Dzirkalis, P. Cēsis kauju ugunīs. Sējējs. 1936. Nr.7, 708.–714. lpp.

Slavenais laikmets, kas aptver Latvijas valsts dibināšanu, pirmās cīņas un sekojošās kaujas, jau polītiķu un kara lietu speciālistu daudzkārt apgaismots. Šoreiz mēs ieskatīsimies vēsturiskos notikumos no vienkārša pilsoņa, ne cīnītāja viedokļa. 

Šo dienas grāmatu sarakstījis Cēsu namsaimnieks Pēteris Dzirkalis (dzim. 1854. g., miris 1925. g.), kas nepārtraukti dzīvodams Cēsīs, bijis šo kauju dzīvs aculiecinieks un lielo no tikumu līdznovērotājs. Daži valodas negludumi un stils še mazliet izlīdzināti. 

30. maijā. Komūnisti cītīgi atkāpjas. Dzird, ka baltie ieņēmuši Valmieru un tuvojas no Straupes un Raiskuma mūsu sirmajām Cēsīm. Visas pēdējās dienas komūnisti saiņoja vezumus un veda mantas prom pa Veselauskas ceļu uz Pleskavu. Vaives lejā, tā sauc.[amajā] Vanaggravā tos daudz apšāva vietējie „zaļie”[1]. Komūnisti bija kā apjukuši, nespēja aizejot terrorizēt iedzīvotājus, kā to tik sirdīgi viņi darīja visu laiku, sākot ar 1918.g. 23. decembri, kad tie ieņēma Cēsis. Nevainīgus cilvēkus mocīja un apšāva, arī manu 17 g. veco dēlu Kārli viņi ielika cietumā par to vien, ka tas 1918. g. rudenī bij dibinājis Cēsīs pirmo latvju skautu pulciņu, kas līdz komūnistu ienākšanai izpildīja aizsargu dienestu. Arī es pēc Rīgas ieņemšanas 22. maijā aizbēgu un slapstījos Cēsu apkārtnes mežos, jo mani tāpat meklēja. Paldies Dievam, šis drausmīgais laiks nu ir beidzies, jo šodien plkst. 7 rītā Cēsīs ar kauju ienāca Ziemeļlatvijas partizāņu pulks kapt. Aparnieka vadībā. Mūsu kareivji izskatījās gan bēdīgi, daudziem nebij pat zābaku kājās, bet toties acīs bij dzīva uguns. Apģērbs bij salasīts, tomēr katram bij ieroči. Viņu nevarēja būt daudz, varbūt pāris simtu. Bet visiem pie cepures bija piesprausta priežu skuja, kā atšķirības zīme. Viņi nāca no Raiskuma puses, bija briduši pāri Gaujai braslī, palikuši slapji un izsalkuši. Cik spējām, tik savējos paēdinājām. Cēsīs ierīkoja komandantūru un par komandantu iecēla no pašiem partizāņiem virsnieku R. Bebri. Starp partizāņiem redzēju arī kādu pazīstamu lencenieti Zariņu, kas mums pastāstīja par ziemeļlatviešiem. Iedzīvotāji bij ļoti priecīgi un savējos labprāt pacienāja. Tomēr nejutām vēl stipru varu, jo mūsējo bij tik maz.

Komūnisti bij uzcēluši 1. maija svētkos Kaventes laukumā[2] alegorisku pieminekli, kas attēloja sakrautu baltu kalnakmeņu kaudzi, kuŗu no augšas plēsa iedzīts sarkans ķīlis. Šo ķīli mūsējie izvilka un novietoja ar aso galu gaisā.

31. maijā. Pilsētā palika tikai komandantūras komanda, pārējie partizāņi gāja tālāk. Runāja, ka drīz ienākšot kāds īsts latviešu kaŗapulks. Mēs visi to sirsnīgi gaidījām, jo stāvoklis vēl nebija skaidrs. Citi teica, ka angļi nākšot latviešiem palīgā. Nebija arī noteiktas ziņas par to, kas notiek Rīgā. Pusdienas laikā Cēsīs iejāja apm. 150 jātnieki-latvieši, tērpti skaistās formās. Viņiem bij vācu kaŗa laika mundieŗi, pelēkā krāsā un sarkanām krūšu tresēm. Zīmotnes un kokardes bij latviešu. Izrādījās, ka tās bija Baloža brigādes[3], pirmais Kurzemes atsevišķais eskadrons, kas no Rīgas nācis uz Ziemeļlatviju. Viņi nokāpa no zirgiem Cēsu pils priekšā un meklēja apmešanās vietu.

1. jūnijā. No Valmieras puses ienāca liela daļa no 2. Cēsu kājnieku pulka, kas esot saformējies Rūjienā. Viņu komandēja kopvedis[4] Berķis. Kaŗavīri jau bij labāki apģērbti, pie cepurēm tiem bija vecās krievu kokardes, apvilktas ar sarkanbaltsarkanu drēbi. Uz kreisās rokas bij balti apsienamie ar burtiem Z. C. K. P. un slīpa strīpa Latvijas valsts krāsās. Ieroči bij gan salasīti, bet daudziem bij krievu parauga „vintovenes” – kas Anglijā gatavotas. Redzēju arī dažas patšautenes.

2. jūnijā. Pilsētā viscaur pacilāts garastāvoklis. Esam atbrīvojušies kā no lietuvēna. Ierodas viena kaŗaspēka daļa pēc otras. Baltijas viesnīcā novietojās Brigādes un 2. Cēsu kājnieku pulka štābi. Pēcpusdienā Cēsu stacijā ieradās landesvēra delegācija sarunu vešanai. Viņi aizgāja uz Brigādes štābu.

Runā, ka vācieši esot Ieriķos un viņi neļaušot latviešiem Cēsīs palikt. Tauta vēl ir nezināšanā, kas būs un kas nebūs.

3. jūnijā. Priekšpusdienā no Raiskuma pa Rīgas ielu līdz Tirgus laukumama iejāja kāda vācu landesvēra jātnieku vienība ar 2 lielgabaliem. Tas bija ritmeistara Manteifeļa eskadrons. Viņiem bija skaisti zirgi, jātnieki labi apbruņoti. Viņi apstājās laukumā. Daži kaŗavīri izlīmēja Niedras valdības lapiņas un izdalīja proklamācijas. Dažas vācu tantiņas nesa landesvēristiem atspirdzinājumus. Izrādās, ka landesvēristi gāja uz Baltija sviesnīcu, kur notika sarunas.

Tajā starplaikā mēs redzējām pie Tirgus laukuma dažās mājās izbāztus patšauteņu stobrus, ko bija darījuši latvieši. Vāciešiem sametās bailes un viņi bēdīgām sejām aizjāja atpakaļ uz Kārļiem.

Mēs visi jutām, ka kaut kas tuvojas. Mūsu virsnieki skrēja šurp un turp. Daudziem no viņiem bija vēl krievu virsnieku žaketes ar cara laika uzplečiem, uz kuŗiem lentītes valsts krāsās.

Sākām nojaust, ka vācieši kaŗos ar latviešiem, jo ož pēc pulveŗa.

4. jūnijā. Iedzīvotāji nezin, kas patiesībā notiek, lai gan ārēji viss liekas mierīgi. Pilsētā izlīmēja uzsaukumus, ko parakstīja Igaunijas pulkvedis Reeks un mūsu ziemeļarmijas virspavēlnieks pulkv. Zemitāns. Iedzīvotājus uzaicina neklausīt vāciešiem un nodevējiem. Izsludina arī mobilizāciju. Uz ātru roku apbruņoja ugunsdzēsējus. Pieteicās arī brīvprātīgie. Arī mans dēls pieteicās proģimnāzijā jaunformētā skolnieku rotā. Daži, kā Skrastiņš, pat 14 gadu vecumā.

5. jūnijā. No rīta ugunsdzēsēju orķestris sagaidīja no Valmieras kājām nākošos brīvprātīgos skolniekus. Viņi izskatījās ļoti noguruši. Mēs viņiem uzgavilējām, metām puķes no logiem.

Stacijā ieradās igauņu bruņotie vilcieni, tā sauc. „Soomus rong”. Tie devās Araišu virzienā, lai izpētītu, cik tālu ir vācieši. Uz vilciena bij arī amerikāņu misijas loceklis Kolonels Davley’s. Mans dēls bij kā izlūks uz šī vilciena un atgriežoties tas mums pastāstīja par pirmo sadursmi pie Amatas tilta.

6. jūnijā. Agri rītā, tā ap plkst. 3 sākām dzirdēt kaŗa troksni, kas nāk no Katrīnas un Mācītāja muižu puses. Šauj ar lielgabaliem, ložmetējiem. No Baltijas viesnīcas sāk izvākties Brigādes un pulka štābi. Iedzīvotāji neziņā uzmanīgi izbāž galvas no paslēptuvēm un sačukstas. Ak kaut taču Ulmaņa valdības kaŗaspēks noturētos!

Runā, ka pie Jurģumuižas un Mācītāja muižas skolnieki dūšīgi turējušies vāciešiem pretim. Ap plkst. 10 rītā pilsētā nodimd daudz granātu un šrapneļu sprādzieni, kas turpinājās visu priekšpusdienu. Pusdienas laikā Cēsīs ienāca landesvēristi un nošāva 2 pilsoņus.

Arī mūsu dzīvoklī uzskrēja daži vācieši un prasīja: „Wo sind die Bolschewiken?”. Uz to mēs atbildējām, ka lieliniekus jau pirms nedēļas izdzina Ziemeļlatvijas kaŗaspēks. Viņi brīnējās un negribēja ticēt. Vācieši izgāja cauri Cēsīm un apmetās pie Bušlejas. Redzējām arī ievainotos, kuŗus vācieši transportēja uz Rīgu.

7. jūnijā. Pilsētā liels klusums. Vācieši mēģina ar mūziku iespaidot kaŗavīru garastāvokli un bija noorganizējuši plkst 7 vak. Kaventes laukumā orķestŗa koncertu. Koncerta laikā parādījās kāda vācu lidmašīna, kuŗu latvieši apšaudīja no Bušlejas.

Pašā vakarā, Kaventes laukumā, kuŗu it labi mēs varam redzēt no mūsu logiem, notika liela parāde, kuŗā piedalījās ap 400 kaŗavīru. Kāds virsnieks, pakāpies uz paaugstinājuma, turēja runu, apzīmējot latviešus un igauņus par lieliniekiem. Viņš teica, ka no Rīgas pienākšot papildus spēki un vāciešie,m jāiekaŗojot sava dzimtene. Virsnieks pūlējās iedvest vāciešos ticību un tos ar skanīgiem lozungiem visādi pamudināja.

Var manīt, ka vācu garastāvoklis nav teicams, jo viņi paši neapzinās savus mērķus. Runā, ka latvieši rīt uzbrukšot no Bušlejas puses.

8. jūnijā. Jau kopš ½ 6 rītā sākām dzirdēt lielgabalu troksni. Vēlāk tas pastiprinājās un viss jaucās kā ellē. Granātas krītot Lauciņos un Glāznieku mājās. Sabēgām visi apakšā, lai izsargātos no lodēm. Caur logiem glūnam un novērojam, kas notiks. Lielgabalu šāviņi krīt tuvāki. Mūsu mājai[5] pretim iebraucamā vietā ar granātu nosists kāds vācietis. Redzam, ka vācieši kravā savas mantas lielās kaŗa orēs un taisās aizbraukt. Sarunājos ar dažiem. Viņi grib bēgt atpakaļ. Visu laiku notiek apšaudīšanās un tā tas turpinās līdz ½ 6 vakarā, kad iestājas norimums. Daudzi nami sapostīti, logu stikli izbiruši, redzami arī ievainotie.

Pēc brīža atjaunojās ložmetēju uguns troksnis. Nakts pagāja mierīgi.

9. jūnijā. Uzzinājām, ka latvieši esot atspiesti, jo vācieši aizgājuši viņiem aizmugurē. Pilsētā viss kluss. Iestājies jauks, saulains laiks. Plkst. 4 p.p. ar ģimeni piedalījāmies kādā sēru procesijā uz Lauciņu kapiem, kur pavadījām Bergmaņa kundzi. Uz vakara pusi dzirdējām Raunas upes pusē lielgabalu troksni.

Pie mums novietojās kāds leitnants Trummpf’s. Pavisam jauns zēns. Mēģināju viņu pārliecināt, ka viņi kaŗo pret latviešiem un igauņiem, kuŗi nebūt nav lielinieki, bet paši lieliniekus izdzinuši no Cēsīm. Viņš negribēja ticēt, bet tomēr nāca uz pārdomām. Plkst. 11 vakarā no Valmieras puses pilsētā iedrāzās kāds auto ar parlamentāriešiem. Viens no viņiem turēja baltu karogu.

Mēs jau ilgāku laiku nevaram gulēt ejot izģērbties, jo nezinām, kas var notikt.

10. jūnijā. No plkst. ½ 3 rītā dzirdam atkal artilerijas dārdienus. Vieni šauj tuvāki – tas vācu lielgabalu troksnis, apm. 6 šāvieni pēc kārtas, bet otru troksni pilsētā rada plīstošie latvju un igauņu šrapneļi un granātas. Pašā apšaudīšanās laikā, plkst 6 rītā, no Lenču puses, atkal iebrauca auto ar angļu, amerikāņu, franču, latvju un igauņu parlamentāriešiem. Viņi brauca uz Baltijas viesnīcu vest sarunas.

Ap plkst. 8 rītā kaujas troksnis aprima. Aizgāju apskatīties sapostītās ēkas. Rīgas ielā, danča mājā, Karpova mājā u.c. ziemeļlatvieši ielaiduši daudz šāviņu. Strīka mājā kāda granāta iestrēgusi mūrī, palikusi un nav plīsusi. Mēs apbrīnojām kādu pārdrošnieku, kas kailām rokām gribēja to no mūŗa izvilkt. Tad mēs visi bēgām, katrs uz savu pusi. Kas tur notika – nezinu.

Pusdienas laikā Baltijas viesnīcā miera sarunu vedēji ieturēja lielu maltīti. Daudz ziņkārīgo pie logiem. Uz ielas sapulcējusies tauta un pārrunā pēdējos notikumus. Reālģimnazijas direktors L. Ausējs mierina uztrauktos prātus un aicina neizmist. Ļaudis kliedz: nost baronu valdību! Runā, ka esot noslēgts pamiers līdz 18. jūnijam.

11. jūnijā. Mūs piecēla agrā rītā kaŗavīru taures signāls. Laikam miera iezvanīšana. Pilsētā kluss. Vakara pusē no Cēsīm cauri frontei uz Valmieru izveda varonīgā nāvē kritušā skolnieka Edgara Krieviņa iezārkoto līķi. Viņam sekoja raudošā māsa.

Mūsu mājā novietojās vācu „Malmede” pulka štābs, kuŗā strādāja arī kāds ritmeistars Štāls.

12. jūnijā. Pilsētā klusums. Ļaudis izlien no slēptuvēm un uzmanīgi apklausās par stāvokli. Atvērās lēnām dažu veikalu durvis. Iespaids – it kā kaŗš būtu rimies. Uz ielas redzēts Niedras valdības kaŗa ministrs Dr. Vankins, tērpies vācu kaŗavīra tērpā.

13. jūnijā. Plkst. 2 dienā pie mūsu mājas piebrauca 2 automobiļi ar II pamiera konferences locekļiem. Kāds vācietis to uzņēma kino filmā.

Pamiera konference notika mūsu lielajā ēdamzālē. Pirms tam augstie viesi ienāca mūsu zālē, atkopās un tad dabūju ar viņiem iepazīties. No Igaunijas bij pulkv. Rinks, no ziemeļlatvijas armijas kopvedis E. Kalniņš, no amerikāņiem kolonels Green’s, no angļiem kolonels Tallents, no frančiem kolonels Hurstel’s, no vāciešiem – majors Flečers, Dr. Vankins, štāba priekšnieks grāfs Dona, jūŗas kapteinis Taube, Malmede un Štāls. Kungi runāja ļoti uztrauktā balsī. Plkst. 7 vak. II pamiera konferences dalībnieki aizbrauca saīguši. Es vēl paspēju noprasīt kopvedim Kalniņam, kādi ir rezultāti. Viņš teica, ka lietas ir sliktas, neesot vienošanās. Pēc tam tūliņ uz staciju devās vairāki vācu virsnieki, lai brauktu pie vācu ģenerāļa fon der Golca, uz Rīgu.

Vācu kaŗavīriem kino Kolizeja[6] telpās sarīkots liels deju vakars. Cik vēroju, vācieši izgāja uz jautru izdzīvi.

14. jūnijā. Biju pārtikas nodaļā, kur rindā ilgi stāvēdams, saņēmu uz kartiņām kādas 20 mārciņas amerikāņu smalko miltu par 1 rubli 50 kap. mārciņā. Visi produkti vēl tanī laikā nebija dabūjami.

Pusdienas laikā Pils parkā Pētersdorfa pulka orķestris (19 cilvēki) sniedza koncertu.

Redzēju  arī tur vairākus iereibušus vācu kaŗavīrus, tanī starpā Štāla ziņnesi Heini, kas visādi trokšņoja un ālējās.

Var redzēt, ka dzelzsdivīzijā un landesvērā ir savervēti visādi landsknechti.

15. jūnijā. Pilsētā sāk viss atdzīvoties. Jūtam, ka vācieši sāk pārvietot atsevišķas kaŗaspēka daļas. Nāk jauni klāt, iet cauri pilsētai uz fronti u.t.t. Vācieši kaut kam gatavojas.

16. jūnijā. Iepazinos mūsu mājās ar kādu dzelzsdivīzijas leitnantu Beau-Lion, kas pats valsts vācietis būdams, atzinās, ka viņi esot piemānīti. Ģenerāļa fon der Golca štābā esot viņiem sacīts, ka jākaŗo ar lieliniekiem un tagad viņi redzot īsto patiesību. Viņš sacīja: „ak labāk es būtu jau dzimtenē; par ko es šeit karoju. Es redzu, ka šeit latvieši paši vēlas valdīt.”

17. jūnijā. Pils parkā atkal mūzika. Mēs visi saprotam, ka tas viss ar nolūku rīkots, lai nomierinātu uzbudinājumu vāciešos, uzspodrinātu viņu sajūsmu un iedzīvotājos novērstu uzmanību no draudošajām briesmām. Parkā vācieši izturējās ļoti uzkrītoši koncerta laikā. Virsnieki jādelē un klaigā. Disciplīna nav tāda, kādu redzējām vāciešos okupācijas laikā.

Saņēmām arī pirmās avīzes no Rīgas, jo nodibināta atkal kārtēja vilcienu satiksme.

Plkst. 3 p.p. no Sv. Jāņa baznīcas izvadīja nelaiķi Jāņu muižas īpašnieku Andreju Kampi uz Priekuļu kapiem. Andrejs Kampe bija bagāts latvju muižnieks un patriots, kas Latvijas Pagaidu valdībai 1918. gadā uzdāvināja pirmo dāvanu 5000 zelta rubļus. Par šo cēlo rīcību komūnisti viņu noslepkavoja. Līķi atrada neilgi atpakaļ. Mācītājs P. Apkalns no kanceles turēja jūsmīgu runu, aicinot tautu vienoties, nepagurt un uzticēties tautas nākotnei. Nelaiķa bēru gājienā piedalījās daudz ļaužu.

18. jūnijā. Ārēji pilsētā rit normāls dzīves ritms, totiesu visi skaidri redz, kas šeit notiek. Kaut kas drīz izšķirsies. Stāsta, ka igauņi un latvieši savelkot spēkus un nostiprinoties. Mēs esam  kā atgriezti no pārējās pasaules, neredzam vairs savus kaŗavīrus. Uz vāciešiem visi raugās ar īgnumu un dusmām un meklē nodevējus. Tagad mēs visu redzam un saprotam. Visa informācija nāk no Niedras valdības, kas jauc prātus un duļķo ūdeni.

Vāciešu bruņotais vilciens braukā starp Cēsīm un Raunu.

19. jūnijā. Lai gan pamieram vajadzēja izbeigties, tomēr šodien vēl kluss. Runā, ka angļu misijas priekšnieks ģenerālis Gofs pagarinājis to vēl uz 2 dienām.

Iestājies karsts laiks. Iedzīvotāji aizmirsuši nesenās kaujas un daži iet uz Gauju atveldzēties ūdenī. Tuvākie laucinieki bailīgi pieved lauku produktus no Līviem, Kārļiem un Cēsu pils pagasta. Pilsētā klusums. Tomēr tas ir klusums pirms vētras.

No mūsu mājas aizvācās Malmedes štābs, tanī vietā ienāca kāda dzelzsdivīzijas vienība.

20. jūnijā. Pilsētā pirmo reiz pēc 4 kaŗa gadiem parādījās pārdošanā citroni, kuŗus cēsnieki ātri izpirka. Parkā atkal kaŗa orķestŗa koncerts.

Pēcpusdienā pilsētā piepeši sākās neaprakstāma rosība. Liekas, ka kaut kas eksplodējis. Kaŗaspēka daļas nemierīgas, iet un nāk kaujas gatavībā. Redzamas visas ieroču šķiras. Visi dodas uz Liepas, Raunas pusi. Viss iet kā pa kaklu. Komandas norautas, redzami nedroši kaŗavīri, nolaistām acīm, kas ne labprāt seko virsniekiem. Biju nomodā visu nakti, lai pasargātu savējos no laupītājiem.

21. jūnijā. No plkst. 4 rītā atkal sākās kaŗa troksnis. Notiek ļoti sīva abpuisēja apšaudīšanās. Granātas krīt visapkārt mūsu mājai. Iedzīvotāji paslēpušies. Arī daļa vāciešu sabēga mūsu pagrabā, lai gan lielās, ka esot visas niknākās kaujas pie Verdenas caurtaisījuši. Pa starpām ejam uzmanīgi „palūrēt”, kas notiek uz ielām. Pie mums pagrabā uzturas arī latvju virsnieki B. un P., kuŗi ņēma dalību Cēsu aizstāvēšanā 6. Jūnijā, un kuŗus es paglābu un noslēpu no vācu atriebības. Viņi saka, ka drīz sitīšot atmaksas stunda.

Redzam caur pagraba logiem, ka ved ievainotos. Šrapneļi plīst svilpdami. Plkst. 9 rītā viss aprima, kamēr 6 vakarā sākās atkal nāves deja. Igauņi un latvieši esot jau pie Gaujas un nākot pāri. Paldies Dievam.

Sabēgām visi ar bērniem un pārējiem nama iedzīvotājiem pagrabā un nemitīgi lūdzām Dievu, lai paglābj mūs. Neuzdrošinājāmies iziet uz ielas, kur kaŗa dievs Marss dara savu nežēlīgo darbu!

22. jūnijā. Rīta pusē vācieši izvācās. Abmarsch![7] Šauteņu uguns jau dzirdama tuvāk.

Pulkst. 7,15 atskan ugunsgrēka taures skaņas. Deg Cēsu viesīgās biedrības nams, kas no mūsu mājas ir tik ap 100 soļus tālu. Vācieši atkāpjoties pielikuši uguni. Ugunsdzēsējiem neļāva strādāt, draudēja ar nošaušanu. No biedrības nama pacēlās milzu uguns liesmas, kuŗas dzirksteles ar vēju pārnesa uz izstādes paviljonu[8] un lejas šķūni, apm. 1 klm. attālumā. Abi pēdējie nodega līdz pamatiem. Biedrībai sāka degt jumts un ar lielu troksni iekrita zāles griesti. Tas bija gan šausmīgs skats. Un glābt neko nevarējām, jo turpat stāvēja vācieši ar šautenēm rokās. Daudzi namsaimnieki ar spaiņiem stāvēja uz savu ēku jumtiem, tos aplaistīja, lai nesakarstu un nedegtu. Par laimi vējš bij no dienvidiem, tā kā pilsētai briesmas no ugunsgrēka nedraudēja. Visā šinī  laikā nemitīgi dārdēja lielgabali un notika apšaudīšanās, tomēr iedzīvotāji, riskējot ar savu dzīvību, mēģināja nosargāt savas ēkas. Pārējie sabēga atkal pagrabos, lai glābtos no lodēm. Plkst 9 vakarā Konventa laukumā uzbira vesela krusa šrapnelu, iesākās viesuļuguns, kas iznīcināja telefona, elektrības stabus, sabojāja mūŗus, izsita stiklus u.t.t.

Visa nakts vārījās kā uguns katlā. Cauri logiem atspīd sprādzienu gaišumi un dūmu izplūdumi. Liekas, ka esam kādā baismīgā spoku virpuļdejā. Nekad nebijām redzējuši tādas briesmas, lai gan pārdzīvojām pasaules kaŗu un lielinieku terroru. Lūdzām Dievu, lai paglābj mūs no sakropļošanas, kā tas noticis ar vairākiem iedzīvotājiem. Uz rīta pusi šāvieni paliek retāki un vēlāk tie pavisam apklust. Izlienot no pagraba, raugos uz Konventa laukumu, kur guļ sasviesti ieroči, turnistri[9], bruņucepures u.t.t.

23. jūnijā. Plkst. ½ 7 rītā Cēsīs no Valmieras puses ienāk latvieši un igauņi. Uz balta zirga pilnos aulēkšos iejāj Ziemeļlatvijas 2. tā sauc. dzeltenā eskadrona komandieris rotmistrs O. Goldfelds[10] ar monokli acī un revolveri rokā. Viņš galopā izjādelēja visu pilsētu un iedzīvotāji viņu priecīgi apsveica. Vajadzēja redzēt sajūsmu, kāda bij Cēsu pilsoņos par uzvaru. Visi gavilē un saskūpstās. Pa Valmieras ceļu nāk daudz kaŗaspēka, kārtīgās rindās sakopoti. Brauc arī artilerija; starp citu redzēju kādu latviešu bateriju, kuŗā 6 collīgos smagos lielgabalus ar gaŗiem stobriem vilka 16 zirgu, ka bruģis iegrima un iela dimdēja. Granātas veda mūsu pašu latviešu šķūtnieki, tās vienjārši sakraujot lauku ratos. Tagad mēs pārliecinājāmies, ka arī Ziemeļlatvijas armijai un igauņiem ir lieli spēki. Visu cauru dienu nāk viena kaŗaspēka daļa pēc otras, dodamies Rīgas virzienā. Ar dziesmām un mūziku ienāca pulkv.-ltn. Berķa komandētais 2. Cēsu kājnieku pulks, kas apmetās Cēsīs pa nakti. Nāk brālīši igauņi.

Daudziem kaŗavīriem vaiņagi kaklos, jo šodien ir Jāņu vakars. Ziedi sasprausti šauteņu stobros, kaŗavīru sejas smaidošas, lai gan paši gurdeni, putekļiem klāti. Dzied bez mitēšanās mūsu kareivji. Tautas dziesmas un arī brašo „Pumpiņ rasa”. Nu atkal mēs ticam latviešu un igauņu vienotai uzvarai. Visi vieglāki uzelpojam. Šķiet kāds slogs mūs spiedis un tagad novēlies no krūtīm. Ieraugot valsts karogu, mēs asarām acīs nenolaidām no tā skatu, lai to sevī uzsūktu un uzņemtu uz visiem laikiem. Tagad neviens nevar vairs mūs iznīcināt. Viņu upuŗu ceļš arī tika puķēm kaisīts, ko tik skaisti darījām mēs visi cēsnieki.

24. jūnijā. Mūsējie dodas uz Inčukalnu, kur jau atrodoties mūsu priekšpulki.

Aicinājām pie sevis mājās, devām ēst un naktsmītni. Mūsu viesnīcā ievietojām veselu komandu. Šīs dienas bij laimīgākās mūsu dzīvē. Šeit redzējām, ka mēs esam visi latvieši, brāļi, kas savu tēviju stāda augstāk par visu.

Arī Dievs mūs ir žēlojis. Mūsu māja, neskatoties, ka granātas un šrapneļi plīsa visapkārt, izrādās nav cietusi nemaz. Šodien apskatīju jumtus un redzēju tikai pagalma šķūnīša jumtā iestrēgušu šrapneļa lodīti. Dievs ir mūsu lūgšanas paklausījis un stāvējis mums klāt, no kaŗa briesmām un nāves sargādams.

Piezīmes:

1. Par „zaļiem” sauca brīvprātīgos apbruņotos partizāņus, izbēgušos no lielinieku cietumiem un lauciniekus, kas lielinieku aizmugurē dezorganizēja viņu kaŗaspēka daļas, saceļot paniku u.t.t.  
2. Kaventes (Konventa) laukums – tagad Vienības laukums, kur 1924.g. atklāja Uzvaras pieminekli.
3. Baloža armija sastādīja Dienvid-Latvijas armiju un tajā laikā atradās Rīgā un frontē.
4. Kopvedis – 1919. gada virsnieka pakāpe, līdzīgs mūsu tagadējam pulkvedim-leitnantam.
5. (P. Dzirkaļa māja) – runa iet par ēku Valmieras ielā 2, vēlāk Vienības gatvē Nr. 3.
6. (Kino Kolizejs)  – tagad „Metropole” Jaunās un Vaļņu ielu stūrī.
7. Abmarch (vācu v.) – Atiešana resp. atkāpšanās.
8. (Izstādes paviljons) – tagad Jaunā tirgus laukuma vietā.
9. Turnistrs – vācu kaŗavīru muguras soma, izpolsterēta ar teļa ādu.
10. Rotmistrs O. Goldfelds, nevarēdams samierināties ar Golca polītiku, no vāciešiem brīvprātīgi pārnāca Ziemeļarmijā, kur komandēja 2. eskadronu.

Publicēts: Dzirkalis, P. Cēsis kauju ugunīs. Sējējs. 1936. Nr.7, 708.–714. lpp.