LGU, 1.Bd., Nr.415, S.375-376
14 LGU, 1.Bd., Nr.510, S.468
15 LGU, 1.Bd., Nr.528, S.487
16 LGU, 1.Bd., Nr.321, S.297
17 LGU, 1.Bd., Nr.668, S.628
18 LGU, 1.Bd., Nr.668, S.629
19 herder-institut.de (skatīts 14.08.2021.)
20 LGU, 1.Bd., S.369-370
21 LGU, 1.Bd., S.372
22 LGU, 2.Bd., S.365
23 LUB, Bd.10, Nr.214, S.146
24 LUB, Bd.10, Nr.401, S.272
25 LUB, Bd.10, Nr.296, S.201