Dzenis, Agris. Senās Kuldīgas trīs pilsētas

Vēstures avotu ziņas samērā detalizēti ļauj izsekot senākās Kurzemes pilsētas – Kuldīgas tapšanai un veidošanās procesam no vairākām daļām, starp kurām bija arī unikāls veidojums – kuršu pilsēta. Tāpat senie dokumenti sniedz iespēju ielūkoties arī pilsētas tiesiskajā stāvoklī, iedzīvotāju sastāvā un sadzīvē, tajos ir minēti daudzi senie vietvārdi.

Pilsmiests

Jau pirms 13.gs. Kuldīga bija nozīmīgs sauszemes un ūdensceļu mezgls. 1242. gadā Livonijas bruņinieku ordenis pie Ventas rumbas sāka Kurzemē lielākā un nozīmīgākā cietokšņa un administratīvā centra, kas sākotnēji saukts par Jēzuspili, būvēšanu. Pie pils ātri vien izveidojās amatnieku un tirgotāju apmetne, kas latīņu valodā rakstītajos dokumentos saukta oppidum. Tajā atradās tirgus vieta un dievnams, taču nepiemita iedzīvotāju pašpārvaldes tiesības, kas bija raksturīgas pilsētām.

Senākās ziņas par miestu pie Livonijas ordeņa Kuldīgas pils atrodamas 1253. gadā noslēgtajā Livonijas ordeņa mestra Andreasa no Štīrijas un Kurzemes bīskapa Heinriha no Lincenbergas līgumā. Abas puses vienojās, ka Kurzemes ostas Lielupē un Ventā piederēs ordenim, bet Liepājas osta ar tās zvejas vietām – bīskapam. Bīskaps par 1000 sudraba mārkām atteicās no trešās daļas, kas viņam piederēja Jēzuspils pilī, pilsmiestā, alodos un markā. Alodi bija privātīpašumi, bet marka – pilsmiesta aramzemes, ganību un pļavu kopīga teritorija. Bez tam tika nolemts, ka bīskapam nebūs nekādu kunga tiesību Jēzuspils pilsētā, ja tāda tiks ierīkota, dzirnavās un pilsnovadā, izņemot tiesības ievākt baznīcas nodevas. Tas nozīmē, ka jau tanī laikā pastāvēja iecere pie Kuldīgas ordeņpils ierīkot pilsētu, kas neilgi pēc tam tika īstenota.

Nākošais dokuments, kas rakstīts 1337.g. Kuldīgas pilī, jau liecina par Kuldīgu kā pastāvošu, izveidojušos pilsētu. Ar šo dokumentu mestrs Eberhards no Monheimas Kuldīgas pilsētā dzīvojošajiem ordeņa kalpotājiem piešķīra ganības ar noteikumu, ka viņi tajās nedrīkst ganīt vairāk kā trīs lopus katrs. Dokumentā aprakstītas ārpus pilsētas esošo ganību robežas: sākt no ceļa, kas ved uz Kuldīgas pilsētu, iet līdz Liborga sētai, no sētas līdz lielam kalnam, no kalna līdz Gubes ceļam, no tā – līdz virsājam, no virsāja – līdz karātavu kalnam, un no tā atpakaļ līdz Kuldīgas ceļam. Mūsdienās ir grūti identificēt dokumentā minētās vietas, taču visticamāk tās atradušās Ventas kreisajā krastā netālu no pils un pilsētas, kura atradās pils priekšā, tagadējās Katrīnas baznīcas apkārtnē.

Jāuzsver, ka visā Livonijas ordeņa valdīšanas laikā pastāvēja cieša pilsētas saikne ar pili. Galvenokārt tā bija tiesiskā atkarība no pils pārvaldniekiem – komturiem. Vairākos dokumentos Kuldīga saukta par ordeņa pilsētu, kas varēja nozīmēt ordeņa virskundzību pār pilsētu, kas izpaudās kā augstākā tiesas vara un tiesības uzlikt nodokļus.

Kuršu pilsēta

Kuldīgas pilsētu viduslaikos veidoja vairākas daļas, no kurām senākā bija pils priekšā esošā kuršu pilsēta. Šāds gadījums, kad pie ordeņa pils tika ierīkota vietējo iedzīvotāju pilsēta, turklāt ar savām tiesībām un, domājams, pašpārvaldi, Latvijas vēsturē ir unikāls. Diemžēl ziņas par kuršu pilsētas tiesībām pagaidām nav izdevies atrast.

Pirmā netiešā liecība par kuršu pilsētas pastāvēšanu ir 1335.g. dokuments, ar kuru mestrs Eberhards no Monheimas izlēņoja Hansam Lutem un visiem viņa likumīgiem mantiniekiem pēc lēņa tiesībām zemesgabalu, sauktu Plence vai Planīca Kuldīgas draudzē un pilsnovadā. Zemesgabala robežu aprakstā minētā Kuršu pļava visticamāk  bija kuršu pilsētas kopīgā pļava.

Kuršu pilsētā 14.gs. vidū bija apmetušies arī vācu un citu tautību iedzīvotāji. Senākā nepārprotamā liecība gan par kuršu pilsētu, gan jaunas pilsētas daļas izveidošanos ir 1355.g. 28. aprīļa dokuments, ar kuru mestrs Gosvins no Herikes godājamajiem birģermeistaram un rātskungiem, un Kuldīgas pilsētas kopienai izlēņoja zemesgabalu šādās robežās: sākt pilsētā, kur Dzirnavu upīte plūst cauri pilsētas mūrim, tad gar upīti uz augšu līdz lēņa zemes ganībām, no turienes gar ganību žogu sekot līdz akmens krustam, kas atrodas pie upītes blakus hospitālim, no krusta sekot upītei līdz ceļam, kas ved uz Alšvangu, un līdz krustam, kas atrodas pie Ludolfa Hakenkerla zemes, no turienes līdz ceļam pie Svētā Pētera kapsētas un līdz ceļam, kas ved uz Ventu. Dokumentā teikts, ka arī viņu pilsētas brīvībām būs palikt pilnīgi tām pašām, kā pirms pilnīgas pilsētas pārbūvēšanas un pirms Kuršu pilsētas (Curschen stadt) celšanas un paplašināšanas Kuldīgas pilsētā katrs tās ir izmantojis. Tas nozīmē, ka pilsētas kopienai zemesgabals ticis piešķirts kā kompensācija par kuršu pilsētas paplašināšanas rezultātā zaudēto zemi.

Šinī dokumentā pirmoreiz minēti mūris ap veco Kuldīgas pilsētu, caur kuru plūst Dzirnavu jeb Alekša upīte, hospitālis jeb slimnieku un nabagu patversme, kā arī Pētera kapsēta, kurā visticamāk atradusies arī kapela – neliela baznīciņa. Visticamāk, jaunā pilsētas daļa atradusies uz rietumiem no Alekšupītes, tagadējā Tirgus laukuma un Pētera ielas apkārtnē.

Pieminētie birģermeistars un rāte nozīmē, ka Kuldīgai šajā laikā piemitušas pašpārvaldes tiesības: pilsētas pilntiesīgie iedzīvotāji jeb namnieki (obligāts pilntiesīguma nosacījums bija nekustams īpašums pilsētā) no sava vidus ievēlēja pilsētas padomi jeb rāti, kas savukārt no sava vidus ievēlēja pilsētas galvu jeb birģermeistaru.

Kuldīgas tiesības

Kuldīgā viduslaikos bija spēkā Rīgas pilsētas tiesības. Tās nozīmēja pilsētas pašpārvaldi un namnieku pakļautību civilajām un kriminālajām tiesībām, kas 13./14.gs. mijā tika apkopotas Rīgas rātes pieņemtajā jaunajā Rīgas tiesību kodeksā – tā sauktajos pārstrādātajos Rīgas statūtos. Tie regulēja rātes vēlēšanas un darbību, tiesāšanas kārtību, tirgošanās un mantošanas kārtību, kā arī noteica sodus par dažādiem pārkāpumiem.

Saskaņā ar Rīgas statūtiem, rātē visi jautājumi bija izlemjami ar balsu vairākumu. Rātes sēdes sasauca tās priekšsēdētājs – birģermeistars, un katra rātskunga, kurš nebija saslimis, pienākums bija tajās piedalīties.

Neviens namnieks nedrīkstēja otru pats tiesāt, bet neviens nebija spiests arī citu apsūdzēt. Ja par kādu namnieku sūdzējās rātei, šo apsūdzību iztiesāja pilsētas fogta jeb soģa tiesa, ko vadīja fogts un divi rātskungi kā piesēdētāji. Arī fogtu namnieki ievēlēja paši.

Tiesības regulēja visdažādākās namnieku dzīves jomas, sākot no mantošanas un beidzot ar seksuālo dzīvi.

Ja namnieks gribēja pārdot nekustamu īpašumu, vispirms to bija jāpiedāvā tuvākajiem radiniekiem, un tikai pēc tam citiem namniekiem. Kamēr vecāki bija dzīvi, viņiem bija pilnīgas tiesības lemt par savu bērnu nākotni – vai nu nodot tos klosterī, vai izprecināt. Vīrieši pilngadību sasniedza ar 18, sievietes – ar 14 gadu vecuma sasniegšanu. Ja kāda jaunava izgāja pie vīra bez radu piekrišanas, tad praktiski zaudēja mantojumu – no savas mantas drīkstēja paņemt tikai drēbes un to, ko radi atļāva.

Ja kādu vīrieti pieķēra pie meitas, viņam to bija jāņem par sievu, taču ja viņš to atteicās darīt, vainīgajam nācās maksāt 10 sudraba mārku (ap 2 kg sudraba) lielu sodu. Par sievietes izvarošanu, ja vien to bija iespējams pierādīt ar lieciniekiem, vainīgajam nocirta galvu. Ja sieva pārkāpa laulību, piekrāptais vīrs varēja nedarīt neko, vai arī vest vainīgo tiesas priekšā. Par to varēja piespriest galvas nociršanu, ko varēja izpirkt ar 10 sudraba mārkām.

Visbargākie sodi draudēja par naudas un mēru viltošanu, slepkavību, zagšanu un buršanu, kas arī laicīgajās tiesās viduslaikos tika uzskatīta par vienu no smagākajiem kriminālnoziegumiem. Par monētu viltošanu 2 ēru vērtībā draudēja naudasods 2 sudraba mārku apmērā, taču ja viltotās naudas vērtība sasniedza pusvērdiņu, vainīgajam bija jānocērt roka, ja viltotās naudas vērtība sasniedza viena vērdiņa vērtību, viltotāju cepināja uz pannas līdz nāvei. Par slepkavību Rīgas statūti paredzēja nāves sodu, par zādzību, ja nozagto mantu vērtība sasniedza vienu vērdiņu pakāršanu, bet par zādzību pusvērdiņa vērtībā – auss nogriešanu vai kauna zīmes iededzināšanu un izraidīšanu no pilsētas. Ja nozagtās mantas vērtība bija mazāka nekā pusvērdiņš, vainīgo publiski nopēra un izraidīja no pilsētas. Neticīgie un burvji bija jāsadedzina uz sārta, bet pašnāvnieku līķus izveda ārpus pilsētas un uzdūra uz mieta.

Domājams, ka kuršu tiesības papildus pašpārvaldes tiesībām nozīmēja arī patvēruma tiesības nocietinātajā pilsētas teritorijā briesmu gadījumā, ko varēja izmantot ne tikai pilsētnieki, bet arī apkārtnē dzīvojošie kurši. Par to vēsta 1484.g. Kuldīgas nama komtura Ārenta Strika apliecinājums, ka gruntsgabali pie lielceļa blakus Kuldīgas garīdznieka zemei un kapsētai kopš laikiem, kad ordenis cēlis Kuldīgas pilsētu, ir piederējuši Kuldīgas bruņinieku kopai jeb konventam, kas par tiem varēja spriest un uzlikt kunga tiesu tiem, kuri tur dzīvoja ar konventa piekrišanu. Tur ir ierīkota patvēruma vieta komtura zemniekiem, kur viņiem ar savu mantu un lopiem patverties agrākajos karos ar lietuviešiem, un tur uzturēties, līdz atkal iestājas miers. Tādēļ rātei un Kuldīgas namniekiem uz šo vietu nav nekādu tiesību. Šis dokuments netieši liecina, ka kuršu pilsētas namniekiem bija jāmaksā gruntsnodoklis Kuldīgas komturam, un viņš bijis arī to augstākais tiesnesis.

1484.g. kuršu pilsēta jau bija saplūdusi ar Jauno pilsētu. Arī pilsētas mūris pēc 1413.g. rakstos vairs netiek minēts.

Pirmie zināmie Kuldīgas namnieki

Senākais vārdā nosauktais Kuldīgas namnieks ir Godekins Guningfelds. Viņam un viņa mantiniekiem 1349.g. 4. maijā mestrs Gosvins no Herikes izlēņoja zemes gabalu pie Ķimāles upītes un laukiem, kura robežzīmes bija ozoli ar iecirstiem krustiem, bez tam arī pļavu aiz Kuldīgas upītes, ko viņš agrāk valdījis, dodot kunga tiesu. Ordenis Kuldīgas namniekiem bieži piešķīra lēņus arī vēlāk. Izlēņotā zeme bija atbrīvota no visiem nodokļiem, taču par tās lietošanu bija jāpilda karadienests vai kāds amats ordeņa labā. Kuldīgas namniekiem īpašums varēja būt triju veidu: gruntsgabals ar ēkām pilsētā, ko brīvi varēja mantot, pārdot un ieķīlāt, aramzeme, pļavas un ganības markā ārpus pilsētas, par kuru vajadzēja maksāt nodokli rātei, un lēnis, kas uzlika noteiktus pienākumus ordeņa labā.

14.gs. vidū sastādītajā Kuldīgas komturejas lauksargu nodokļa maksātāju sarakstā minēti vairāki Livonijas bruņinieku ordeņa vasaļi, kas bija Kuldīgas namnieki: garīdznieks Hermanis Frīzs, Elizabete Jakobi, Godefrids Guningfelds, birģermeistars Luberts, tulks Ludiķis, Bramhorni, Cirkants, Johans Braže, Johans Hakenkerle, kalējs Hermanis. Divi no namniekiem – Ludiķis un Cirkants bija kurši. Uzvārds Friso, kas nozīmē etnisko piederību frīzu tautai, 14.gs. bija sastopams gan Rīgā, gan Tērbatā un Rēvelē.

Jaunā pilsēta

Vairāk dokumentāru ziņu ir saglabājies par Kuldīgas Jauno pilsētu, kas izveidojās uz 1355.g. piešķirtā zemesgabala Alekšupītes kreisajā krastā.

1361.g. mestrs Arnolds no Fītinghofas piešķīra ”ievērojamajiem un godājamajiem vīriem, mūsu mīļajiem namniekiem, kas dzīvo Kuldīgā” visas tiesas brīvības jaunajā pilsētā pie Dzirnavu upītes, tāpat kā viņi tās izmantojuši viņu vecajā pilsētā. Turklāt mestrs noteica, ka katrs, kurš Kuldīgas pilsētā ir izdarījis slepkavību, var rast patvērumu no asinsatriebības tikai šīs pilsētas kapsētā, priekšpilī un pilī.

Daudzi objekti, kas attiecas uz pilsētu, minēti Livonijas ordeņa lēņa grāmatās. 1367.g. mestrs Vilhelms no Frimersheimas izlēņoja Oto Ādamam un viņa mantiniekiem 9 arklus zemes Erkulē, turklāt pļavu pie Veckuldīgas upītes, vecā Dekšņu ceļa un Tidekes Pērnava vai Tidekes no Pērnavas zemes, un citu pļavu, sauktu Vilku ārs, kas pieder minētajai Erkuļu zemei, kā to Erkuļi ir apdzīvojuši Godofrīda no Guningfeldes laikā, kā arī pļavu, sauktu Sinte, kuras robežas ir Sintes strauts no vienas puses un koki ar krustiem no otras puses, un vēl citu tīrumu Kuldīgas pilsētas priekšā pie Karmoles, Ludolfa Hakenkerla un Sirkanta zemes robežām, un arī divus gruntsgabalus pēc lēņa tiesībām, kas atrodas jaunajā Kuldīgas pilsētā Gudakera durvju priekšā, no kuriem viens atrodas pie arbaletu taisītāja Pečkorna mājas, bet otrs - aiz pirmā gruntsgabala. Pečkorns pēc kalēja Hermaņa ir otrs dokumentos minētais Kuldīgas amatnieks.

1368.g. mestrs Vilhelms no Frimersheimas piešķīra Kuldīgas rātskungiem īpašu varu gadījumos, kad to prasa pilsētas vajadzības, uzlikt nodokli, kas būs obligāts visiem, kuri dzīvo uz namnieku brīvzemes, un ko jādod minētajiem rātskungiem. Līdz tam nodokļu uzlikšanas tiesības piemita tikai zemeskungam – Livonijas ordenim.

Pie pilsētas markas jeb kopzemes piederēja arī mežs malkas ciršanai. 1386.g. 3. maijā mestrs Robins no Elces izlēņoja Jirgenam no Vecpils zemesgabalu pie Abavas ietekas Ventā, kā arī zemesgabalu pie Kuldīgas namnieku meža.

Ordeņa mestri Kuldīgas pilsētas marku vairākkārt paplašināja, turklāt darīja to ar nolūku – lai nodrošinātu namnieku lojalitāti ordenim. 1386.g. 20. oktobrī Kuldīgā mestrs Robins no Elces pēc ”mūsu mīļo Kuldīgas namnieku” lūguma, un lai viņi būtu gatavi pildīt dienestu un uzticami, piešķīra viņiem un Kuldīgas pilsētai mūžīgā īpašumā un brīvībā tīrumus pilsētas priekšā, kurus iepriekš valdījusi Bramhorna atraitne, kā tie ir iezīmēti ar krustiem un robežzīmēm, kā arī daļu no ganībām, kas atradās pie šiem tīrumiem.

Mestri varēja izlēņot ne tikai zemi pilsētas tuvumā, bet arī gruntsgabalus pilsētās. Iespējams, tie bija bez mantiniekiem palikušie gruntsgabali, kas nonāca zemeskunga īpašumā. Tā pilsētā ienāca ordeņa lēņavīri jeb vasaļi – vēlāko muižnieku senči. Parasti viņi jau valdīja lielākus lēņus aptuveni 20 km rādiusā no Kuldīgas.

1371.g. 11. novembrī Kuldīgā mestrs Vilhelms no Frimersheimas izlēņoja Virikam no Rummelas Oktes zemi ar visiem piederumiem, kā arī gruntsgabalu, kas atrodas Kuldīgas jaunajā pilsētā pie Gudakera vārtiem.

Senākās ziņas par lēņavīra namu Kuldīgā datētas ar 1407.g. 6. martu, kad Hinriks Hatenike apliecināja, ka viņš līdz Miķeļa dienai (29. septembrim) ir aizņēmies no Livonijas ordeņa 400 Rīgas markas un 100 angļu noblus, par ko ar sava brāļa un mātes piekrišanu ir ieķīlājis no tēva mantotās muižas Kurzemē, Kuldīgas apkārtnē – Kurmāles ciemu un 17 arklus zemes, tomēr ar tādu noteikumu, ka viņa māte līdz sava mūža beigām var paturēt namu Kuldīgas pilsētā, kurā viņa dzīvo, šim namam piederošos divus tīrumus, kas atrodas Kuldīgas laukā, kā arī trīs pļavas, sauktas Surenpe, Eigerde un Edze.

Kalna pilsēta

Trešā Kuldīgas daļa – Kalna pilsēta izveidojās 15.gs. ap tagadējo Kalna ielu. Senākās ziņas par to sniegtas 1442.g. 4. novembra dokumentā, ar kuru mestrs Heidenreihs Finke no Overbergas apstiprināja Kuldīgas konventa tiesības ik gadu Ziemassvētkos saņemt divus pudus medus no Kuldīgas komtura un trīs pudus medus no Kandavas fogta, kā arī Kuldīgas Kalna pilsētas kunga tiesu. Atšķirībā no vecākajām pilsētas daļām, Kalna pilsētas iedzīvotāji tiesas ziņā bija pakļauti Kuldīgas komturam, un viņiem bija jādod nodevas ordenim – kunga tiesa naudā un graudā, par kuras apjomu ziņas nav saglabājušās.

1470.g. mestrs Johans Volthūzs no Herses lielo postījumu – visticamāk, ugunsgrēka, kas piemeklējuši Kuldīgas pilsētu, atbrīvoja Kalna pilsētas iedzīvotājus no kunga tiesas, ko viņi līdz šim ir devuši, arī par dārziem pie pilsētas. Mestrs turklāt uzsvēra, ka katrs var brīvi izmantot ūdens caurules un atklātas teknes starp namiem, kā tas bijis no senlaikiem. Tukšie gruntsgabali Kalna pilsētā tika piešķirti Kuldīgas draudzes baznīcai, un, ja kāds tajos gribētu būvēties, tam jāmaksā nodoklis draudzes vecākajam par labu baznīcai.

1599.g. Kurzemes hercogs Frīdrihs šo Jauno pilsētiņu (Neustaedtchen) pievienoja Kuldīgas vecpilsētai, un toreiz tā saņēma arī patstāvīgas jurisdikcijas tiesības.

Pilsētas statuss ordeņvalstī un iekšējās kārtības noteikumi

Livonijas ordeņa mestri vairākkārt apstiprināja un paplašināja Kuldīgas pilsētas tiesības un privilēģijas. Tā mestra Hermaņa no Brigenejas 1538.g. piešķirtajā privilēģijā galvenajām ordeņa pilsētām Cēsīm un Kuldīgai uzsvērts: ”Bez tam mēs noteicam, ka birģermeistars, rāte, fogti un visa priekšniecība pilsētā lai tiek ievēlēta un apstiprināta uz mūžīgiem laikiem, un viņiem lai piemīt vara uz mūžīgiem laikiem, un viņiem mums un mūsu pēctečiem ir jāzvēr uzticība. To ir jāievēro visu nāciju šejienes namniekiem.”

Pilsētas iekšējo kārtību regulēja rātes izstrādāti un namnieku pieņemti noteikumi, saukti par bursprākām. 1543.g. Kuldīgas bursprākās noteikts, ka nedrīkst runāt sliktu par sievām un jaunavām, un celt tām neslavu, jāizpilda birģermeistara un fogta prasības, namniekiem jāmaksā nodoklis komturam, bet uzbrukuma gadījumā jāpiedalās pilsētas un pils aizsardzībā.

17.gs. sākumā fiksēti ”daži noteikumi, kas Kuldīgā ievēroti kopš senlaikiem” – domājams, ordeņa laiku bursprāku fragmenti, kas paredz precīzus sodus par konkretizētiem pārkāpumiem:

1. Ja kāds brauc pāri cita tīrumam, tam rātei jāmaksā 2 feniņi, ja jāj – 1 feniņš. Ja tīrums ir apsēts, jāatlīdzina nodarītais kaitējums.
2. Par labības postīšanu jāatlīdzina kaitējums. Ja kādam ir ievainots zirgs, tas var ņemt svešu labību un dot zirgam, kamēr tas stāv uz lielceļa, bet ne vairāk.
3. Ja kāda lopi posta svešu labību vai zāli, jāatlīdzina kaitējums.
4. Par svešas zemes neatļautu izmantošanu jāatlīdzina kaitējums.

Par ielām, baļķu ceļa segumiem un žogiem.

1. Ceļiem un ielām ir jābūt tik platiem, lai varētu samainīties pretimbraucoši rati. Jātniekiem jādod ceļu ratiem, bet gājējiem jādod ceļu jātniekiem. Uz baļķu seguma ratiem ir jāapstājas un jāpalaiž garām jātniekus vai kājāmgājējus.
2. Par baļķu seguma postīšanu jāatlīdzina kaitējums.
3. Ja kādam ir tīrums vai dārzs, to ir jāapbūvē ar stipru žogu. Ja kāds to bojā, tam ir jāatlīdzina kaitējums.
4. Nedrīkst sist vai ievainot cita lopus, kas ir ienākuši svešā zemesgabalā, bet tos ir jāizdzen un saimniekam jāpieprasa atlīdzināt kaitējumu.

Par ganiem

1. Gani lopus drīkst dzīt uz tīrumiem, kad visi ir novākuši ražu.
2. Pretējā gadījumā ganam ir jāatlīdzina kaitējums.
3. Ja vilks aiznes lopu, un gans tādēļ nav kliedzis, viņam ir jāatlīdzina kaitējums.
4. Ja lops ganībās ievaino citu lopu, ganam ir jāsamaksā kaitējums.
5. Ganam visi lopi no ganībām ir jānogādā mājās.
6. Neviens nedrīkst algot savu ganu, lai pilsētas kopīgajam ganam neatvilktu algu.